Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
It kā taču skaidrs: ja divi cilvēki ir izšķīrušies, mīlestība laulības dzīvē ir beigusies, jo ir pieņemts lēmums katram iet savu ceļu, – tad kādas gan tur problēmas vairs var būt? Taču tieši tad, kad bijušais dzīvesbiedrs satiek jaunu partneri, sarosās arī bijusī sieva. Jo – kamēr otram attiecību vēl nav, viņš it kā ir prom, tomēr vēl nav citai, tāpēc bijusī joprojām jūtas nedaudz privātīpašnieciski.
Taču, kad pie apvāršņa parādījusies cita sieviete, bijusī sieva apzinās, ka viņa tiešām šo vīrieti zaudē.
Nav svarīgi, kurš bijis šķiršanās ierosinātājs! Varbūt tā pat bija sieviete, kas aizgāja (un nereti – pie cita vīrieša)! Tik un tā, kad uzrodas cita sieviete, viņā mēdz pamosties savādas jūtas – tāda kā greizsirdība. Lai gan sievietes to negrib atzīt, terapeitu kabinetos tas tomēr atklājas – sievietei gribas palikt tai vienīgajai, liktenīgajai, pēdējai mūža mīlestībai. Kad bijušais vīrs satiek citu, viņa šo statusu un troni zaudē un uz otru tik un tā skatās kā uz konkurenti, jo viņš tomēr iemīlēja citu.
Mīlestība vai sacensība?
Protams, ja vīrietis ir aizgājis pie citas, mēs dusmojamies, jo šķiroties izdzīvojam plašu emociju gammu – un dusmoties ir normāli! Bet bieži vien sieviete dusmojas nevis uz vīrieti, kas viņu pametis, bet gan uz to otru sievieti! Latvijā tas ir diezgan populāri – vainot visā to otru, to slikto sievieti, kas aizvilinājusi vīru. Viņš jau, nabadziņš, pats nekur nebūtu gājis, mēs nebūtu šķīrušies, ja vien viņa nebūtu viņu pavedinājusi un nobūrusi! Tā ir dzīves realitāte, ka divas sievietes burtiski kaujas, bet vīrs tajā visā noraugās no malas.
Sievietes, kas šķīrušās, zina, ka ir dusmas un varbūt pat naids uz otru sievieti, bet, pirms gribas sūtīt draudīgu īsziņu, vajadzētu sev pajautāt: tas ir mīlestības vai sacensības dēļ?
Jo bieži tās ir nevis attiecības ar vīrieti, bet attiecības ar otru sievieti. Sieviete it kā cenšas pierādīt, ka ir labāka par otru, un ņem talkā dažādus ieročus. Kristīne godīgi atklāj, kā viņa cīnījās, lai atgūtu savu vīru.
«Kad ieraudzīju vīra jauno sievieti, manī ieslēdzās spīts atgūt savu vīru. Es taču zināju, kādas sievietes viņam patīk, un atzinu, ka es biju drusku palaidusies. Bet tā jaunā sieviete – viņa taču ir par mani nesmukāka un ne tik forša! Mēs bijām vienojušies, ka ik vakaru viņš izņems mūsu dvīnītes no bērnudārza un atvedīs mājās. Un es viņus vienmēr sagaidīju, saposusies tā, it kā uz balli ietu. Es netaisīju tračus, gluži otrādi, biju superlaipna un atbalstoša, vienmēr aicināju vakariņās, kuras tagad biju pagatavojusi katru vakaru atšķirībā no laika, kad dzīvojām kopā! Viņš labprāt paēda un izdzēra glāzi vīna, pie vakariņu galda es viņu iztaujāju par darbiem un ieinteresēti klausījos.
Protams, laulībā es tā nedarīju! Bet es nevienu brīdi neteicu, ka gribu, lai viņš atgriežas, biju pārliecināta, ka viņš pats sapratīs, ka es taču esmu simtreiz foršāka!
