Rīga +6°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kabacis ir skaists augs ar lielām, robainām lapām, dažām šķirnēm lapas klāj sudrabains raksts, ziedi ir lieli, koši dzelteni, un ir arī šķirnes ar ļoti aromātiskiem ziediem. Tos var audzēt ne tikai sakņu dārzā – sava dekoratīvā izskata dēļ kabači lieliski iederas arī puķu dobē.
Tāpat kā citiem ķirbjaugiem, arī kabačiem ir vīrišķie jeb tukšie ziedi un sievišķie ziedi – ar augļaizmetni zem zieda. Un, lūk, šie ziedi – tukšie un pilnie – ir pirmie divi no pieciem produktiem, ko var iegūt no kabača – jau drīz vien pēc dēstu izstādīšanas.
Kabaču ziedus ļoti iecienījuši pavāri – TV kulinārajos šovos itin bieži var vērot, kā tos pilda, izmantojot dažādus pildījumus, un cep. Vairākās Eiropas valstīs siltumnīcu kabaču audzētāji ziedus ievāc īsu brīdi pēc tam, kad tie atvērušies, atdzesē, iesaiņo un sūta uz lielveikaliem. Holandieši un spāņi kabaču ziedus pat eksportē uz Vāciju.
Tas gan izklausās neticami – zinot, cik ātri šie ziedi vīst, taču pareizi atdzesētiem ziediem realizācijas laiks, izrādās, ir pārsteidzoši garš – līdz 7 dienām.
Latvijā kabačus audzē daudzi, bet ziedus gan pašlaik iespējams dabūt tikai pašu dārzā. Pašā ziedēšanas sākumā kabačiem, lai apputeksnētos, trūkst vīrišķo jeb tukšo ziedu, un pirmie augļi nokalst vai veidojas kroplīgi. Labākais, ko ar tādiem ziediem var darīt, – novākt pirmajā vai otrajā dienā pēc atvēršanās un izmantot ēdiena gatavošanai vai ēdienu rotāšanai.
Kad starp sievišķajiem un vīrišķajiem ziediem izveidojas skaitliskais līdzsvars, aizmetas pirmie augļi. Paši jaunākie, 5–9 cm garie kabacīši, ir ēdami arī svaigā veidā. Tiem ir nedaudz savelkoša garša, tāpēc vislabāk tos pasniegt ar kādu mērci, augļus var atstāt veselus vai sagriezt gareniski stienīšos. Lieliska uzkoda dārza svētkos un piknikos.
Cukīni – viegls kabacis
Kamēr kabača auglis sver līdz 450 gramiem, ir ar plānu mizu un vēl pavisam mīkstām sēklām, tas dēvējams par cukīni. Krāsai un pat formai nav nozīmes: gaiši vai tumši zaļi, dzelteni vai balti, ar svītrām vai plankumiem, cilindriski vai apaļi – tie visi ir cukīni.
Šīs vārds ir cēlies no itāļu valodas, kurā ķirbis ir zuccha, bet mazais vēl neizaugušais ķirbis (vai kabacis) zucchini. Juceklis ar vārdiem kabacis un cukīni ir radies tādēļ, ka Itālijā audzē un plaši eksportē tumši zaļos kabačus, un tie sarunu valodā iedēvēti par cukīni, savukārt Latvijā vēsturiski audzētas šķirnes ar baltu mizu (tās radušās Tuvajos Austrumos, bet pie mums nonākušas caur Krieviju).
Arī pašlaik Latvijā cilvēki vēl joprojām biežāk izvēlas kabačus ar gaiši zaļu mizu, kaut gan nu jau arvien vairāk audzē arī tumši zaļos un dzeltenos.
Pēc tam kabacis, un visbeidzot – ķirbis
Ja augli nenovāc cukīni vecumā, tas izaug lielāks, līdz pat 3–5 kg smags, miza kļūst cietāka, sēklas vēl nenobriedušas, bet jau traucē ēšanai – tas ir kabacis tā klasiskā izpratnē. Šāda lieluma augļus parasti izmanto pildīšanai ar gaļu un rīsiem.
