Rīga +9°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2019. gada 20. numurā.
Rakstā citēta A. Čaka un V. Belševicas dzeja
Spēlē, spēlmani, visu mūžu, Visu mūžu un vēl aiz tā…
«Vārdam vairs nav nozīmes. Ir palikušas tikai atmiņas. Un kur ir atmiņas, tur ir sajūtas, bet, kur ir sajūtas, tur vārds klusē. Es stāvu uz perona un redzu, kā mans brālis iekāpj pēdējā vilcienā. Es palieku, un vilciens aiziet. Attālinās arvien tālāk un tālāk, un, lai ko es teiktu vai sauktu, brālis vienalga to vairs nesadzirdēs… Es vairs to vilcienu neredzu, tas ir aizgājis. Esmu palicis uz perona viens…»
Šīm Imanta brāļa, aktiera Gunta Skrastiņa, sajūtām gribu pievienot arī savas. Studiju laikā, braucot ar vilcienu no Ērgļiem uz Rīgu, Taurupes stacijā meitenes pieplakām pie loga, skatoties, vai uz perona nestāv Imants Skrastiņš, un, ja viņš tur bija, cerējām, ka iekāps tieši mūsu vagonā. Reizēm tā notika, un tad līdz pat Rīgai ik pa brīdim slepus pametām skatienus uz solu, kur viņš sēdēja, visbiežāk, vai nu domīgi vērdamies laukā pa logu, vai lasot grāmatu. Tas bija laiks, kad Jaunatnes teātrī režisors Pēteris Pētersons bija iestudējis Aleksandra Čaka dzejas drāmu «Spēlē, Spēlmani!» ar Imantu Skrastiņu Dzejnieka lomā, visa Rīga par to runāja, un mēs fakultātē apskaudām laimīgos, kas, izstāvot garas rindas, bija dabūjuši biļetes uz izrādi. Divpadsmit gadus tā bija repertuārā, un daudzi to noskatījās vairākkārt. Viena mana studiju biedrene – divdesmit reizes.
Pirms pāris gadiem, atceroties leģendārās izrādes četrdesmit piecu gadu jubileju, Imants radio raidījumā teica: «Nezinu, cik kilogramu sviedru es izsvīdu pa šiem divpadsmit gadiem, bet spilgtā atmiņā palikusi pirmizrāde, jo tas bija laiks, kad Čaks piedzīvoja savu atdzimšanu. Pēc pirmizrādes mēs pusnaktī izsaucām taksi – es, režisors Pēteris Pētersons un koncertmeistars Andrejs Laukmanis – un braucām uz Raiņa kapiem pie Čaka. Aiznesām ziedus, uz kapiņa uzlējām «uguns dzērienu», lai viņam būtu priecīgāks prāts. Kad atgriezāmies atpakaļ, viss kolektīvs Poligrāfiķu kultūras namā turpināja svinēt. Tur bija kādi trīssimt cilvēki, tas notika 1972. gada janvārī, teātra dzimšanas dienā.»
Atmiņā man palicis izrādes nobeigums, kad, izskanot dziesmai «Miglā asaro logs…», kuru tolaik publiski nedziedāja, jo nebija vēlama, tāpat kā viss, ko Čaks bija rakstījis, zālē iestājās milzīgs klusums. Tā tas bija vienmēr pēc katras izrādes, un klusuma pauze sāka pārvērsties par zināmu rituālu, līdz klusums ieilga jau līdz minūtei, un tad bija grandiozi aplausi.
Sev vaicāju: vai sapnī biju?
Es sevi attinu kā dziju
«Man ir labākais brālis pasaulē!» tā Imants teica par Gunti, un Guntis savukārt par Imantu. Viņus šķīra trīspadsmit gadi, bet vienoja tik cieša brāļu mīlestība, kāda reti dota. «Mūsu tēvs visu mūžu bija dzelzceļnieks, un 1952. gadā, kad atvēra Rīgas–Ērgļu dzelzceļa līniju, viņu no Baltezera, kur bija stacijas dežurants, pārcēla par Taurupes stacijas priekšnieku. Imants bija dzimis 1941. gadā Skultē, es piedzimu 1954. gadā Ērgļos, kad ģimene dzīvoja Taurupē,» stāsta Guntis.
«Blakus stacijai dzelzceļa mājā mums bija dzīvoklis ar divām istabiņām. Visa mana bērnība pagāja, klausoties sliežu dunoņā, un es gribēju kļūt par vilciena mašīnistu. Biju vēl pavisam mazs, kad Imants jau no kādas septītās klases mācījās Rīgā 1. vidusskolā un Krišjāņa Barona ielā 5 īrēja istabiņu. Atceros, kā es vienmēr stāvēju uz perona un noskatījos, kā Imants ar koferīti iekāpj vilcienā un aizbrauc. Mamma deva viņam līdzi ēdamo – sieru, sviestu, žāvētas gaļas gabaliņu, maizi, zaptes burkas. Koferi Imants paņēma bez stīvēšanās, bet bija vēl arī piena kanniņa. «Ar to piena kanniņu es vilcienā nekāpšu!» Imants pretojās. Kad viņš brauca mājās no Rīgas, mammiņa cepa kartupeļu pankūkas, tās Imantam dikti garšoja. Es gāju pirmajās klasītēs, un man kājas drebēja, kad Imants lika atrādīt burtnīcas un dienasgrāmatu ar atzīmēm. Viņš bija prasībās stingrs, bet ļoti gaišs un foršs. Muzikalitāte un asprātība Imantam bija no papa, bet sirsnība un dvēseles jūtība – no mammas.
Man bija trīspadsmit gadi, kad traģiski aizgāja bojā mammiņa, un Imants mani paņēma pie sevis uz Rīgu.
Kopš tā laika man ir sajūta, ka es dzīvoju kā vēja aizlauzts bērza zars, jo mums Taurupē pie mājas auga divi bērzi, un arī Meža kapos mammiņa guļ uzkalniņā zem bērza.
Tur mēs apglabājām arī papu un tagad Imantu. Mums abiem visus gadus, kopš mammiņa un pēc tam paps aizgāja, viņu dzimšanas un vārda dienas, mūsu pašu dzimšanas un vārda dienas bija svarīgākie datumi, kuros abi vienmēr bijām kopā. Šovasar, kad man palika sešdesmit pieci gadi, mēs ar Imantu aizbraucām pie vecākiem uz kapiem. Viņi man nav miruši. Katru dienu viņus atceros.
«Labākajam brālim pasaulē!» Imants nemainīgi visus gadus rakstīja man dzimšanas dienas apsveikumā. Viņš man bija vairāk nekā brālis. Savu bērnu Imantam nebija, un viņš sirsnīgi pieķērās maniem bērniem. Bija krusttēvs manam dēlam Oskaram. Imants pieredzēja viņa meitiņas Noras piedzimšanu, šovasar viņai palika gadiņš. Vasarās Imants brauca uz manām lauku mājām Lejasciemā. Viņam tur patika, un šī pēdējā vasara «Pincikājās» bija skaista. Mana mazmeita, meitas Asnates Melānija, kurai divi gadiņi, Imantu sauca par lakstīgalu, jo satiekoties Imants deva viņai roku un dziedāja: «Skaisti dziedi, lakstīgala…» Ģimenē Imantu saucām par Kukiņu. Mēs sazvanījāmies katru dienu no rīta un vakarā. «Ko tu man nezvani? Es uztraucos…» Imants zvanīja, ja no paša rīta vēl nebiju devis par sevi ziņu.
