Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Gatis Bušs, psihoterapeits.
Ja līdzšinējā dzīve nedod to, ko gaidu
Eksistenciālas krīzes dzīvē ienāk ik pēc aptuveni desmit gadiem. Tā kā mēs augam, attīstāmies un maināmies, ir tikai loģiski, ka kādā brīdī mums vairs var nederēt tas, kas derēja agrāk. Turklāt pusmūžā cilvēki sāk pārvērtēt agrāk izvirzītos mērķus, gatavi atzīt, ka daudz kas bijis tikai ilūzija.
Galu galā, cik ilgi kāpsi kalnā? Kad esi kalna galā, pēc tam vari iet tikai uz leju. Daudzi vīrieši pēc piecdesmit, kuriem ir savs stabils bizness un reiz bijušas cerības, ka tad, kad viss būs sasniegts, turpmākā dzīve būs laba un skaista, attopas, ka neizjūt piepildījumu, ka kaut kā būtiska trūkst. Jā, viņiem ir dažādi glauni un skaisti grabuļi apkārt, smalka un apbrīnas vērta māja, bet ar to vien nepietiek. Bieži vien pārņem sajūta, ka, pat dzīvojot ar kādu kopā, esi viens un nesaprasts. Un kāda tam jēga?
Tad, kad mūsos sāk gruzdēt kaut kāda dziļāka neapmierinātība ar dzīvi, pielavās gan bezspēcības sajūta, gan vēlme ko mainīt. Būsim godīgi – laika vairs nav daudz.
Respektīvi, kad apakšas vairs negrib un augšas vairs nevar dzīvot pa vecam, nobriest revolucionāra situācija. Un, ja tā, tad kaut kas tomēr ir jādara. Mēģinājumi mainīt līdzšinējo dzīvi, kura nedod to, kas gaidīts, ir ļoti dažādi. Šiem mēģinājumiem nevar pielāgot vārdu veiksmīgi vai neveiksmīgi, jo reizēm tas, kas neveiksmīgs šķiet apkārtējiem, pašam liekas labākais iespējamais.
Psihoemocionālo diskomfortu ģimenē vīrieši pusmūžā bieži vien pārvar, sākot būvēt jaunu māju, atrodot mīļāko vai jaunu sievu, aizraujoties ar jauniem hobijiem un atkarībā no rocības iegādājoties sen kārotu motociklu vai ātrumlaivu. Daži pievēršas veselīgam uzturam, sāk skriet, dodas iekarot sporta zāles. Ja tas viss palīdz justies labāk un atvairīt krīzi, kāpēc gan ne?
Daudzi, īpaši tie, kas ir ne visai veiksmīgās attiecībās, var sākt justies vientuļi, jo labas, atbalstošas attiecības tomēr ir viens no līdzekļiem, kas palīdz attālināt vientulību. Tiem, kam attiecības ir pats svarīgākais dzīvē, ir sāpīgi apjaust, ka arī tās ar gadiem ir sākušas šķobīties. Iespējams, intereses abiem laika gaitā ir mainījušās, vairs nav nekā kopīga, un pārsvarā ģimenē valda dusmīga un aizvainojuma pilna gaisotne.
Parasti gan, ja vienam pārī uzvedība sāk mainīties, visticamāk, tas notiek tāpēc, ka viņš nejūt atdevi vai partnera iesaistīšanos.
Un ar gadiem un pieredzi tomēr vajadzētu saprast – ja es attiecībās kaut ko nesaņemu, tad, iespējams, esmu pelnījis to, ka otrs to man nemaz negrib dot. Nevienam nekas nepienākas. Lai nu kā, pusmūžā var sākt urdīt jautājums – vai es ar šo sievu gribu pavadīt kopā visu atlikušo dzīvi?
Jā, kopā ar kādu ir vieglāk, bet jāatceras, ka būšana vienam vēl nav slimības pazīme. Būšana vai nebūšana attiecībās vēl nenosaka krīzes iespējamību. Bez attiecībām pastāv arī daudz citu lietu, kas var darīt laimīgu.
Visvarenības zudums
Krīzes izjūtu var radīt veselības problēmas, kuras savā ziņā norauj stopkrānu un liek dzīvot pavisam citādi. Ja vīrieti pēc 40 vai 50, kuram līdz šim dzīvē svarīgākais bijis bizness, apstādina infarkts vai insults, tad jāuzdod sev jautājums – vai es varu dzīvē darīt vēl kaut ko citu? Taču krīzi var veicināt arī ķermeniskās izmaiņas, kuras rada vecums.