Ja kabacim ļauj augt tālāk, līdz nobriest sēklas, tas pārvēršas par dārza ķirbi, jo botāniski to sauc tieši tā – Cucurbita pepo. Šādi pārauguši kabači no citiem ķirbjiem atšķiras tikai ar augļa formu un krāsu un labi glabājas līdz pavasarim. Tiesa, dažkārt gan tajos mēdz sadīgt sēklas, un tad mīkstums kļūst rūgts.
Protams, mūsdienās, kad svaigi cukīni un kabači ir nopērkami cauru gadu, nav nekādas vajadzības glabāt tos ziemai, bet savā dārzā ēšanai vasarā noteikti ir vērts audzēt.
Lidojošie šķīvīši patisoni
Arī patisoni ir dārza ķirbji un pieder tai pašai sugai – Cucurbita pepo. Būtībā tā ir atsevišķā šķirņu grupa, kas atšķiras ar eksotisku formu – tā atgādina lidojošo šķīvīti. Atkarībā no šķirnes augļu krāsa var būt balta, zaļa, dzeltena un pat divkrāsu.
Kaut gan patisoni mēdz izaugt lieli kā pusdienu šķīvis, vislabāk tos novākt un apēst pavisam mazus (4–5 cm diametrā), kamēr miza ir tik plāna, ka to var viegli pārdurt ar nagu. Miza ļoti strauji kļūst cieta, bet mizot tos ir grūti sarežģītās formas dēļ.
Patisonus tiešām ir vērts audzēt savā dārzā, jo vissvaigākie un visgardākie tie ir, ja novāc tieši pirms ēšanas (mazajiem augļiem ir liela virsma, tāpēc patisoni ātri vīst).
Audzēšana ir tāda pati kā kabačiem. Ja patisonus audzē vienkārši prieka pēc svaigai ēšanai, pietiek ar vienu vai diviem augiem, bet, ja ir vēlme patisonus marinēt, augu skaitam vajadzētu būt lielākam, lai vienlaikus varētu novākt pietiekami daudz augļu.
Patisonu šķirnes:
- ‘Okra’ – ar tumši zaļiem augļiem
- ‘Disco’ – ar baltiem augļiem, šķirne izturīga pret īsto miltrasu.
- ‘Patina’ – ar gaiši zaļiem augļiem.
Liels kabaču un patisonu pluss – Latvijas apstākļos tie ļoti maz cieš no slimībām un kaitēkļiem, tāpēc mazdārzā tos ir iespējams izaudzēt, nemaz nelietojot augu aizsardzības līdzekļus.
Ļoti veselīgi!
Kabači un patisoni rada sāta sajūtu, bet satur maz kaloriju, tajos maz proteīna, tauku un ogļhidrātu, toties daudz kālija. Sastāvā ir arī kalcijs, fosfors, dzelzs, A, B1 un B2, kā arī C vitamīns.
Tos var pagatavot dažādos veidos, populārākie no tiem ir ratatujs (ratatouille – franču val.), kabaču ikri un pildītie kabači. Ratatuja pagatavošanai var izmantot vienlaikus dažādu krāsu kabačus un patisonus, tā ēdiens kļūs gan garšīgāks, gan izskatīgāks. Patisoni ir ļoti skaisti un garšīgi arī marinēti (vieni paši vai kopā ar citiem dārzeņiem).
Kādas šķirnes izvēlēties
Audzējot pašu priekam, svarīgākie izvēles kritēriji ir trīs: agrīnums, augļa forma un krāsa. Jo agrāk kabači sāk ražot, jo ilgāku laiku būs iespēja tos baudīt.
Parasti pašas agrīnākās ir balto (gaiši zaļo) kabaču šķirnes, tumši zaļie kabači ir nedaudz vēlāki, bet pēdējās sāk ražot dzelteno kabaču šķirnes.