Kad pēdējās trīs nedēļas Imants bija «Stradiņos» reanimācijā, katru dienu braucu uz slimnīcu. Vislielākā pateicība Reanimācijas nodaļas ārstiem un personālam par to, kā Imants tika aprūpēts. Pēdējajā reizē, kad biju pie Imanta, viņš pavēra acis, bet vairs nerunāja. Ārste teica, ka ir sākusies Imanta aiziešana… Pēc četrām stundām man piezvanīja un pateica, ka desmitos Imants ir aizmidzis…
Šausmīgs tukšums… Man ir ļoti smagi, ļoti…»
Man acis aizdegās kā sārti,
Viss manī pavērās kā vārti
«Neviens par savu brāli nav tā rūpējies, kā Guntis par Imantu. Neviens!» saka Latvijas Radioteātra vadītāja Māra Eglīte. «Imants bija Dieva dots aktieris, kuram viena mūža loma iet cauri visai dzīvei, un tas ir Dzejnieks Čaka «Spēlmanī». Imants pats dvēselē bija dzejnieks, un man gribas teikt, ka viņā bija divas šķautnes, divi pretmeti – dzejnieka dvēsele un atskabargains tiešums. Viņam uz mēles vienmēr bija kāds pipariņš.
Nozīmīga Imanta dzīves daļa ir saistīta ar Radio. Te nospēlēto lomu daudzuma ziņā viņš no aktieriem ir visaugstākajā punktā. Kopš 1977. gada sākās arī viņa režisora epopeja Radioteātrī, un šajā viņa biogrāfijas daļā ir daudz brīnišķīgu iestudējumu. Par savu augstāko virsotni Imants uzskatīja Čaka «Mūžības skartos» ar Eduardu Pāvulu, kas gāja divpadsmit radiolasījumos. Un tad bija laiks, kad Imanta dzīvē ienāca skumjas, viņš atgāja no visa malā, nenāca arī uz Radio, un, jūtot, ka Imants ir nomākts, uzaicināju viņu iestudēt Blaumaņa «Trīnes grēkus». Tas arī bija pēdējais darbs, kuru viņš 2013. gadā ierakstīja. Man liekas, ka Imants jutās nevajadzīgs. Tā tas notiek ar radošām dvēselēm, kad pārņem izjūta, ka viņu laiks beidzies. Imants vēl varēja darīt un darboties, bet viņa trauslā un jūtīgā dzejnieka dvēsele bija aizlauzta.»
«Imantam piemita cilvēciskais starojums, kāda šodien cilvēkos pietrūkst visvairāk. Viņš bija garīgi tīrs, viņā bija tā labā, gaišā, augstā garīgā vertikāle, iedzimta no Dieva vai no vecākiem, kurā viņš sevi turēja, attīstīja un pilnveidoja. Imanta būtība bija atdot un izstarot sevi. Viņš bija devējs, un mēs, kas bijuši kopā ar viņu, esam viņam par to pateicīgi,» saka aktrise Ausma Kantāne. «Imantiņš ir mans kursa biedrs Teātra fakultātē. Pirms tam vienā laikā mācījāmies 1. vidusskolā, viņš bija vienu klasi augstāk, satikāmies skolas dramatiskajā pulciņā. To vadīja mūsu brīnišķīgais dziedāšanas skolotājs Artūrs Birnsons, kas mūs agri iesvaidīja mūzikas pasaulē, veda uz operas izrādēm. Viņa režijā iestudējām Leona Paegles lugu «Runga iz maisa», tolaik bijām Leona Paegles vārdā nosauktā vidusskola. Izrādē es spēlēju māti, Imants bija mans dēliņš. Skolu pabeidzu vienu gadu vēlāk, bet Teātra fakultātē iestājāmies vienā gadā ar Imantu, un mūsu ceļi jaunības posmā ir gājuši blakus. Imants pušķoja mūsu kursu, līdz 1963. gadā beidzām fakultāti. Mēs daudz no viņa guvām. Imants vienmēr ir bijusi gaiša personība. Brīnišķīgs, gaišs, mīļš, ļoti silts.
