Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tomēr plašākai auditorijai viņas vārds kļuva zināms, kad 2016. gadā iznāca viņas pirmā grāmata Atmiņas ilūzija – par to, cik bieži mūs maldina pašu atmiņas. Plašu rezonansi izraisīja viņas otrā grāmata Ļaunuma rašanās, kas iznāca 2019. gadā un ir tulkota arī latviešu valodā (izdota Jāņa Rozes apgādā). Džūlija Šova bieži uzstājas dažādās konferencēs un šovasar piedalījās vadītāju konferencē EBIT Rīgā.
– Jūsu pirmā grāmata Atmiņas ilūzija ir par viltus atmiņām (false memories). Kas jūs mudināja darboties un pētīt tieši šo virzienu?
– Mani vienmēr interesējusi realitāte un tas, kā mēs prātā veidojam savu realitāti, iesaistot visas maņas. Īpaši mani ieinteresēja tas, kā cilvēki uztver un atceras noziegumu – gan tie, kas ir aculiecinieki, gan paši noziedznieki. Un galvenais – kā tiesību sistēmai saprast, kuras no šīm atmiņām ir īstas, bet kuras ne.
Ir divu veidu viltus atmiņas – tās, kuras daļēji ir mainītas kaut kādās detaļās, un tās, kuras ir pilnībā izdomātas.
Savā pirmajā grāmatā pētīju, kā mūsu prāts papildina atmiņas un pat izveido pavisam jaunas par lietām, kuras patiesībā nekad nav notikušas, bet liek mums noticēt, ka tās ir īstas. Patiesībā tas ir ļoti normāls smadzeņu process, kas nemitīgi risinās mūsu smadzenēs, jo tās visu laiku apstrādā un kombinē saņemto informāciju. Viltus atmiņas būtībā ir kombinācija no informācijas daļām, kuras mūsu smadzenes kaut kādu iemeslu dēļ ir uzskatījušas par svarīgām.
– Sanāk, ka katram no mums ir daudz atmiņu, kuras nemaz nav īstas, bet pašiem liekas, ka ir.
– Būtībā jau visas mūsu atmiņas daļēji ir nepatiesas, jo mēs nespējam uztvert un atcerēties pilnīgi visas notikumu detaļas un smadzenes šo tukšo laukumu vietā ieliek savas interpretācijas un minējumus. Laika gaitā mēs sākam tās uzskatīt par patiesām atmiņām, un tas ir normāli.
Smadzenes nav veidotas tā, lai saglabātu perfektas atmiņas pilnīgi par visu, bet gan esenci no tā, kas ir noticis, jo tas ir daudz efektīvāks process.
Problēma rodas brīdī, kad ir svarīgi precīzi atcerēties notikumu detaļas un gaitu, piemēram, ja esi nozieguma aculiecinieks, bet smadzenes nespēj atcerēties katru notikuma sekundi un detaļu. Šeit pieslēdzos es, lai saprastu, cik daudz konkrētajam cilvēkam, pareizāk sakot, viņa atmiņām, var ticēt.
– Vai tiešām ir iespējams saprast un atšķirt, kura mana atmiņa ir patiesa, bet kura – pārveidota?
– Par lielāko daļu atmiņu mēs nekad neuzzināsim, cik daudz detaļu smadzenes tajās ir mainījušas. Tās gan ir iespējams precizēt, piemēram, runājot ar cilvēkiem, ar kuriem kopā piedzīvoti notikumi. Katram taču ir gadījies, ka ar draugiem sanāk pastrīdēties, kurā gadā vai mēnesī bijis notikums vai kādi cilvēki tajā bija iesaistīti. Saliekot visu kopā, veidojas ticamāka aina.
– Jūs kā kriminālā psiholoģe spējat noteikt, cik daudz no cilvēka konkrētajām atmiņām ir īstenība un cik daudz – interpretācija vai izdomājums?
– Var būt tā, ka atmiņa rodas no nekā. Piemēram, kaut kādā veidā tiek ierosināta doma, ka tev ir bijusi slikta bērnība, tāpēc tā rezultātā varētu būt noticis tas un tas. No šīs domas tu sāc veidot jaunu realitāti, kas patiesībā nav notikusi, bet tu sāc tai ticēt. Šis process ir pilnīgi pretējs tam, kas notiek, ja sāc iet psihoterapijā, soli pa solim pats atceroties un apzinoties, ka tev ir bijusi slikta bērnība.
Tad smadzenes neveido jaunu realitāti, vismaz ne tik aktīvi.
Es kā eksperte meklēju, kā konkrētā atmiņa ir radusies, augusi un mainījusies. Patiesībā lielākā daļa atmiņu laika gaitā nevis aug, bet kļūst blāvākas. Ja cilvēks no kāda notikuma sākumā atceras vienu mazu detaļu, bet pēc pāris gadiem – jau visu notikumu, tas ir skaidrs mājiens, ka šī varētu būt tieši viltus atmiņa. Arī tas, protams, nav viennozīmīgi, bet vienkārši liecina, ka pastāv daudz lielāka iespēja, ka smadzenes spēlē trikus ar šo atmiņu. Mans darbs ir atrast šīs nepilnības atmiņu rašanās procesā.
