• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C

    Mārtiņš Ķibilds: Pats sevi izmetu no laivas

    Personības
    Vintra Vilcāne
    Vintra Vilcāne
    10. novembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Nils Vilnis
    ​​​​​Pēc televīzijas spēles Gribi būt miljonārs ūberpopularitātes Mārtiņš Ķibilds nu jau vairākus gadus ieturējis pauzi portretinterviju žanrā. «Bet pilnīgi noteikti tāpēc nejūtos pamests novārtā vai aizmirsts.» Pirms gada Mārtiņš uzdrošinājās izkāpt no savas komforta zonas un ienirt pavisam citos ūdeņos. Un sagādāja sev tieši tādu dzīvi, kā vēlējās, – šopavasar viņam piedzima trešais dēls, un šobrīd viņš ir ne vairāk un ne mazāk kā Latvijas Arhitektu savienības valdes priekšsēdētājs.

    Intervija publicēta žurnālā Klubs 2014. gada 10. numurā.

    – Kļūt par arhitektu esot bijis tavs vēlīnās bērnības sapnis. Tas, ka esi tam pietuvojies, bija nejaušība, likumsakarība?

    – Teiksim tā – apstākļu sakritība. Bet katrā apstākļu sakritībā ir zināma daļa nejaušības un zināma daļa likumsakarības. Jo galu galā mēs paši veicam savu saprātīgo izvēli. Starp citu, vidusskolā ļoti ilgu laiku svārstījos starp arhitektūru un nearhitektūru. Mācījos Rīgas 1. ģimnāzijā ar fizikas un matemātikas novirzienu. Bet, tā kā esmu absolūti humanitārs cilvēks, skolu panesu kā zobu sāpes.

    – Vai vecāki tevi aizsūtīja uz to skolu?

    – Jā, mācījos tur gandrīz no pirmās klasītes. Bija gan doma pēc pamatskolas iet kaut kur citur, bet izturēju pārbaudījumus eksaktajos priekšmetos un kaut kā paliku turpat. Bet man riebās visas algebras, ģeometrijas un fizikas.

    Zinot, ka arhitektos ir samērā daudz eksakto priekšmetu, es nobijos. Pēc tam gan samērā ilgi to nožēloju. Bet – kas izdarīts, izdarīts. Iestājos juristos, kurus tā arī nepabeidzu. Palika nenokārtota viena sesija un bakalaura darbs.

    – Tajā laikā tev noteikti bija jūra līdz ceļiem…

    – Nē, tā ne. Tomēr tad jau skaidri zināju, ka nebūšu jurists. Taču šīs universālās izglītības zināšanas man noderēja, sākot strādāt par žurnālistu.

    – Tev nav žēl, ka nepabeidzi studijas?

    – Kas tur ko tagad nožēlot?! Tā būtu bijusi viena lieta, kuru vajadzēja novest līdz galam, lai būtu kārtība. Šis solis arī krietni vien atvieglotu tālākas izglītības iespējas. Bet neteiktu, ka nepabeigtā izglītība man kaut kādā veidā traucētu.

    Atgriežoties pie arhitektūras – tā vienmēr ir bijusi mans, jocīgi teikt, hobijs, bet katrā ziņā neatslābstošas intereses objekts.

    Vienmēr esmu lasījis par arhitektūru, pētījis to, un man ir savs viedoklis. Pagājušajā vasarā, varētu teikt, ka drusku kā no zila gaisa, nokrita šī iespēja – bez arhitekta izglītības būt noderīgam šajā profesijā.

    – Vai tas, ka pieņēmi šo jauno izaicinājumu, nozīmē, ka tev bija apnicis radošā direktora darbs reklāmas aģentūrā?