Un Imanta brīnišķā balss! Neaizmirstama! Tā nav sajaucama ar citu. Tik tembrāli silta, pilna harmonijas.
Mēs visu mūžu gribam atrast sevī mieru, bet Imants jau bija piedzimis ar šo mieru un harmoniju.
Iekšēji viņā reizēm varbūt nezin kas plosījās, bet ārēji viņš izstaroja un deva citiem mieru un mīlestību.»
Imanta kolēģes, ar kuru kopā strādājis Jaunatnes teātrī, Indras Burkovskas sajūtas: «Imants ir leģendārs aktieris, un tāda, kā viņš, cita nav. Jau septiņdesmitajos, astoņdesmitajos, deviņdesmitajos gados viņš spēlēja ļoti mūsdienīgi, un viņam nevajadzēja mikrofonu. Imantam bija tik laba balss, ka līdz zāles pēdējai rindai varēja sadzirdēt katru viņa čukstu. «Spēlē, Spēlmani!» bija maratons divpadsmit gadu garumā, katra izrāde – notikums, un Imants bija notikums. Ja arī neko citu nebūtu nospēlējis, ar šo vienu lomu viņš jau ir iegājis latviešu teātra vēsturē. Žēl, ka izrāde nav ierakstīta. Katra mums teātrī bija svētki. Viss teātra personāls nāca uz izrādi, ģērbušies svētku drānās. Man arī laimējās tajā spēlēt, jo, daudzus gadus esot repertuārā, izrādē notika paaudžu maiņa, bet Imants savā lomā palika līdz galam.
Vistuvākais kontakts ar Imantu man bija Rasina traģēdijā «Andromahe», kurā, kā jau grieķiem, ir kaislību aplis. Mana Hermione bija kā traka pēc Oresta, kuru spēlēja jaunākais Skrastiņš, bet Imanta Persijs bija kā traks pēc Hermiones. Arī šis bija viens no režisora Pētera Pētersona izcilākajiem iestudējumiem. «Andromahē» ir grūta dzeja, nenormāli gari panti, ko mēs kalām, bet Imantam bija izcila atmiņa. Viņš mājās nemācījās tekstus, taču, atnācis uz mēģinājumu, zināja ne tikai savus, bet arī partnera. Kādu izrādi es spēlēju ļoti slima, baidījos, vai spēšu nospēlēt līdz galam, bet, pateicoties Imantam, to izdarīju. Viņš mani burtiski turēja savās rokās. Imants bija patiess, nekad neliekuļoja. Viņam nāca ārā ļoti piparoti teicieni, bet par tiem nevarēja apvainoties, tie bija labdabīgi. Imants cilvēciski man ir ļoti palīdzējis, arī Guntis. Abi brāļi ir sirds cilvēki, kārtīgi letiņi.
Radio iestudējumos esmu pie Imanta spēlējusi. Arī viņa pēdējā režijas darbā «Trīnes grēki», kur biju Trīne. Imanta patiesības izjūta ir viens no faktoriem, kāpēc viņš varēja strādāt Radio. Mikrofons ļoti nežēlīgi atklāj, ja neesi patiess.
Būdams pieredzējis aktieris, Imants zināja, kā režisoriski izdarīt un dot aktierim uzdevumu, lai tēla darbībai panāktu pilnīgu ticamību.
Esmu Imantam par to ļoti pateicīga.
Imants ļoti nesavtīgi rūpējās par savu kolēģi Edgaru Liepiņu viņa mūža nogalē, gādāja, lai nepazūd viņa piemiņa. Tagad mums jārūpējas, lai nepazūd Imanta piemiņa. Viņa pietrūkst, ļoti pietrūkst… Tas ir smags zaudējums. Pateicība Raimondam Paulam, ka viņš novērtēja Imanta balsi un uzrakstīja viņam dziesmas, ko neviens cits tā, kā Imants, nespēj nodziedāt. Tik vīrišķīgi un tajā pašā laikā maigi. Viņa izpildījumā tās aizgāja līdz sirds un dvēseles dziļumiem.»
