Rīga +13°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šis nebūs attaisnojošs stāsts par vīriešiem, kas izvaro sievietes, sit sievas un izmanto bērnus. KLUBS tādas lupatas nedomā ne klausīties, ne aizstāvēt. Stāsts būs par ko citu. Diemžēl šiem smagajiem noziegumiem ir arī pelēkā zona – apsūdzības, kurām patiesībā nav pamata. Pelēkie upuri. Tā varētu nosaukt sievietes, kas cenšas ieriebt bijušajiem vīriešiem un bērnu tēviem, sniedzot par viņiem nepatiesu informāciju tiesībsargājošajām iestādēm. Tāpat par pelēkajiem upuriem var saukt arī vīriešus, kam jāatspēko izvirzītās apsūdzības.
Saņemot šādu ziņu, vīrietim ir tikai viens variants – jādomā, kur palikt pat tad, ja ir pilnīga pārliecība, ka sieva dusmās izspēlējusi negantu, bet efektīgu kārti.
Paklausīgi jāparaksta tiesas lēmums par pienākumu atstāt mājokli un liegumu tam tuvoties, policijas klātbūtnē jāpaņem nepieciešamās mantas un jādodas prom. Ja pēc kāda laika no mājām jāpaņem vēl kas, tas atkal jādara ar policijas starpniecību.
Ātri un sāpīgi
Nepamatoti lūgumi noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību Latvijas tiesu praksē nav ikdiena vai sistēma, tomēr tādi nenoliedzami ir, jo tas ir ātrs un sāpīgs rīks, lai otram pamatīgi ieriebtu. «Apzināti nepamatotie iesniegumi pazemina labās tiesību normas vērtību. Jebkurš likums rakstīts godprātīgajiem, bet diemžēl gadās cilvēki, kas saredz, kā labu likumu izmantot savās interesēs,» saka Ilze Celmiņa, Rīgas apgabaltiesas tiesnese.
Te vērts uzsvērt, ka izpratne par vardarbību mēdz krasi atšķirties – iespējams, vīrietis, kurš skaļi klaigā, ka sieva viņu apmelo, varētu tomēr paklusēt. Lūk, kāds stāsts. Sieva, ilgstoša mājsaimniece, izlemj atsākt strādāt. Vīrs regulāri slepeni pārbauda, kur viņa piesakās darbā, zvana šiem uzņēmumiem un stāsta briesmu lietas, tāpēc sievu neviens darbā neņem. Ja sieviete lūgtu noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, tiesa vīra rīcībā saredzētu gan psiholoģisko, gan ekonomisko vardarbību, bet viņš pēc tam tērgātu, ka nekas TĀDS nav noticis. Un vēl. Sievietes nepamatotās apsūdzības vardarbībā jebkurā gadījumā liecina par neatrisinātu pāra konfliktu – ir uguns, kas radījusi melnus un kodīgus dūmus, kuri redzami pa lielu gabalu.
Pagaidu aizsardzības pret vardarbību rīki ir ātri un efektīvi. Bezmaksas pieteikumā tiesai jānorāda apstākļi par jebkādu fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību vai vardarbīgu kontroli un to, kā tā izpaužas. Pieteikumam var būt un var arī nebūt pievienoti pierādījumi. Ja to nav, pastāv zināms risks, ka pagaidu aizsardzības pret vardarbību piemērošana konkrētajā situācijā var tikt prasīta negodprātīgos nolūkos, bet, pat ja sieviete ticami melo, tiesai nav laika gaidīt – iespējamais varmāka jānošķir iespējami ātri, jo tieši tam šis likums paredzēts.
Ja sieviete izlēmusi vīrietim šādi ieriebt, viņš par to, visticamāk, neko neuzzinās līdz pat brīdim, kad tiesa jau pieņems lēmumu un policija to atvedīs. Tiesās tiek noraidīti apmēram 15 % lūgumu – visticamāk, tādi, kuriem nav pamata, bet tādus biežāk iesniedz tieši vīrieši.