    – Vārds apnicis izklausās nievājoši. Bet tiešām jau pāris gadu jutos tā, it kā reklāmā visu būtu pateicis. Man sāka kļūt neinteresanti. Domāju, ka katrs no mums dzīvē piedzīvojis situāciju, kad negribas iet uz darbu. Ja šī sajūta ir ilgstoša, ir baigi riebīgi. Tāpēc apsvēru iespēju kaut ko mainīt dzīvē. Pats smejos, ka četrdesmitgadnieka krīzi izdzīvoju 38 gados. Man bija ilgstošas pārdomas, vēl kādu laiku pastrādāju, pat mēģināju uztaisīt vēl vienu uzrāvienu, tomēr tas nemainīja manu iekšējo sajūtu.

    Iet prom no aģentūras – tas bija pietiekami bezatbildīgs un neapdomīgs lēmums, jo nezināju, uz kurieni iešu. Bet es apzināti paņēmu sevi aiz čupra un izmetu ārā no laivas.

    Man gribējās piedzīvot to sajūtu, kuru ļoti ilgi nebiju piedzīvojis, – kad vairs neko nevar atlikt.

    Jo nav nekā vienkāršāka, kā atlikt kardinālus lēmumus. Savukārt, ja izmet sevi ārā no laivas vai izliec uz ielas, gribot negribot jāsāk vingrot. Es gan biju iecerējis to vingrošanas posmu krietni vien garāku. Biju plānojis neko nedarīt un atvilkt elpu vairākus mēnešus. Bet apstākļi sakrita tā, ka diži atpūsties man neizdevās. Pēc mēneša jau vajadzēja ķerties klāt jaunajam darbam, jo atbrīvojās šī vakance, un man bija pietiekami zibenīgi jāizlemj. Vienā vakara pasākumā ar vīniem un uzkodām es arī izlēmu. Lai gan visiem pēc tam bija acis uz kātiņiem.

    – Pašam nebija pārsteigums par sevi? Vai arī esi tāds spontāns pēc savas būtības…

    – Neesmu baigi spontānais džeks. Un noteikti neesmu cilvēks, kas profesionālā ziņā mētājas ar neapdomīgiem lēmumiem. Bet ne jau ātrums liecina par lēmuma kvalitāti. Šobrīd jūtos ārkārtīgi priecīgs, ka lietu, par kuru tik ilgi dzīvē esmu jūsmojis, varu iepazīt no iekšpuses.

    –​​​​​​​ Vai šā gada laikā esi atklājis kādas negaidītas lietas par sevi?

    –​​​​​​​ Manī ir nostiprinājusies pārliecība, ka man piemīt bezierunu ideālisms, spēja kaut ko darīt idejas vārdā. Turklāt pietiekami ilgstoši. Bet es ar savu ideālismu būtu sūdīgs politiķis. Jā, tas varbūt izklausās skaļi un ar patosu teikts… Un noteikti kāds izlasot, ka Ķibilds strādā idejas vārdā, kļūs aizdomīgs un sāks domāt, ka šī lieta nav tīra.

    Pats esmu pietiekami liels reālists un ļoti labi jūtu gan arhitektu aprindās, gan arī ārpus tām tādu kā neizpratni – kāpēc viņš tur lien? Jo šī jau nav nekāda zelta bedre, un šis darbs pēc tādām tradicionālām mērauklām arī nav ļoti prestižs. Tāpēc daudzi domā, ka man kaut kas ir aiz ādas. Reizēm pat esmu juties tā, it kā man kādam būtu jāpierāda, ka neesmu ēzelis.

    –​​​​​​​ Kāpēc savulaik pameti žurnālistiku?

    –​​​​​​​ Toreiz man šķita, ka žurnālistikā esmu pateicis visu, ko gribējis. Vismaz tajās tēmās, par kurām rakstīju un kuras atspoguļoju arī pēc tam televīzijas raidījumā Nedēļa. Pētnieciskā žurnālistika ir smaga. Ļoti labi atceros brīdi, kurā pieņēmumu lēmumu, ka vairs negribu būt tāds uzbrūkošais žurnālists.

    Tas bija 1997. gada sākums. Toreiz Šķēle bija premjers, un man vienam sižetam bija vajadzīgs viņa viedoklis. Kur gan vislabāk var noķert premjeru, ja ne Saeimā plenārsēžu laikā?! Kopā ar operatoru uzstellējāmies Saeimas kāpņu telpas laukumiņā, kur nav iespējams paiet garām un sākām gaidīt. Šķiet, tā bija pusstunda vai stunda, un Jurģis Liepnieks man vēl sūtīja ziņu: «Tūlīt būsim, gaidiet!» Un es arī kā tāds idiots stāvēju un gaidīju. Un tad viņi tur teciņus nāca augšā pa kāpnēm – Šķēle pa priekšu, asiņainie punduri no muguras. Ar ieslēgtu kameru un mikrofonu rokās piegāju pie Šķēles, un viņš smaidot attrauca – «Mārtiņ, šodien nē, nav laika!» un aizskrēja garām. It kā jau normāla situācija, bet tieši šis brīdis bija izšķirīgais. Negribu teikt, ka man uzbrūkošā žurnālistika riebās, bet negribēju būt tas idiots, kas gaida, lai kādu noķertu. Man šķita, ka foršāk būt tam, kas teciņus nāk pa tām trepēm un kuru citi gaida (smejas).

    Savukārt Miljonārs bija tāds darbs priekam. Es nekad sevi neesmu uzskatījis par šovmeni un pēc šā raidījuma vairs neko televīzijā neesmu vadījis. Nupat laipni, bet cieti atteicu vienam televīzijas kanālam vadīt jaunu erudīcijas šovu.

    –​​​​​​​ Tev nepietrūkst popularitātes un atpazīstamības?

    –​​​​​​​ Raidījuma veidotāji, kuri mani mēģināja pierunāt vadīt spēli – tieši, bet tajā pašā laikā ar ironiju teica: «Nākamo ceturtdien paredzēts publiskot kanāla jaunās sezonas sejas, un tad tu atkal kļūsi par zvaigzni!» Viņu teiktajā ir ļoti liela daļa taisnības. Jo Latvijā, lai kļūtu par zvaigzni, ir jāizdara tik maz! Jāpiesakās, piemēram, Latvijas televīzijā vadīt laika ziņas, un jau pēc trīs mēnešiem tu būsi uz visiem sieviešu žurnālu vākiem. Es tā saucamo popularitāti uz savas ādas esmu izbaudījis un liekuļotu, ja teiktu, ka tajā nav nekā patīkama. Bet es zinu, ka ir arī ļoti daudz nepatīkamā. Jo es, piemēram, neesmu no tiem, kuriem patīk, ka lūr zem viņu segas. Bet par ko mēs te vispār runājam?! Miljonārs taču bija tik sens notikums. Jau sen vairs, ejot pa ielu, bērni nekliedz – redz, kur Ķibilds nāk! Un iereibuši vīrieši man bārā vairs neprasa: «A, tu točno nezini tās atbildes uz jautājumiem?!» Kādreiz tā bija mana ikdiena.

    –​​​​​​​ Starp citu, par reklāmas laikiem runājot, Vladis Goldbergs savulaik diezgan iznīcinoši teica: «Reklāma ir maucība.» Kā tu to komentētu?

    –​​​​​​​ Es nezinu tieši, bet nojaušu, ko Vladis, to teikdams, bija domājis. Pats gan darbu, ko trīspadsmit gadu esmu darījis, nesauktu par maucību.

    Galu galā, mēs – reklāmisti – neesam nekādi maukas.