Nebijušā un neizjustā
Dzīves bijumiņš ietinies
«Savā laikā tas bija negaidīts pagrieziens. Man liekas, tas notika Radio, ka es ievēroju Imantu Skrastiņu,» atceras Raimonds Pauls. «Viņš tur diezgan daudz lasīja dzeju, piedalījās iestudējumos, un tur tas viņa tembrs parādījās. Es viņu uzrunāju, viņš pēc tam stāstīja, ka Pauls aicinājis viņu uz Radio «ieklepot» dažas dziesmiņas. Tā tas bija. Tolaik slavēja Imanta samtaino tembru, tas pievērsa uzmanību, mēs diezgan ilgu laiku sadarbojāmies un ar tām dziesmiņām tajā laikā trāpījām. Tajās bija sentiments, kas ļoti labi aizgāja līdz klausītājiem. Viņš sevi nekad neskaitīja par dziedātāju. Viņš bija dziedošais aktieris, un tādu talantīgu zēnu mums ir diezgan daudz. Tāds bija arī Harijs Spanovskis, kura diemžēl vairs nav.
Ar to savu «ieklepošanu» Imants aiznesa dziesmu līdz klausītāju sirdīm, un tur ir tas talants, tā meistarība, ko ne vienmēr spēj profesionāli dziedātāji – no skatuves aiznest dziesmas saturu, bieži vien ne sevišķi precīzi nodziedot meldiņus vai trāpot tehniskā ziņā, bet tas vienmēr pievelk klausītājus, jo visiem ir skaidrs, par ko viņš dzied.
Imants, pieliekot vēl klāt savu aktiera talantu, to mācēja. Viņš lieliski darīja savu profesionālo darbu, un mums arī labi saskanēja. Dažos momentos mūsu biogrāfijas bija diezgan līdzīgas ar izdarībām, ko jaunībā esam strādājuši… Mēs abi bijām gājuši cauri bohēmai. Viņš bija labs mākslinieks, ar viņu kā ar cilvēku bija viegli strādāt. Mēs sazvanījāmies. Es zināju, ka viņš noteikti mani vienmēr apsveiks dzimšanas dienā. Žēl, ka pēdējos gados viņš pagāja malā no visa, ierāvās sevī. Tā notiek, ja radošs cilvēks paliek bez skatuves. Žēl, ļoti žēl, bet tāda ir dzīve…»
Lia Guļevska, ilgus gadus radioraidījuma «Mikrofons» veidotāja, atceras: «Man palikusi atmiņā kāda satikšanās ar Imantu uz Radio mājas lielajām kāpnēm. Tas bija 1980. gads, kad «Mikrofona» aptaujā piedalījās Raimonda Paula dziesma «Kamolā tinēja», ko Imants dziedāja. Viņš nāca laukā no studijas, un es, satiekot viņu uz lielajām trepēm, teicu: «Imantiņ, «Kamolā tinējai» ir pirmā vieta. To pārspēt vairs nav iespējams.» «Ko tu runā!?» viņš izdvesa un apsēdās uz kāpnēm. Vēstules nāca maisiem, Imantam kastēm sasūtīja dzijas kamolus. Dziesma kļuva par laureāti, un man bija laime redzēt to brīdi, kad, koncertam beidzoties, pie Imanta piegāja Vizma Belševica, no sirds pateicās un sacīja, ka būtu bezgala laimīga, ja viņš iedziedātu vēl kādu dziesmu ar viņas vārdiem. Tā arī notika. Nākamajā gadā «Mikrofona» aptaujā piedalījās Paula dziesma ar Belševicas vārdiem «Es mīlu tevi tā», un arī tā bija augstā vietā. Imantam šajā dziesmā bija sirds uz delnas. Kaislības un emocijas nāca ārā pa visām šuvēm.
