Latvijas scenogrāfijas maestro Andris Freibergs: Manā hierarhijā mīlestība ir pirmajā vietā

Personības
Ineta Meimane
Ineta Meimane
23. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Andris Freibergs
Foto: No personiskā arhīva
Andris Freibergs
Kad viņam jautā par dzīvi ārpus scenogrāfijas, viņš atbild, ka tik tikko pagūstot parunāties pats ar sevi. Varbūt vēl rudenī palasot sēnes. Mūsu scenogrāfijas maestro. Skatītāju un kolēģu ovāciju pavadīts, viņš 2014. gadā saņēma Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu. Latvijas Nacionālās operas un baleta teātra galvenais mākslinieks, 40 gadu – scenogrāfijas meistardarbnīcas vadītājs Mākslas akadēmijā. ANDRIS FREIBERGS.

Freibergā ir kaut kas no Mocarta. «Bagāts ar savu iekšējo zonu un vientulību.» Perfektā telpas izjūta izpaužas arī viņa personības valdzinājumā. Režisore Māra Ķimele uzsver – bezgalīga inteliģence un nekādas paviršības. Freibergam sīkumu nav vispār – ne dzīvē, ne uz skatuves. «Sīkumi iegūst lieluma dimensiju.» 

Vairāk nekā piecdesmit darba gadi… Dažādos pasaules teātros īstenotas gandrīz 240 Freiberga scenogrāfijas, daudzās arī kostīmi. 2013. gadā viņš sarīkoja sev svarīgāko izrāžu vizualizāciju izstādi Teātra muzejā. Sava mūža būtiskākos darbus viņš beidzot, 75 gadu vecumā, eksponējis, kā pats gribējis. «Tas ir kā sakārtot bilžu albumu un tad sēdēt mīkstās čībās un šķirstīt.» Lai vērotu, kā «strādā laiks». 

Scenogrāfiju Freibergs nosauc par saplūšanu – visa izrādes emociju amplitūda jāpieņem kā savējā. Un viņš atjautīgi uzbur miroņu kuģi Vāgnera Klīstošajā holandietī: no melnas tumsas skatītājam acīs iegriežas prožektori, tā, ka kļūsti vai akls, tad ieraugi sarūsējušus kuģa sānus ar iegrimes mērījumu, un tev nav šaubu, ka Rīgas operā pietauvojies milzīgs kuģis. 

Turgeņeva Tēvos un dēlos Tallinā Freibergs no baltu un melnu tauriņu ēnām sagriež transcendentālu puteni. Operā Alčīna viņš no meteoroloģiskajām zondēm uz skatuves sacer baroku.

Scenogrāfija operai Alčīna
Scenogrāfija operai Alčīna

Baloni peld telpā kā pārmērīgi bagātie mākoņu krāvumi baroka gravīrās.
 

Vilkumuižas jaunkundzēs viņš kompota, ievārījuma burkās un herbārijā iekonservē jūtas. Sniegotajos kalnos uz skatuves ir papīra kopmītne Ķīnā, kur katram personāžam savs papīra kambarītis. Stoparda Arkādijai Freibergs rada burzīta papīra kostīmus, sastērķelējot plānu zīdu. 

Īpašs ir stāsts par Freibergu un ūdeni – tas šļakstās, līst, atspīd… Geikina Leģendā par Kaupo viņš uz skatuves izstiepj lietus priekškaru – caurumotu cauruli, pa kuru laiž ūdeni. Pēc viesizrādes operā, kad visi gājuši klanīties, arī sapucējies Freibergs, aktieri iebāzuši scenogrāfa galvu ūdenī. Mākslas zinātniece Anita Vanaga smejas – kā paredzot, ka 1992. gadā viņš kļūs par operas nama galveno mākslinieku.

Teātra Estonia baletā Credo Freibergs virs skatuves griestiem piekāra tonnu ūdens. Tas elpoja: caurspīdīgs plēves baseins lēni tuvojās grīdai, tad cēlās augšup.

Scenogrāfija operai Credo
Scenogrāfija operai Credo

Ūdens īpašo mirdzumu radīja gaisma. Bet Lagāra Tālajā zemē Kauņā figurē pieraudāts spilvens: mirušais mīļākais to paceļ virs varoņa galvas, un nolīst reāls asaru lietus.