Tiesai lēmums jāpieņem vienas darba dienas laikā, bet, ja radušās kādas šaubas vai papildu jautājumi, – 20 dienu laikā. Pagaidu aizsardzības pret vardarbību mērķis ir nepieļaut varmākas fizisku klātbūtni un novērst jebkāda veida saziņu. Tas nozīmē, ka varmākam jāatstāj savs mājoklis pat tad, ja tas ir viņa īpašums. «Šāda likuma norma pieņemta, lai parādītu, ka valsts aktīvi rīkojas un ir gatava aizsargāt vardarbības upurus. Strādāju darba grupā, kad Civilprocesa likumā tapa šīs normas. Atceros, kā komisijas pieaicinātie cilvēki lēca no krēsliem un sita durvis, sakot, ka Latvijā nemūžam nenotiks tā, ka īpašnieku izdosies izlikt no viņa mājokļa,» atceras Ilze Celmiņa.
Kamēr vīra nav, aizved mantu
Lai pieņemtu lēmumu, tiesnesim jābūt labām juridiskajām zināšanām, jāpārzina cilvēku psiholoģija un jāpiemīt arī intuīcijai, kas brīdina: kaut kas te nav kārtībā! «Diemžēl, paskatoties acīs, tienesis lūguma izteicēja patiesos nodomus noteikt nevar, turklāt bieži vien lūgums noteikt pagaidu aizsardzību ir uzrakstīts juridiski precīzi un ar ļoti augstu ticamību, tāpēc tiesai nav iemesla nogaidīt vai lūgumu noraidīt. Aizdomas gan rada arī pārāk labi uzrakstīts lūgums ar klišejiskām frāzēm,» saka tiesnese. Viņa atgādina, ka par sniegto ziņu patiesumu atbild nevis advokāts, bet pats lūguma iesniedzējs, un tas var draudēt arī ar kriminālatbildību.
Ar lielu rūpību tiesneši izvērtē un nesteidz uzreiz noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, ja pārim ir strīds par ļoti lielas mantas sadali. Visvairāk par šādiem gadījumiem signalizē Jūrmalas tiesneši. Strīdos par lielu mantu pastāv risks, ka pagaidu aizsardzība pret vardarbību var tikt izmantota nelietīgi.
Piemēram, tiesa vīrietim nosaka pienākumu atstāt mājokli un aizliedz tam tuvoties, bet pa to laiku sieviete no mājām aizved visu iespējamo mantu.
Tāpat tiesneši ir piesardzīgi situācijās, kad pārim ir ilgstošs un samežģīts strīds par bērnu audzināšanu vai arī ilgajā, sarežģītajā un apjomīgajā laulības šķiršanas lietā vardarbība nekur nav pat pieminēta, bet pēkšņi, visticamāk, dusmās, tiek izspēlēta šī kārts.
Ja vīrietim noteikts aizliegums tuvoties savām mājām, bet viņš skaidri zina, ka tam nav pamata, nekavējoties, pat tajā pašā vai nākamajā dienā, jāvēršas tiesā, kas šo lēmumu pieņēmusi, un jāpierāda pozitīvais fakts – ka patiesībā vardarbība nepastāv. Ja vīrietis pierāda, ka sieviete sniegusi nepatiesas ziņas, tiesa to ietver tiesas spriedumā, savukārt vīrietim par šo sievietes nodarījumu – nepatiesiem ziņojumiem par viņa vardarbību – ir tiesības vērsties policijā, lūdzot ierosināt kriminālprocesu. Ir arī šādi gadījumi.
Zvērināta advokāta Saulveža Vārpiņa pieredzē ir spilgts stāsts. Proti, kāds uzņēmējs izšķīrās ar sievu, iepazinās ar citu sievieti un pārcēlās uz dzīvi ārpus Latvijas. Bijusī sieva, nespēdama pieņemt vīrieša jauno, laimīgo dzīvi un gribēdama ieriebt, uzrakstīja policijā iesniegumu, ka viņš ir seksuāli izmantojis abas meitas. Nepatikšanas bija milzīgas, tomēr tika pierādīts, ka sievas aizdomām nav pamata.
Diemžēl šis nav izņēmuma gadījums. Bāriņtiesas ikdienā joprojām sastopas ar smagām vecāku savstarpējām apsūdzībām, kam, izskatās, ne vienmēr ir pamats. Mammas pašas diez vai aizdomājas, ka varētu izspēlēt tik nežēlīgu gājienu. Drīzāk tas ir viņu juridiskā pārstāvja smalki atstrādāts knifiņš. «Ieraugot vecāku juridiskos pārstāvjus, jau aptuveni nojaušams, kā virzīsies lieta – tiks rakstīts iesniegums par fizisko vai seksuālo vardarbību,» saka Aivars Krasnogolovs, Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs.
