Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Esmu puika!
Zīdainis savu dzimumu neapzinās, viņam ir vienalga, vai viņš ir puisītis vai meitenīte. Savu personību un emocionālo bāzi viņš būvē no tā, ko redz mammas sejā, – jo vairāk mamma atspoguļo pozitīvas emocijas, prieku un laimi, jo mazā cilvēka iekšējā būtība, pašcieņa, pašvērtība veidojas stabilāka un labāka. Divu gadu vecumā bērns atšķir mammu un tēti, bet pašam dzimumu identitātes vēl nav.
Pirmais posms dzimumu identitātē un sapratnē, ka esmu puika vai meitene, notiek triju līdz sešu gadu vecumā, it īpaši triju un četru gadu vecumā.
Viena ir tā saucamā narcistiskā daļa, kad bērns kopē sava dzimuma vecāku – puika kopē tēti, visu dara kā tētis, ģērbjas kā tētis, bet meitene dara kā mamma, un tā bērns apzinās savu dzimumu. Otru daļu jeb to, kā veidot attiecības, bērns mācās no pretējā dzimuma vecāka: dēls no mammas, meita no tēta. Psiholoģiski ir tā, ka puikam tētis jāpārspēj, jo mamma ir mīlas objekts, ar kuru viņam jāsaslēdzas. Ja mamma dod priekšroku puikam, bērnā veidojas priekšstats, ka viņš var uzvarēt citus vīriešus, tai skaitā vienaudžus, un tikt pie kārotā. Taču mamma nedrīkst ar to aizrauties, viņai vienā brīdī jāparāda, ka viņas vīrs ir tētis. Puika piedzīvo narcisistisko ievainojumu, ka nevar dabūt visu, ko vēlas, un viņš atkāpjas: tētim ir mamma, bet es būšu tikpat stiprs un varošs kā tētis, un dabūšu pats savu princesi! Tāpēc bērnudārzā triju un četru gadu vecumā parasti dzimst pirmās mīlestības. Kā uzsver psihoterapeite Gunta Andžāne, visi bērni iziet cauri edipālajam periodam, kad puika mīl mammu un meitene – tēti, un tas, ka zēns kādu reizi uzmēra mammas augstpapēžu kurpes, nenozīmē, ka viņam ar edipālo posmu kaut kas aizgājis greizi.
Izredzētā dārziņa draudzene
Situācija: četrgadnieks bērnudārzā vairākas reizes izmēģina uzvilkt grupas biedrenes svārciņus un kleitu un, šādi saģērbies, staigā.
Ko nu? Ja puika savu reizi uzvelk meitenes brunčus, parasti tas nenozīmē, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Varbūt viņš vienkārši vēlas pamērīt, kā izskatās tādi svārki… Varbūt puikam patīk meitene, un viņš neapzinātā veidā, vēlēdamies pietuvoties savai izredzētajai trīsgadniecei, domā: ja uzvilkšu viņas brunčus, tikšu pieņemts. Gunta Andžāne pieļauj, ka tā var būt arī vēlme tikt ieraudzītam. Jo kā parasti notiek? Audzinātājas dārziņā uzslavē meitenes par skaistām kleitām, skaistām bantēm, bet reti kad novērtē puiku skaistās drēbes vai cepures. Varbūt otrā rītā audzinātāja var pateikt: vai, cik tev smuka cepure!
«Nianse – ja puika uzvelk cildinātās meitenes svārkus, viņš vēlas no audzinātājas saņemt atbalstu. Taču jautājums, kāpēc tas puikam ir svarīgi? Vai mamma viņam pievērš pārāk maz uzmanības? Vai mājās ir māsa, kurai tiek visa vecāku uzmanība, tāpēc puika vēlas līdzināties viņai? Bērns, kā mēs visi, ir ļoti jūtīgs, un vajadzība būt atzītam, mīlētam, pieņemtam piemīt pilnīgi visiem. Tāpēc, manuprāt, šajā gadījumā nebūtu jādara nekas. Puika pamēģināja uzvilkt brunčus, neguva citādu attieksmi, un viss ar to beidzās.
Ja svārku uzvilkšanai pievērsīs pastiprinātu uzmanību, vienalga – pozitīvu vai negatīvu, puikam būs āķis lūpā.
Bieži vecāki no viena šāda gadījuma nez ko sadomājas, un, ja viņiem ir homofobija, tad viņi to pārvērš par vētru, un bērna zemapziņā nostiprinās doma: ja gribēšu vecākus nokaitināt – darīšu tā,» skaidro psihoterapeite.
Atdarina māsu
Situācija: māsai septiņi, brālim divi gadi. Puika uzvelk māsas drēbes, liek matos māsas matu lociņu, knibinās ar lūpu krāsiņām.
Ko nu? Kā uzskata Gunta Andžāne, šajā situācijā vienkārši jāvēro, kas notiek. Iespējams, brālim ir interesanti, ko lielā māsa velk. Varbūt vecāki pievērš lielāku uzmanību meitenei, bet puika ir neredzams, un tad viņš, kaut ko paņemot no māsas, iegūst uzmanību.
«Sevišķi, ja vecāku uzmanība, vienalga – pozitīva vai negatīva, izpaužas ļoti krāšņi, puika saprot, ka šādi var pievērst uzmanību, tāpēc māsas lietas ņemšu biežāk! Ja tā, aktuāls jautājums ir par tēti. Vai viņš ir neredzams, vai tomēr dod divgadniekam atspulgu, kādam jābūt vīrietim.
Ja ģimenē ir vāja tēva figūra, ja viņš ieracies pienākumos un nepavada laiku ar dēlu, puika aiziet mammas un māsas pavadā.
Reizēm zēnam, kas aug nepilnā ģimenē, priekšstats par vīrieti veidojas stabilāks, pieņemamāks un veselīgāks nekā tad, ja tēvs it kā ir, bet audzināšanā tikpat kā neiesaistās. Tad dēls, tāpat kā tēvs, izaug neredzams. Ieteiktu likt aiz auss kādu likumsakarību – ja dēls atved meiteni, kas mammai nepatīk, viņai jāskatās spogulī un jāsaprot, ko pati nav izdarījusi, kā nākas. Tāpat tēvam – ja viņam nepatīk znots, lai paskatās uz sevi, jo tādu attieksmi viņš pats bērnā ielicis triju četru gadu vecumā. Katram tēvam vajadzētu atcerēties, ka kādu dienu viņa dēls sekos viņa piemēram, nevis padomam,» uzsver Gunta Andžāne.
Princese un bruņinieks
Situācija: tētis strādā ārzemēs, brīžiem ir mājās, brīžiem nav, brīžiem viņam ar mammu ir labas attiecības, brīžiem ne. Puika ar mammu spēlē spēlīti: mamma ir princese, dēls – viņas bruņinieks. Tagad spēlīte pagriezusies otrādi – mamma ir bruņinieks, bet dēls – princese…
Ko nu? Gunta Andžāne uzskata, ka puika šajā situācijā ir pilnīgā apjukumā par to, kas notiek: «Patiesībā starp mammu un tēti ir problēma, kurā bērns tiek ierauts kā ķīlnieks, veidojas patoloģiskais trijstūris – upuris, uzbrucējs, glābējs. Mamma karaliene, kuru pametis karalis, atkal kļūst par princesi (upuri) un dēlam (glābējam) jārealizē jauna prinča loma. Būtībā tas ir psiholoģisks incests! Puikam it kā vajadzētu līdzināties tēvam, bet te viņš ir, te nav, te dēlam princese ir, te nav, un, tā kā bērns ir pārāk šaustīts sāncensībā ar tēvu, viņš bēg. Kā? Saģērbjoties kā mamma, jo tad viņam nebūs jācīnās un tad viņu pieņems bez nosacījumiem. Starp citu, šādu situāciju daļēji veicina arī tēvi, piemēram, dodoties projām, piekodina mazgadīgajam dēlam: tu tagad būsi tēva vietā! Tēvs uzliek bērnam par pienākumu uzņemties lomu, kas nav viņam piemērota, jo bērns nevar būt atbildīgs par mammas labsajūtu.»
Kā šo spēli veselīgi pārtraukt? Gunta Andžāne skaidro, ka vispirms mammai vajadzētu saprast, kas patiesībā notiek, un, ja viņa to apzinās, tad šo spēli tūlīt pat vajadzētu pārtraukt. Kā viņa to izdarīs, atkarīgs no mammas – viena šo spēli nogriezīs kā ar nazi, otra izdomās kādu citu, bet veselīgu rotaļu. Ja mamma it kā saprot, kas notiek, bet uzskata, ka satraukumam nav pamata, tad sekas nav īsti paredzamas.
Vienkārši interesanti
Situācija: puikam trīs gadi, viņš pamēģina uzkrāsot acis, pastaigāt mammas augstpapēžu kurpēs.
Ko nu? Puika, dzīvojot līdzās ne tikai tētim, bet arī mammai un redzot, kā viņa krāsojas, izpēta, kas tas ir, izmēģina sajūtu, kāda ir, uzvelkot kurpes ar tādiem augstiem papēžiem. Ja mamma apzinās savu sievišķību un pret dēlu izturas kā pret topošo vīrieti, taču neuzliekot viņam vīrieša lomu, viss kārtībā. «Nav nekā slimīga, ja puika vēlas pamēģināt mammas lietas. Jautājums, cik bieži? Ja vienu divas reizes – tas nekas, bet, ja viņš sāk to darīt katru dienu vai pat slēpt to – kaut kas sagājis greizi. Bērns dzīvo sabiedrībā, kur visu ko izmēģināt ir dabiski, viss atkarīgs no tā, cik daudz, bieži un spēcīgi.
Nevienā psiholoģiskajā literatūrā nebūs rakstīts: ja jūsu puika pārģērbjas meiteņu drēbēs trīs reizes, viss kārtībā, bet, ja trīsarpus reizes – būs problēmas. Galvenais, lai vecāki pamana, ka kaut kas puikas uzvedībā mainījies.
Pārģērbties otra dzimuma drēbēs, pasmieties par to nav nekāds ļaunums, galvenais – tajā neiestrēgt. Tā kā bērns vēl savas rīcības sekas neapzinās un nespēj pieņemt lēmumus, tas jādara vecākiem. No kā tad vecāki visvairāk baidās? No tā, ka dēls, kurš pārģērbjas meiteņu drēbēs, būs homoseksuāls. Tā kā zinātnieki par to joprojām strīdas un tā ir ļoti sensitīva tēma, atbildes uz jautājumu, vai tā notiks, nav. Taču jāsakrīt ļoti daudziem komponentiem, lai homoseksualitāte veidotos, jo katrs bērns ir individuāls un unikāls,» uzskata psihoterapeite Gunta Andžāne.