Andris Freibergs mani sagaida pie operas darbinieku ieejas, silti smaidīdams, jauneklīgi sportiskās kurpēs. «Man pēdējā laikā ir tik daudz uzmanības,» viņš saka un mazliet palielās: esot saticis Edīti Tišheizeri, kura teikusi, ka topošajā pasaules scenogrāfijas vēstures grāmatā esot iekļauti arī viņa darbi…

Freibergs bija lūdzis iepriekš atsūtīt mūsu sarunas jautājumus.

Savas atbildes viņš ar melnu tinti glītā rokrakstā uzrakstījis uz daudzām A4 lapām, dažai līmējis arī papildinājumus, šo to aizkrāsojis vai pasvītrojis ar sarkanu…

Mēs sēžam pie glāzes ūdens, un Freibergs kā dzejnieks lasa man priekšā savas domas. Pēc tam mēs ilgi runājam arī par A4 lapās neierakstīto. 

Skrundas puses Jaunās Muižas Videnieku mājas grāmatā esot ierakstīts, ka Andris Freibergs dzimis 1938. gada 14. oktobrī, bet pēc pases – ka desmit dienas vēlāk. «Kad vajadzēja nosvinēt to manu 75 gadu būšanu, sasēdināju busiņā savus radus un draugus un braucām priecāties manā dzimtajā pusē Kurzemē. Pasveicinājām Videnieku pienotavu, 30 kilometrus no Lietuvas robežas, Pumpuru skolu, ko tagad sauc citādi, un, pats galvenais, Klūgu kapos pateicām paldies manam tēvam, mātei, Mārītei un vectēvam.» 

Freiberga apzinātajās atmiņās mātes nav. Ir Marija jeb Mārīte, kā viņu sauc Andris. «Mana īstā māte ir Ida Videniece, aktiera Alfrēda Videnieka dzimtai piederoša. Fotogrāfijās redzu – īsi mati, lietišķi ģērbusies. Izcili skaists rokraksts. 

Kādu dienu mammu atrada gultā mirušu, bija pārtrūcis asinsvads smadzenēs… Man tolaik bija gads un divi mēneši. 

Mans tēvs bija pienmeistars. Kā gudrā Ida nonāca pie pienmeistara Freiberga, īsti nezinu. Ļoti daudz nezinu, jo jaunībā neizprasīju un tagad vairs nav, kam pajautāt. 

Mārīte kalpoja pienotavā par palīdzi, dzīvoja mūsu mājas augšstāvā. Pēc traģiskā notikuma viņa sāka par mums rūpēties. Dzīvesgudra sieviete. Manuprāt, ļoti mīlēja manu tēvu.

Kursabiedri mūsu mājas dēvēja par Baltajām mājām, kā Sūnu ciema zēnos. Jo mūsu māja bija balti krāsota, kā jau pienotava, un, pateicoties Mārītei, viss bija ļoti tīrs un kārtīgs. Jā, Mārīte sevi tērēja arī nevajadzīgi. Tēva zābakus vakarā nomazgāja, lai no rīta viņš var brist dubļus tālāk. Tāda drusku akla bija tā apkalpošana. Mārītes manī ieguldītais ir arī izteiktais kārtības sindroms. Tīrības sindroms. Gribi vai negribi – tas iestrādājas gēnos.» 

Pēc piegrieztnes Freibergs esot tēva dēls, gan vizuāli, gan pēc rakstura – vairāk sevī noslēgts… «Ja tēvs mierīgi noteica – tu mani ļoti sāpināji, tad trīs dienas staigāju pārdzīvodams. Mārīte burkšķēja visu laiku, viņu klausīju starp rindām. Tagad esmu tik ļoti pateicīgs – kā viņa mani čubināja, dalījās ar naudu…» 

«Bērnībai ir līdzība ar pasakām – vienkāršības un tēlainības ziņā. Abi ar brāli Jāni dzīvojām bezrūpībā, un tikai lielie saprata pasaules problēmas. Manā atmiņā karš ir dēkainu piedzīvojumu epizodes ar laimīgām beigām.

