Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kolhoza arājs
1986. gadā Ļeņingradas Kara akadēmijā pie armijas sistēmas mikroķirurģijas pamatlicēja Anatolija Jegoroviča Belousova strādāja kāds jauns un totāli neapdāvināts ārsts, kādus Gaiļezera Mikroķirurģijas nodaļā apzīmējām ar vārdu cirvis. Mans draugs kirgīzs Baktibeks Omurzakovs šādus tipus dēvē par kolhoza arājiem, proti, truls un primitīvs ārsts bez rokām. Es cirvi nebiju sastapis 31 gadu un nenožēloju ne mirkli. Tomēr, klausoties viņa priekšlasījumu, konstatēju, ka dakteris ar savu zemnieka domāšanu, ieguldot nenormālu darbu teju 40 gadu garumā, kongresā demonstrēja brīnumus – piemēram, roka, kas no augšdelma līdz apakšdelma vidum ir apdegusi un brūcē redzami melni, pārogļojušies kauli, ir saglābta. Konkrētajam pacientam vairākās Eiropas klīnikās piedāvāja amputāciju. Bet cirvis izgrieza bojātos audus, melnos kaulus un pārstādīja kaudzi ar transplantātiem. Tajā mirklī sapratu, ka ārsta talants nav izšķirīgais. Izšķirīgais ir darbs. Uzskatu sevi par kopumā inteliģentu ārstu un ne bez talanta, bet nevaru teikt, ka spētu izārstēt tādus gadījumus.
Mikroķirurgi ir mazohisti.
Tie ir cilvēki, kas spēj neēst, nečurāt, norobežoties no apkārtējās pasaules, ģimene viņiem ir sekundāra, viņi spēj strādāt 12 stundas bez pārtraukuma. Nākamajā dienā ir jāpāroperē un arī aiznākamajā jādara tas pats. Gadās, ka tavs darbs nav nesis augļus, tu visu piešūto un pārstādīto iemet atkritumu bļodā un ķeries pie jauna pacienta. Mikroķirurgi ir ļoti specifiska cilvēku kategorija. Militārā aktivitāte Krievijā ir radījusi finanšu plūsmu, kas šiem mazohistiem ļauj realizēt savu talantu.
Kongresā iezīmējās mikroķirurģijas filozofija, proti, tā sākas tur, kur ierindas ķirurgs un traumatologs ir izsmēlis savas iespējas. Savukārt mikroķirurģija beidzas tur, kur labam ārstam nevar pienācīgi samaksāt.