Tas trakākais, ka tā arī notika. Kāpēc saku – trakākais? Jo tad, kad bijām kopā trīs mēnešus, sapratu, ka nekas jau attiecībās nav mainījies. Apmeklēju psihoterapeitu, un tur arī atnāca atbilde. Es nemaz negribēju vīru atpakaļ, es gribēju uzvarēt sacensībā, gribēju apliecināties, ka esmu labāka un foršāka. Tāpēc visas sievietes, kas grib iesaistīties cīņā par vīrieša atgriešanos, aicinu padomāt – kāpēc to dari?
Patiesībā jutos drausmīgi, jo biju iznīcinājusi, iespējams, ļoti labas attiecības. Varbūt viņiem būtu bijusi kopēja dzīve. Var jau teikt: ja viņam viss būtu bijis labi, neatgrieztos, bet es zinu, ka tas lielā mērā bija arī bērnu dēļ. Arī uz tām pogām maigi paspiedu. Mēs mocījāmies kopā gadu, jo man šķita nežēlīgi pēc trim mēnešiem pateikt, ka tomēr nekas nesanāks. Tikmēr mana konkurente bija aizbraukusi uz Angliju, kur dzīvo joprojām, bet mēs jau gadu neesam kopā un nevienam nav izveidojušās jaunas attiecības.»
Agresivitāte baiļu dēļ
Dažkārt varam brīnīties, kur mūsu jaukajās un inteliģentajās sievietēs ir tādas dusmas un ļaunums, jo tiek sūtītas īsziņas, zvanīts un draudēts, un pat nolādēts.
Arī psihoterapeiti piekrīt, ka dažkārt šajās situācijās sieviešu uzvedība var būt pārsteidzoša un šokējoša. Bet tās pamatā ir bailes – bailes, ka nemīlēs, bailes, ka sieviete ir kļūdījusies izšķiroties un nedabūs vīru vairs atpakaļ, bailes, ka otra sieviete būs labāka sieva, labāka māte. Bailes pazaudēt. Baiļu dēļ cilvēks kļūst agresīvs, jo tā ir iespējams bailes noslēpt. Bet tās ir iracionālas bailes.
Daudzas sievietes domā: tas nekas, ka es pametu vīru, tik un tā viņš ir mans īpašums! Ja reiz apgredzenots, tad uz mūžu!
Vai reiz sapratīsim, ka otrs nav mūsu privātīpašums? Ka savstarpējās attiecībās neko nevaram panākt ar varu? Ja nu kaut kas šajā dzīvē nav iespējams, tad iegūt mīlestību ar varu. Sievietēm jāapzinās, ka bijušajam vīram ir jauna dzīve. Bet to pieņemt ir diezgan grūti, gribas cīnīties. Tāpēc sieviete savās dusmās un aizvainojumā vēršas ne jau pret vīrieti, kas pamet sievu un bērnus, bet pret to otru sievieti, kura ir ļaunā ģimenes jaucēja. Reizēm sievietēm gribas izrādīt varu un pārākumu, tāpēc rodas necieņa, pazemošana, dažādu veidu atriebība, kas neko nedod.
Tā bija arī Sabīnei, kura no vīrieša bijušās sievas cieta diezgan pamatīgi. «Mēs ar Valdi caur draugu draugiem kādā tusiņā iepazināmies, kad viņš jau pāris mēnešu dzīvoja viens.
Taču mēs attiecības sākām uzreiz ļoti intensīvi, jo arī es biju kādu laiku šķīrusies.
Gājām kopā pusdienās, vakarā uz kino, brīvdienās atpūtāmies, un, protams, šī informācija ātri sasniedza Lailu, viņa sievu. Oficiāli viņi vēl nebija izšķīrušies, lai gan par to bija runājuši un it kā vienojušies, jo abi bija sapratuši, ka viņiem ir pārāk dažādi uzskati. Taču tad viņa paziņoja, ka nešķirsies, un viss! Viņa uzskatīja, ka mūsu romāns esot sācies sen, es esot iemesls, kāpēc Valdis aizgājis, vienkārši tagad mēs vairs neslēpjoties.