    Un, ja kāds man kaut ko grib pārmest, tad varu teikt: «Paskatieties uz citiem servisa vai pakalpojuma biznesiem!» Lielākā daļa ir tādu, kuros cilvēki par naudu kaut ko dara. Jā, reklāmā maksā par to, lai kaut ko pārdotu. Bet tas jau nenozīmē, ka pārdod tikai sūdus. Kaut vai atceramies slaveno Liepnieka teicienu: «Vajag prast no sūda uztaisīt pīrādziņu!» Ir ļoti daudz reklamētu lietu, kuras pats uzskatu par patiesi foršām. Viens no mūsu reklāmas aģentūras ilggadējiem klientiem ir McDonald’s – globāli ļoti daudz cietis zīmols. Protams, neko superveselīgu viņi nepārdod, bet man pašam, piemēram, ļoti garšo makdonalda ēdiens. Es neēdu to katru rītu brokastīs, kā arī nedzeru katru dienu kokakolu, un nekāda vaina. Bet tas jau vienmēr ir līderu posts. Viņus sit par visu industriju. Un vienkāršāk vienmēr ir sist tos, kuriem lielāka atpazīstamība. Vai es, reklamējot makdonaldu, uzskatīju, ka esmu slikts un nodarbojos ar maucību? Protams, nē. Un tā varētu saukt vēl un vēl. Paldies Dievam, man ļoti reti nācies reklamēt to, kam pats neticu.

    –​​​​​​​ Tagad tev jāreklamē Latvijas arhitektūra…

    –​​​​​​​ Par profesionālām lietām tagad izsakos pietiekami bieži. Pavisam nesen radio diskutējām par slaveno Rīgas burtu jautājumu. Patiesībā jau tas ir sviests, kas ap tiem burtiem notiek.

    –​​​​​​​ Ko tu pats par tiem domā?

    –​​​​​​​ Tad man jāmeklē pēc iespējas pieklājīgāki vārdi. Redzi, te ir jānodala divas lietas – vai nu mēs šo burtu izmainīšanu un aplipināšanu ar sirsniņām uzskatām par īslaicīgu un kampaņveidīgu pasākumu, vai arī tā no īsas akcijas kļūst par kaut ko pastāvīgu un nemainīgu. Lielākā nelaime ir tā, ka mēs kaut ko, kas radīts uz fikso, ekspromtā, mēģinām pataisīt par mākslas darbu forever.

    Arī Briseles čurājošais puisēns ik pa laikam tiek pārģērbts par godu kādam notikumam. Un kādam tas var patikt, kādam ne. Tāpēc vien jau simbols vēl nemainās. Bet tas, ko šobrīd mēģina izdarīt ar mūsu čurājošo puisēnu jeb Rīgas burtiem, ir mēģinājums – a, davai, izkastrēsim viņu! Kas attiecas uz to, vai tas ir gaumīgi vai bezgaumīgi… Diskusijas par gaumi mākslā vai arhitektūrā vienmēr ir ļoti slidenas. Protams, man personiski tā sirsniņa kā garumzīme liekas ļoti bezgaumīga. Vēl vairāk – es to neredzu kā sirdi. Es redzu baltu trīsstūrīti virs i burta, un virs trīsstūrīša – zilu dibenu. Bet, ja teikšu: «Novāciet to dibenu!» – nekur tālu netikšu. Jo kāds man iebildīs un mani pašu nosauks par dibenu. Un diskusija aizies no viena grāvja otrā. Bet uz lietām jāskatās ne tikai juridiski, bet arī no saprāta un emocionālā viedokļa. Jo daudz no tā, kas Rīgā pieder Rīgas domei, pieder arī rīdziniekiem. Tāpēc man šķiet, ka ir nepieļaujami, ja kāds pēkšņi voluntāri, anonīmi un diletantiski izdomā šitādu te gājienu. Rīgas dome tagad grib taisīt aptauju un iegūt rīdzinieku viedokli. Un tas ir otrs grāvis. Jo, ja vienmēr tautai uzticētu iespēju paust savu viedokli, tad daudz kā vispār nebūtu. Parīzē nebūtu Eifeļtorņa, par kuru visi sākumā bija stāvās šausmās. Nebūtu arī slavenā Pompidū centra ar uz ārpusi izgrieztām komunikācijām, par ko parīzieši ilgu laiku biju nokdaunā. Vara nedrīkst darboties voluntāri, tajā pašā laikā ir jābūt pietiekami atvērtiem un drosmīgiem, lai uzticētos viedokļu līderiem un profesionāļiem.