Frontes līnija neglābjami nāca tuvāk, un mums bija jāpamet 30. gados celtā lepnā māja. Atceros, kā, cieši apķēris Mārīti, nakts tumsā vēroju Liepājas bombardēšanu. Kā pirms došanās projām no Videnieku mājām dārzā slepeni norok pūra lādi ar segām, drēbēm, traukiem…

Varu tikai iztēloties, ko tēvs un Mārīte pārdzīvoja, kad abi ar brāli vairākas stundas nebijām nekur atrodami, jo vācu zaldāti mūs armijas automašīnā vizināja līdz leišu robežai un atpakaļ.

Kad pārlaimīgi beidzot ieradāmies mājās, Mārīte sēdēja un raudāja.» 

Atmiņu uzplaiksnījumos ir arī tas, kā brālis mazo Andri no lodēm paglābis grāvī. Un kā, sākoties uzlidojumam, tēvs ierāvis Andri pusraktā kapa bedrē pirms vectēva bērēm. Tādas lietas ieaužas zemapziņā un paliek kā nepatika pret augstumu, ātrumu, metro… «Tagad apzinos, ka manī kopš bērnības dzīvojis nemiers. Cik daudz gribēšanas un uzņēmības vajadzēja, lai pēc septītās klases dotos uz Rīgu mācīties mākslu. Divreiz nedēļā gāja autobuss no Liepājas uz Rīgu, un Skrundā tas ieradās jau pārpildīts, es ar savu koka kastīti karājos kaut kur durvīs.

Vēl nesapratu, kā jātur ota un kas ir akvarelis, toties labas izjūtas manī raisīja skolas nosaukums Daiļamatniecības vidusskola – daiļkrāsotāji, podnieki, audēji, koktēlnieki… 

Rīga man ļoti nepatika. Biju izdomājis, ka skola un kopmītne, kas atradās tur, kur tagad Zirgu pasts, būs gandrīz tāda pati kā operas nams – balta, ar kolonnām.

Izrādījās švakāka par mūsu lauku māju, un vienā kopmītnes istabā bija jādzīvo ar sešiem vai astoņiem puikām. Jutos stingri vīlies un depresīvs. Biju gatavs iet pa sliedēm atpakaļ uz mājām.» 

Bet tas pārgāja. Mācības Freibergu interesēja. Dekoratoru nodaļa kotējās visaugstāk, tās jaunā mācību programma bija orientēta uz skandināvu dizainu un vispār eiropeiskām vērtībām.

Pēc tam, skolotājas Martas Staņas ietekmēts, Freibergs studēja viņas vadītajā Mākslas akadēmijas interjera nodaļā. «Bet man gribējās gleznot. Zem glezniecības katedras bija scenogrāfu nodaļa ar izcilajiem meistariem Ubānu, Iltneru. Tāpēc pārgāju uz turieni. Indulim Zariņam patika, kā es gleznoju. Viņš man paredzēja gleznotāja karjeru.»

Atturīgais un smalkais jauneklis no Kurzemes Rīgas Pantomīmas klubam zīmēja kostīmus un mācīja viņiem dziesmu par meža bandītu Kaupēnu.

Un viņam ar scenogrāfiju veicās tik labi, ka Gunārs Zemgals piedāvāja diplomdarbu veidot Drāmas teātrī. «Režisors bija Kublinskis, spēlēja riktīgs zvaigžņu sastāvs – Līne, Kubilis, mans onkulis Videnieks… Darbs tika pavisam labi novērtēts, un sākās mana scenogrāfa karjera. Biju ambiciozs jauneklis ar attiecīgu domāšanu. Glezniecībai teicu ardievas.»

Drāmas teātrī Freibergs guva saprašanu par izrādes tapšanu, «kur ir šnorbēniņi, kur proscēnijs un kabatas». «Būvēju savus konstruktīvos modeļus – telpiskas struktūras, labirintus. Stāstā par Raini un Aspaziju Zvaigzne iet un deg uz skatuves noliku veidojumu no pieciem telpiski izvietotiem ekrāniem, kuros projicējas Rainis, Aspazija, rokraksti… Vizuālais efekts – tālākie plāni pamazām izplūst. Projekcijas bija čābīgas un nekvalitatīvas, bet pašam patika, citiem arī.»