Protams, ka Imants saņēma milzu mīlestību un enerģiju arī atpakaļ, bet tērēja to izšķērdīgi. Esmu laimīga par laiku, kad abi kopā vadījām sarunu raidījumu «Mājas svētība». Es kā redaktore viņu izvēlējos par savu partneri. Nu, kur gan dabūt labāku radio balsi kā Imantam! Mēs ļoti saskanīgi sastrādājāmies. Otrs «Mājas svētības» sarunu pāris bija Inese Mača ar Gunti Skrastiņu. Vienu svētdienu pie klausītājiem gāja viens brālītis, otru – otrs.
Neaizmirstams Imants man palicis, protams, Dzejnieka lomā «Spēlmanī» – ar garu, baltu šalli, pārmestu pār plecu, un puķi pie sirds. Imantam Čaks bija uz mēles dažādās situācijās, kurām atbilstoši runāja šo dzeju. Ne velti Imants saņēma Aleksandra Čaka balvu, augstāko valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. «Spēlmanis», kura laikā sākās viņa sadarbība ar Raimondu Paulu, Imantam bija īsti zvaigžņu gadi, bet skatuve viņam tika atņemta par ātru.
Klausoties tagad dziesmas, ko viņš iedziedājis, tie vārdi iegūst pilnīgi citu nozīmi. Tajās ir viņa dvēsele, paša pārdzīvojumi un mūžs.
Viņa aiziešana sāp, un ir ļoti skumji, bet Imants mums atstājis bezgalīgu gaišumu. Tas ir balts ceļš, pa kuru viņš, rudenim atnākot, aizgājis.
Imanta izvadīšana notika mistiskā pilnmēness brīdī. Tā viņi aiziet, mūsu talanti, mūsu mīļie, un kopā ar viņiem aiziet arī mūsu laiks, kas bija ar viņiem saistīts, un paldies Dievam, ka tāds bija, ka mēs to piedzīvojām. Pieredzējām Imantu Skrastiņu uz skatuves, dziesmās. Radio glabā viņa balsi, un es ticu, ka Imantam tur, augšā pie zvaigznēm, ir viegli un gaiši.»
Tu man iedota par irkli,
Iedota par spožu dzirkli
«Saules mūžu aizsaulē!» pavadot pēdējā ceļā, mīļajam vīram uz atvadu lentes bija uzrakstījusi dziedātāja Rita Trence. Viņiem bija doti trīsdesmit kopīgas dzīves gadi.
«Imants mani sauca par Dieva dāvanu,» saka Rita un atceras viņu pirmo satikšanos 1981. gadā Radio ierakstu studijā. «Imants iedziedāja Raimonda Paula dziesmu ciklu ar Friča Bārdas vārdiem, un mēs, Radio ansambļa meitenes, viņam piedziedājām. Imants atnāca ar četriem vijolīšu pušķīšiem, pasniedza tos katrai no mums, un tad es Imantu pirmo reizi redzēju tuvplānā. Bijām satraukušās, bet viņš pret mums bija uzmanīgs, visām pateica kaut ko labu.
Kad viņš dziedāja, šķita, ka viņam atveras trešā elpa.
Kādu dienu, satiekoties Radio gaitenī, Imants man iespieda rokās zīmīti. Izlasīju, ka viņš vēlas mani apsveikt vārdadienā un jautā, kur 28. novembrī var mani satikt. Nākamajā dienā pateicu, ka, braucot uz mājām, kāpju autobusā pie Vidzemes tirgus un tajā pieturā es būšu. Imants atnāca ar milzīgu rožu pušķi, kādām trīsdesmit, gandrīz katru savā krāsā. Laikam bija izskraidījis visas Rīgas dārzniecības, lai savāktu tādu daudzveidību. Es biju mēma no pārsteiguma. Pateicu paldies, iekāpu autobusā un aizbraucu uz Purvciemu. Vakarā pie manis ienāca kaimiņiene, Televīzijas Mūzikas raidījumu redakcijas redaktore Gunta Kairiša, gribēja apsveikt un parunāt par ierakstu plāniem. Ieraugot uz kumodes vāzē rožu pušķi, iekliedzās un pēc klusuma pauzes izdvesa: «Ārprāts! Viņš taču tevi mīl! Kas viņš ir?!…» To nu es noklusēju.