Lielražošanā jau vairāk nekā divdesmit gadu izmanto hibrīdus, bet amatieriem paredzētajās sīkpakās sēklu tirgotāji mēdz piedāvāt gan brīvās apputes šķirņu, gan hibrīdu sēklas. (Atgādinu, ka hibrīdus apzīmē ar simbolu F1 blakus nosaukumam, šīs sēklas nav vērts izmantot tālākai pavairošanai – tās katru gadu jāpērk no jauna – aut.).
Neparastas ir šķirnes ar apaļiem augļiem (ap 6–8 cm diametrā). Tie īpaši labi noder pildītu kabaču pagatavošanai – no viena augļa sanāk divas porcijas.
Daudzi audzētāji izvēlas tā dēvētās krūma šķirnes. Augs veido vienu galveno vasu, gandrīz nemaz nezarojas un katrā lapas žāklē veido ziedus. Vasaras sākumā posmi starp lapām ir īsi, tāpēc veidojas maldīgs priekšstats, ka augam ir krūma forma. Vēlāk vasa izaug garāka (siltumnīcā kabačus var pat audzēt ar uzsiešanu, līdzīgi gurķiem vai tomātiem), stiepjas tālāk un var kļūt traucējoša – pinas pa kājām vai lien citās dobēs. Īstās krūma šķirnes veido lielu, kuplu augu, kuram ir daudz lapu un salīdzinoši maz augļu, – tāds krūms gan aizņem daudz vietas, bet ir mazražīgs.
Latvijā kabaču piedāvājums mazajās, amatieriem domātajās sēklu paciņās ir plašs – dažādu šķirņu un hibrīdu ir tik daudz, ka tās visas aprakstīt liedz vietas trūkums, tāpēc tikai sagrupēšu pēc augļu krāsas un izcelšu vien dažas šķirnes.
- Ar baltiem (gaiši zaļiem) augļiem: ‘Bianco di Sicilia’, ‘Wanda’, ‘Toscana Baltic’, ‘Top Kapi F1’, ‘Suha F1’. No šīs grupas sevišķi interesanta ir ‘Suha F1’ – šķirne gan ir paredzēta lielražošanai, bet labi izdodas arī mazdārzā, tā ir izturīga pret vairākiem vīrusiem.
- Ar tumši zaļiem augļiem: ‘Black Beauty’, ‘Cora F1’, ‘Nano verde di Milano’, ‘Zuboda’, ‘Nefertiti’.
- Ar svītrainiem augļiem: ‘Tapir’, ‘Striato d’Italia’, ‘Romanesco’.
- Ar dzelteniem augļiem: ‘Goldena’, ‘Atena Polka’, ‘Soleil’.
Kā tikt pie dēstiem
Ja vietas dārzā nav daudz, ģimenei, kurā ir 3–5 cilvēki, pilnīgi pietiks ar diviem kabaču stādiem – katrs augs aizņem gandrīz kvadrātmetru, vasaras beigās pat vairāk. Kabačus var audzēt arī siltumnīcā, ja tā ir pietiekami liela. Tur tos var arī uzsiet, bet tad konstrukcijai jābūt izturīgai (augi ir smagi) un stieplei vismaz 2 metru augstumā virs grīdas. Kabačus var audzēt arī lodžijā spainī vai podā, vienam augam pietiks ar 10 litriem kūdras substrāta.
Lielražošanā kabačus mēdz audzēt gan no dēsta, gan ar tiešu sēju, bet mazdārzā tos drošāk audzēt no dēsta, tad ātrāk būs gatava raža, un arī ar nezālēm būs vieglāk cīnīties. Atklātā laukā kabačus var droši izstādīt jūnija pirmajās dienās, bet, lietojot agrotīkla segumu, pat agrāk – jau maija vidū. No vienas puses, jo lielāku (vecāku) augu stāda, jo agrāk ir gaidāma raža, bet, no otras puses, lielākie augi vairāk cieš pēc pārstādīšanas, jo lielāka lapu virsma iztvaiko vairāk mitruma, bet saknes vēl nespēj to piegādāt.