Tad Freibergs izdarīja ko nebijušu – radīja Padomju Latvijas teātrī pirmo avangarda scenogrāfiju: Liepājas teātrī tapa Tenesija Viljamsa Stikla zvērnīca. «Kotējos kā jauns un daudzsološs, un savam diplomdarbam mani uzrunāja jaunā režisore Māra Ķimele.» Freibergs izrādes varoņus ielika katru savā metāla būrī, atmetot visu lieko. «Tā bija šoka terapija laikā un telpā. Metāla būri nebija nekāda pižonēšanās, provocēšana, tie radās kā katram lugas varonim sava mikropasaule. Kaut Viljamsa lugās ir sajūtamas pat smaržas un smakas, mēs gribējām radīt metaforisku scenogrāfiju. Bet iedomājieties – 1969. gads un Liepāja! Šoka terapija arī tāpēc, ka Viljamsu Padomju Savienībā vēl necik nezināja.» 

No operas Freibergu atlaida, kad viņš tikko sāka strādāt. «Taisīju savu pirmo operu – Geršvina Porgiju un Besu. Maketa nodošanas dienā mākslinieciskās padomes priekšā stāvēju nosvīdušu muguru.

Un galvenais mākslinieks Lapiņš saldi, taču ļoti nežēlīgi pateica: «Mūzika iet pa horizontāli, bet tas puisītis visu uztaisījis pa vertikāli…»

It kā glaudot pilināja man uz galvas drausmīgus teikumus, kā ķīnieši pilina uz galvas ūdeni, kamēr tu lēni nomirsti. Jaunam cilvēkam tas ir ļoti ārdoši, pat tā, ka šķiet – jāiet uz Daugavu… Bet neaizgāju, nē. Mēģināju nostāties pozīcijā – tas ir paaudžu nesaprašanās bezdibenis, vecuma reibonis, tā sakot.» 

Bet Jaunatnes teātris ir Freiberga laimīgākais piedzīvojums, radoši vērtīgākais laiks. «Jaunatnes teātra statusu pielīdzinātu tagadējam Jaunajam Rīgas teātrim. Biju centies būt maksimāli atvērts pret patiesību, un šis teātris man palīdzēja palikt cilvēkam līdz tā darbības pēdējai dienai. Zīmīgi, ka padomju vara mūs bija ielikusi baptistu draudzes lūgšanu namā. Mēs tiešām bijām kā draudze, kas kalpo mākslai. Arī aktieru likteņi tika upurēti teātra vārdā. Režisora Šapiro izrādes joprojām šķiet īpašas un provokatīvas, kur vizualitātei piešķirta jēdzieniska kvalitāte. Tapu dzīvesgudrāks.» Kad teātri 1992. gadā valdība slēdza, dzīvs aprakts jutās arī Freibergs. «Smalkās lauskās sadauzīts trauks, ko salīmēt bezcerīgi.» 

Dīvaini, bet vienīgais iestudējums ar Freiberga scenogrāfiju, kurš iecelts Latvijas Kultūras kanonā, ir astoņdesmito gadu vidū tapusī Gunāra Priedes Centrifūga Šapiro režijā. Tajā pirmoreiz Padomju Latvijā runā par deportāciju. Luga sākas ar dienu pirms masveida izsūtīšanas 1949. gada martā. «Centrifūga atdala krējumu no piena. Lieliska laikmeta metafora. Sacerot izrādes scenogrāfiju, domāju par paša piedzīvoto. Sasalusī Kurzeme. Laba meistara būvētas mājas siena, kompilēta ar lopu vagona durvīm. Mājas izjūta un viss, kas noticis tālāk. Un zārks mājas bēniņos, lai pašam jau laikus būtu skaidrība, kādā gultiņā guldīs. Man arī nebūtu iebildumu savējās gultiņas dizainu redzēt iepriekš. Varu arī pats uzdizainēt. (Smejas.) Man nepatiktu plāni dēļi… 

Lugas notikumi man bija personīgs pārdzīvojums. Atceros, kā 1949. gada pavasarī izsūtāmos no vietējās apkaimes saveda pie mūsu mājas, laukumā pie pienotavas.

