Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
3
-
Ieva Akuratere, dziedātāja un Ķibildu ģimenes bijusī kaimiņiene:
Vēl pavisam nesen Ķibilda un Akurateru ģimenes dzīvoja vienā namā Mežaparkā. Jūgendstila koka divdzīvokļu ēkā ar stāvu jumtu, zelmiņiem un romantisku verandu. «Viņš bija brīnišķīgs kaimiņš. Katrs tādu varēja vēlēties,» saka dziedātāja Ieva Akuratere. «Visiem stāstīju, kā mums ir paveicies ar kaimiņu. Viņš dzīvoja mūsu Mežaparka mājas otrajā stāvā ar sievu un dēliņu. Taču, kad pagājušajā gadā piedzima meitiņa, viņi pārcēlās uz citu dzīvesvietu turpat Mežaparkā.»
«Mums bija sadalītas tādas kā šiverēšanas sfēras – viņš pļāva zāli, bet mēs darījām ko citu. Mārtiņš nekad nepiesējās par sīkumiem. Viņš ap sevi radīja laimīgu, brīvu un inteliģentu atmosfēru. Mārtiņš gan bija ļoti pedantisks, taču nevienam ar to netraucēja. Cilvēks ar labām manierēm, kurš mācēja radīt drošības sajūtu par to, ka visi jautājumi tiks inteliģentā veidā atrisināti. Kad aizgāja mana māmiņa (teātra zinātniece Līvija Akurātere – PDz), viņš uzrakstīja aizkustinošu nekrologu, kurā stāstīja, kā viņi piemājas pļaviņā dejojuši un mamma Mārtiņu pacienājusi ar konjaciņu. Par to, kā viņa saules cepurītē sēdēja ziedošajā dārzā,» ar lielu siltumu savu kaimiņu atceras Ieva. «Viņš mani uzaicināja arī piedalīties vienā no saviem raidījumiem. Kopā braucām uz jauno Dikļu estrādi – abi aizrāvāmies, un bija ļoti organiska, komfortabla sajūta. Veidojot raidījumu Adreses, viņš gatavoja arī sižetu par mūsu ielu. Biju tik ļoti nogurusi no daudzajiem koncertiem un publicitātes, bet Mārtiņš visu eleganti nokārtoja – saklāja dārzā galdu ar zilām porcelāna tasītēm, uzaicināja visu raidījuma komandu un mūs uz cepumiem un tēju. Viņš manu problēmu pārvērta par svētkiem.»
«Ziemassvētkos viens otram uz durvju roktura karinājām dāvaniņas. Mēs ar dēlu Matīsu bijām nobažījušies, vai mazajam dēliņam netraucē Matīsa bungošana, bet viņš savukārt – vai mums netraucē mazuļa raudāšana. Taču nekas netraucēja, jo mazajam patika bungu skaņas, viņš dejoja un teica: «Koncerts!» Mums savukārt patika mazās, jaunās dzīvības izpausmes,» stāsta Ieva.
«Mārtiņa nāve man bija liels šoks, kā jau visiem viņa draugiem un sabiedrībai. Mūsu ģimenē Mārtiņa aiziešanas ir personīgas sēras. Kad uzzināju skumjo vēsti, man pazuda realitātes izjūta, šķita – pasaule sajukusi prātā, tas nevar būt, kā tas varēja notikt!?»
Sauca lietas savos vārdos
Iveta Bojāre, Mārtiņa bijusī kolēģe laikrakstā Diena un raidījumā Nedēļa:
«Mārtiņu pēdējo reizi sastapu pirms kāda pusgada uz ielas – priecīgu un starojošu. Kopīgi pasmējāmies, kad pamanīju – viņš saskaņojis somu ar kurpēm. Viņam piemita talants būt pamanītam, un viņš to lieliski izmantoja savulaik mūsu kopīgi veidotajā raidījumā Nedēļa, vēlāk – Atslēgās un Adresēs, lai liktu aizdomāties par to, kas svarīgs. Mārtiņš nebaidījās teikt skaļi to, ko patiesībā domāja daudzi. Nešaubīgi viņa prasme noķert uzmanību un to paturēt ir unikāla. Saukt lietas savos vārdos nozīmē arī atbildību par katru savu vārdu. Mārtiņam tā piemita. Viņam nebija vienalga. Mēs varbūt būtu mazliet labāki, ja mums biežāk nebūtu vienalga. Mārtiņš var būt lepns par savu dzīvi. Un tā ir labā ziņa…»
Daudz kas palika nepateikts
Ieva Rozentāle, Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja, raidījuma Kultūrdeva producente.
