Rīga -1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2019. gada 51./52 numurā
– «Sveiki, foršie Vēži! Jaunais gads drīz būs klāt, un stāstīšu jums janvāra horoskopu!» šādus un līdzīgus teikumus no tevis sociālajā tīklā Facebook ik mēnesi gaida teju 35 tūkstoši sekotāju. Kāpēc vienmēr Vēžiem tiek pirmajiem?
– (Smejas.) Jo es pats pēc horoskopa esmu Vēzis!
– Skaidrs! Un pēc gada horoskopa?
– Hmm… Laikam Kaza, bet īsti pārliecināts neesmu, jo pats pētu un nodarbojos tikai ar rietumu astroloģiju.
– Mēs varētu arī mazliet ieskatīties tavā profesionālajā ceļā līdz astroloģijai – tas ir gana interesants! No inženiera par veterinārārstu, tad par psihoterapeitu un astrologu… Bet par ko tu gribēji kļūt bērnībā?
– Bērnībā bija sarežģīti. Mana mamma bija bijusi izsūtītā, tēvs strādāja Kinostudijā un laimīgā vai nelaimīgā kārtā bija klāt pie filmas Četri balti krekli tapšanas, un viss beidzās ar to, ka viņu, tāpat kā daudzus citus, palūdza no Kinostudijas aiziet. Es nebiju ne oktobrēns, ne pionieris, biju tāds izkritējs. Sāku vairāk dzīvot savā galvā… Bērnībā – man tolaik bija kādi gadi desmit – sapņoju kļūt par astronomu, interesējos par zvaigznēm, braucu uz observatorijām, pirku žurnālu Zvaigžņotās debesis, diemžēl tur gandrīz neko nesapratu – tik sarežģītā astronomu valodā bija sarakstīti teksti. Un jau tad mēs abi ar vecāko brāli izlēmām, ka reiz būsim ļoti izglītoti, ka vajag gan tehnisko, gan medicīnisko, gan humanitāro izglītību, un tā arī sanāca. Vispirms iestājos politehniskajā institūtā, tagadējā RTU, pabeidzu inženierus, pastrādāju Latvenergo, bet tad atcerējos vēl vienu savas bērnības patikšanu – dzīvniekus –, un aizgāju mācīties veterinārmedicīnu. Izstudēju, pēc tam vairākus gadus nostrādāju Kavet klīnikā ar suņiem un kaķiem. Tur nebija ne vainas, bet paralēli kaut kas urdīja, un sāku studēt psihoterapiju. Tas gan bija brīvdienās un vakaros – neklātienē –, tāpēc varēju savienot ar darbiem. Jāsaka gan, ka psihoterapijas studijas ir process mūža garumā – vēlāk esmu mācījies pie krievu pasniedzējiem, tad franču psihoorganisko analīzi…
– Un kā nonāci līdz astroloģijai?
– Pateicoties astroloģijas skolas Apolonija brīnišķīgajai skolotājai – astroloģei un dziedniecei Inārai Babrei, kas mani uzaicināja pasniegt psihoterapiju un ķermeņa terapiju astroloģijas skolā. Tur arī aizsākās manas astroloģijas studijas, un iemesls, kāpēc to izvēlējos, ir vienkāršs – man ļoti patīk cilvēki, patīk viņus vērot, iepazīt, izdarīt secinājumus.
– Kā psihoterapija palīdz astroloģijai, un otrādi?
– Palīdz abējādi. Piemēram, kad cilvēks pie manis atnāk, man pāris sekundēs jāsaprot, kādā valodā ar viņu runāt. Cilvēks gan pie astrologa, gan psihoterapeita atnāk ļoti atvērts. Bieži arī sabijies, jo ir sadomājies, ka nāk klausīties spriedumu par sevi.
Mūsos visos ir iekšējais bērns, un bērna funkcija ir uzticēties. Un, kad bērns uzticas, viņš arī pieķeras. Tas jāņem vērā.
– Bet ir taču arī tāda astrologu ētika?
– Protams. Biedējošākais cilvēkiem ir nelaimes gadījumi, šķiršanās un, protams, nāve. Jā, dažkārt klienti grib zināt, vai astroloģiskajā kartē redzami nāves draudi. Nē, to nevar precīzi uzzināt, un labi, ka tā! Astroloģija nesaka, kas ar tevi būs – kad tu nopirksi jaunu auto vai kad mirsi… Jāsaprot, ka astroloģija nav maģija, tā stāsta par dabas ritmiem un noskaņām. Astroloģijai tuva zinātne ir meteoroloģija – tā pasaka reālos laikapstākļus, bet astroloģija – noskaņu jeb emocionālos laikapstākļus. Pāris tūkstošgadēs ir savākta milzīga statistiskā pieredze par to, kas notiek debesjumā un kādas noskaņas rodas, veidojoties dažādiem planētu izkārtojumiem. Piemēram, ikviena piedzimšanas karte veidojas no valdošo noskaņu mākonīša cilvēka piedzimšanas brīdī. Un šajā noskaņu mākonītī mēs katrs staigājam visu mūžu – mēs to elpojam, tas mūs attīsta, ārstē un tā tālāk. Astroloģija apraksta noskaņas debesjumā un to, kā tās rezonē ar katra individuālo noskaņu mākonīti. Noskaņas mainās, un likteni tās nedefinē – mums paliek brīva izvēle, kā rīkoties šajās noskaņās. Bet ir labi tās zināt, lai varētu vieglāk kārtot lietas, lai zinātu, vai veiksmes vēji šobrīd vairāk jāķer sevī vai ārpasaulē.
