Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2014. gada 1. numurā.
Konsultē psihoterapeits Voldemārs Švarcs.
Kas ir komplekss?
Komplekss parasti izpaužas situācijā, kas izraisa trauksmi. Visbiežāk par to liecina neērtības sajūta un vēlme kaut ko noslēpt sevī. Taču komplekss nenozīmē tikai sarežģītas jūtas un pārdzīvojumus. Parasti tā saknes meklējamas nevis patreizējā situācijā, bet tālākā pagātnē. Līdz ar to komplekss ir tagadnes situācija ar pagātnes komplektu. Kāds nu kuram tas ir savācies.
Mazvērtības komplekss
Ļoti cieši saistīts ar vīrieša pašvērtību – kā es jūtos pats ar sevi. Plašākā nozīmē to var salīdzināt ar latvisko identitāti – vai to apzinos un jūtos ar to labi vai arī esmu apdraudēts.
Lai kaut kā mazinātu mazvērtības sajūtu, vīrietis bieži vien to kompensē ar fiziskām nodarbēm. Piemēram, ja jūtas nedrošs kaut kādās situācijās, viņš trenējas cīņu sportā. Emocionālo ievainojamību aizstāj ar fizisku norūdīšanos, piemēram, boksa treniņos. Lai vārdiski viņu neviens nevarētu aizskart.
Arī izskata kompleksi ir cieši saistīti ar pašvērtību.
Vienīgā mēraukla ir – kā mēs ar savu izskatu jūtamies, nevis tas, cik mums īss vai garš augums, deguns un cik daudz matu uz galvas.
Arī ne īpaši izskatīgi, maza auguma vīrieši var būt tik aktīvi, enerģiski, šarmanti un pārliecināti par sevi, ka neviens nepievērš uzmanību viņu ārējam izskatam. Varbūt tikai viņus pašus nogurdina tas, ka nemitīgi jāuztur aktīvā pozīcija, lai pamanītu. Arī bažas par to, vai vīrietis spēs finansiāli nodrošināt savu sievieti, saistītas ar pašvērtību – «ja neko nepelnu, tad neesmu vērtīgs.»
Varas komplekss
Ar varas kompleksu apveltītiem vīriešiem dominē vajadzība visur piedalīties, kaut ko dibināt, būt klāt pirmsākumos, visu pārvaldīt. Viņiem svarīgi panākt to, lai personiskā nozīmība tiktu sapludināta ar situācijas nozīmīgumu. Šo vīriešu devīze varētu būt – «nekas šeit nevar notikt bez manis!». Viņi reti sev jautā, kāpēc tas viņiem vajadzīgs. Vienkārši tādi viņi ir un ar šo savu darbošanos jūtas svarīgi.
Kontroles komplekss
Ja vīrietim gribas kontrolēt pilnīgi visus notiekošos procesus, tas saistīts ar mazāk vai vairāk izteiktu iekšējas trauksmes sajūtu. Šo iekšējo sajūtu, kuru nespēj kontrolēt, viņš pārnes uz ārējām norisēm. Ja vīrietis jūtas nedrošs, viņš, piemēram, pastiprināti pēta vides ietekmi uz organismu vai arī E vielu klātbūtni produktos.
Tikpat labi vīrs var kontrolēt sievas gaitas, nemitīgi viņu uzmanīt un ikreiz aizdomāties par to, kas slēpjas aiz viņas uzvedības – «Kāpēc viņa tā pateica, kāpēc viņa tā skatījās?»
Ja vīrs sievai dienā izsaka četrdesmit aizrādījumus un pēc tam draņķīgo sajūtu dzēš piedzeroties, tad iekšējā trauksme viņam nemitīgi traucē.
Viņš pats jūtas slikti un liek justies slikti arī sievai. Kontrolējot katru sīkumu un terorizējot sievu, trauksme tikai palielinās.
Vainas komplekss
Šis komplekss vairāk raksturīgs vīriešiem ar depresīvu ievirzi. Viņos ir tik dziļa vainas sajūta par kaut ko, ka bieži vien šie vīrieši jūtas vainīgi situācijā, kurā personiski nemaz nav iesaistīti. Šo kompleksu ļoti bieži izmanto sīkie blēži un krāpnieki, lai izkrāptu naudu. Piemēram, raudoša meitene noskata kādu vīrieti, kas šķiet jauks un izpalīdzīgs, un nāk viņam klāt ar savu stāstu. Ar vainas sajūtu sirgstošais vīrietis viņai prasīto naudu iedod. Jo, palīdzot meitenei, viņš kaut kādā ziņā kompensē savu vainas kompleksu un jūtas labāk.