Lūk, kā tas apmēram notiek. Jūtot, ka strīda ieroči sāk izsīkt, juridiskais pārstāvis sievietei jautā: «Vai nav kāds gadījums, kad jums likās – bērna tēvs rīkojas kaut kā jocīgi, ūdenī pārāk aizrautīgi spēlējas ar meitu? Neatceraties, ja? Bet vai tētis kādreiz ir licis meitu vannā?
Vai kādreiz nav bijis tā, ka meita pēc vannas neizskaidrojami raud? Ak, reiz raudāja gan? Nu, redz, ja raudāja, tad jau te ir pamats iesniegumam – lai policija izvērtē, kas bija un kas nebija.»
Un problēmu rats sāk griezties: šāds iesniegums ir pamats, lai prasītu pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas tēvam uz laiku liedz tikšanos ar bērniem, seko iztaujāšana, pārbaudes… Lai arī bērna seksuālo izmantošanu pierādīt neizdodas, vīrietis nonāk zem tiesībsargājošo iestāžu lupas, un nekas patīkams tas nav. «Šādas nepamatotas apsūdzības var novest pie tā, ka tēvs var sākt baidīties tuvoties saviem bērniem – pieskarties, apmīļot, jo, nedod dievs, kādā stundā X tas viss tiks interpretēts citādāk. Slima sabiedrība,» vērtē zvērināts advokāts Egons Rusanovs.
«Ja vīrieša apsūdzībai ir pamats, viņš ir satraukts, ja nav – jūtas aizvainots un cīnās pretī, lai atriebtos sievai, bet – kas ir pats trakākais – ar savu bezjēdzīgo un nebeidzamo strīdu nemitīgi moka bērnu,» saka Krasnogolovs. Vienlaikus nevienam nav tiesību teikt, ka sieviete melo, jo viņai ir tikai aizdomas, viņai tiešām tā licies – ka tētis varētu būt ko nodarījis meitai. Jo vairāk viņa par savām aizdomām domā un runā, jo vairāk tām notic, un veidojas tā dēvētās viltus atmiņas: psiholoģisks fenomens, kurā cilvēks uzskata, ka atceras kaut ko, kas faktiski nav noticis vai kas ir izkropļots un nepatiesi atainots.
Sūdzība kā pašmērķis
Bāriņtiesas ikdienā sastopas ar vecākiem, kas viens par otru raksta visdažādākās sūdzības. Principā. «Strīdos par bērniem ir ļoti grūti saprast, kurš vecāks saka taisnību, bet kurš melo,» atzīst Krasnogolovs. Pavisam nesen bāriņtiesā viņš saticis divus ārēji ļoti saprātīgus vecākus – katru ar savu advokātu. Vienā pirmdienā nāca tētis, nākamajā pirmdienā – mamma. «Viņi abi runāja pilnīgi vienādiem vārdiem, abiem bija vienādi mērķi un motivācija – mēs tikai gribam, lai bērniem būtu labāk –, taču bija redzams patiesais mērķis – nodarīt pāri otram. Sieviete stāstīja, cik vīrietis, bērnu tēvs, ir slikts: jā, bet ziniet, kā viņš mani sita! Savukārt vīrietis stāstīja, cik slikta ir bērnu mamma: jā, bet ziniet, kā viņa izturējās par bērniem! Viņi tiešām nemelo, viņi ir pārliecināti katrs par savu taisnību. Tētis ir pārliecināts, ka mamma ir varmāka, bet mamma ir pārliecināta, ka tētis ir varmāka,» saka Krasnogolovs.
Vecāku savstarpējo manipulāciju vilnis nav apturams – pār valsts institūcijām gāžas iesniegumu kalni, apgrūtinot un pat paralizējot darbu. Interesanti, ka agrāk par iestādes darbu sūdzējās tikai tā puse, kas ar lēmumu nebija apmierināta, bet tagad to dara abas puses. «Bija klients, kurš bāriņtiesai vienā dienā rakstīja pat piecus iesniegumus – katru ar savu lūgumu,» atceras Krasnogolovs.