    Diskusijas ir nepieciešamas. Jo esmu dzirdējis arī tādu nostāju: «Ko jūs tur ņematies, tie taču ir tikai burti!» Man savukārt šķiet, ka ir ārkārtīgi svarīgi, ja cilvēkiem rūp vide, kurā viņi dzīvo. Ka viņiem ir viedoklis par savu pilsētu, ka viņi nav vienaldzīgi. Ja šie burti nebūtu tā sacūkoti, mēs neuzzinātu to, cik daudziem cilvēkiem Rīga rūp. Vairāk priecājos par tiem, kuriem ir viedoklis, nekā par tiem, kuriem viss ir vienalga. Jo cilvēki bieži spļaudās par jaunuzceltām ēkām. Pēdējā, kas laikam cietusi visvairāk, ir Nacionālā bibliotēka. Bet es teiktu – labi, ka apspriež. Būtu daudz bēdīgāks, ja kaut kas tāds taptu, un – ne čiku, ne grabu.

    Paies laiks, putas norims, cilvēki apradīs, un mēs nezinām, kā pret šo ēku attieksimies pēc gadiem desmit vai piecdesmit. Personīgi es uzskatu, ka nākamos piecus, desmit gadus Nacionālās bibliotēkas ēka stabili nostāsies blakus Brīvības piemineklim vai klasiskajai Vecrīgas panorāmai. Bibliotēka būs mūsu Eifeļa tornis vai Bigbens. Arī par pirms simts gadiem tapušajām Rīgas jūgendstila ēkām ar ķēmīgajām galvām un vinjetēm liela daļa latviešu inteliģences un arīdzan arhitektu teica – tie ir kliedzoši krievu un ebreju jaunbagātnieku bezgaumības klekši, kas ķēmo Rīgu. Kritika bija nežēlīga. Kas notiek tagad, labi zinām. Saucam Rīgu par jūgendstila metropoli.

    –​​​​​​​ Nu redz, kā tu esi sasmēlies zināšanas par arhitektūru…

    –​​​​​​​ Mana sieva jau smējās, ka varētu piestrādāt par gidu. Kopš mans birojs ir slavenajos Zviedru vārtos, tūristu plūsmas epicentrā, katru dienu vismaz piecas reizes noklausos stāstu par šo vietu. Un reizēm man mati ceļas stāvus no tā, kādas stulbības mēdz stāstīt gidi.

    Bet, jā, man ir slimīgi pastiprināta interese par Rīgu.

    Bieži piefiksēju, ka cilvēki neatpazīst Rīgas vietas. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi pārsvarā pārvietojas pa pilsētu, nepaceļot acis. Stulbi mēģināt aicināt kādu pacelt acis, bet es kaut kā vienmēr esmu gājis un ar interesi skatījies uz augšu. Arī jebkur citur aizbraucot, mēģinu par to vietu noskaidrot iespējami daudz. Gribas iepazīt pilsētas no neparastiem skatupunktiem. Piemēram, šovasar ar draugiem bijām Tallinā un divas dienas ar riteņiem vizinājāmies pa pilsētu. Es viņus izvadāju pa pilsētas nomalēm, un džekiem radās pilnīgi cits iespaids. Retais zina, ka Tallinā ir arī izcila koka arhitektūra.

    –​​​​​​​ Tu runāji par vienaldzību, kas tevi kaitina. Bet vai tu pats iesi uz vēlēšanām?

    –​​​​​​​ Vienmēr esmu bijis politiski aktīvs, un man vienmēr ir bijis viedoklis par politiku. Ilgu laiku tas bija ļoti kategorisks – ja neviena partija neliekas atbilstoša maniem ideāliem, tad es neeju uz vēlēšanām vispār. Padsmit gadus tā arī darīju. Bet tad pienāca viens brīdis, kad atsāku iet uz vēlēšanām un iešu arī tagad. Jo ar laiku tu saproti, ka absolūti ideāli neeksistē. Pēc manas iepriekšējās pārliecības iznāk, ka nevar pastāvēt neviena koalīcijas valdība, jo koalīcija jau pati par sevi ir kompromiss. Lai kā mani besītu Lembja varza, saprotu arī, ka bez viņiem nevar.

