Ziedonis Ločmelis: Es īsti nekad neesmu rēķinājies ar ģimeni

Intervija publicēta žurnālā Klubs 2015. gada 4. numurā.

– Parasti teātra telpās intervē aktierus, nevis karavīrus. Kas jums te šodien darāms?

– Man pēc stundas sāksies mēģinājums, jo tūlīt būs pirmizrāde manam kara laika stāstam Droši kā tankā, ko sarakstīju Irākas misijas laikā. Vēl šo to esmu uzrakstījis, man ir arī klade ar paša dzejoļiem. Bet šis stāsts ir par četriem sarkanās armijas karavīriem un vācu karavīru, kuri apstākļu sakritības pēc nonāk sašautā krievu tankā un ir spiesti tur pavadīt kādu laiku, jo netiek laukā. Vispirms parādīju šo stāstu režisoram Mihailam Gruzdovam, kas tajā saredzēja izrādi, tad dramaturģe Lelde Stumbre no tā izveidoja lugu.

Citi lasa

Santa.lv

Padomi

Sāp ceļgali? Lūk, 4 vienkārši vingrojumi sāpju mazināšanai

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

– Ko jums režisors piedāvāja spēlēt?

– Neko! Ja arī Gruzdovs būtu piedāvājis, es atteiktos. Varu skatīties izrādes, bet negribu spēlēt uz teātra skatuves. Ar kino ir citādi. Šai iestudējumā mans pienākums ir mocīt aktierus ar visādām militārām lietām, jo no tiem puišiem, kas spēlē izrādē, neviens nav bijis armijā, izņemot Artūru Dīci, kas dažas dienas to ir izbaudījis. Tā kā lugas varoņi ir cilvēki, kas četrus gadus ir karojuši, jo darbība notiek 2. pasaules kara beigās, mācu kustības, pārvietošanos ar ieročiem un pārskrējienus.

– Mēs ar tādu pārskrējienu varētu ielūkoties jūsu dzīvē. Kā rodas karavīri?

– Piedzimst, kā visi… Esmu dzimis Aucē, mācījies Bēnē, pēc tam Apguldes profesionāli tehniskajā skolā. Tēvs bija traks zemnieks, tāpēc lika mācīties lauksaimniecības mehanizāciju. Gadu pastrādāju Bēnes rūpnīcā, kurā remontēja bobikus GAZ 69, kamēr 1980. gadā mani iesauca padomju armijā.

– Aizsūtīja uz plašo Krievzemi?

– Ne gluži, tās bija bijušās PSRS republikas. Dienēju Krivojrogā (tagad Krivijriha) mācību rotā, tad sekoja Termiza, Pjandža un tad aizsūtīja uz ārzemēm… Uz Afganistānu. Kabulā aerodromu sargāju. Es dienēju PSRS iekšlietu karaspēka vienībā, kurai bija apsardzes funkcijas. Pavadījām VIP personas, konvojējām kravas, aerodromā kravas apsargājām. Pat uzraudzījām citas vienības, lai nedara to, kas nav jādara.

– Latvijas puika, kas nācis no mierīga lauku kolhoza, pēkšņi nokļuva karā. Kā ar to varēja sadzīvot?

– Jebkuram cilvēkam tas nav pieņemami, ka uz viņu šauj, – ne vienmēr gan tā bija tēmēta uguns. Tās izjūtas… Nu, es nezinu, kā izskaidrot. Sākumā, protams, visiem normāliem cilvēkiem ir bailes.

Ja cilvēks nebaidās, viņš nav normāls vai tā ir kāda patoloģija.

Tas ir cilvēkā no dabas ielikts – baidīties no augstuma, no ūdens, no situācijām, kas apdraud cilvēku un viņa veselību. Tomēr ar laiku nevis pierod pie lodēm, kas atsitas pret akmeņiem vai aizsvilpj pār galvu, bet kaut kā iemācās ar to sadzīvot. Ir jāsaprot, kas jādara, lai sevi pasargātu tajā brīdī. Tā nu sanāca, ka tajā laikā jauni džeki mācījās izdzīvot reālā karā. Padomju armijas mācībās bija šaura specializācija, piemēram, radists mācījās tikai to, kas attiecās uz radistu. Tagad Latvijas armijā ir pavisam cita sistēma. Pirms starptautiskajām misijām ir speciālas mācību programmas, kā reaģēt uz pretinieka uguni. Katram cilvēkam ir zināma sava loma un mērķis līdz pēdējam sīkumam. Krievu armijā tā nebija – ja izdzīvos, tad izdzīvos, ja ne…

– Un kurš tad neizdzīvoja? Ienaidnieki vai savējie?