Bērnišķīguma komplekss
Ļoti emocionāli, aizrautīgi, spontāni, šarmanti. Nereti šie vīrieši arī ārēji izskatās stipri vien jaunāki par saviem gadiem. Būdami pat pietiekami solīdā vecumā – ap četrdesmit, viņi sagaida, lai pret viņiem izturas ar tikpat labvēlīgi iecietīgu attieksmi kā pret bērniem. Viņi vēlas no partneres aprūpējošu, aizgādniecisku un ļoti saprotošu attieksmi, neskatoties uz saviem, ne vienmēr attaisnojošiem gājieniem. Šie vīrieši parasti izvēlas par sevi krietni jaunākas partneres, lai izvairītos no tik ierastiem pārmetumiem un dusmām, kuras parasti pauž sievietes viņu vecumā.
Donžuāna komplekss
Vīrietis, kas nekad nepieļaus, lai sieviete viņu pamet. Viņš parasti aizies pirmais. Kāpēc? Tāpēc, ka ļoti baidās iesaistīties tuvākās attiecībās. Kaut arī pēc kāda laika to var nožēlot. Šā vīrieša problēma ir trauksme, ko izsauc pārāk tuvas attiecības. Jo ciešākas tās ir, jo grūtāk viņam būs kādu pamest. Tāpēc labāk aiziet drusku agrāk. Šo situāciju ļoti labi raksturo kāda anekdote: «Kāpēc īsts vīrietis nekad neapprec īstu sievieti? Tāpēc, ka īsts vīrietis bildina tikai vienu reizi, bet īsta sieviete nekad uzreiz nepiekrīt.» Ar donžuāna kompleksu sirgstošiem parasti ļoti grūti apprecēties.
Ko darīt?
Ar dažiem kompleksiem vīrieši gluži labi sadzīvo, un nemaz neuztver tos kā kompleksus. Ja, piemēram, bērnišķīguma kompleksa pārņemtajam teiktu – «apstājies!» diez vai viņš to darītu. Jo aizvien jaunas un jaunas partneres – tas taču ir tik pievilcīgi un aizraujoši! Vai arī ar varas kompleksu sirgstošajam diez vai gribēsies pārvērsties neredzamā kardinālā.
Labā ziņa ir tā, ka no jebkura kompleksa, kas sāk traucēt dzīvot, ar terapijas palīdzību var atbrīvoties. Tiesa gan, ne tik īsā laikā. Bet saprotot savas rīcības motīvus un mainot uzvedību, var atmest ļoti daudzas traucējošas lietas.
Godīgi sakot
Valdis Melderis, «Radio Skonto» Rīta programmas vadītājs:
– Vai esmu gana labs cilvēks, gana mīlams, gana vērtīgs – tie ir jautājumi, kas, manuprāt, kādā brīdī nodarbina jebkuru cilvēku. Un man jau šķiet, ka savā profesijā esmu nokļuvis tieši nedrošības jeb savu kompleksu dēļ. Darbs televīzijā un radio, kā arī pasākumu vadīšana ir apklusinājuši manas šaubas. Jo, ja piecu gadu laikā neesmu izlidojis no šā biznesa, tas tikai nozīmē, ka kaut kam esmu derīgs. Ka tas, ko daru, kādam ir vajadzīgs. Bet, lai apklusinātu savus iekšējos dēmonus, ir vajadzīgs laiks un daudz pozitīvās pieredzes.
Agrāk man bija teju caurums dvēselē no tā, ka neesmu pamanīts. Tad sāku darboties, parādījās pozitīvas atsauksmes un kompleksi sāka atkāpties.
Tu beidzot sevi pieņem tādu, kāds esi. Ja mani joprojām vajātu šis «gana labs» komplekss, tad pēc katra pasākuma vai raidījuma ietu visiem klāt un vaicātu – vai es labi izskatījos? Vai es visu labi izdarīju? Vai viss bija «okei»? Paldies Dievam, es tā nedaru.
Varu pastāstīt vēl par kādu savu kompleksu. Brīdī, kad ar šausmām secināju, ka mani mati atkāpjas, nodomāju, ka mana karjera šovbiznesā beigusies. Es vilku garumā divus gadus, kamēr publisks pasākums Ķīpsalā ar 5000 cilvēkiem, kamerām un labi apskatāmiem attēliem no malas man neparādīja patieso būtību – to, ka maniem matiem cauri spīd mēness. Es nodzinu matus «uz nullīti», un izrādījās, ka plikā galva izskatās daudz sakoptāk. Man jau šķiet, ka izskatos aizvien labāk un nu man vairs nav jāuztraucas, kā izskatās mana frizūra.
