Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
Sānskata spogulī starp stāvošo auto rindu pamanu tuvojamies spēkratam pieplakušu stāvu. Ķiveres dizains pa gabalu rada agresīva dundura iespaidu. Lēni paripinājis man garām, viņš apstājas tieši priekšā un gaida zaļo gaismas signālu. Kājas melnos, garos zābakos tiek nolaistas uz zemes, viņš iztaisno muguru, vienlaikus iemetot skatienu spogulītī un tā uztverot manu neslēpto blenšanu. Šķiet, ka man pat mute pavērusies, vērojot viņa plato muguru un tvirto pēcpusi.
Viņš laikam sajūt manu (un varbūt vēl kādas dāmas vai pat kunga… hmmm) interesi un, gatavojoties kustības sākšanai, pārliecināta alfa tēviņa bravūrā nepacietīgi dīžājas. Zaļā gaisma, viņš noliecas un pieplok mocītim, acumirklīgs starts, un platā mugura pazūd Brīvības ielas tālēs.
Turpinot palēnu kustību reizē ar milzumu citu auto, kuri dodas prom no centra, aizdomājos par motocikliem. Vai es pati esmu vadījusi mocīti? Nekad. Vizināta? Jā – pagājušajā gadsimtā uz zvejnieku svētku ballīti…
Solījumu pavizināt pēdējā desmitgadē gan bijis diezgan daudz, es vienmēr sākumā priecīgi piekrītu, bet tad sāku domāt – ko vilkt? Un kā mans dibens izskatīsies no autovadītāju skatpunkta?
Un tā pamazām vēlme noplok un izčūkst ikdienībā, atstājot vietu nomoda sapņiem. Pārcilāju savus novērojumus, prātojumus un fantāzijas… Manuprāt, mocīša izvēlē vīrieša statuss, raksturs un attieksme pret dzīvi parādās krietni skaidrāk nekā ar auto. Auto pārsvarā ir dzīves nepieciešamība, bet mocītis – deserta odziņa…
Piemēram, čoperi. Jau kādu laiku zinu, ka tie lielie un jocīgie, uz kuriem sēž platām kājām un rokām, saucas tieši tā. Vai mani uzbudina uz tiem esošie, parasti bārdainie, ūsainie veči? Absolūti nemaz. Iespējams, lieliski cilvēki, bet šī poda poza uz mocīša ir mani absolūti neuzrunājoša un raisa sajūtu, ka viņš tāpat atgāzīsies uz dīvāna un gaidīs, lai sieviete viņu apmierina. Pats skatīsies TV un vēl uzliks alus kausu uz galvas, jokodams, ka vislabākās ir sievietes ar kantainām galvām.
Citi lasa
Man šķiet, ka viņi jūtas kā dabas kronis un nerēķinās ar citiem. Šī subjektīvā nepatika laikam spiežas un izstarojas caur mana auto stikliem un bleķiem, jo bezkaunīgus žestus un agresīvus izgājienus uz ceļa esmu saņēmusi tikai no čoperistiem. Iztēlojos, ka sieviete šim, iespējams, tikai ārēji pašpārliecinātajam vecim sēž aiz muguras kā dekors, piknikā klāj galdu un novāc netīros traukus, kamēr īstie veči ar aliņiem rokās smēķē un smejas.
Te skan parupji joki par blondīnēm un citām sievietēm, te līdzbraucējas mainās kā blakussēdētājas tramvajā, un nevienu neinteresē, kas viņa ir un kāpēc te ir. Kamēr vien klusē un dara ko liek. Te nedomā par sievietes baudu un teicienu «dāmai vispirms» nekad nav zinājuši un izpratuši. Neesmu ievērojusi nevienu, manuprāt, seksuāli pievilcīgu vīrieti uz šiem braucamrīkiem. Jauno tur nav… vai arī viņi maskējas aiz garas bārdas un ūsām. Nu kā ar tādu skūpstīties?!
Enduro? Hmmm… sajūta, ka tas ir brīvo vienpatņu transports.
Viņus interesē plašums un brīvība, tās ir puiku lietas, kur meitenēm īsti nav vietas, ja vien tās nav tikpat aizrautīgas.
Viņi ir paši ar savu vēju. Neskatās, vai sieviete blakus esošajā auto ir tos pamanījusi un visi triki tiek veikti paša priekam un savas varēšanas apliecinājumam. Sev un citiem zinātājiem. Šo mocīšu saimnieki sacenšas un dzīvo savā dzelžu pasaulē, ceļo pa neceļiem un nakšņo zem egles. Viņiem blakus redzu tikpat traku meiteni ar vējiem matos, teltī gulētāju un saullēktu vērotāju, upes vannu cienītāju un rasainu pēdu īpašnieci.
Iespējams, uz šo vietu viņi atbrauca katrs ar savu mocīti, viņi ir draugi un biedri, kuri mazajā teltī meža pļaviņā aizmieg, viens otra līkumā ieritinājušies, viņš apņem viņu ar savām rokām un pirksti saķeras, elpa ir mierīga, un miegs ir ciešs. Kaisle? Iespējama, bet tāda draudzīga, bez ekstrām. Tradicionālas pozas, mierīgi, klusi un spēkus pataupot rītdienai, kad agri jāceļas.