    –​​​​​​​ Ja tevi uzaicinātu uz Iespējamo misiju un tev skolēniem vajadzētu stāstīt par savu karjeru, vai tev būtu tāds iedvesmojošs komplekts, kas pārliecinātu viņus darboties?

    –​​​​​​​ Es laikam sāktu ar sevi kā negatīvo, nevis pozitīvo piemēru. Un skalotu viņiem smadzenes par to, cik svarīga tomēr ir izglītība. To es saku bez jebkāda patosa. Vienkārši dzīvē esmu saskāries ar pietiekoši daudz cilvēkiem, pēc kuru paveiktā redzu, ka izglītība, īpaši starptautiskā, paver daudzas durvis. Tik tiešām zinu vairākus, kurus izglītība padarījusi bagātākus ne tikai naudas ziņā, bet arī ar draugiem un vērtīgiem profesionāliem kontaktiem. Noteikti gribētu arī savus dēlus triekt mācīties. Otra lieta – mēģinātu pārliecināt viņus būt drosmīgiem. Drosme ne vienmēr nozīmē pārgalvīgu risku. Tikpat labi drosme reizēm nozīmē arī kaut ko nedarīt. Tomēr pasaule pieder drosmīgajiem.

    –​​​​​​​ Sportot arī tu ieteiktu?

    –​​​​​​​ Oi, šajā ziņā esmu slikts piemērs. Kādreiz intensīvi spēlēju tenisu, bet tagad vairs ne. Bet atsākt sportot ir ierakstīts manu darāmo darbu listē. Tagad mans plāns ir – kad jaunākais dēls būs tādā vecumā, kad var sākt nodarboties ar sportu, es sportošu kopā ar viņu.

    –​​​​​​​ Vai ar gadiem mainās prieka mērs? Tagad, 41 gada vecumā, tev tas ir citāds nekā agrāk?

    –​​​​​​​ Viens prieka avots pilnīgi noteikti nācis klāt – esmu kļuvis par dārzkopības fanu. Bet saproti pareizi, es nestādu dārzeņus un nekad nepotēšu rozes, neinteresēšos sīkāk par rožu šķirnēm un nepirkšu dārzkopības žurnālus. Ja nu vienīgi pēc gadiem divdesmit… (smejas). Tomēr nu jau četrus gadus, kopš dzīvoju mājā ar dārzu, esmu atklājis, ka man tas dārzs ļoti patīk. Draugi sākumā brīdināja, ka pļaut man patiks tikai pirmajā gadā. Tomēr man joprojām patīk.

    Taču ir gājis mazumā viens cits mans prieka avots – smēķēšana. Īsi pirms trešā dēla piedzimšanas šopavasar atmetu. Jau sen domāju, ka pīpēju pārāk daudz. Galu galā, esmu pīpmanis ar divdesmit gadu stāžu, ar paciņu Marlboro dienā. Kad dzima pirmie dēli, pīpēšana bija daudz vairāk modē, un toreiz atmest pat neienāca prātā. Bet tagad, kad gaidījām puiku, man likās pretīgi – ar tām pašām rokām, kurās tikko bijusi cigarete, ņemt rokās viņu. Vai arī – kamēr sieva lokās dzemdību sāpēs, es ik pa pusstundai skrienu ārā uzpīpēt. Nu pilnīgs sviests.

    Nils Vilnis​​​​​​​

    –​​​​​​​ Ja piekrītam teicienam, ka bērni izvēlas vecākus, kā tev šķiet – kāpēc dēli tevi izvēlējušies par savu tēti?

