Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Tolaik tepat diskotēkā trīcošu sirdi gaidīju, vai mani uzlūgs īstais puisis. Un vai mani vispār kāds uzlūgs. Šodien ir citādi, no dejošanas sāp kājas un laiku pa laikam sāku dot kurvīšus. Jau vismaz pieci vai pat seši skolasbiedri, no kuriem dažiem pat neatceros vārdu, ir teikuši «tu man toreiz tā patiki». Kopā ar vārdiem no šiem sapostajiem vīriešiem manā virzienā plūst viegla alkohola dvesma, un ir pilnīgi skaidrs, ka bez šā šķidrā iedrošinātāja viņi to nesaņemtos pateikt vēl divdesmit gadu.
Mājās atgriežos tikai no rīta. Laižoties miegā, apcerīgi pārdomāju šo nobīdi laikā. Savādi – esmu patikusi pārītim klasesbiedru, vairākiem puišiem no paralēlklasēm un pat daži vecāko klašu toreizējie skaistuļi, izrādās, joprojām atceras manu vārdu! Ja es to būtu zinājusi (un viņi izrādījuši) tolaik, katru dienu staigātu smaidīdama, nevis pēc skolas diskotēkas mājupejot apraudātos…
Varbūt šāda nobīde laikā ir tikai latviešiem?
Atceroties īsākas vai garākas pazīšanās ar cittautiešiem, pirmais prātā nāk tas, cik viegli bija saprast to, ka esmu iepatikusies.
Nebija jādomā un jāzīlē mēnešiem un pat gadiem…
Straujajos deviņdesmitajos, satiekot Rīgā simpātisku un aktīvu jauno uzņēmēju no Ukrainas, ļoti ātri sapratu – esmu iepatikusies. Komplimenti. Smaidi. Nezin kā noskaidroti mani mīļākie ziedi, un, lai gan bija ziema un atrast tos svešā pilsētā viņam noteikti nenācās viegli, buķete tika pasniegta, klanoties gandrīz vai līdz zemei. Ballītē viņš, izbijis mūziķis, atrada klavieres un man tika veltīta it kā paša sacerēta dziesma. Glaimojoši un aizkustinoši.
Pirms mūsu kopīgās nakts es peldējos viņa uzmanībā vairāk nekā nedēļu. Manos mazliet pāri divdesmit tā vēl nebija bijis, ka viss tikai man, – izbaudīju lielisku seksu, kurā vīrietis visupirms domāja par manu labsajūtu. Arī komplimenti netika taupīti. No rīta šķiroties, viņš vērās manī pārlaimīgs un to skaidri pateica. Tomēr vislielākais pārsteigums gaidīja pēcpusdienā, kad viņš ar rozēm ieradās manā darba vietā un… nometies uz viena ceļa, lūdza manu roku ne jau man, bet gan maniem kolēģiem! Jo, redziet, viņam jau parīt jādodas prom un iepazīties ar maniem vecākiem viņš nepaspēšot. Un – ka viņš cerot, kolēģi piekrīt mani atdot viņam par sievu. Un – ka viņš saprotot, tas ir strauji, tāpēc ļaujot man vēl padomāt. Gadu. Ne vairāk. Viņš gaidīšot manu atbildi. Ja vajag, gaidīšot arī divus gadus.
Protams, es ar viņu neapprecējos. Viņš par sevi atgādināja ne tikai ar garām tālsarunām, bet pat gatavojās braukt ciemos. Nepieradusi pie tik aktīvas aplidošanas, baidījos piekrist. Un arī pārcelties uz Rietumukrainas pilsētiņu, kurā bija knapi pusmiljons iedzīvotāju (toties tur bija viņa veiksmīgais bizness), ne visai vēlējos.