– Gan, gan… Mums bija jāapsargā aerodromam piederošā teritorija, kurā bija izvietotas ložmetēju ligzdas, un, ja šāva pa aerodromu, viņi ar uguni atbildēja. Mēs braukājām pa perimetru un skatījāmies, vai nav saliktas kaut kur sprāgstvielas, jo nemitīgi iebrauca kādas kravas. Arī viss, kas bija palicis pēc apšaudes, bija jāaizvāc. Gan dzīvnieki, kas iepinušies dzeloņstieplēs, gan kritušie.

Vārdos to izstāstīt nevar.

Tikko esmu ar cilvēkiem runājis, smēķējis, pēc piecām minūtēm aiz stūra pēkšņi atskan būkšķis. Iestājas klusums. Es skrienu uz turieni un redzu, ka to trīs zēnu nav.

Tad jūties, kā ar bomi pa galvu dabūjis. Kāpēc? Kā tā var būt?! Bet karā tā notiek. Tikko viņš bija dzīvs, un pēc mirkļa viņa vairs nav. Ja paskatāmies, kas notiek Ukrainā, – vai tad cilvēki, kas dodas uz darbu, var iedomāties, ka viņiem trāpīs lādiņš?

Pēc Afganistānas atnācu mājās un trīs gadus dzēru šņabi. Nevarēju atjēgties no tā visa. Īsti darbā mani nekur neņēma, vajāja vietējā čeka, kas gribēja, lai eju pie viņiem strādāt. Viņiem būtu izdevīgi dabūt pie sevis cilvēku, kas apguvis speciālās mācības iekšlietu karaspēka daļā un labi pārbaudīts. Lai tiktu no viņiem vaļā, iestājos milicijas skolā un Rīgā strādāju toreizējā Maskavas rajona milicijā, kas patrulēja naktīs.

– Vai palikāt iekšlietu struktūrās arī pēc neatkarības atjaunošanas?

– Nē, tiklīdz sākas Latvijas neatkarības vēsmas, iestājos Zemessardzē. Patiesībā sākumā vēl oficiālas zemessardzes nebija, bet mēs jau pulcējāmies. Barikādēs bijām Doma laukumā. Tolaik uz pieciem bijām sadabūjuši vienu pistoli, arī Molotova kokteilis bija sataisīts. Atceros, kā gulējām Radiomājā uz kāpnēm un būtu godam sagaidījuši, ja kāds iedomātos ieņemt Latvijas Radio. Vēlāk iestājos Zemessardzes speciālo uzdevumu vienībā (SUV) Vanags. Mums bija labs komandieris Vilis Skuja, kas mācīja dažādas interesantas lietas. Esmu bijis 13., vēlāk arī 19. Zemessardzes bataljona izlūkvada komandieris. Paralēli mācīju Ave Lat apsardzes kompānijas puikas.

Domāju, ka tas vairs nav nekāds noslēpums, toreizējais Ave Lat šefs Laimonis Liepiņš palūdza, vai nevaru apsargāt advokātu Andri Grūtupu. Septiņus gadus nostrādāju pie viņa.

– Pirms dažiem gadiem jūs man iedevāt Grūtupa telefona numuru. Toreiz nobrīnījos, ka jums telefonā glabājas tādu cilvēku numuri, bet nemaz nepalielījāties, ka esat pie viņa strādājis…

– Diez vai Grūtups gribētu, lai es staigāju apkārt, ar to lielīdamies… Tas darbs bija smags. Cēlos piecos no rīta, un nebija skaidrs, cikos diena beigsies – astoņos vakarā vai divos naktī. Viņam bija fenomenālas darbaspējas, es brīnījos, kur viņš ņēma enerģiju. Braukāja apkārt, runājās ar cilvēkiem. Vēl paša privātā dzīve. Viņš vismaz reizi divās nedēļās apbraukāja visus radu kapus.

– Jūs viņu vadājāt kā šoferis?

– Nē, sākumā viņam bija šoferis, es sēdēju mašīnā blakus šoferim kā miesassargs, bet šefs sēdēja aizmugurē. Pēc tam viņam kaut kas neiepatikās un šoferi atlaida. Tad Grūtups man teica, ka es tagad būšu divi vienā – kā twix. Tā nu kopš deviņdesmito gadu beigām tas bija mans darbs, saņēmu oficiālu algu kā Ave Lat apsargs.