Tie trīsdesmit gadi man ar Imantu bija kā viņa dziedātajā dziesmā: «Un tas mirklis vai vispār bija, varbūt vienkārši izlicies…» Gadus mēs neskaitījām, skaitījām mūsu labos brīžos. Pa vidu bija arī bēdas, bet mēs mīlējām dzīvi un radām tajā prieku.
Imants mani lutināja, ievēroja, kas man patīk, pamanīja, ko es vēlētos. Manā dzimšanas dienā 12. jūnijā vienmēr bija milzīgs grozs ar Latvijas zemenēm. Pirms tam satraucās, vai uz to laiku tās būs. Vienu gadu, kad vēl nebija, krita izmisumā. Ievestās viņš nepirks! Dzimšanas dienas puķes no Imanta man bija krāsaini puķuzirnīši, kuri arī ne vienmēr tajā laikā jau bija, bet viņš tomēr kaut kur sameklēja. Imantam bija vienalga, cik maksāja, bet viņam vajadzēja zemenes un puķuzirņus, raibus kā dzīve, ko man uzdāvināt. «Man vienalga, es tevis dēļ kaut uz Parīzi pēc kaut kā aizbrauktu,» Imantam bija teiciens. Reiz pa kluso pirms manas dzimšanas dienas skrēja pēc žāvētiem Usmas zušiem. Tie bija laiki, kad tādas delikateses un kaut ko īpašu nevarēja dabūt. Man pirmajai Rīgā bija franču smaržas «Magie Noire». Saktā trīs flakoni bija iedoti, un Imants caur draugu paziņu paziņām vienu no tiem dabūja. Mani satiekot, visi aizgrābti izdvesa: «O, Paris, Paris…» Daudz tādu atmiņu, mīļu iepriecinājumu un pārsteigumu bijis šajos gados.
Visas mūsu kopdzīves laikā Imantam bija nemainīgs ieradums – tikko no rīta piecēlās, uzreiz paņēma savu gadagrāmatu, kurā bija ierakstītas visas tuvinieku, kolēģu, draugu dzimšanas dienas, kas no gada uz gadu tika pārrakstītas nākamajā kalendārā. Uzreiz zvanīja gaviļniekam. Kad radās mobilie telefoni, reizēm uzrakstīja apsveikumu īsziņā, bet tās nebija formālas pieklājības, Imants atrada tikai tam cilvēkam domātus vārdus. No viņa esmu mācījusies, ka katrs cilvēks ir īpašs un viens pantiņš neder visiem.
Piektdienā pirms Imanta bērēm bija milzīgs vējš, visu dienu lija. Sinoptiķi ziņoja, ka tāda būs arī sestdiena. No rīta pamodos, un aiz loga bija spoža saule, debesis bez neviena mākonīša, bezvējš, un tā tas bija līdz brīdim, kad Meža kapu kalniņā, laižot zārku kapā, pēkšņi sacēlās vējš, viss sagriezās virpulī, virs mūsu galvām nezin no kurienes uzradās pāris melni mākoņi un minūtes desmit, līdz brīdim, kad sāka aizbērt kapu, lija lietus. Tad vējš norima, lietus mitējās, debesis noskaidrojās, un kapsētas mierīgajā klusumā skanēja vien Raimonda Ozola vijoles un Zinta Žvarta saksofona melodijas dziesmām, kuras balss bija Imants.
Miglā asaro logs,/ Ko tur liegties nav vērts,/ Tikai tevi es mīlējis esmu…