– Jums ir zināmas dažādas tehnikas, kā atpazīt neīstas un mainītas atmiņas, bet vai jūs varat cilvēkam iestādīt atmiņu, liekot atcerēties lietas, ko viņš nemaz nav darījis vai redzējis?
– Varu mēģināt to izdarīt tikai tad, ja otrs nesaprot, ka to mēģinu darīt, citādi viņš jau saknē zinās, ka tā nav patiesība. Bet, ja cilvēks to neapzinās, es varētu viņa atmiņā mainīt detaļas un dažādus sīkumus.
Patiesībā mēs neapzināti darām to visu laiku – nemitīgi cilvēkiem stāstām lietas, kas tikai daļēji ir patiesas, un cilvēki tās pieņem kā īstenību un sāk tās atcerēties. Pēcāk, stāstot par šo lietu tālāk, cilvēks pieliek savai atmiņai klāt arī jaunās detaļas.
– No kāda vecuma mēs varam runāt par atmiņu veidošanu? No kāda vecuma mēs vispār varam sevi atcerēties un uzticēties šīm atmiņām?
– Par šo jautājumu joprojām ir daudz diskusiju, bet tas lielā mērā atkarīgs no individuālā smadzeņu attīstības ātruma. Kopumā uzskata, ka paliekošas atmiņas sāk veidoties no triju gadu vecuma. Bērnībā smadzenes ir ļoti aktīvas, bet arī – ļoti mazas.
Cilvēks aug un burtiski audzē jaunas smadzenes, un tad arī var sākt runāt par paliekošām atmiņām.
Ja tev ir tikai trešā daļa smadzeņu, skaidrs, ka tu nespēj atcerēties tik daudz kā pieaudzis cilvēks. Nemaz nerunājot par to, ka smadzenes vēl nesaprot, ko ir svarīgi atcerēties, kāda informācija ir jāfiltrē un jāapstrādā, turklāt nav pat vēl skaidras valodas uztveres.
– Esmu dzirdējusi teoriju, ka bērni agrā vecumā neatceras konkrētus notikumus, bet atceras sajūtas.
– Uz to nevajadzētu paļauties, jo nav iespējams noteikt, vai šīs sajūtu atmiņas tiešām ir īstas vai mūsu smadzenes tās kādā brīdī ir izdomājušas, skatoties vecas fotogrāfijas, klausoties stāstus vai pat skatoties filmas par svešu cilvēku bērnību.
– Kādā intervijā jūs apgalvojat, ka neticat apspiestajām atmiņām un psihoanalīzei. Vai varat to paskaidrot?
– Ideju par atmiņu izstumšanu no apziņas radījis Zigmunds Freids. Tas ir pieņēmums, ka mums smadzenēs ir atmiņas, kam apziņa netiek klāt, jo smadzenes tās speciāli slēpj no mums. Tas ir kā aizsardzības mehānisms. Un tad, ja ej terapijā, terapeitam ir gandrīz maģiska atslēga, kas spēj šīs atmiņas atslēgt un palīdzēt atcerēties.
Modernajā zinātnē īsti nav pierādījumu šādai teorijai un tam, ka smadzenes tiešām šādi strādā.
Nav nedz procesu, kas speciāli slēpj atmiņas, nedz maģiskas atslēgas, kas var palīdzēt šīs atmiņas atgūt. Bet tas, kas var notikt, – tu tiešām vari kaut ko aizmirst un tad, piemēram, apmeklēt kādu vietu, kurā neesi bijis divdesmit gadu, un atcerēties notikumus, kurus biji aizmirsis. Bet tas nenotiek tāpēc, ka smadzenes ar nolūku būtu kaut ko slēpušas no tevis. Šīs atmiņas bija pazudušas, jo tu par tām vienkārši nedomāji.
– Vai jūs pati esat gājusi psihoterapijā?
– Es esmu gājusi terapijā, jā, bet ne psihoanalīzē. (Smejas.) Citas terapijas metodes, piemēram, kognitīvi biheiviorālā, ir balstītas zinātnē, un ir pierādīts, ka tā tiešām strādā. Uzskatu, ka terapijas tehnikai ir ļoti liela nozīme. Tas ir tāpat kā slimības gadījumā izvēlēties alternatīvo medicīnu vai doties uz slimnīcu – tās būs divas ļoti dažādas pieredzes un ļoti dažādi rezultāti. Psihoanalīze manā skatījumā ir kā psiholoģijas alternatīvā medicīna.
– Jūsu otrā grāmata Ļaunuma rašanās, kas izdota arī latviski, ir zinātnisks pētījums par cilvēku tumšo dabu. Šobrīd ļoti populāri ir dokumentālie seriāli par noziegumiem un slepkavām (true crime series). Kāpēc, jūsuprāt, cilvēkiem tik ļoti patīk tos skatīties? Kāpēc cilvēkus piesaista šie nežēlīgie stāsti un personības?