Starp citu, ja kāds «komplekso» par apģērbu, varu ieteikt biežāk staigāt uzvalkā. Jo tieši uzvalks ir tas, kas ideāli piestāv katram vīrietim. To uzvelkot, vairs nav jāuztraucas, kā kas ar ko saies kopā.
Reinis Ziļevs, sabiedriskais darbinieks
– Ja cilvēks apgalvo, ka viņam nav kompleksu, tad viņš jau ir kompleksains. Skaļa balss, bravūrība, izaicinoša uzvedība, nekaunība ir maska, kas slēpj jūtīgu, ievainojamu dvēseli. Ārēji par šādiem cilvēkiem saka – tam gan nav kompleksu. Ir!
Vīriešiem par saviem kompleksiem ir grūtāk runāt nekā sievietēm, vīrieši arī retāk iet pie psihologiem un izkrata kādam savu sirdi. Arī tas ir komplekss, ko mums ieliek jau bērnībā, sakot – īsti vīri neraud, nesūdzas. Vīriešiem arī ir bail. Bail kļūt neveiksmīgiem, nemīlētiem, izrādīt savu vājumu. Sabiedrībā projicētais veiksmīga, droša un pārliecinoša vīrieša tēls patiesībā ir nereāls, salīdzinot ar īstu dzīvu cilvēku. Laimīga tā sieviete, kuras vīrietis ir atklājis savu patieso un cilvēcīgo dabu. Nebaidīties būt sentimentālam un ļaut nobirt asarai man iemācīja sieva. Līdz tam biju dzīvojis ar sausām acīm un smagu sirdi. Tagad nekautrējos par slapjumu acīs, uzzinot par Zolitūdes traģēdiju vai redzot kādu aizkustinošu filmu.
Kompleksi nav tavs ienaidnieks, drīzāk personības attīstošs elements, ja proti kompleksus atzīt, iepazīt un izmantot savā labā.
Ar kompleksiem nevajag cīnīties, ar tiem jāsadraudzējas. Ko dod pašpārmetumi un iekšējais nosodījums, ja tev ir tieksme nosarkt? Tas tikai psiholoģiski dzen vēl vairāk stūrī, tu sarksti biežāk un jūties aizvien vairāk kā nūģis. Ja savu sarkšanu pats nemanot pasniedz kā amizantu lietu, tad bieži vien sievietēm pat šāda vīrieša īpašība patīk. Esmu bieži uzstājies lielāku un mazāku auditoriju priekšā jau gadiem. Cilvēki saka, ka es runājot ļoti pārliecinoši, nav nevienu pazīmju, ka nervozēju. Taču tikai es pats zinu, kādas manī notiek vibrācijas ik reizi, kad jāuzstājas cilvēku priekšā. Jā, šis ir komplekss, bet tas man liek vairāk pārdomāt katru uzstāšanos.
Katrā gadījumā ne jau kompleksi sabojā vīrieša dzīvi, bet viņa attieksme pret tiem un nevēlēšanās sevi pieņemt tādu, kāds esi. Slaveni cilvēki paveikuši lietas pasaules mērogā tikai pateicoties saviem kompleksiem.
Gundars Silakaktiņš, aktieris:
– Varbūt tāpēc, ka bērnībā tiku audzināts kā kārtīgs, paklausīgs dēls, mani ilgi mocīja tāds kā neatbilstības komplekss. Laikam to var saukt arī par mazvērtības kompleksu. Pat iestājoties Kultūras akadēmijā, man šķita, ka tas ir slikti, ka esmu savādāks. Tikai ar gadiem sapratu, ka mana neatbilstība Liepājas pedagoģijas standartiem drīzāk ir vērtība, ne kļūda.
Manus vecākus, gluži tāpat kā caurmērā visu manu draugu vecākus, maz interesējis, vai mēs – pieci bērni – jutāmies priecīgi. Daudz vairāk viņus uztrauca, vai mēs būsim kādu labumu dodoši, atbilstoši skolas prasībām, viegli vadāmi jeb paklausīgi. Es biju briesmīgs bērns – hiperaktīvs, slikti mācījos un tāpēc vēl ilgi jutos vainīgs savu vecāku priekšā, ka neatbildu viņu vēlmēm. Jo vecāks kļūstu, jo labāk ar sevi sadzīvoju. Savukārt brīžiem jūtos vainīgs meitu priekšā – par to, ka gana bieži neesmu viņām blakus. Ka vienkārši nemāku atrast īstos vārdus viņu problēmām. Tad to cenšos kompensēt ar dāvanām, kas, protams, arī nav risinājums.