Pirms viņa man bija gadu ilgs romāns ar elegantu, situētu vīrieti, kurā plūda vismaz 75% poļu asiņu. Arī viņš ļoti ātri izlēma, ka esmu īstā, un to aktīvi izrādīja. Bija gan ar ziedi, gan labi restorāni (ja vien atceraties Sēnīti, Jūras pērli un Cabourg to ziedu laikos) un padomjlaika veikalos nenopērkamas dāvaniņas. Pāris mēnešu laikā pieņēmis lēmumu, viņš īsi pirms Ziemassvētkiem mani bildināja. Kolēģiem gan atļauju neprasīja un maniem vecākiem arī ne. Toties tradicionāli nometās uz viena ceļa, sniedza gredzenu. Mēs abi nobirdinājām pa asarai. Man šķita, ka deviņpadsmit gados vēl ir par agru un viņš piekrita gaidīt. Bet es padomāju, padomāju un… pārdomāju. Jo sapratu, ka apkārt ir tik daudz interesanta, ka viss vēl tikai priekšā!
Jaunībā iepazīties ir viegli. Tā mēs ar draudzeni Maskavā satikām jaukus krievu puišus (viens gan izrādījās abhāzs) – viņi mūs ievēroja uz ielas, sekoja lielu gabalu un tad, lai gan saprata, ka esam ārzemnieces, bet viņiem, topošajiem avio inženieriem, ar tādām iepazīties aizliegts, tomēr uzrunāja.
Tikšanās izvērtās vairāku gadu draudzībā, un ātri vien mēs abas saņēmām mājienu par precēšanos. Starp citu, seksa nebija.
Nepieskaroties draudzeņu un paziņu pieredzei par to, cik aktīvi simpātijas izrāda un cik ātri lēmumus pieņem francūži, amerikāņi, spāņi un pat norvēģi, varu tikai piebilst, ka man no satiktajiem latviešiem tikai viens bija tāds, kurš izlēma ātri. Un apsteidza bāleliņus – gan to, kurš piecus gadus (ar pārtraukumiem, protams) nespēja definēt, ko tieši vēlas, gan to, kurš trīs gadus baidījās pats sev atzīties, ka esmu kas vairāk kā tikai draugs. Un tas bija tad, kad visām iesaistītajām personām vecums bija jau ap 30… Jāatzīst, ka vēl joprojām ir tādi, kuru acīs redzu – ir, ir simpātijas. Bet klusē. Jau ļoti sen klusē. Īsta omerta latviešu gaumē.
Temperamentu dažādību atkal piedzīvoju, nesen darba lietās apmeklējot Maskavu. Romantiska tikšanās lika aizdomāties par nelatviešu izlēmīgumu, bet draudzenēm varēju teikt «man ir tradīcija – reizi divdesmit piecos gados Maskavā uz ielas iepazīties ar Sergeju».
Tātad – Maskava, pavasaris, tuvu pusnaktij, transporta pietura. Esmu tērpusies ļoti neuzkrītoši, pie rokas riteņkoferītis. Gaidu autobusu. Piestāj paliels, tumšs Audi. Uzvalkā tērpts vīrietis māj ar roku. Pašķielēju pa labi un pa kreisi – hmm… neviena blakus nav. Tad jau laikam māj man? Bet es nepazīstu šo smaidošo tipu, toties zinu, ka Maskavā daudzi piepelnās kā taxi. Bet ne jau ar tik lepnu auto? Tātad maniaks. Vai arī domā, ka nakts un tad varēs vairāk paprasīt. Smaidu un papurinu galvu – nē, nē, man neko nevajag! Vīrietis neatlaižas un māj atkal. Pieturai tuvojas trolejbuss, un viņš pabrauc uz priekšu, lai netraucētu, toties es lēni un it kā nevērīgi ar visu koferīti aizstumjos pretējā virzienā. Audi atpakaļgaitā seko. Kļūst smieklīgi un neomulīgi vienlaikus. Jau pagājušas kādas desmit minūtes, bet viņš pacietīgi gaida. Izliekos neredzam un skatos tālumā, līdz beidzot ir klāt mans autobuss, un es dodos uz pasūtīto viesnīcu.
Nieka piecas sešas pieturas, kuras Maskavā ir krietni garākas nekā Rīgā. Autobuss tik brauc un brauc… līdz beidzot pēc divdesmit piecām minūtēm esmu galā. Nostājos uz ietves, paveros apkārt – un kas tad tur? Vīrietis ar Audi. Šoreiz viņš izkāpj no auto, sasveicinās un piedāvā nogādāt mani un bagāžu tur, kur vajadzīgs. Iedomājoties, kā viņš visu šo gabalu seko autobusam, man sanāk smiekli. Pēc maniaka viņš nemaz neizskatās, tieši tāpat kā es – pēc jaunas un viegli ietekmējamas.