– Vai jutāt kādus draudus, ka viņu kāds gribētu novākt?

– Neteiksim, ka novākt, bet… Tā kā iepriekš Grūtups bija strādājis prokuratūrā, laiku pa laikam uzradās kāds no viņa notiesātajiem, kas nevarēja aizmirst, kurš viņu iesēdinājis. Reizēm kāds dullais mēģināja ielīst birojā, tad mans uzdevums bija dabūt viņu laukā. Tā arī līdz šai dienai nav skaidrs, kas uzlika uz Grūtupa biroja palodzes spridzekli un uzspridzināja logu. Ja kāds gribēja ko vairāk, varēja iemest iekšā spridzekli, bet acīmredzot gribēja tikai iebaidīt. Šad un tad parādījās kāda mašīna, kas sekoja.

– Arī kad viņa dēlam nodega ēkas Rāmkalnos, neatrada dedzinātāju.

– Varbūt es, kā uzskata Lato Lapsa? (Nosmejas, bet tad kļūst nikns.) Lapsa savā grāmatā Cits ķēķis: zem likumīgā jumta piemin Vladimira Vaškeviča automašīnas spridzināšanu, kurā vainīgais it kā bijis Edgars Gulbis. Mani toreiz sauca uz Drošības policiju un prasīja par Gulbi, jo es biju dienējis kopā ar viņu. Lapsa bija uzrakstījis, ka es esmu saistīts gan ar Gulbi, gan ar Vaškeviča slepkavības mēģinājumu un nodedzinājis Rāmkalnus. Tas man bija šoks.

– Pieņēmumus jau par jebkuru var izteikt…

– Reiz es netīšām Lapsu satiku Ikšķiles grāmatu tirgū, piegāju klāt un prasīju: «Klausies, kā tu tā varēji – uzrakstīt to, kā nav?!» Viņš atbildēja: «Tas jau tikai tā… Tur jau tavs personas kods nav minēts.» Gribēju viņu tiesā sūdzēt, bet aprunājos ar advokātiem un sapratu, ka neko nevaru darīt, jo vārds, uzvārds var būt tikai sakritība. Acīmredzot kāds Lato Lapsam pasūta tās grāmatas, un viņš tikai skricelē augšā.

– Lapsa jau ne tikai jūs apmeloja, viņš aplēja Grūtupu ar samazgām arī pēc viņa nāves. Vai Grūtups pēc savas būtības bija godīgs cilvēks?

– Pret mani un saviem kolēģiem – noteikti godīgs. Par pārējiem nezinu.

– Kas bija Grūtupa klienti?

– Klienti bija saistīti ar lielo biznesu, un, kur ir nauda, tur ir problēmas. Redzēju, kas pie viņa nāca. Īstenībā viņš bija smags cilvēks, bet man patika ar viņu strādāt.

– Jūs ar viņu esat bijis kopā ilgu laiku. Vai varat izstāstīt, kas bija tas labais šai pretrunīgajā personībā?

– Pirmkārt, viņš bija konservatīvs, tāds, kas nekad nemaina savas domas un lēmumus. Otrkārt, neapšaubāmi gudrs un zinošs. Es daudz ko no Grūtupa mācījos. Piemēram, saprast, vai tas, ko es gribu, ir tas pats, ko es varu un kas man vajadzīgs. Grūtups teica: «Ja tas trijās nedēļās nepāriet, tad skaidrs, ka tas ir vajadzīgs!» Un galvenais – nemainīt savus lēmumus, nelēkāt no bedres bedrē. Tāds viņš bija. Ja viņš kaut ko pateica, tas nozīmēja, ka tā arī viņš rīkosies, – citi var izstiepties vai sarauties, bet lēmumu viņš nemainīs.

– Kāpēc aizgājāt no Grūtupa?

– Visus tos septiņus gadus man bija nenormāla slodze, jo nebija pilnīgi nekādas savas dzīves. Reiz es ar šefu sarunāju brīvu dienu un devos ceļā uz Daugavas lokiem pamakšķerēt. Tiku līdz Jēkabpilij, kad Grūtups zvanīja: «Klausies, man ir temperatūra. Vai nevari man dakteri atvest?» Griezu ratus apkārt un braucu atpakaļ – tas bija mans darbs!