Īstais brīdis, kad laiks dēstu stādīt zemē, ir tad, kad tam izaugušas 1–3 īstās lapas.
Vienu vai divus dēstus vienkāršāk iegādāties pie profesionāliem dēstu audzētājiem, bet var izaudzēt arī mājās. Sēklas sēj tieši podiņos (to diametrs –5–10 cm) aptuveni 3 nedēļas pirms plānotas izstādīšanas. Mazdārzā augus labāk stādīt vienā rindā, apmēram 80 cm atstatumā citu no cita 50–60 cm tālu no citiem augiem. Lielražošanā parasti stāda dubultrindās, tā ir vieglāk apkopt augus un novākt ražu.
Kopšana un mēslošana
- Pirms stādīšanas augsnē vajadzētu iestrādāt komplekso mēslojumu (YaraMila cropcare, Novatec Classic vai citu) 30–50 gramus uz kvadrātmetru.
- Ieteicams arī bagātināt augsni ar mikrobioloģisko mēslojumu, labāk ar Biomiksu vai vismaz ar Trihodermīnu.
- Dēstus stāda tikpat dziļi, cik tie ir auguši podā.
- Uzreiz pēc izstādīšanas ir vērts apsegt augus ar balto agrotīklu, tas mazinās mitruma iztvaikošanu un nodrošinās augiem labvēlīgākus apstākļus. Lai vējš neaizpūš segumu projām, agrotīkla malas pierok vai piespiež ar akmeņiem vai ķieģeļiem. Agrotīklu noņem, kad tas sāk traucēt augiem vai uzplaukstot pirmajiem ziediem.
- Kopšanas darbu nav daudz, pārsvarā tā ir ravēšana un sausā laikā arī laistīšana.
- Kabaču apputeksnēšanai ir nepieciešamas bites, lapsenes, kamenes vai vismaz mušas, bet parasti nav īpaši jārūpējas, jo kukaiņi paši atrod ziedus.
- Pirmie augļi mēdz būt deformēti, tāpēc tos labāk novākt jau ziedu laikā.
- No izstādīšanas līdz ziedēšanai paiet 3–4 nedēļas (atkarībā no tā, cik lieli dēsti iestādīti), aptuveni pēc vēl divām nedēļām var sākt ražas vākšanu.
- Siltā laikā mēdz būt periodi, kad kabači ir jāvāc katru dienu. Ja tik daudz nav iespējams apēst, labāk novākt pavisam jaunus augļus vai pat ziedus, bet neļaut augļiem pāraugt. Lielākie augļi atņem jaunākiem barības vielas un mitrumu, tāpēc vairāki nākamie augļaizmetņi iet bojā, kamēr lielākais pieņemas svarā. Beigu beigas tādu milzeni nevienam nevajag, bet līdz nākamajai ražai jāgaida ilgāku laiku.
- Vācot ražu, augļus ieteicams akurāti nogriezt ar nazi, var arī noskrūvēt no auga. Nevajag mēģināt tos vienkārši noraut, tā var sabojāt ne vien augli, bet arī visu augu.
- Laikā, kad intensīvi tiek vākta raža, augiem noderēs papildmēslošana ar komplekso mēslojumu (20 g vienam augam), to var veikt 1–3 reizes ar 10–14 dienu intervālu.
- Kabači (un arī patisoni) neslimo ar neīsto miltrasu (Pseudoperonospora cubensis), ja vien tos neinficēs saslimušie gurķi. Savukārt ar īsto miltrasu (Podosphaera xanthii) gurķi slimo maz (gandrīz visi hibrīdi ir izturīgi), toties kabačiem un patisoniem Latvijā tā ir gandrīz vienīgā slimība. Tā inficē augus augusta vidū vai beigās, bet arī saslimušie turpina ražot. Kabači pat spēj pārdzīvot pirmās rudens salnas – lapas apsalst, bet pats augs paliek dzīvs.