Vīrietim, piemēram, atkāpjas mati, parādās vēders, viņš ātrāk nogurst, sporta zālē vairs netiek sasniegti agrākie rezultāti, un viņš var nejusties vairs iekārojams un pavedinošs. Taču vecums vēl nenozīmē, ka pazūd libido. Ja vairs negribas seksu ar partneri, tad tā drīzāk ir attiecību, nevis vecuma problēma. Kaut arī, protams, sekss ar gadiem mainās. Ja līdz šim darījām kaut ko vienu, varbūt ir jāsāk darīt kaut kā citādi?
Kaut ko zaudējot un negūstot vietā, vīrietis var izjust sēras par kādreizējās visvarenības zudumu.
Īpaši smagi to pārdzīvo vīrieši, kuriem ļoti svarīgi bijis visu laiku atrasties pirmajās pozīcijās. Ko darīt, kad apjaut, ka visu vairs nevari un, visticamāk, arī nevarēsi?
Austrijas medicīnas doktore Elizabete Kiblere-Rosa runā par vairākām sēru pakāpēm, kurām izejam cauri, piedzīvojot zaudējumu. Pirmā reakcija, piemēram, saņemot sliktu ziņu attiecībā uz sevi, ir noliegums – tas nevar būt, tas notiek ar kādu citu, tas uz mani neattiecas. Otrā reakcija ir dusmas uz Dievu un visu pasauli – kāpēc man?
Nākamā fāze – es sāku tirgoties ar Dievu. Apmēram – ja es kaut ko īpašu darīšu, tad notiks brīnums. Un vēl nākamā fāze – skumjas, kas pāraug depresijā. Kad no tās tiek ārā, tad seko samierināšanās. Jā, arī kādreiz skaistais ķermenis var nomirt, un vīrietis par to var būt ļoti saskumis. Bet beigu beigās dzīve iet uz priekšu.
Ja attiecības ir labas, tad pārsvarā gadījumu partneriem tomēr noteicošais nav izskats, kas laika gaitā mainās abiem.
Un ārējās lietas noteikti nav primārais, kā dēļ pasliktinās attiecības ģimenē.
Taču tas, ka slikto ir ļoti viegli norakstīt uz to, ko var ieraudzīt, gan ir fakts.
Piemēram, ģimenes konfliktos partneriem ir tendence bliezt pa vārīgākajām vietām. Un tad, lai nodarītu pēc iespējas sāpīgāk, tiek izmantots plašs ar izskatu saistīts arsenāls.
Lai nu kā, bieži vien to, ka neesam gana atraktīvi, iekārojami, ne tik spēcīgi, iedomājamies savā prātā, jo prāts nespēj samierināties ar to, kā ir tagad. Pajautājot partnerim, bieži vien izrādās, ka otru tik ļoti satraucošie jautājumi viņam nemaz nešķiet aktuāli.
Nenobīties no satikšanās pašam ar sevi
Kad apkārt ir troksnis, vieglāk izbēgt vai neiedziļināties būtiskos jautājumos. Kad troksnis pazūd (bērni atstāj ligzdu, daudzās raizes un rūpes, kas bijušas kopdzīves sākumā, izgaist) nākas ieskatīties spogulī un ieraudzīt, ka nemaz neesmu tik smuks un pūkains, kā man licies. Viss tikai balts vai melns var šķist bērnībā.
Pusmūžā jau vajadzētu saprast, ka mēs pilnīgi visi esam gana pelēki. Taču, neskatoties uz gadiem un pieredzi, mums ļoti patīk cīnīties ar otra nepatīkamajām īpašībām un zāģēt par tām. Bet faktiski tas ir stāsts arī par mūsu pašu negatīvajām pusēm, kuras mums bail ieraudzīt.
Kāds, piemēram, var vīrietim pārmest empātijas trūkumu, bet ļoti iespējams, ka, lai viņš izdzīvotu un palīdzētu izdzīvot citiem – vājākiem –, tā ir vajadzīga. Piemēram, tad, ja tuvumā ir kāds smagi slims un mirstošs cilvēks. Kas ir labāk? Ja apkārtējie paši no bēdām sāk mirt nost vai arī saprot, ka, neskatoties ne uz ko, ir jādzīvo tālāk?
Daudzi uzskata, ka problēmas var atrisināt tikai terapijā. Taču gluži tā nav.
Ja vīrietis gana labi jūtas, par sasāpējušo izrunājoties ar draugiem, viņam var pietikt arī tikai ar sarunām. Kāds aiziet uz baznīcu, kāds ilgāk pasēž zem ozola, kāds iet dabā. Un, ja tas vīrietim der, lai justos labāk, kāpēc ne? Psihoterapija ir tikai viens no instrumentiem, kā palīdzēt. Un to var izmantot tad, ja nevienā citā veidā netiec galā ar sevi.