Kad aizgāju no šefa, iestājos Latvijas armijā. Tā kā man arābi nekad nav īpaši patikuši – lai piedod man tie, kas domā citādi –, es biju viens no pirmajiem, kas pieteicās uz misiju Irākā. Protams, pirmajā misijā netiku, jo bija jāgatavojas.

– Irāka – tas droši vien bija kaut kas šausmīgs, vai ne?

– Super! Vienmēr silts, dateles aug… (Smejas.) Protams, nekas tur nebija super, jo karš ir karš, bet tas nav tādā veidā, kā mēs to iedomājamies, ka kāds sēž ierakumos un bliež. Mums tur bija bāze, uzdevums. Mūsu rota uzraudzīja apgādes ceļu, katru dienu pārbaudījām, vai nav spridzekļu. Ja bija, tad saucām sapierus. Mana misija bija 2004. gadā, aptuveni pusgadu sabiju Irākā.

– Bet jums taču bija ģimene?

– Ir arī tagad. Arī divi bērni un divi mazbērni. Tas ir smags jautājums, ko sieva toreiz teica un ko viņa patiesībā domāja, – tās droši vien ir divas dažādas lietas. Es īsti nekad neesmu rēķinājies ar ģimeni.

Acīmredzot man ir tāds raksturs – ja es izdomāju, ka man to vajag… Tāpat kā Grūtups to darīja. Pieņemu lēmumu un rīkojos, ne ar ko nerēķinoties. Arī tajā armijas periodā, kad nebiju misijās, regulāri biju komandējumos – tad Čehijā, tad Dānijā, tad kaimiņvalstīs. Visur mācības un kursi. Normāla sieviete man būtu pateikusi: «Ņem savus čemodānus un lasies uz kazarmām!»

– Bet tikmēr nebija, kas mājās ķeblīti salabo…

– Reiz man bija ceļa trauma, tad mūsu mājā vismaz ko noderīgu izdarīju – ar ģipsi lēkājot, uztaisīju remontu.

– Nākamā misija jums bija Afganistānā. Vai aizbraucāt uz Kabulas lidostu, kur bijāt padomju laikā?

– Nebija pat jāuzprasās – tieši uz turieni nosūtīja, uz to pašu lidostu, jo tur bija sadales bāze. Aizgāju apskatīties, kur dzīvojām, – arī tobrīd tur dzīvoja amerikāņu, itāļu un daudzi citi karavīri. Pēc tam no Kabulas mūs sūtīja uz Maimanu, tad uz citu pilsētu. Toreiz gadījās iekļūt pamatīgā apšaudē, jo tas sakrita ar brīdi, kad bija publicēta dāņa zīmētā pravieša Muhammeda karikatūra. Bija protesti, demonstrācijas, un viņu sašutums nāca pār mūsu galvām. Bet rezultātā viss ir okay, jo mēs tagad sēžam Dailes teātrī….

– Jūs toreiz neievainoja?

– Ievainoja Irākā. Tagad to varu stāstīt, jo vairs neesmu armijā, – es uzvedos tā, kā karavīrs nedrīkstēja uzvesties. Neliku ķiveri un nevilku bruņuvesti, bet staigāju ar lakatu, jo bija karsts un tā varēja veiklāk pārvietoties. Liktenīgajā dienā mums vajadzēja konvojēt Irākas policistus. Es sēdēju hammerā augšā pie smagā ložmetēja, pilsētas centrā bija sastrēgums, un netikām uz priekšu. Man blakus lēkāja medmāsa, kaut ko fotografējot visapkārt. Viņa bildēja, bildēja, kamēr fotoaparātam beidzās baterijas, tad noliecās, lai sameklētu jaunas. Tai brīdī man bija baigais belziens pa plecu. Domāju, ka ar riteņiem kāds akmens uzcelts, tik spēcīgs bija trieciens. Plecs iesāpējās, bet it kā viss bija normāli.

Nezinu, kas man tajā dienā lika uzvilkt gan bruņuvesti, gan piepogāt tādu kā aizsargapkakli, kas sargā kaklu, – kāds eņģelis bija stāvējis klāt.

Tomēr pēc trieciena sāpīgi sūrstēja plecs. Kad bāzē noģērbos, ieraudzīju briesmīgu piepampušu zilu svītru. Kāds džeks paņēma manu vesti un teica: «Klausies, vecais, tu esi lodi dabūjis!» Tā bija izgājusi no piedurknes puses pa vestes vidu cauri un apkaklē atdūrusies. Ja man nebūtu vestes un apkakles, es būtu kaklā dabūjis lodi, bet, ja medmāsa nebūtu noliekusies pēc baterijām, viņai tā lode būtu galvā. It kā sīkums, varētu pat teikt, ka tas nav ievainojums, tomēr vēlāk sākās problēmas. Sāka tirpt kreisā roka, ir iespiests kāds nervs. Vēl tagad tai rokai divi pirksti tirpst. (Smagi nopūšas, un brīdi iestājas klusums.)

