Trīs bērnu tēvs Aldis Kalniņš: Kad piedzima dēli, es sapratu, cik ļoti citādi tas ir

Tēva loma ģimenē
Ralfs Dravnieks
3. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Sanita Andiņa
Aldis Kalniņš ir triju bērnu – meitas un divu dēlu tēvs. Viņš uz bērniem raugās no skata punkta, kāds vairumam pieaugušo nav ērts. Proti, tas prasa iecietību un spēju iedziļināties. Bet ja tā padomā – vai to no cilvēkiem nesagaida ikviens no mums? Tikai ir jautājums – cik daudzi ir mācīti tādi būt?

Bērnu cilvēks

Ja neskaita dažas pasaulīgās lietas, pēc manas sapratnes, cilvēkam svarīgākā ir izglītība jeb vide, kurā viņš mācās. No izglītības viss sākas. Tava izglītība noteiks to, kāds tu būsi. Gan skola, gan skolasbiedri veidos visu tavu turpmāko dzīvi.

Man kā etalons kalpo Tomazo Kampanellas utopiskā grāmata Saules pilsēta. Pēc būtības tur jau viss ir pateikts – kādai būtu jābūt pilsētai. Ko vēl jaunu tur izdomāt? Ņem no pasaules visu labāko un ievies savā ikdienā. Vienkārši. Saules pilsētā uz sienām ir nevis preču reklāmas, bet, piemēram, visi okeāna zīdītāji, jeb dārzeņi. Tādā veidā bērns, ejot pa ielu, iemācās atpazīt nevis reklāmas, bet radības un citas lietas, kam mūsdienu sabiedrībā laiks tiek veltīts bioloģijas mācībstundā.

Man ir sešpadsmitgadīga meita no pirmajām attiecībām un divi dēli no otrajām. Un es nevaru teikt, ka ar kādu no bērniem man būtu labāks kontakts. Viņi visi ir interesanti un man īpaši. Meitas bērnību es vēl nepratu izbaudīt – tā drīzāk bija problēma, kuru vajadzēja risināt līdzās aizņemtībai, izklaidei un pienākumiem. Arī dēlu pirmos dzīves gadus nepratu izbaudīt, jo rūpējos par ģimenes nodrošināšanu. Taču, kad beidzot radās iespēja pavadīt vairāk laika kopā, sapratu, cik katrs mirklis ir baudīgs.

Man patīk ikviens bērns. Man patīk klausīties viņos. Un nevis vienkārši noklausīties, bet iedziļināties tajā, ko viņi saka. Visi bērni ir nopietni. Pieaugušie par bērna pateikto mēdz iesmiet, bet bērns nejoko. Ar bērnu nevajag sarunāties no augšas.

Bērni ir atbilstoši gudri savam vecumam un ģimenes apstākļiem. Un bērni nedara palaidnības. Cilvēki jautā: «Ko tu tur blēņojies?» Bērni neblēņojas. Viņi mācās, attīstās, meklē robežas. Pat metot akmentiņu pret stiklu, bērns meklē robežu, nevis vienkārši cenšas izsist stiklu. Es gribu ļaut bērnam dauzīt stiklus. Viņš to varēs darīt poligonā, lietojot aizsargbrilles. Pēc tam viņš varēs iet uz darbnīcu, kur logu vajadzēs iestiklot. Ja viņš zinās, kāds čakars ir logu stiklošana, turpmāk tāpat vien viņš logus nedauzīs.

Esmu jūtūba fans, jo tā ir ļoti interesanta pasaule. Mēs, daudzi pieaugušie, pat nenojaušam, kas tajā eksistē. Es gribu dzīvot arī bērnu pasaulē. Ja es tagad nesekošu līdzi tam, ko bērni skatās, un nezināšu, par ko viņi interesējas, es zaudēšu saikni. Es skatos arī bērnu jūtūberus. Pat ja man viņu piedāvātā informācija nav aktuāla, gribu būt informēts.

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

Nākamais: Iedod darbu

Lasi citur

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs