Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Lai, gan iespējams, nemaz tik daudz jociņu par tēmu, kur tieši derīga sieviete pēc 40 gadu sasniegšanas, tomēr nebija. Tie mani, nesen šķīrušos, vērta grūtsirdīgi apcerīgu, domājot, vai sievietei ir dzīve pēc 40. Un tad Viņas Augstība Nejaušība man piespēlēja tieši 20 gadus jaunāku vīrieti, kurš pierādīja senā filmā teikto, ka pēc 40 dzīve tikai sākas! Tā es atklāju jaunu pasauli, kurā mani iekāro, izklaidē, samīļo, uzklausa un novērtē. Priecājas satikt un nepriecājas šķirties.
Mēs iepazināmies virtuālajā realitātē un uzreiz sapratāmies. Doma, ka tas varētu būt kas vairāk par pačalošanu, parādījās pēc nedēļu ilgas aktīvas komunikācijas. Jaunais vīrietis ierosināja satikties un iepazīties klātienē. Šaubījos, vai tā ir laba ideja, bet viņš bija tik pārliecināts, ka saņēmos un piekritu. Jau iepriekšējā dienā sāku nervozēt – ko uzvilkt? Mūžsenais jautājums – lai nav par korektu un lai nav par vulgāru; lai izskatos jaunāka un slaidāka. Un lai ir ērti. Un lai neesmu pārpucējusies. Mana izvēle apstājās pie ērtiem džinsiem, balta plāna auduma kreklblūzes ar daudzām podziņām, melniem augstpapēžu zābaciņiem un tumša, klasiska mēteļa. Vēl tikai šalle un tad jau es, tāda nevērīgi eleganta dāma, varu doties.
Ir tumšs vakars, kad mēs tiekamies pilsētas centrā. Garš, labi noaudzis sportisks puisis mani sagaida ar atbruņojoši platu smaidu un vienkārši saka «es tā baidījos, ka tu pārdomāsi un neatbrauksi…»
Samulstu, jo tiešām vienu brīdi mana apzinīgā puse centās ņemt virsroku un pierādīt, ka tā nav pareizi, tā nevajag, atceries, cik tev gadu! Mirklis neveikla klusuma, un tad puisis atvainojas, ka ziedu nav, jo manas iemīļotākās puķes tepat veikaliņā neesot bijušas un tāpēc viņš man pasniegšot kaut ko īpašu. Hops! – un viņš no papīra salvetes uzbūris rozi ar visu kātiņu un lapiņu! Tas ir negaidīti un patīkami, es smejos un esmu savaldzināta.
Saspringums beidzas, dodamies pastaigā pa parku, sarunas raisās brīvi un mēs pārrunājam arī savas pēdējās attiecības. Neplānoti sāk līņāt, tāpēc jautājums – pie manis vai pie tevis – ir visnotaļ iederīgs, jo sarunu vēlamies turpināt. Un es vēl neesmu tik pašpārliecināta, lai kopā ar šo jaunekli dotos uz kafeinīcu. Pa ceļam iegriežamies veikalā pēc vīna un siera, puisis sameklē arī šokolādi ar riekstiem, piebilstot «es atceros, ka tev tā garšo». Viņš atceras arī virtuālajās sarunās minēto, kādu sieru esmu iecienījusi, un to, ka priekšroku dodu baltvīnam. Viss ir tik neparasti. Uz randiņiem neesmu bijusi vairāk nekā 10 gadu, un notikumu straujā virzība mani dara gan nervozu, gan arī apstādina galvā esošo mūžīgo kritiķi.
Tuvojoties manam dzīvoklim, vairāk par visu baidos pie mājas satikt kādu no kaimiņiem. Nams ir mazs, te visi cits citu pazīst, tāpēc mana ierašanās piektdienas vakarā kopā ar gados krietni jaunāku vīrieti un iepirkumu maisiņu, kurā skaidri nojaušams – tur nav kartupeļi un piens, varētu radīt jautājumus. It kā jau cits cita darīšanās degunus nebāžam, bet tomēr… Nepamanīti tiekam dzīvoklī, un nu manā mazajā virtuvītē saimnieko vīrietis, kurš atver vīnu, griež sieru un taujā pēc trauka šokolādei. Džinsi un viegli pieguļošs triko džemperis izceļ viņa platos plecus un bicepsus, kuri saspringst, atkorķējot vīnu. Gaisotne ir uzlādēta, un stresa noņemšanai mēs jau turpat virtuvē nobaudām pa malkam vīna. Viņš turpina saimniekot, bet es vēroju to visu kā filmu, kurā taču laikam piedalos arī es… Nokrīt nazis, puisis pieliecas, un mans skatiens novērtē viņa tvirto dibenu un zem džempera malas uz mirkli redzamo muguru, kura vēl glabā vasaras iedegumu. Šķiet, nekad vēl neesmu bijusi tik apreibusi no dažiem malkiem vīna – apziņa it kā ir skaidra, bet viss notiekošais atgādina paralēlo realitāti, kas notiek ar citu sievieti.
Dodamies uz istabu, puisis divos piegājienos atnes vīnu un sagatavotās uzkodas. Tosts ir par iepazīšanos un to, cik liktenīga bijusi mūsu abu nonākšana vienā laikā vienā interneta vietnē. Smejamies par to, ko citi varētu padomāt, mūs ieraugot kopā. Uzzinu, ka viņš mazliet komponē dziesmas man nezināmā mūzikas stilā, un dažs darbs man tiek arī atskaņots.