– Vai ir tādi astrologam neērtie jautājumi?
– Cilvēki bieži prasa par otru cilvēku, šis ir tāds viltīgs aspekts. «Vai konkrētais cilvēks man der?» – tādu jautājumu dzirdu bieži. Un tad es mēdzu vaicāt pretim: «Vai tev patiktu, ja šis pats cilvēks atnāktu pie manis un gribētu izdibināt to pašu?» Tā ir ar to ētiku. Katra cilvēka piedzimšanas karte ir kā rentgena uzņēmums, kur redzams viņa piedzimšanas mākonītis. Astrologs var pateikt, kādas kuram mākonītim ir īpašības, kur ir redzamas sadarbības jomas un kurās savukārt iespējama nesaprašanās, bet ne to, kurš kuram der vai neder.
Jāuzmanās arī, kad cilvēki vaicā par bērniem. Ir lietas, kuras labprāt pētu un iesaku, piemēram, par to, kuri virzieni bērna attīstībā būtu vēlamāki. Ja kādam puikam visas planētas sastājušās tā, ka redzams – te, iespējams, aug perfekts militārists –, ir vērts to zināt kaut vai tāpēc vien, lai jau laikus attīstītu citas jomas, piemēram, jūtas un jūtīgumu.
– Kas ir galvenais, ko cilvēki meklē horoskopā?
– Cerību – tas ir pirmām kārtām. Vēl cilvēks grib stiprinājumu un apstiprinājumu kaut kam, kas viņam ir svarīgi. Katrs astrologs zvaigžņu izkārtojumu var interpretēt atšķirīgi, bet, lai arī ko un kā viņš teiktu, cilvēks sadzird to, ko grib dzirdēt. Mūsu zemapziņa gluži vienkārši tver tās lietas, kas tobrīd tai ir vajadzīgas, īpaši, ja esam krīzē un vieglāk ievainojami. Jautājums – ko cilvēks ar dzirdēto iesāk un vai pieslēdz kritisko prātu? Tāpēc vienmēr atgādinu, ka akli sekot horoskopam nedrīkst – ir jāizjūt galvenās noskaņas un tālāk jādomā ar savu galvu.
– Tu savas ikmēneša zvaigžņu prognozes parasti ierunā ļoti optimistiski un bieži ar humoru.
– Jā, tā es daru, jo – kāpēc vairot bēdas un bailes! Pat runājot par slikto, to var izdarīt caur humoru.
– Pastāsti mazliet par savu spoguļošanas metodi, kas māca strādāt pašam ar sevi!
– Tā ir tāda personīgās izaugsmes sistēma, kurā cilvēks iemācās sevi labāk saprast. Mēs ar diviem citiem kolēģiem izstrādājām sistēmu, kurā nav pārneses, kā parasti tas ir psihoterapijā (ka klients projicē savas izjūtas uz terapeitu) – spoguļošanā mēs esam līdzvērtīgi, un cilvēks pats strādā ar saviem iekšējiem tēliem. Ideja ir tāda, ka pieaugot mēs aizmirstam īsto sevi – ap divpadsmit gadu vecumu mēs sākam piespēlēt pasaulei, izpatikt citiem, alkstam, lai mūs mīl, bet vienlaikus pamazām zaudējam savu īsto sajūtu paši par sevi. Spoguļošana palīdz atdzīvināt iekšējo bērnu, pusaudzi, stiprināt pieaugušo. Un, kad atkal sastopam īsto sajūtu par sevi, mums ir daudz vieglāk darīt dzīvē īstās lietas.
– Vai tiesa, ka astroloģijā vairāk ieinteresētas ir sievietes? Šķiet, vismaz Latvijā tā ir.
– Pie mums valda matriarhāts, tas ir skaidrs, mums pat Saule ir sieviešu dzimtē, kurpretim citās valodās tā biežāk ir vīriešu dzimtē.
Latviešu sievietes ir gudras, dziļas, par visu interesējas… Diemžēl bieži vien viņas paliek vienas, jo ir visu varošas, – tas ir gan pluss, gan lāsts.
Protams, astroloģijas interesentu vidū ir sieviešu pārsvars! Bet arī vīrieši pamazām mostas – smejos, ka nu jau astroloģijas kursos uz 10 dāmām ir viens vīrietis.
– Lūdzu, sarunas nobeigumā kādu jauku novēlējumu!
– Metiet nost iekšējo vecumu – lai esam garā jauni un lai nākamā gada moto ir: man dzīvē viss vēl ir priekšā!