Mārīte kādam vēl steigā smērēja ceļa maizi, citam iedeva kādu apģērba gabalu, aizmirstu nazi vai karoti… Apkārt plosījās masalas, abi ar brāli slimojām. Klasesbiedrs Valērijs atnāca atvadīties. Šķiroties viņam nebija nekā, ko uz atvadām man iedot. Un viņš dāvināja savu uzdevumu burtnīcu. Ar ierakstu: «Manam draugam Andrim – tālumā aizbraucot – Valerijs.» (Pauze.) Žēl, ka burtnīca nav saglabājusies, visur izmeklējos, bet vairs neatradu. Būtu atdevis muzejam.»

Freiberga šodiena ir operā. Viņš atzīstas, ka operas namā piedzīvo cilvēku savstarpējas atsvešinātības izjūtu. «Nāk pretī pa šauru koridoru kāds no operas cilvēkiem un nesaka labdien. Nosvīstu aiz šausmām: pag, ko gan sliktu esmu viņam izdarījis… Bet izrādās, ka tas tā normāli. Viņš dzīvo sevī – tā es to skaidroju.

Viņa skatuves mūžs ir daudz īsāks par teātra aktiera skatuves mūžu, un viņš vienmēr steidzas, arī spriedze operā ir daudz izteiktāka, un katrs sēž un domā par sevi.

Bet varbūt esmu izlutināts. Arī mājās man saka – esot pārāk pieradis, ka apčubina. Jā, ar to vienmēr dzīvē esmu lutināts. Protams, ir arī te man savi cilvēki, mums ir lieliskas attiecības. Ir Inga Kalna. Unikāls talants, vienmēr smaidīga, mani samīļo, un tas man ir ļoti pa prātam…»

Kad atstāstu to māksliniecei, viņa ir patīkami pārsteigta, ka Freibergs kolēģu vidū viņu izcēlis īpaši. «Negaidīts vērtējums no mākslinieka, kuru tik ļoti cienu. Cilvēciski man visvairāk imponē viņa klusā apcerība, dziļums, mērķtiecība un ļoti, ļoti reta kvalitāte starp dižajiem, tāpēc jo vairāk pieminama – viņa pieticība.» 

Andrejs Žagars kādā intervijā par Freibergu teicis – viņam jau patīk, ka viņu slavē. «Es baigi mēģināju sevi revidēt. Nu nē taču. Atzinība – tas ir ļoti cilvēciski, taču negribu, lai man glaimo. Bet labās lietas virza pasauli.» 

2003. gadā Freibergs saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. «Tas man nozīmē ļoti daudz. Esmu atvērts pret visu, kas notiek šai zemē, tās ir gēnos ieliktas jūtas. Zvēroju, svētkos redzot izkārtu netīru valsts karogu. Gulēju slimnīcā, un skatos – plīvo karogs, kam baltā zona pilnīgi pelēka. Gāju uz reģistratūru un izteicu savu viedokli, viņi ļoti nobijās. Otrā dienā karogs bija nomainīts.»

Kad Alvis Hermanis Itālijā veidoja Vilkumuižas jaunkundzes, Freiberga skatuves iekārtojumu atzina par labāko Itālijā. Mākslinieks saņēma šīs zemes nacionālo balvu teātra mākslā. «Pirms brauciena uz ceremoniju Milānā Hermanis man rūpīgi aizrādīja – tikai nesapucējies par daudz. Tas bija tālredzīgs aizrādījums. Nozīmīgais pasākums notika ļoti sirsnīgi. Mana no galvas iekaltā pateicības runa angliski pagaisa, pašam nemanot. Rīgā atgriezos saviļņots un laimīgs.»

Freiberga šodiena ir arī Mākslas akadēmija. Studenti viņu sauc par superpedagogu. Viņa miers vai kāda ironiski precīza piezīme iedarbojoties vistrāpīgāk. «Studenti ļoti liek uzturēt temperatūru, viņos jāuztur intriga. Pieļauju, ka tāpēc vēl neesmu ar putniem galvā. Kolēģi man saka – tu, Andrīt, skaities žēlotājs, bet mēdzi būt arī ļoti skarbs. Tas varbūt manī ir tēva atlējums.