«Pagājusī nedēļa mums aizritēja Mārtiņa zīmē un ilgās pārdomās par gaidāmajām pārmaiņām. Jautājums par tām joprojām ir atklāts. Mēs, kas kopā ar viņu veidojām raidījumu Kultūrdeva, esam satriekti. Domājam un apspriežam katru pateikto vārdu, katru mūsu strīdu… Par raidījumu vadības stilu viņš saņēma gan uzslavas, gan kritiku. Visas recenzijas rūpīgi un konstruktīvi analizēja. Mārtiņš ir atstājis savus nospiedumus un joprojām šeit ir klātesošs. Grūti runāt par viņu pagātnes formā. Viņš bija tāds kolēģis, par kuru var tikai sapņot.
Kādus divus gadus trijatā ar Mārtiņu un Andri Ušacki sēdējām pie viena galda. Kad nācu uz darbu, vienmēr sajutos esam drošā vietā, jo tev ir kolēģis – spēcīgs atbalsts. Uz Mārtiņu vienmēr varēja paļauties. Ja man bija kādas drosmīgākas idejas, viņš vienmēr iedrošināja: «Dari, ej uz priekšu!» Ar viņu bija viegli, jo runāja skaidru valodu.
Pēdējo reizi redzēju viņu trešdien, kad mums bija radījuma Kultūrdeva plānošanas sapulce – īsi pirms viņa došanās uz Amsterdamu. Viņš runāja maz, bet par tēmu. Ar vēlmi, lai sarunās ejam dziļāk. Vienmēr viņš mudināja uz dziļumu. No sapulces Mārtiņš ātrāk aizsteidzās prom, lai gan agrāk tā nekad nedarīja. Man bija sajūta, ka vēl kaut kas nav izrunāts, pateikts… Mums bieži bija individuālas sarunas par to, kā vadīt, kā izturēties pret intervējamo, pret kolēģiem. Mārtiņš šajā projektā bija ļoti svarīgs, tāpēc viņu ļoti atbalstīju. Atceros, piecēlos, lai kaut ko teiktu, bet paguvu vien pamāt ar galvu, jo viņš aizsteidzās no sapulces, tāpat kā tagad – no dzīves.»
Viņš enerģētiski pārdozēja
Ineta Ventniece, sertificēta numeroloģe analītiķe:
«Mārtiņš bija cilvēks, kuram ik pa brīdim jāietur pauze. Taču tas viņa plānos neietilpa. Viņš bija unikāls it visā, ko darīja – vispusīgs un universāls. Tādu nav daudz. Mārtiņš dzīvoja ar devīzi – visu vai neko! Darbā šādi cilvēki ir neaizvietojami, jo ir kā orķestris, kas spēj izpildīt vairākas funkcijas.
Mārtiņa cipari atklāj – viņam bija tendence visu izmēģināt. Viņš bija gatavs parakstīties gan braukt ar motociklu, gan lidot ar paraplānu, gan kāpt Elbrusā. Visu laiku gāja kā uzvilkta atspere. Nebija tāda brīža, kad viņš spētu pabūt vienatnē ar sevi un ne par ko nedomāt. Viņš visu laiku enerģētiski pārdozēja. Bija viens projekts, taču vajadzēja vēl vienu.
Par cilvēkiem, kāds enerģētiski un numeroloģiski bija Mārtiņš, mēdz teikt – viņi iznīcina paši sevi. Kādā brīdī visa vienkārši ir pārāk daudz. Mārtiņš bija ļoti empātisks – spēja pievilkt un materializēt to, par ko domā un ko dara. Tāpēc nedrīkstēja domāt par slimībām un, iespējams, arī vienā no raidījuma Adreses epizodēm gulties zārkā. Mārtiņš bija arī no tiem, kas nedrīkst smēķēt un lietot stipro alkoholu, jo tas spēj nokaut.
Viņam bija īpaša saikne ar kosmosu, un tādēļ par katru darbību tā priekšā bija jāatskaitās. 26. oktobris, kad aizgāja Mārtiņš, numeroloģiski nebija viņam ļauns. Tas enerģijas ziņā bija mazliet mistisks, taču nekas neliecināja, ka viņam šajā dienā jāmirst. Mārtiņam bija lieliska dzīves līnija, kas norādīja tikai uz augšupeju. Īpaši spēcīgs periods viņam bija paredzēts no 48 līdz 60 gadiem. Taču cilvēkam ir kritiskie dzīves posmi, kad jābūt uzmanīgākiem. Šis gads Mārtiņam tāds nebija – tas bija paredzēts harmonisks. Gads, kurā lieliski tikt ar visu galā…»