Un tad Laila sāka mani bombardēt! Viņa mani burtiski vajāja – sūtīja draudu īsziņas, rakstīja visādas šausmas sociālajos tīklos. Valdis centās viņu vest pie prāta, bet tas viņu saniknoja vēl vairāk! Es izdzēsu no sociālajiem tīkliem savus profilus un nomainīju telefona numuru, bet viņa nelikās mierā, zvanīja uz darbu, rakstīja e-pastus: es esot Valdi piebūrusi, tāpēc mums nekas nesanākšot, un viņa nepadošoties.
Godīgi sakot, es sāku jau domāt, ka mums šīs attiecības jāpārtrauc, jo man tas bija pārāk liels stress, es nevarēju naktīs gulēt, murgoju un domāju – kāpēc gan man to vajag?
Es mīlu šo vīrieti, jā, bet komplektā ar šo mīlestību nāk traka sieviete, no kuras nezinu, ko var sagaidīt! Taču tāpat kā laiks sadziedē visas brūces, arī Laila, redzot, ka nespēs man neko nodarīt, pēc kādiem četriem mēnešiem pārstāja man draudēt, tomēr jāatzīst, ka tie bija stresainākie manas dzīves mēneši.»
Atbildība jāuzņemas vīrietim
Ko darīt jaunajai sievietei, ja viņai ir konflikti ar vīra bijušo sievu? Šajās trīsstūra attiecībās atbildība jāuzņemas vīrietim – viņam jāpieliek punkts iepriekšējām attiecībām un jānovelk robežas, lai viņš varētu būvēt jaunas attiecības. Ja punkts nav pielikts, sievietēm ir ļoti grūti, jo šķiet, ka dzīvo kopā nevis tikai ar vīrieti, bet arī ar viņa bijušo sievu, jo šīs attiecības ne vien aizņem laiku un enerģiju, bet rada arī stresu un saspīlējumu.
Vai vīrietim vajag abas sievietes iepazīstināt? Ja arī otra sieviete rūpējas par jūsu bērnu, protams, tas būtu ieteicams, – lai cik gādīgs būtu vīrietis, ar laiku sieviete tik un tā iesaistās bērna (it sevišķi meiteņu) audzināšanā. Ir labi, ka viņa ar mammu ir pazīstama.
Arī bērniem tas nāk tikai par labu – redzēt un just ap sevi harmoniju. Ka mamma ar tēta jauno sievu ir cieņpilnās attiecībās.
Taču, ja ir naidīgās attiecībās, nav iespējams pateikt, cik ilgi tās tādas būs un kā šo situāciju vērst par labu, jo tas atkarīgs no cilvēka personības, no viņa emocionālās inteliģences, vēlēšanās saprast un izdarīt secinājumus, vēlēšanās dot otram brīvību, cieņu un mīlestību, piedot, novēlēt laimi cilvēkam, ar kuru esi pavadījis ilgu laiku kopā, respektēt viņa izvēli.
Nav viegli arī piedot sievietei, kura tevi lamā un tiranizē. Bet, kā teica kāda terapeite, līdz tam brīdim, kamēr cilvēks dusmojas, kamēr viņā ir naidīgums, tādas situācijas pašas atrod pie viņa ceļu.
Brīdī, kad no tā distancējas, kad otram piedod, ko viņš savā nesaprašanā un neprātā darījis, uzbrukumi mazinās, jo apvainojumiem vairs nav dusmu āķīšu, aiz kuriem aizķerties.
Kāda sieviete, kurai drauga bijusī sūtīja draudīgas īsziņas, tā vietā, lai sašustu, cik traka un briesmīga ir šī sieviete, teica: «Bet viņai taču sāp. Ievainoti cilvēki sāpēs mēdz darīt neiedomājamas lietas.» Jo arī viņa reiz bija šķīrusies un zināja, ko nozīmē šīs sāpes. Un bijusī sieviete ļoti ātri nomierinājās. Viņas nekļuva par tuvām draudzenēm, taču arī nekaro.