Kā priecāties par to, kas ir
Pagājušā gada 8. martā televīzijā bija kāda pārraide par sievietēm, kuras savā dzīvē ir piedzīvojušas milzīgus zaudējumus, – kādai bija nomiris bērns, vēl kāda piedzīvojusi līdzīgu traģēdiju. Bet viens stāsts bija par jaunu meiteni, kura avārijas rezultātā palika ratiņkrēslā.
Šī meitene, kas ne tikai turpina dzīvot, bet pat nodarbojas ar bobsleju, teica tā: «Es visu laiku saku paldies Dievam, ka viņš man iedeva šādu pieredzi. Ja tā nebūtu, nekad nebūtu piedzīvojusi tik laimīgus mirkļus.» Jo parasti jau ir tā – ja dzīvē viss ir labi, mēs to nenovērtējam. Mēs kaut ko pamanām tikai tad, kad ir sliktāk nekā agrāk. Bet izmaiņas vēl nav nāves spriedums. Pie visa var pierast, var mainīties pats un piedzīvot vēl daudz kā jauna un pārsteidzoša.
Ir tāda anekdote – kāds jūrnieks gados satiek kādu čomu un stāsta viņam: «Kad biju jauns, man bija tāda rīta erekcija, ka varēju iekārt spaini, un tas stāvēja. Bet tagad – viss jau būtu labi, tikai ceļi vairs netur.» Ja vīrieša skatījumā tikai ideālam ķermenim ir vērtība, tad agri vai vēlu tā zudums būs traģēdija.
Tiesa gan, skaistiem cilvēkiem ir grūtāk pieņemt ārējos zaudējumus. Taču šie zaudējumi salīdzinājumā ar patiesi lieliem zaudējumiem ir pilnīgi sīkumi.
Daudzi mēdz teikt, ka pēc piecdesmit tikai sākas īstā dzīve. Bērni izauguši, parādās vairāk laika, ko veltīt pašiem sev, daudz iespēju ceļot un apskatīt pasauli. Bet daudzi tik un tā pamanās būt nelaimīgi. Ko lai saka? Domājot tikai par tuvojošos nāvi, var palaist garām to dzīves daļu, kas vēl atlikusi un kuru var piepildīt ar gana lielu prieku, ja vien ir vēlēšanās. Vismaz divdesmit gados var notikt vēl ļoti daudz kas. Tostarp arī priecīgs.
Bet jāatvadās arī no ilūzijām. Ja mēs iedomājamies, ka pusmūžā varēsim darīt visu, par ko kādreiz sapņojām, – skriet, ceļot, kāpt kalnos, var gadīties, ka tā nebūs. Vai tā ir traģēdija? Varbūt jā, bet varbūt arī nē. Galu galā, var iemācīties dabūt arī citu veidu piepildījumu.
Vai piecdesmit gadu vecumā vajag sev izvirzīt jaunus mērķus un uzdevumus? Reizēm mērķi var palīdzēt sevi organizēt, ieraudzīt vairāk iespēju, kā arī, tos realizējot, iegūt kaut ko vairāk no pasaules. Bet, ja kāds labi jūtas bez mērķiem, arī tā var dzīvot.
Ko var ieteikt? Pusmūžs ir īstais brīdis, lai atbrīvotos no nepatīkamiem pienākumiem un uzspiestām lietām.
Ja līdz šim esi domājis tikai par to, lai citiem ir labi, tad ir īstais laiks padomāt par to, vai tev pašam ir labi. Kad cilvēks kaut ko dzīvē ir sasniedzis, viņš jūtas brīvāks izdarīt izvēles, kuras ir labākas tieši viņam, nevis citiem.
Un, ja tā, viņš visdrīzāk dara tikai to, kas viņam svarīgi. Viņš nesaglabā veco draugu loku tikai tāpēc, ka tā vajag. Ja vairs nav kopīgu interešu un draudzība sevi ir izsmēlusi, ir jāiet tālāk. Brīvība darīt to, ko gribas un kas patīk, ir tieši vecuma privilēģija. Sāpīgāk ir tikai septiņdesmit gados atklāt to, kas patīk.
Bet ļoti bieži cilvēki paši sev iestāsta, ka ir veci. Jo ar lielāku pārliecību tu savā galvā mal «esmu vecs», jo vecāks jūties. Bet frančiem ir tāda paruna: «Kāda ir bijusi diena, tāds būs sekss naktī.» Varbūt ir vērts piestrādāt pie tā, lai diena būtu laba.