– Jums ir vajadzējis uz kādu šaut vai pat nošaut?

– Karavīriem šādus jautājumus neuzdod.

– Tagad jūs vairs neesat bruņotajos spēkos, – kāpēc aizgājāt?

– Pēc Afganistānas misijas veselība galīgi sagāja grīstē. Mēs reiz lidojām ar transporta lidmašīnu, kurā man īsti nebija vietas, jo bija jāved vietējie šeihi. Tur es uz alumīnija grīdas muguru atsaldēju. Pēcāk man piedāvāja iet uz apgādes vadu, bet negribēju. Tā es pirms pieciem gadiem atvaļinājos.

Vienu sezonu pastrādāju Dailes teātrī par skatuves strādnieku un metālapstrādes cehā. Tagad jau ceturto gadu esmu Garkalnes un Upesciema jaunsargu instruktors. Mācu Garkalnē puikām arī kalēja prasmes, pats kaļu viduslaiku un baltu ieročus, pirmskristietības laika rotas. Bērni mācās, braucam uz Hījumā jauno kalēju skolu, kur esmu ieguvis dažus sertifikātus.

– Ko interesantu esat izkalis?

– Mans jaunākais lepnums ir viduslaiku zobens – skotu kleimors. Mednieki pasūta nažus, katram pēc viņa vēlmēm izgatavoju spalu. Ir nazis pat ar dzintara spalu. Dažādus rekvizītus esmu gatavojis Dailes teātrim, piemēram, zobenus izrādei Romeo un Džuljeta, šautenes ar durkļiem izrādei Vējiem līdzi, čigānu ratu kulbu izrādei Oņegins un daudz ko citu.

– Kad jūs pirmo reizi filmā nonācāt?

– Tā pavisam dīvaini. Deviņdesmito gadu sākumā, kad dienēju SUV, gāju reiz uz staciju militārā formā, lai brauktu mājās, un pie manis pienāca kāds kungs un sāka kaut ko angliski stāstīt. Izrādījās, tas ir kanādiešu režisors Pols Heigss, kas filmēja Rīgā kanādiešu un franču kopražojuma filmu Red Hot. Vajadzēja dažas stundas filmēties Centrālajā stacijā. Mani pārģērba padomju miliča formā, iedeva šauteni, un es dzenāju pa staciju puišeļus, kas bītlomānijas gados ar platēm tirgojās. Sākumā mēģināju protestēt, ka miliči nestaigāja ar šautenēm, bet šie: «Nē, nē, viss ir forši!» Nu, kad forši, tad forši! Vēlāk iepazinos ar Brigitu Lībieti, kurai ir kastinga aģentūra castingbridge.lv. Viņa mani safotografēja un salika dažādos katalogos. Tagad visu laiku jāpiedalās kādās epizodēs, reizēm jābūt dublierim kaskadierim.

– Ko reāli nozīmē darboties par kaskadieri?

– Pārsvarā kautiņi, citreiz jāripo lejā pa trepēm. Krievijas filmā Vectēvs 005 Andri Buli esmu dublējis kādā kautiņā. Tai pašā filmā Sergeja Šakurova vietā esmu kaut ko darījis. Pērn vasarā piedalījos Lailas Pakalniņas jaunajā filmā Ausma, tur vajadzēja nevis jāt ar zirgu, bet mani pusdzīvu pārmeta zirgam šķērsām pār muguru – tā izrādījās problēma, jo zirgs sāka trakot. Zirgs tādu cilvēka karāšanos pāri pieļāva tikai tad, ja viņam uzlika sedlus. Pastrādāju pagājušajā vasarā arī pie Melānijas hronikas, dažās sērijās biju televīzijas filmā Viņas melo labāk.

Tā kā pa jokam esmu iekļuvis kino vidē.