    –​​​​​​​ Domāju, ka dēli mani ir izvēlējušies cerībā, ka es viņus izaudzināšu par gaišiem cilvēkiem. Un, ja tā, tad man šīs cerības jāattaisno. Ko es saprotu ar gaišumu? Radošumu jebkādā sfērā, savu viedokli. Ko katrs izvēlēsies, tas jau ir sekundāri. Galvenais, lai viņi izaugtu par tādiem, kuri dzīvē nepazustu. Esmu redzējis daudzus dzīvē apmaldījušos cilvēkus, un nekas iepriecinošs tas nav.

    –​​​​​​​ Runājot par lietām, kas sagādā prieku un komfortu, man par tevi radās iespaids, ka tu esi tāds drusku švītīgs. Ka tev ļoti svarīgs apģērbs, mašīna, kvalitatīvs ēdiens.

    –​​​​​​​ Mainījies ir tas, ka es tagad mazāk par to runāju. Tu jau tagad tā pieklājīgi pateici – švītīgs, bet tikpat labi tu varēji pateikt, ka savulaik pārāk daudz plātījos ar visām šīm lietām.

    Man joprojām ļoti svarīgs ir viss estētiskais, bet man vairs to negribas iztirzāt.

    Runājot par vērtībām, varu teikt tikai paldies tam, ka piedzīvojām krīzi. Pateicoties tai pašai krīzei, spēju novērtēt, cik forši ir arī T krekli par desmit latiem, nevis piecdesmit. Protams, arī man krīzē ienākumi gāja uz leju. Tagad man šķistu neprāts maksāt 70 eiro par T kreklu. Bet kādreiz nešķita.

    –​​​​​​​ Runājot par attiecībām, tev ir pieņemams tāds modelis, kurā sieva pelna vairāk nekā vīrs? 

    –​​​​​​​ Daudzas diskusijas, kurās tiek runāts par dzimumu atšķirībām, man šķiet glupas. Tas būtu tas pats, kas diskutēt par atšķirībām starp kreiļiem un labročiem. Nesen lasīju par peripetijām, veidojot jauno Eiropas Komisiju, un cik sarežģīti izveidot tās pareizās politkorektās kombinācijas. Tas, ka jāņem vērā sieviešu pārstāvniecības kvota, man šķiet tik ļoti aizvainojoši. Iznāk, ka vīrieši tāpat tiek iekšā, bet sievietēm, lai tiktu, – jānosaka kvota.

    Protams, es nedomāju, ka sievietei jāsēž mājās ar bērniem un vīrietim jāpelna. Foršāk taču, ja abi pelna (smejas).

    –​​​​​​​ Kādā senākā intervijā tu teici: «Kad man būs piecdesmit, tad faktiski būšu out.» Ko tu par to domā tagad?

    –​​​​​​​ Par dzīves garumu jeb īsumu cilvēki parasti aizdomājas ap četrdesmit. Loģiski, jo nosacīti aktīvais dzīves periods ir no 20 līdz 60. Pirmie divdesmit ir aizskrējuši mērkaķa ātrumā, tāpēc pie 40 gadiem daudzi sašļūk, jo saprot, ka atlicis tikpat bezcerīgi īss laiks. Johaidī! Ja tajos pirmajos divdesmit nekas nav pagūts, tad nākamajos divdesmit būs vēl grūtāk. Tāpēc tās bailes vienā brīdī nokļūt out man ir. Bet redzēs, kā būs!

    –​​​​​​​ Atradu arī vienu labu tavu citātu – dzīves jēga ir dzīvot tā, lai nekad nevajadzētu aizdomāties, kāda jēga…

    –​​​​​​​ Tā arī ir. Mēs katrs noteikti esam lasījuši vismaz kādu no simts dzīves jēgas definīcijām un arī paši par to aizdomājušies. Un ja saspringtu, izlobītu arī paši savu definīciju. Tajā pašā laikā, ne velti vārdiem jēga un jēdzīgs ir viena un tā pati sakne. Vārdu jēdzīgi es lietoju bieži un attiecinu uz daudz ko. Jo lielākā dzīves vērtība ir prast dzīvot jēdzīgi.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+