Spīdīgie un tīrie lielceļa motocikli ir tādi prātīgi, uz tiem reti ir tikai viens braucējs – pasažieres vieta parasti ir aizņemta, sānos melnas ādas ceļa somas, aiz muguras abiem kopā nobraukti daudzi simti kilometru un daudzi kopā pavadīti gadi. Kopā ar citiem tādiem pašiem viņi apceļo dzimto zemi, Eiropu un dažas eksotiskākas vietas. Droši, paļāvīgi un taisnu muguru aiz vadītāja sēž sieviete, viņa ir pārliecināta par sevi un savu vīrieti, kuru uzskata par pietiekami vērtīgu, lai nepalaistu ceļā vienu. Viņa pazīst vīrieša draugus un viņu sievas uz citiem motocikliem, viņiem ir kopīgas atmiņas un kopīgi joki, kurus pieminēt, vakariņojot krogā.
Te vīrietis savu līdzbraucēju nevar nomainīt tik viegli, jo paskaidrojumus gaidīs uz citiem močiem sēdošās sievietes, kuras jaunpienācēju uzņems vēsi un rezervēti. Viņš ievēro noteikumus un ir apzinīgs ģimenes tēvs, kurš tā mazliet un pieklājības robežās demonstrē veiksmīga vīrieša pusmūža krīzes atribūtu – motociklu. Seksā kādreiz gribēja ko jaunu, bet «mīļais, nu kas tad tā dara, padomā par savu asinsspiedienu, man tā noteikti nepatiks, un kur tad tu tādas lietas uzzināji?»…
Starp auto lēni izlavierē nākamais mocis… Es skatos uz viņa ādas jakā tērpto muguru, kuru polsterētā plecu daļa un piegulošais siluets viduklī padara par velnišķīgi pievilcīgu trapeci. Seju neredzu, un man ir vienalga, kādā krāsā ir viņa acis un mati, es vēroju sasprindzinātos gurnu muskuļus un džinsos tērpto dibenu, kas izaicinoši atvirzīts atpakaļ. Vīrietis ir sasvēries uz priekšu, burtiski uzgūlies savam sporta mocītim, un uz tā īsti nav vietas sievietei. Tas ir absolūti maskulīns transportlīdzeklis, ar kuru ātri, neskatoties ne uz ko, nonākt no punkta A uz punktu B. Vērojot viņu, man šķiet, ka arī dzīvē viņš ir tikpat veikls un kopā ar sievieti no A uz B tiek ātri un pārliecināti, neievērojot nekādus šķēršļus. Pa taisnāko ceļu, vienlaikus strauji un eleganti. Atslēdzot sievietes prātīgumu un paceļot viņu virs ikdienas. Pēc tam viņa brīnīsies, ko, kā un kur pati paveikusi…
Kopā ar šo vīrieti mēs vienā elpas vilcienā iztraucamies cauri Rīgas piektdienas pēcpusdienas Brīvības ielas sastrēgumiem, lidojam pa Vidzemes šoseju, iegriežamies pa kādu mazāk svarīgu ceļu un tad jau – pa tādu, pa kuru, kā abi ceram, neviens tuvākās stundas nebrauks…
Mocītis apstājas, ādas jakā tērptais vadītājs palīdz man nokāpt. Trīc kājas. Esmu uzbudināta un gatava jebkam, kas sekos.
Arī viņš elso kā pēc skrējiena, atrauj ķiveres stiprinājumu un to strauji novelk, mati ir sapinkāti, viņš tiem izvelk cauri pirkstus un skatās klusējot. Mana ķivere vēl nav noņemta, tomēr šķiet, ka viņš to nemana, jo zemē tiek nomesti ādas cimdi un tad rokas ķeras pie manas jakas rāvējslēdzēja, lai atvērtu jaku un satvertu krūtis. Mēģinu kaut ko teikt, ķivere noslāpē skaņu, tas ir tik neparasti, es ķibinos gar aizdares sistēmu, bet viņu tas neinteresē, visa uzmanība tiek krūtīm, kas tiek glāstītas, krekls jau ir uzrauts uz augšu, mežģīnes atvirzītas un ādai pieplakušas karstas lūpas.
Man no uzbudinājuma sāk trūkt gaisa, beidzot atbrīvojos no ķiveres, satveru plaukstās viņa galvu un pievelku pie savām lūpām viņējās. Mēles un lūpas cīnās, uzvarētāju nav, rokas cenšas atrast sprādzes, pogas un āķus, lai atbrīvotos no biksēm, nu jau tās ir ceļgalu līmenī, pacietība ir beigusies, es sajūtu viņa veiklos pirkstus, mana roka neatpaliek, mēs elsojam viens otram ausī.
Agresīvi melnais Kawasaki Ninja pēc trakā skrējiena atpūties tikai brīdi, tagad tiek iesaistīts spēlē un izrādās, ka motocikls noder ne tikai ātrai braukšanai – tas ir īstajā augstumā un ar polsterējumiem, kuri ļauj ērti atbalstīt tās ķermeņa daļas, kurām tas šajā brīdī nepieciešams… Viss notiek tik ātri un karsti, ka man aizraujas elpa un atjēdzos tikai no skaņas signāla, nobijusies, ka mūs kāds ir pieķēris…
Ir zaļā gaisma, Kawasaki jau aiztraucies tālumā, un aiz mana Jeep nervozi signalizē golfiņā sēdošs sirms kungs. Gāzes pedālis, lēna kustība, atkal bremzēšana… Viss notiek automātiski, domās vēl esmu mežā, atspiedusies pret melno mocīti…
Skatīties divreiz mums, autovadītājiem, ieteikts jau sen. Un es to izpildu dubulti – gan skatos, gan tā maaazliet pafantazēju. Priecīgu un kaislīgu motociklu sezonu!