Tālāk vakars risinās pēc tradicionāla scenārija – no «dubstep» pārejam pie «a la break dance» paraugdemonstrējuma, tad atskan romantiskāka mūzika un puisis aicina mani dejot. «Citādi mēs vēl trīs stundas čalosim,» viņš saka, vajagot izkustēties. Protams, tālāk par otro deju mēs netiekam, jo viņa rokas ātri vien noslīd uz mana dibena, bet lūpas klejo pa manu kaklu.
Piespiežoties viņam, ļoti tieši un nepārprotami sajūtu – esmu iepatikusies. Banāli, nenoliegšu.
Tomēr pēc gadiem, kad tiku noniecināta, baudīt šādu «ātro uzbrukumu» ir bezgala pašapziņu ceļoši. Baltā kreklblūze ir atpogāta, arī džinsi slīd uz leju ne bez viņa roku palīdzības. Lūpas sākušas ceļu no kakla lejup uz manām krūtīm, tad pāri vēderam un vēl zemāk… jūtu, kā mana āda no satraukuma iegūst zosādas faktūru. Vēl mirklis, esmu pacelta uz rokām un tieku nesta uz guļamistabu. Viegli, bez piepūles un elšanas, bez nīgrām norādēm par to, ka «man taču mugura, bet tu esi smaga».
Tālākais vairs nenotiek tik strauji, un ir skaidrs – puisis ir pieredzējis un zina, ko dara. Mani lēnām atbrīvo no drēbēm, bet veļu atstāj. Es pagriežos uz viena sāna un vēroju, kā viņš ātri norauj savu džemperi un džinsus, palikdams baltos, piegulošos bokseršortos, kas izceļ palielo un tiešām ļoti gatavo draudziņu. Nu jau esam blakus, mūsu āda saskaras plašā laukumā, glāsti un skūpsti, nekautri pirksti un nekautra mēle… Neieslīgstot pikantās detaļās, jāatzīstas, ka bija ļo-o-o-oti labi. Nekādu atrunu, ka «esmu noguris un rīt nevarēšu pamosties», nekādu «atvaino, ka es tik ātri».
Mēs esam uz viena seksualitātes viļņa un izbaudām šo saderību. Kā nesmēķētāji pēc tam nevis uzvelkam dūmu, bet veramies griestos un atzīstamies viens otram, ka bija labāk, nekā cerēts. Ka abi mazliet baidījāmies, ka es vēl neesmu tikusies ar tik jaunu, bet viņš – ar tik pieredzējušu. Pasmejos, ka tas gan vēl ir jautājums, kurš no mums ir vairāk pieredzējis, un viņš man it kā pārmetoši uzpliķē pa dibenu. Es parādā nepalieku, dauzīšanās plūstoši pāriet erotiskos glāstos un mēs vēlreiz pārliecināmies – jā, mums «sader».
No rīta mums «sader» vēl pārīti reižu. Tad dzeram kafiju, mazliet neveikli pasmejamies par «one night stand» un viņš aizbrauc. Sēžu puskaila savā virtuvē un smaidu kā padsmitniece.
Jūtos dzīva, skaista un iekārojama, nevis tāda, kura būtu jāsamaina pret divām divdesmitgadniecēm.
Tajā pašā vakarā, saņemot īsziņu ar virtuālu skūpstu un saldu sapņu vēlējumiem, murrājot izstaipos kā pavisam cita sieviete – tagad es esmu pašpārliecināta «milf».
Un tālāk? Mums abiem bija lielisks «three month stand», par kuru man palikušas skaistas atmiņas kā par atspēriena dēlīti jaunam dzīves posmam. Atšķirīgam no tradicionāli pieņemtā, jo tagad izklaidēm izvēlos tikai tos, kam ir vismaz 15 gadu mazāk nekā man. Man – smaidīgai, koptai, kaislīgai sievietei 40+ gados – nu uzmanību atkal pievērš arī vienaudži. Tie, kuri apmetuši loku pie «svaigās gaļas» un sapratuši, ka ar sava vecuma sievieti būtu drošāk, saprotamāk un labāk. Tikai – vai es vairs to vēlos…?
Piedāvājiet vīrietim pēc jauna, jaudīga «Lexus» pārsēsties palietotā «KIA Sorento». Baidos, ka tas nenotiks no brīvas gribas un ar prieku! Tāpēc laikam esmu zudusi jums, mani vienaudži… kā emigrante, kura ir iespītējusies un negrib atgriezties dzimtenē, jo agrāk te nav jutusies novērtēta.
Ak, jā… es laikam aizmirsu par mīlestību! Kura «tā kā zibens nāk, balta uzliesmo un nosit.» Trāpīt gan būs grūti, jo mēs, 40+, esam piesardzīgi un negaisa laikā vairs laukā neejam. Un kas lai zina, vai tās ir bailes no pašas mīlestības vai vienkārši izvairāmies no sāpēm, kuras nāk pēc tam. Varbūt mēs saudzējam līdz galam nesadzijušās iepriekšējo zibeņu rētas?
Lai gan – nekad nesaki nekad… varbūt jau šajā vasarā mani vairs nesatrauks platplecainie puiši, kuru gurni piekļāvušies motocikliem, bet es skatīšos kādās acīs, ap kurām būs smieklu krunciņas un bužināšu viņa sirmot sākušos matus? Es tiešām nezinu.