– Cilvēkiem patīk baidīties, pašiem atrodoties drošā vidē. Mums patīk domāt par šausmīgām lietām, atrodoties tālu no tām. Lielākā daļa cilvēku negribētu iet vakariņās ar sērijveida slepkavu, bet viņi grib lasīt par šo cilvēku.
Cilvēkiem patīk mēģināt saprast, kāpēc kaut kas tāds noticis, redzēt, kādas ir sekas, un izteikt savu viedokli, kopā šausminoties par notikušo. Tas ir gluži kā baumot, un cilvēkus pievelk šādas lietas.
Kaut kādā mērā tur ir arī doma – vai es būtu spējīgs uz kaut ko tādu? Un, manuprāt, mums būtu sev jāuzdod šāds jautājums.
– Bet jūs uzskatāt, ka nav sliktu cilvēku.
– Vai arī – mēs visi tādi esam. Es vadu podkāstu Slikti cilvēki (Bad People). Tāpat kā grāmatā, arī šeit runāju par to, ko mēs vispār saprotam ar jēdzienu slikts cilvēks. Kas ir šis cilvēks? Man slikts cilvēks var nozīmēt kaut ko citu nekā tev. Kādam slikts cilvēks būs tas, kurš ēd gaļu. Ja esi cilvēks, tu potenciāli esi gan labs, gan slikts.
– Savukārt jūsu jaunākā grāmata ir par biseksualitāti, tās vēsturi, kultūru un zinātni, un šī tēma pilnīgi atšķiras no iepriekšējām grāmatām. Kāpēc jums bija svarīgi par to rakstīt?
– Visas manas grāmatas ir zinātniskie pētījumi, un tās visas runā par psiholoģiju. Savā otrajā grāmatā Ļaunuma rašanās pētīju un rakstīju arī par to, kā tiek uztverti daudzi kvīru kopienas dalībnieki un kāpēc tiek saukti par ļauniem. Par to, kā cilvēki iedala mēs pret viņiem, nostādot gejus, lesbietes vai biseksuāļus frontes pretējā pusē, saucot par nepareiziem un amorāliem.
Galu galā daudzās valstīs joprojām ir spēkā nāves spriedums homoseksuāliem cilvēkiem.
Es katru dienu apzinos, ka ir tikai veiksmīga sagadīšanās, ka esmu dzimusi vietā, kur varu atļauties būt es pati, nebaidoties par savu dzīvību. Un man liekas, kamēr visi cilvēki nespēs just tādu pašu brīvību kā es, nebaidoties no soda un sankcijām, mums par to ir jācīnās.
Kaut kādā mērā to rakstīju, jo pati vēlējos izlasīt šādu grāmatu, bet tādas vēl nebija. Tāpēc es to izdarīju. Gribēju arī palīdzēt biseksuāliem cilvēkiem kļūt redzamākiem un labāk saprastiem, vienuviet apkopojot gan maksimāli daudz informācijas par vēsturi, gan zinātniskus pētījumus. Katram cilvēkam ir tiesības mīlēt un mīlēt brīvi.
– Kad jūs pēdējo reizi bijāt patiesi pārsteigta par kāda pētījuma rezultātiem?
– Šonedēļ, lasot grāmatu When the Dust Settles, kas ir par gatavošanos katastrofām. Biju pārsteigta, cik daudz līdzību ir manā darbā kā psiholoģei un to cilvēku darbā, kuri gatavojas katastrofām.
Grāmatā tiek runāts par to, ka cilvēki neapzinās visas tās lietas, kas notiek tieši pēc katastrofas.
Un to es redzu arī savā darbā kā kriminālā psiholoģe – cilvēki gatavojas slepkavībai, to izplāno, realizē un bieži vien neapzinās, kas notiks pēc tās.
– Jūs esat rakstniece, pētniece, podkāstu vadītāja un kriminālā psiholoģe. Sakiet, kā jums sanāk visas šīs lomas un darbus sabalansēt?
– Daru tik daudz dažādu lietu, ka no malas droši vien izskatās vēl vairāk, nekā ir patiesībā. (Smejas.) Es gan varu darīt tikai to, par ko jūtu degsmi un kas mani aizved uz jomām, kuras vēlos izzināt. Piemēram, biseksualitāti, par kuru nemaz nebiju plānojusi rakstīt, bet dzīve mani tur vienkārši aizveda un mani tas ieinteresēja.
Man ir grūti atbildēt, kā to visu savienoju ar brīvo laiku. Man patīk māksla, dizains, ceļojumi un… saldējums.
Mēģinu sevi kontrolēt, lai nekļūtu apsēsta ar darbu, jo, pētot šos lielos jautājumus, kam pieķeros, ir viegli tajos pazust. Informācijas, kuru pētīt, ir bezgalīgi daudz. Es apzināti ierobežoju laiku, kad strādāju, citādi varētu to darīt arī neēdusi un caurām naktīm, bet tas noteikti nenāktu par labu.
– Jūs esat dzimusi Vācijā, dzīvojusi Kanādā, studējusi Nīderlandē, bet strādājat Apvienotajā Karalistē. Kur patiešām jūtaties kā mājās?
– Londonā. Tā noteikti ir mana vieta.