Koferītis tiek ietilpināts bagāžniekā, es pati iekārtojos blakus šarmantajam šoferītim un, viens divi, esmu pie viesnīcas. Man palīdz iečekoties un tad piedāvā parādīt naksnīgo Maskavu. Ir gandrīz pusnakts, no rīta desmitos man jābūt centrā uz tikšanos. Biju paredzējusi mazliet pastrādāt. Un izgulēties. Bet ir pavasara vakars, smaržo ceriņi un es esmu brīva sieviete, kura saprot – diezin vai tuvākajā laikā mani sagaida kaut kas vai uz pusi tik traks! Ir mazliet lijis, gaiss smaržo svaigs un pavasarīgs, Maskavas centrs koši izgaismots. Šādā romantikas mērcē gan Sarkanais laukums, gan Poklonnaja gora parks ar ziedošajām kastaņām rada pilnīgi citas sajūtas, nekā būtu iedomājusies.
Ieejam diennakts kafe, smejamies un pļāpājam kā seni paziņas. Ir tik viegli un gaiši, ka rīts aust negaidīti un miegam atliek dažas stundas. Vakarā tiekamies atkal. Viņš ierodas baltā kreklā un, protams, ar ziediem. Aplūkojot pilsētu un vakariņojot, laiks aizjoņo. Sergejs veras manī medainām acīm un stāsta, ka tas bijis liktenis, kas licis viņam ieraudzīt mani, un ka tik laimīgs viņš neesot juties vairākus gadus.
Man imponē viņa uzmanība, neuzbāzīgā neatlaidība un dievinošais skatiens.
Atlikušo nakts daļu pavadām viesnīcā. Es lidinos no baudas un dzirdu neskaitāmus komplimentus – gan pirms, gan pēc, gan vo vremja togo ausī iečukstētus. Tik daudz labu vārdu varētu savākt no kādiem trīsdesmit latviešiem, kopā ņemot. Un tikai tad, ja paveicas. Pāris gadu laikā. Bet viņš ir nenogurdināms un uztraucas tikai par to, vai man ir labi. Aizraujamies, un tās dažas nakts stundas ir par īsu, lai izbaudītu visu, ko vēlamies. Ir pavisam gaišs, kad viņš dodas prom un es dzirdu modinātāja zvanu blakus numuriņā. Hmmm… par tādu dzirdamību nebijām iedomājušies. Un es sāku apdomāt, vai esmu pietiekami drosmīga doties brokastīs…
Vakar redzētais puisis no uzņemšanas, daudznozīmīgi smaidot, nodod man ziedu buķeti, un tajā iekrīt nodevīga prieka asara. Tai pašā vakarā Sergejs mani ved uz lidostu. Ir mazliet skumji. Abi jūtam, ka otrreiz tā vairs nebūs un viņa plāni lidot vasarā uz Latviju ir skaisti, bet… sapnis jāatstāj, kamēr tas vēl ir sapnis. Un tas, ko sakām, ir tikai vārdi.
Rīgā vairākiem vīriešiem vaicāju: jūs pieturā ieraugāt sievieti, kura iepatīkas, bet viņa atsakās iekāpt jūsu auto un aizbrauc ar autobusu – ko jūs darītu? Visi atbildēja «protams, ka brauktu prom». Tincināju – bet ja sieviete būtu ļooooti skaista? Uz mani veras nesaprotoši un atkārto «brauktu prom». Vai jūs nesekotu viņas autobusam un negaidītu, kamēr izkāps, vaicāju jau uzstājīgi. Atbilde «protams, ne» atskan pat mazliet nikni. Un es saprotu – pat Mis Latvija pie mums var necerēt uz tādu uzmanību, kā vienkārši simpātiska sieviete citur.
Lai Pētersons dziesmu par nesatikšanos dzied citiem! Es esmu par uzdrīkstēšanos satikties un pateikt. Te un tagad. Negaidot divdesmit gadus. Jo «kas pažēlos reiz tos, kas viens otru nesastapa»…?
Neviens nepažēlos. Tikai paši nožēlosim. Tāpēc – vēl nav par vēlu pateikt…