Resursus, kurus patērē atbilžu rakstīšanai, varētu izmantot daudz efektīvāk, bet nekad netiks noteikts iesniedzamo sūdzību limits, jo tieši tad, kad tas iztērēts mazsvarīgām lietām, var notikt kas tāds, par ko patiešām jāziņo. «Bīstamākais ir tas, ka nepamatoto iesniegumu gūzmā var pazust kāds ļoti svarīgs iesniegums, kas nav uzrakstīts tik juridiski prasmīgi,» uzsver Krasnogolovs. Risinājums ir tikai sabiedrības izglītošana ilgtermiņā. Kā uzsver bāriņtiesā, neviens likums nespēs atrisināt divu cilvēku attiecības. Izskatās, ka cilvēki neprot risināt konfliktus, neiet uz kompromisiem, turklāt pāri visam ir tiesiskais nihilisms – abas puses vienkārši neievēro tiesas lēmumus un turpina strīdēties.
Advokāti aizstāv klientu
Ģimenes strīdos pārsvarā specializējas advokātes sievietes, vīrieši retāk. Rīgas bāriņtiesa, redzot nejēdzības kādas advokātes izmantotajās metodēs, par to reiz informējusi arī Zvērinātu advokātu padomi. «Iespējams, ka arī tā ir savas agresijas izpausme, slēpts aizvainojums pret vīriešiem, kuru nu ir iespēja izpaust caur citu sievieti un pret citu vīrieti. Tā ir viena no versijām, kā izskaidrot hiperaktīvo pozīciju par katru cenu panākt uzvaru, lai arī pretējās puses fakti liecina pavisam par ko citu,» norāda Rusanovs.
Jānis Rozenbergs, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs, KLUBAM jau iepriekš skaidrojis, ka klients, kam nešķiet pieņemama izvēlētā advokāta rīcība, var no viņa atteikties un atrast citu juridiskās palīdzības sniedzēju. Ja advokāta klientam sava aizstāvja rīcība ir pieņemama, tad viss kārtībā. «Ja kādai no strīda risināšanā iesaistītajām institūcijām šķiet, ka advokāts tīšuprāt eskalē vecāku strīdu, tam jāpievērš gan advokāta, gan viņa klienta uzmanība, iesakot izvēlēties mediāciju. Protams, pastāv iespēja arī rakstīt sūdzību Zvērinātu advokātu padomei. Tā noskaidros advokāta un, ja advokāts tam piekritīs, arī viņa klienta viedokli. Ja klients atzīs, ka advokāts strādā viņa interesēs, nav nekāda pamata iejaukties, jo savā profesionālajā darbībā advokāti ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam,» norādījis Rozenbergs.
Tam nepiekrīt tiesnese Ilze Celmiņa. Viņa uzskata – strīdos par bērniem advokātiem jāmaina nostāja, ieraugot arī bērna tiesības. Tiesnese atgādina, ka Latvija ir pievienojusies ANO Bērnu tiesību konvencijai un Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikusi: «Visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm.» Un tas attiecas arī uz advokātiem, uzsver tiesnese.
Pašlaik diemžēl mēdz veidoties pretruna – advokātu klients ir vecāki, bet bāriņtiesas klients – bērns. Tomēr ir arī labie piemēri – advokāti pēc tikšanās ar tēti vai mammu, kas meklē aizstāvību, sazinās ar bāriņtiesu, noskaidro lietas apstākļus un vecāku strīdu atrisina savā kabinetā. Vecāki uz bāriņtiesu nemaz nenāk. «Viņš ir paveicis savu darbu, padarot laimīgākus ne tikai abus vecākus, bet, pats svarīgākais, bērnu,» saka Krasnogolovs.
Ja viņa izrādās manipulatore, liekot vārdu pret vārdu, izredzes pierādīt pretējo būs ļoti mazas, jo vairāk ticēs sievietei. Lai cik rūpīgi izmeklētājs pārbaudīs cietušās versiju – izklāstīto apstākļu atbilstību realitātei vai pat tīri tehnisku iespējamību –, pat tad, ja neatradīs nekādas miesas bojājumu pēdas vai citas pazīmes, kas liecina par vardarbību, būs gandrīz neiespējami apgāzt sievietes liecības. Piemēram, ka viņa bija pārāk piedzērusies, tāpēc neko neatceras, ka vīrietis draudēja ar pistoli, viņai bija bail, tāpēc nepretojās un darīja visu, ko vīrietis teica un lika.
