Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad jūs redzat sievu un meitu?
Gandrīz nekad (smejas).
Bet izrādās, ka arī šādā režīmā ir iespējama ģimenes dzīve.
Mana sieva ir zelts.
Ko dara jūsu sieva?
Šobrīd viņa ir jogas pasniedzēja. Viņai ir ekonomistes izglītība, bet iepriekšējo projektu vadītājas darbu viņa nevarēja apvienot ar ģimenes dzīvi. Un es viņai ļāvu darīt to, ko viņa grib un kas viņai patīk. Jo man nevajag blakus nelaimīgu sievieti.
Esat domājis par to, ka varētu darīt dzīvē kaut ko pilnīgi citu?
Jā, esmu. Bet tas bija tad, kad pieļāvu, ka man varētu neizdoties režisora karjera. Man nav bijusi doma, ka jāiet prom no profesijas. Tikai brīži, kad pats sev saku – ja es šitam murgam iziešu cauri, tad varēšu dzīvē visu. Bet grūtības mani darījušas tikai stiprāku, un izteiktas krīzes manā dzīvē nav bijis.
Izdedzis arī nekad neesat juties?
Esmu. Pēc Trīnes biju pārstrādājies. Kādu gadu pēc tam bija sajūta, ka esmu aizvēries ciet. Jo man nebija nekādu ideju, nevarēju neko jaunu izdomāt. Man likās, ka viss ir garlaicīgi, ka esmu sevi izsmēlis. Patiesībā tā izdegšana sākās, jau iestudējot Trīni. Laikam tāpēc taisīju tik vājprātīgi kolorītu un krāsainu izrādi. Bet ar šo izrādi bija sarežģīti – piedzīvoju daudz konfliktu, kas radīja ļoti nepatīkamas sekas.
Atceros situāciju, ka braucu ar trolejbusu uz teātri, izkāpju ārā, ieeju teātrī, un tāda sajūta, ka es neuzkāpšu pa tiem divpadsmit pakāpieniem.
Pa labi bija trepes uz mēģinājumu zāli, pa kreisi – uz direktora kabinetu. Domāju – tūlīt iešu pa kreisi pie direktora un teikšu, ka izrādes nebūs. Līdz pirmizrādei bija palikušas tikai divas nedēļas. Bet, pateicoties savam kolēģim Reinim Suhanovam, tas nenotika. Viņš mani pozitīvā ziņā sakratīja. Viņš teica, ka tā ņemšanās un konflikti – to dēļ nav vērts sevi mocīt. Ka tas ir sīkums, kas ātri aizmirsīsies. Viņš teica, ka es pats varu būt noteicējs un pieņemt savus lēmumus. Bet man vienmēr bijusi problēma ar lēmumu pieņemšanu. Un vēl es nemāku uzbrukt pirmais. Lai gan gudram režisoram to vajadzētu prast.
Izdegšana – tas ir nopietni. Ko jūsu ģimenes ārsts par to saka?
Par režisoriem var strādāt tikai tie, kuri nezaudē humora izjūtu, kaut kādu cinismu un pašironiju. Bet, runājot par ģimenes ārstu, es pat nezinu, vai man tāds ir. Tfu, tfu, tfu, līdz šim īsti nav bijusi tāda vajadzība – ne pēc ģimenes ārsta, ne psihologa, ne psihoterapeita palīdzības.
Kā jūs uztverat neveiksmes? Pārdzīvojat?
Protams, pārdzīvoju. Bet sāpīgāka par neveiksmi man šķiet nodevība, nepatīkami konflikti, tas, ka tu nespēj iedarbināt aktieri vai viņš sāk izrādīt klaju neapmierinātību ar to, ko tu dari.
Bet jebkurai manai neveiksmei var likt vienlīdzības zīmi ar veiksmi. Jo tas tikai nozīmē, ka esmu bijis drosmīgs, eksperimentējis, kaut ko meklējis, izmēģinājis kaut kādu ceļu. Stulbāk, ja tu vispār neriskē, un tad ir neveiksme. Tad tu tiešām esi zaudētājs. Risks bija iestudēt arī Pūt, vējiņi! Tas pat bija neprāts. Šī ir dārgākā izrāde Nacionālā teātra vēsturē.
Kas jums šķiet vīrišķīga rīcība?