Nu, ja pirmajā kursā taisām dizainu Stikla kalnam un atrodas kāds, kurš nezina Raiņa Zelta zirgu… tad saku – nevienam to nesaki, bet ej mājās un palasi grāmatiņas!

Svarīgi no studentiem dabūt laukā to, kas viņos slēpjas. Gan mākslu, gan arodu. Nojaušu, ja kaut kas nav riktīgi: vai nu problēmas naudā, vai grūta nakts bijusi, kad cilvēks atnāk negulējis un drusku saburzīts… Varbūt meitenei pašlaik kāda nelaimīga mīlestība un viņa sevi nevar sakārtot… Viss ir kopums. Ja ar cilvēku aprunājos personīgākā līmenī, tad arī mācību process vairs nav formāls, ir kaut kas daudz vairāk. Varu to atļauties – katrā scenogrāfu kursā ir tikai kādi pieci studenti. Varu ieskatīties viņā katrā arī privāti.»

Freibergam ir pietāte pret pasauli, atzīst mākslas zinātniece Ingrīda Burāne. «Viņš ir komunikācijas profesionālis. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Andris ir tik pieprasīts: neuzbāzīgā, taktiskā, tajā pašā laikā ļoti atvērtā prasme sarunāties ar cilvēkiem. Mākslinieka ego viņam ļāvis kļūt par to, kas viņš ir, bet viņš nekad citiem neuzspiedīs sevi.» 

«Freibergs mācīja pretstatīt dabas ciklu jebkuram priekšmetam vai lietai,» atceras Freiberga audzēknis, talantīgais Reinis Dzudzilo. «Freibergā pašā ir spēcīga dzīvības trausluma izjūta, kur klātesoša ir gan dzimšana, gan nāve. Tāda ir Freiberga būtība – to izjust ikvienā lietā. Man nāk prātā kaut vai ievārījuma burka viņa Vilkumuižas jaunkundzēs… Un vēl – Freibergs nevienu neuzskata zemāku par sevi. Viņš joprojām saviem studentiem ir kursabiedrs.»

Ļoti mīlošs cilvēks – par Freibergu saka Māra Ķimele. Arī tas nozīmē pietāti pret pasauli. «Jā, manā hierarhijā mīlestība ir pirmajā vietā,» mākslinieks uzsver un piebilst, ka radošais darbs ir tikai pēc tam. «Mīlestība ir stāvoklis, kurā var radīt. Kāds to saprot kā garīgi īpaši izkāpinātu stāvokli, bet… Ir labi, ka ir arī otrā līmeņa mīlestības.

Man mīlestība pavada ļoti daudzas dzīves epizodes. Ieraugu vannasistabā zirneklīti, žik, padzenu projām, pāri nenodaru.

Tā nav tikai žēlošana. Tā ir arī padevības pilna mīlestība. Man šķiet, ka tā sevī ir jākultivē. Arī studentiem saku – ja ar lietām, šo glāzi, jūs komunicējat, sentimentāli sakot, dvēseļu līmenī, tad veidojas šāda pasaules izjūta.»


Freibergs līdz pēdējai šķiedrai pazīst arī bohēmas drēbi. «Esmu patiešām daudz alkohola lietojis. Mēģinu meklēt attaisnojumu, ka esmu pārlieku emocionāls, ļoti sakāpināts cilvēks, tāpēc neizturu… Varbūt tas ir no tēva, viņš diezgan daudz dzēra. Bieži kopā ar Uldi Pūcīti dropējām manā Jaunatnes teātra mākslinieka darbnīcā. Kad bija grūti, viņš nāca dzert pienu vai kādu šņabīti. Nevarēju atturēties, otrā dienā salāpīju dūšu un vienmēr nedaudz par daudz. Tagad nedzeru gandrīz nemaz, jo… gribas vēl kādu laiku būt šeit.

Man teikts, ka izskatos jaunāks par saviem gadiem. Pats jau sāku domāt, ka varbūt tiešām man vēl ir tikai sešdesmit pieci.