Arhangeļskā filmējos kopā ar Danielu Kreigu. Man reiz zvanīja no Polijas, tur filmējos kādā kara filmā. Tad kādā zviedru reklāmā gada sākumā iekļuvu. Beidzot uzņems Dvēseļu puteni pēc A. Grīna romāna, konsultēju režisoru Dzintaru Dreibergu, visu ziemu braukājām filmēšanas vietas skatīties. Nesen esmu apstiprināts Krievijas vēsturiskam seriālam par vikingiem, tāpēc tagad staigāju šādā izskatā – audzēju bārdu un šādu matu ērkuli, jo tūlīt jādodas uz filmēšanu.

– Daudziem bija liels pārsteigums, ka Lielajā Kristapā par labāko otrā plāna aktieri tika atzīts karavīrs, nevis aktieris. Kā jutāties?

– Man nebija ne mazākās nojausmas, ka es varētu Kristapu dabūt, – kas es par aktieri! Man tas bija liels pārsteigums. Es vienkārši sēdēju, un, kad nosauca manu uzvārdu, tad tikai pielēca.

– Profesionālie aktieri neskauž?

– Nē, tikai ķircina, izmet kādu repliku reizēm. Kad ierodos, kāds uzprasa: «Kur tad sarkanais paklājs?» Cits jautā, vai man ragi nav izauguši. Es saku: «Nu, redzi, ja cepure ir galvā, tad jau nav.» Protams, tas ir forši saņemt tādu atzinību. Bet filmā biju zināmā mērā es pats, jo pierastajā armijas vidē tēloju virsseržantu, kas trenkāja vecīšus.

– Kas ir patriotisms? Kāda ir jēga būt patriotam?

– Mūsdienu situācijā man ir daudzi prasījuši: «Kāpēc man būtu jākaro šeit, Latvijā, ja man nekā nav – ne mājas, ne zemes. Dzīvoklis pieder bankai, mašīna bankai?» Kāpēc? Tāpēc, ka šī ir tā vienīgā vieta uz zemeslodes, kur mēs mītam. Zeme patiesībā pieder Dievam, un šis zemes gabaliņš ir ierādīts mums, tāpēc tas mums ir jāaizstāv. Citas vietas pasaulē nav… Au! (Satrūkstamies. Ar būkšķi teātra foajē logā, pie kura sēžam, iesitas sniega pika. Aktieris Gints Grāvelis izkāpis no mašīnas un sasveicinās…) Daudz kur pasaulē esmu bijis, un, lai kā mums dažkārt klātos, šeit tik un tā ir labāk nekā citur. Un vēl: ja tu esi vecis, tad daba tevī ir ielikusi, ka esi mednieks un karavīrs – sava valsts tev jāiet aizstāvēt. Kurš cits to darīs? Sievas ies karot? Protams, vienkāršāk ir visiem aizlaisties: «Nāciet, zaļie cilvēciņi, dzīvojiet te un priecājieties!» Protams, ja cilvēks neko nespēj un nemāk, ir panikas pārņemts, tad lai labāk brauc projām, – tāds tikai maisīsies. Strēlnieki un leģionāri kapā otrādi apgrieztos, ja mēs necīnītos, bet aizmuktu. Man rados ir bijuši gan vieni, gan otri, tāpēc es citu rīcību pat nepieļauju. Ja šeit kaut kas sāktos, katram cilvēkam jābūt kaut kādam scenārijam, ko darīt, ja…

– Mums jau ar vīriešiem tā pabēdīgi: citam grāvmala, citam dīvāns un televizors, citam mamma…

– Zinu, ka tam ir daudz pretinieku, bet uzskatu, ka ikvienam vecim ir jādien kādu brīdi armijā, jo tas iedod to sapratni, kāpēc esi vispār vīrietis. Tad arī iemācās vismaz ar elementārām grūtībām tikt galā. Galvenais – iemācās disciplīnu. Pateicoties armijai, manī ir ieaudzināts tas, ka vienmēr jābūt laikā. Es nekad nekavēju, drīzāk esmu ātrāk. Man ārkārtīgi nepatīk, ka cilvēki dzīvo tā, it kā viņiem neeksistētu ne laiks, ne telpa. Viņš var atnākt pēc divām stundām, var neatnākt vispār un nepiezvanīt. Turklāt uzskata to kā pašu par sevi saprotamu: «Nu, kas tad ir noticis?» Nekas nav – es vienkārši sēžu un gaidu tevi divas stundas.

Kā man reiz teica SUV komandieris Vilis Skuja: «Nav bijušo karavīru. Vienalga, kas tev ir mugurā – džinsi vai karavīra forma –, ja reiz esi bijis karavīrs, tad paliec tāds līdz mūža galam.»