Laikam uzņemties atbildību. Es arī neesmu svētais, un daudz kas dzīvē var gadīties. Mēs ar sievu esam runājuši arī par to, ka kāds no mums varētu pēkšņi iemīlēties citā. Es neko nevaru paredzēt. Bet tad, kad precējos ar sievu, es zināju, ka mums būs ģimene un kopīgs bērns.
Tāpēc man nav saprotams, ka var būt tā, ka vīrietis apprecas, abi apzināti rada bērnus, bet pēc neilga laika viņš aiziet prom no ģimenes. Kāpēc tad vispār precēties?
Atstāt sievieti vienu ar maziem bērniem man šķiet pilnīga bezatbildība.
Vīrišķīgi man šķiet – ja tu uzņemies kādu darbu, tad izdari to līdz galam. Pat ja tas tev sāk riebties.
Elmār, vai jūs dzīvē esat pārsteidzis sevi ar kaut ko pilnīgi sev neraksturīgu?
(Ilgi domā.) Ļoti labs jautājums. Neviens man tādu nekad vēl nebija uzdevis. Tā sajūta man ir pazīstama, bet nevaru atcerēties kādu konkrētu notikumu. Ā, viens ir gan. Nezinu, kas notika, jo man nekad īpaši nav patikušas puķes un es tās pat neatšķiru, bet pirms diviem gadiem mani pēkšņi tās sāka interesēt. Sāku pirkt puķpodus un stādīt tajos puķes. Un ne tikai dzīvoklī, bet arī laukos. Ieejot Depo, vienmēr nopērku kādu jaunu stādu.
Kas jūs pašu no beidzamā laikā redzētā un dzirdētā ir saviļņojis?
Dziesmusvētku gājiens, bet ne paši koncerti. Jo tie bija sadomāti, un jau iepriekš bija paredzēts, pie kurām dziesmām cilvēki raudās. Gājienā bija vairāk patiesības. Tajā, ka visa Latvija kādā brīdī ir kopā, ir kaut kas tik aizkustinošs. Cilvēki, kas sabraukuši no visām Latvijas malām, bija lepni, ejot garām Brīvības piemineklim. Un tad es tā domāju, kur vēl cilvēks, kurš, piemēram, katru dienu strādā veikalā Lats pie kases, vēl varētu gūt tādu pacilātības sajūtu, kā baltā kreklā ejot ar karogu rokās garām Brīvības piemineklim. Tas ir tik sirsnīgi.
Un vēl, nezinu, kāpēc, bet mani aizkustina maratons. Jo cilvēki skrien, apkārtējie viņus atbalsta un uzgavilē viņiem, un viņi jūtas laimīgi. Šādu atbalstu un iedrošinājumu citiem, ka viņi var, vajadzētu arī dzīvē. Tur ir pozitīva enerģētika. Man pašam gan nepatīk skriet, bet skatīties, kā citi to dara, gan.
Jūs pats ar kādu sporta veidu arī nodarbojaties?
Skolas laikā septiņus gadus esmu spēlējis tenisu, un man ir kaut kādas prasmes. Nesen paņēmu rokās raketi un sapratu, ka ķermenis pats atceras sitienu. Bet vēl man patīk ar čaļiem kopā uzspēlēt futbolu. Neesmu superfutbolists, bet man patīk tajos brīžos domāt tikai par bumbu. Sports un dārza darbi ir vienīgais veids, kā varu aizmirsties un nedomāt par teātri. Jo par teātri domāju arī miegā.
Ko jūs pats sev gribētu novēlēt?
Nebaidīties un nepazaudēt humora izjūtu, jo bez tās režijā baigi grūti. Manī joprojām sēž tas sirsnīgais zēns, un es īsti neprotu būt nejauks. Citi man pat ir teikuši tā: «Elmār, tev reāli drāž smadzenes, dod taču pretī. Esi skarbāks!» Jā, es ļauju sev darīt pāri, tāpēc ka man šķiet, ka ir nepieklājīgi pieaugušiem cilvēkiem kaut ko pārmest. Man pat reizēm tas rada lielu neērtības sajūtu. Un tad es domāju, kāpēc man ir kauns citu vietā? Bet es tam netieku pāri. Man ir teikuši, ka jābūt stingrākam. Un to es arī varētu novēlēt sev. Arī tiešākam, godīgākam būt. Man liekas, ka tas skarbums un tiešums man vēl jāmācās.