Tiesvedībā pieredzēti gadījumi, kad ir visai skaidrs – tā nav bijusi izvarošana šī vārda klasiskajā izpratnē, jo sievietes stāstījums neiet kopā ne ar veselo saprātu, ne loģiku. Piemēram, vai un kā sievieti var izģērbt tā, ka viņa to pat nemana? Bet viņa turpina apgalvot, ka tiešām nepamanīja, jo bija cieši aizmigusi – pamodās, kad jau tika izvarota, un teica nē! «Visticamāk, kaut ko līdz galam nepasaka abas puses – ir bijuši kādi pavisam citi faktiskie apstākļi, kas nav uzzināmi, bet par tiem izvairās runāt gan viens, gan otrs,» saka Rusanovs.
Noziegums bez lieciniekiem
Deviņdesmitajos gados bija meitenes, kas iesniegumu par izvarošanu rakstīja katru nedēļu: pārgulēja ar puisi, pēc tam no viņa prasīja naudu, bet, ja nemaksāja, rakstīja iesniegumu policijai. Lai nenonāktu nepatikšanās, puisis samaksāja, un meitene iesniegumu policijai atsauca. Šobrīd kas tāds nav iespējams – iesniegumu par izvarošanu atsaukt nevar.
Lūk, kāds stāsts. Satikās pāris – uz Latviju studēt atbraukuši jaunieši. Pēc attiecību uzsākšanas jaunā sieviete atzinās savā fetišā – īpašu baudu viņai sagādājot mežonīgs sekss ar vardarbības elementiem, kurā izteikti dominē vīrietis. Puisis neiebilda pamēģināt ko jaunu, abi intīmpreču veikalā iegādājās nepieciešamo aprīkojumu – nūju ar ādas apvalku, auklas utt. Abi izzināja arvien jaunas seksualitātes virsotnes, attiecībās valdīja saskaņa, tomēr idille nebija mūžīga – puisis paziņoja, ka dosies atpakaļ uz savu mītnes valsti. Sieviete ar to nebija mierā, sākās konflikts. Atraidītās dāmas emocijas sita tik augstu vilni, ka vīrietis pēc dažām dienām saņēma uzaicinājumu ierasties policijas iecirknī, jo pret viņu izvirzītas apsūdzības izvarošanā. Iesniegumu bija uzrakstījusi nu jau bijusī draudzene, apgalvojot, ka vīrietis savu partneri esot izvarojis, pielietojot vardarbību, turklāt kā apliecinājums tam bija uz ķermeņa uzskatāmi redzamās pēdas, noklusējot faktu par abu iepriekš piekoptajām seksuālajām rotaļām.
Par laimi, šis stāsts beidzās taisnīgi, jo apstiprinājās apsūdzētā vīrieša stāstījums par pāra seksuālajām izklaidēm. Faktiski gan situācija varēja izvērsties daudz bēdīgāka. «Visupirms pašam lasītājam vērts apdomāt – kam jūs tiektos ticēt vairāk, ja būtu izmeklētājs šādā lietā? Turklāt jājautā, kā objektīvi pārliecināties par apsūdzētā vainu dzimumnozieguma izdarīšanā apstākļos, kad vienīgās ziņas par notikušo ir meklējamas personas atmiņā un arī nekādu liecinieku, protams, nav,» saka Rusanovs.
Meitene apmeloja
Lūk, vēl kāds stāsts. «Toreiz pie manis atnāca meitene kopā ar māti – adekvāta, izskatīga, normāla meitene, absolūti ne izaicinoša,» stāsta Rusanovs. «Konsultācijas sākumā domāju, ka meitene cietusi no seksuālas vardarbības un vēlas, lai uzņemos viņas kā cietušās pārstāvību kriminālprocesā. Bet situācija izrādījās pilnīgi otrāda – meitene tiek saukta pie kriminālatbildības, jo sniegusi apzināti nepatiesu ziņojumu par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu – izvarošanu.»