Sarēķinu uz pirkstiem – nē, nav gan. Bet jūtos kā labi saglabājusies manta antikvāra bodē vai personāžs no JRT izrādes Garā dzīve. Uz mājām Grīziņkalnā joprojām eju kājām. Agrāk tas man prasīja pusstundu, tagad laikam drusku vairāk. Esmu kājāmgājējs pēc būtības. Ejot pats ar sevi sarunājos, varu daudz izdomāt. 

Vispār esmu pietiekami pareizs. Uztraucos, ka mājās slotas kāts nopirkts nepareizā tonī, bet pārāk sīkumains neesmu. Un man tīri labi patīk slinkot – sēdēt jūras malā Vidzemes Vidlaučos, kur saimniece Rudīte cep neiedomājami garšīgas plānās pankūkas.» 

Atceroties savu bohēmas laiku, Freibergs ieminas, ka bez Valentīnas viņš būtu pazudis. Valentīna Romanovska ir diplomēta aktrise, bet kļuvusi par teātra kostīmu meistari. Antras Liedskalniņas Ilgu tramvaja Blanšas izsmalcinātie tērpi bija arī Valentīnas darināti. Pūkainā vistu spalvu jaciņa vien ir ko vērta…

Andris Valentīnu ieraudzīja sešdesmito gadu nogalē konservatorijas studentu kopmītnē. Īpatnēja meitene ar neparastu gaumi un lielu pacietību. Ļoti trausla, gariem, melniem matiem. Un viņā bija brīnišķīgs asumiņš. Freiberga draugi saka – abu satikšanās bijusi likumsakarīga. Tai bijis jānotiek. 

Freibergs: «Visi mani čubināja, lutināja, jūsmoja, bet Valentīna bija vienīgā, kas runāja pretī. Tāpēc arī man iepatikās. Viņa bija ļoti, ļoti skaista. Esmu vairāk uz iekšu vērsts, bet viņa – poliete. Jā, pateicoties Valentīnai, es šodien te sēžu. Citādi noteikti kādā vīna glāzē būtu arī palicis, droši varu to teikt. Viņa mani vadījusi un mīlējusi tik ļoti… Tūlīt būs piecdesmit gadu, kopš esam kopā. Saku viņai paldies.»

Kad 1971. gada jūnijā piedzima Kārlis Freibergs, Andris bija Prāgā, scenogrāfijas mekā, un viņš skrēja pirkt sievai sarkanas kurpes. 

«Ziņoju tēvam uz pienotavu, ka piedzimis mazdēls. «Kā ta’ sauks?» – «Kārlis.» – «Tas takš tāds vecmodīgs vārds!» Bet jūtu, ka viņam balsī skan prieks. Mans tēvs bija vārdā Kārlis.» 

Redzēju brīnišķīgu fotogrāfiju: Valentīna, skaista kā Madonna, un Kārlītim četri gadi. Tagad šis attēls ir Freibergu mājās pie sienas. 
Par Kārli ir īpašs stāsts. Deviņdesmito gadu vidū Mārstaļu ielas M6 pulcējās dzīves mākslinieki. Villijs baltā kreklā ar koka automātu uz muguras dzēra karstu ūdeni ar šņabi, citronu un cukuru. Un kopā ar viņu nāca arī Kaža – Kārlis Freibergs, smalkais, elegantais zēns platmalē un šņorzābakos. Kārlis, izrādās, lasīja Nīči. 

Viņš bija ļoti talantīgs. Ļoti. Draugi atceras, ka «darbus veica ar vieglu, precīzu pieskārienu, ātri, nedaudz pavirši un ģeniāli». Un – ļoti līdzinājās tēvam. Pabeidza Mākslas akadēmiju, veiksmīgi sāka karjeru kā scenogrāfs. Paspēja arī uztaisīt Verdi Donu Karlosu operā, Nacionālajā teātrī izrādi ar Kroderu… Tapa scenogrāfijas vairāk nekā desmit izrādēm. Viss bija tik labi.

Ingrīda Burāne: «Deviņdesmito sākums nāca ar savu postu. Akadēmija vārījās kā elles katls, visi baudīja brīvību kā uz pēdējo tūkstoti. Daudzi talantīgie aizgāja pa pieskari. Bija traģiski noskatīties, apzinoties, ka neko nevari izdarīt.»

2000. gadā mākslas zinātnieces Anitas Vanagas lieliskajā esejā par Kārli žurnālā Studija būs rakstīts: «Kārlis uzvedās kā bērns, kas protestē pret mīlestību un vienlaikus grib, lai tēvs paņem opā. Lai Dievs paņem opā.» Un tur būs ierakstīts arī šis: «Es ilgi domāju, vai stāstā par Kārli Freibergu minēt heroīnu vai ne. Bez tā varētu iztikt, ja vien heroīns sev līdzi nenestu nāvi.»

Kārli atrada mirušu. «Tai dienā nolēmu – turpmāk staigāšu melnā,» Andris Freibergs mūsu sarunā ir atklāts.

Kad Rīgas Narkomānijas profilakses centrs prezentēja pretnarkotiku plakātu un videoklipu, tas bija it kā Kārļa Freiberga atvadu vēstule, viņa brīdinājums dzīvajiem. Rīgas Narkomānijas profilakses centrs toreiz izteica pateicību Kārļa vecākiem par atļauju izmantot dēla vārdu.
«Ziemassvētkos vienmēr ir sajūta, ka kādam vēl jāatnāk. Šķiet, vērsies durvis, viņš tur stāvēs un teiks – čau.» Kārlis Freibergs dus Meža kapu Mākslinieku kalniņā. Viņam ir akmens ar putniņu. 

Varbūt arī tāpēc studentos Andris Freibergs skatās ar aizkustinājumu? Viņš nav tikai lielisks skolotājs vien… Un jūnijā viņi atkal brauks uz Prāgas kvadriennāli, pasaules profesionālo scenogrāfu un studentu darbu izstādi. «Nav viegli vinnēt divreiz. Ir divas zelta medaļas, un tagad visi gaida Latvijas ekspozīciju. Vedīsim 1. kursa darbus. Lieku studentiem attēlot vilcienu, Hamleta krēslu, Džuljetas balkonu… Apgūstot šo mazo uzdevumu realizēšanu, viņiem daudz vieglāk saprast scenogrāfa arodu un ka teātrī iespējams ir viss.

Kāda studente Džuljetas balkonam Veronā pieliek novērošanas kameras; sak, māte guļ gultā un skatās: ir tas zeperis atnācis pie meitas vai nav.

Uzdevumā Nebijis priekšmets reiz viens uztaisīja šņabja pudeli ar virsū uzmontētu pulverizatoru: izšpricē pa gaisu, un sareibst vesela kompānija. Un šūpulīti zārka formā – sākums un gals, man ļoti patīk. Uz Prāgu vedīsim arī Reiņa Dzudzilo maģistra darbu – Raudupietes scenogrāfiju.» 

Freiberga skolniece Monika Pormale uzrunā Spēlmaņu naktī, saņemot balvu par kostīmiem JRT izrādei Peldošie – ceļojošie, teica burvīgus vārdus. «Viņa pateica paldies man. Jutos ļoti aizkustināts. Sapratu, ka pagaidām viss vēl ir kārtībā.»

Jā, viņi visi trīs – divi Reiņi, Dzudzilo un Suhanovs, un Monika – Freibergam ir tādi īpašie. «Monika sāk mācīt akadēmijā, un viņai ir ķēriens. Viņa būs mana turpinātāja – banāls vārds, bet izsaka manu izjūtu. Vairs jau neesmu nodaļas vadītājs. Tikai atnāku un uzdzenu visiem temperatūru. (Smejas.)

Studentiem vēl neesmu teicis, bet nekoķetējot domāju, ka pēc Prāgas kvadriennāles skološanu tad arī beigšu. Ir taču jāprotas laikā aiziet. Ko iesākšu? Iešu putniņus barot… Valentīna gan saka – jā, trīs dienas putnus barosi, ko tālāk? Pēc tam vāksi noklīdušus suņus? Es būšot iznīcis. Taisnība jau ir. (Smejas.)

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+