Zelta vidusceļš
Protams, ir stāsti, kur bijusī un jaunā sieva kļūst par labām draudzenēm. Kur visi kopā ne tikai svin Ziemassvētkus un bērnu jubilejas, bet brauc kopā ceļojumos, laivu braucienos un reizi nedēļā satiekas kopējās vakariņās, jo nav naida un sacensības. Bet pēc tāda modeļa nemaz nav jātiecas.
Bijušām sievietēm nav mākslīgi jākļūst par draudzenēm, tikai jāizturas ar cieņu un pieklājību.
Jo jūs abas esat daļa no vīrieša dzīves. Jums nav kopā jādzīvo!
Nobeigumā Samantas un Vijas pieredze, kas ir kā zelta vidusceļš. «Domāju, ka viss atkarīgs no tā, kā pāris izšķīries. Ja starp viņiem ir labas attiecības, bez naida, tad nav pamata tādām būt starp sievietēm. Kad iepazinos ar Kārli, viņi jau gadu bija šķīrušies. Abi ar bijušo sievu bija vienojušies, ka bērni nedēļu dzīvos pie sievas, otru – pie viņa. Es Kārlim ieminējos, ka gribu ar bijušo sievu iepazīties, lai vēlāk izvairītos no neveiklām situācijām. Taču viņa negribēja.
Man ar bērniem izveidojās ļoti labas attiecības, jo es taču ar viņiem dzīvoju kopā tikpat daudz kā viņi ar savu mammu!
Vakaros pasakas priekšā lasīju! Un tad vecākajai meitai bija Ziemassvētku eglīte, kas iekrita mūsu nedēļā. Kad iepriekšējā vakarā viņa man jautāja: «Samanta, tu taču nāksi skatīties, kā es ludziņā spēlēju?» –, nezināju, ko atbildēt. Viņa ļoti gribēja, un es nevarēju bērnu sāpināt. Mēs abi aizgājām, un, protams, bijusī sieva, mani ieraugot, bija šokā. Viņas sejā varēja redzēt izmisumu, kuru slēpa zem smaida. Smaidīja arī vēlāk kopbildē, jo Samanta gribēja ar visiem pie egles nobildēties!
Lai gan varēja just, ka viņai tas nebija viegli. Taču viņa ir gudra sieviete, viņa to darīja bērnu dēļ.
Pēc tam visi kopā aizgājām vēl uz restorānu, iedzērām glāzi vīna un tad jau vairs tik neveikli nejutāmies.
Tā mēs satiekamies visos bērnu pasākumos un jubilejās, pieklājīgi aprunājamies. Ja vajag, sazvanāmies, jo dažkārt kāds no bērniem otrā mājā ko atstājis. Negaidu, kamēr mājās pārnāks Kārlis, jo tie ir viņa bērni un viņa atbildība, nē! Es nepretendēju būt par mammu, un bērni to zina, to zina arī Vija. Taču tajā nedēļā, kad viņi dzīvo manā mājā, es esmu par viņiem atbildīga.»
Arī Vijai atzina: «Pieņemot lēmumu, ka bērni katru otro nedēļu dzīvos pie tēva, nevienu brīdi nešaubījos, ka gan jau drīz būs cita sieviete, kas tur dzīvos, un man ar to būs jāsamierinās. Man ir gana daudz draudzeņu, tāpēc nedomāju, ka bijušā vīra jaunajai sievai vajadzētu par tādu kļūt, taču mums nav nekādu domstarpību.
Nenoliegšu, sākumā man bija tādi greizsirdības uzplūdi, ka bērniem tur patīk labāk un ka Samanta viņiem vairāk izdabā.
Bet mēs to visu izrunājām – mierīgi pie vakariņām, nevis ceļot traci. Tagad arī tajā mājā datora lietošanai ir limits! Man pašai ir citas attiecības, man nav ar Samantu jākonkurē, nekas nav jādala, tāpēc es uz viņu skatos kā uz sievieti, kura dzīvo kopā ar maniem bērniem un viņu tēvu. Viņa viņus pieskata tāpat kā bērnībā auklīte. Un patiesībā man ir jāpriecājas, ka bērni aug harmoniskā un mīlošā gaisotnē, vai ne?»