Notikums bija šāds. Meitene vēlā vakara stundā devās uz puiša dzīvokli, tur notika dzimumakts. Puisis ar saldiem komplimentiem vai citiem paņēmieniem viņu pavedināja, bet, dabūjis, ko gribēja, prasti pateica tīties prom. Meitene bija ļoti sarūgtināta un nolēma atriebties – devās uz policiju un apgalvoja, ka puisis viņu izvaroja. «Vērtējot juridiski – tā nebija izvarošana, jo viņa ne brīdi neteica nē. Vai meitenei ir morālas tiesības atriebties par to, ka viņa tika prasti, ciniski izmantota un pazemota? Jā, ir! Var jau teikt: vājie atriebjas, stiprie piedod, laimīgie aizmirst. Bet šī sieviete izlēma nepiedot un neaizmirst. Šādas situācijas būtu jāvērtē piesardzīgi, lai arī, juridiski raugoties, izvarošana nav notikusi,» saka Rusanovs.
Tika uzsākts kriminālprocess, sākās izmeklēšana. Sākotnējā situācija noteikti nebija labvēlīga puisim, jo meitenes apgalvojumi bija ticami.
Viss izmainījās brīdī, kad vīrietis paziņoja, ka viņš šo dzimumaktu slepeni nofilmējis.
Pirmstiesas izmeklēšanā pēc videomateriāla noskatīšanās nevienam vairs nebija šaubu, ka dzimumakts noticis labprātīgi – nekādas vardarbības nebija. «Ja šāda videoieraksta nebūtu, zinot patiesībai neatbilstošo tendenci un nostāju, ka sievietei vienmēr ir taisnība un sieviete nekad nemelo, puisis noteikti tiktu notiesāts. Protams, dzimumakta filmēšana liecināja, ka vīrietim nebija nekādas morālās stājas – nekrietns, neģēlīgs cilvēks visaugstākajā pakāpē –, bet vienlaikus šis video paglāba viņu no kriminālatbildības par izvarošanu,» saka Rusanovs. Lietu izbeidza, bet uzsāka jaunu kriminālprocesu – nu jau pret meiteni par nepatiesu apsūdzību sniegšanu.
Juridiska risinājuma nav
Kā uzsver advokāts, dzimumakta slepena filmēšana pilnīgi noteikti nav uzskatāma par labo piemēru, kā vīrietim sevi pasargāt no apsūdzībām, ielaižoties šaubīgos dzimumsakaros. Absurds būtu arī ieteikums pirms seksuāla kontakta sievietei un vīrietim noslēgt kontraktu – līgumu, kurā abas puses vienojas par īslaicīgu vienreizēju kontaktu bez turpmākiem pienākumiem un saistībām, paredzot arī pieļaujamos seksuālo darbību veidus, prezervatīva lietošanas nosacījumus utt. Dzīvē tas nebūtu iespējams, jo grūti iedomāties un cerēt, ka divi kaisles pārņemti cilvēki pēc naktskluba vai bāra apmeklējuma parakstīs individuāli izstrādātu līgumu par to, kas un kā notiks. Jo stāsts ir nevis par juridisku gadījuma sakaru regulēšanu, bet attiecībām starp cilvēkiem.
«Vīrietis, kas izmanto meiteņu vai sieviešu pieredzes trūkumu un naivumu, apzināti meklē lētticīgus upurus un tehniski visu izdara tā, ka ārēji tā nav seksuālā vardarbība, ir krāpnieks un nelietis. Augstsirdīgam un atbildīgam vīrietim neradīsies doma izmantot vājāko, savukārt sievietei vajadzētu padomāt, pirms šādiem piedāvājumiem atsaukties. Un otrādi. Nav noslēpums, ka ik pa laikam darba kolektīvos parādās jauna, seksīga darbiniece, kuras intelekts ir zem vidējā, bet galvenais mērķis – pagulties apakšā priekšniekam, lai viņu pēc tam šantažētu, tā veicinot savas karjeras izaugsmi. Vēlme manipulēt liecina, ka sabiedrība ir totāli slima. Tam nevar atrast risinājumu ar juridiskām metodēm, bet tikai tad, ja katrs pats saprot, kas ir labs un kas ļauns, kas ir ētiski un kas ne,» saka Rusanovs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.
