Rīga +1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Biju pārliecināta, ka esi pārcēlies dzīvot uz Daugavas stadionu, kur tavā režijā top simtgades deju svētku lieluzvedums. Izrādās, pēdējā laikā visas darba nedēļas pavadi Klaipēdā*.
– Klaipēdas Drāmas teātris mani uzaicināja taisīt izrādi, un sanāca kuriozs – biju pilnīgi pārliecināts, ka tas būs nākamgad ap šo laiku. Sajaucu gadus! Viņi man pavasarī zvana un jautā, kad būšu. Saku – nākamgad, kāda runa! Biju šokā… Viņiem saplānots repertuārs, neko nevar atcelt.
Ekstrēmā režīmā metos pārplānot visus darbus. Bet Klaipēdas teātra akrieri mani ļoti iedvesmo. Vislielākā laime ir, ja aktieris sastop savu režisoru un režisors savu aktieri. Tad dzimst skaistas lietas, tāpat kā attiecībās. Mēģinājumu process ir kā flirtēšana, kur veiksmes gadījumā nonāk līdz pārgulēšanai… Intimitātes pakāpe tā pati.
– Katru nedēļuKlaipēdā, arī Rīgā traki aizņemts – tas viss savā ziņā iespējams uz sievas rēķina. Jo tev ir ģimene, bērns.
– Apbrīnoju sievas pacietību. Viņa ir pieņēmusi manu trako ikdienas grafiku un aizņemtību. Sākumā viņai bija grūti noticēt, ka tik daudz no manas dzīves laika aizņem teātris. Domāju, viņa ir sapratusi, kāpēc tā. Ka savā ziņā šī profesija pieprasa upurēšanos. Ja man atrodas divas brīvas dienas, tas jau ir daudz. Vasarā var gadīties pat brīva nedēļa.
Citādi – darbs no desmitiem rītā līdz desmitiem vakarā. Strādāju arī ar studentiem, pasniedzu aktiermeistarību un režiju. Darbs ar studentiem mani uzlādē. Man ļoti patīk jaunieši! Visvairāk noguris esmu nākamajā dienā pēc savām pirmizrādēm. Ne tāpēc, ka bijis bankets… Izstukšotība ir tāda, ka vispār nav spēka. Trīs dienas nevaru piecelties no gultas. Man pat mēdz būt temperatūra bez jebkāda pamata.
– Esi ļoti emocionāls?
– Noteikti. To pieskaitu pie saviem trūkumiem. Režisoram jābūt ar biezu ādu. Esmu pārāk empātisks un jūtīgs.
– Kādā senākā intervijā teici, ka ļoti mīli aktierus. Citā reizē, ka aktierus brīžam ienīsti. Skaidrs ir viens – tavas attiecības ar aktieriem ir kaislīgas.
– O, tās ir lielas kaislības! Ja tu nemīli aktierus, nedari šo darbu! Mīlestībai jābūt. Un nevajag gaidīt no aktieriem pretmīlu. Jābūt gatavam nelaimīgi mīlēt. Tas ir briesmīgākais mūsu profesijā – visas šīs emocijas. Ir gadījies, kad izlasu kāda aktiera interviju, kurā viņš kaut ko nejauku pateicis par visiem režisoriem. Es to uztveru tik personīgi! Apvainojos, esmu sāpināts. Domāju, ka visa Latvijas teātra vide ir kā ģimene, kur attiecību peripetijas pārspēj jebkuru seriālu.
– Kā tu iemīlies aktieros? Ir taču tādi, ar kuriem strādā biežāk, tavējie…
– Iemīlos tajos, kuri man tic. Kuri ļoti mīl savu darbu. Tad ir vieglāk pārgulēt. Attiecībās ar aktieri mani biedē, ja viņš visu jau zina – kā spēlēt, kā vajag. Man patīk kopīgi meklējumi un atklājumi. Man ir bijusi laime strādāt ar fantastiskām aktrisēm – Sandru Kļaviņu, Elīnu Vāni, Maiju Doveiku, Rēziju Kalniņu, Ditu Lūriņu… Viņas mani darījušas daudz bagātāku.
– Maija Doveika tomēr ir īpašs stāsts tavā pēdējo gadu darbā.
– Ar Maiju sanācis tā… Es jūtu, ka viņa man tiešām uzticas. Viņa ir patstāvīga un stipra. Dulla, neprognozējama. Viņa var ieiet zonās, kas citus aktierus biedētu. Mums kā režisoram un aktrisei tās ir ļoti romantiskas attiecības, kad abi staigājam pa jumta malu, baidāmies nokrist un tomēr esam sajūsmā. Mākslā tas ir brīnišķīgākais, ka tu nezini, ko atklāsi kopīgā ceļa galā.
– Jau pirms pāris gadiem tiki pasludināts par Latvijas labāko režisoru. Tikai nezinu, vai tas nebija lāča pakalpojums.
– Jā, es faktiski varēju beigt karjeru. Tas iesit kā ar cirvi pa galvu. Tikai tagad saprotu, cik grūti man bija tikt tam pāri. Jo pirmajā brīdī biju eiforijā, nav ko izlikties un melot – tu esi laimīgs, visi tevi liela un pievērš uzmanību. Tu ej pa ielu ar paceltu galvu – esmu kruts! Bet nākamajā dienā jādzīvo tālāk, un trešajā dienā visi jau aizmirsuši tavu lielo slavas mirkli…
Zini, par ko man dzīvē bijis vislielākais prieks? Par pašu pirmo Spēlmaņu nakts nomināciju.
Nekad neesmu bijis tik pārlaimīgs. Bet slava… Patiesībā iedzīvotāju procents, kas nāk uz teātri, ir ļoti mazs. Šis šaurais loks arī zina aktierus un režisorus. Pārējie varbūt zina seriālu varoņus. To labi var redzēt jauniešiem, kuri stājas aktieros. Viņi pat nezina, kas ir Eduards Pāvuls vai Māra Ķimele. Tā ir laikmeta iezīme. Viņu varoņi ir jūtūbā. Jauniešiinternetā seko cilvēkiem, par kuriem savukārt mēs neko nezinām.
Mēs gribam, lai viņi skatās uz autoritātēm sabiedrībā. Bet viņu autoritātes ir telefonā! Ja tev nav aktīvas sociālo tīklu dzīves, tu viņiem neeksistē. Jaunie akieri nāk no ļoti dažādām vidēm, no Ventspils līdz Zilupei. Daļa ir pagalma bērni… Šie bērni ir tīrradņi, ļoti vitāli, un viņi nav vainīgi, ka nav saņēmuši pietiekamu kultūras izglītību.
– Kāds biji pats, kad stājies teātra fakultātē?
– Skolā biju spēlējis pašdarbības teātrī un uzskatīju, ka man ir pietiekami daudz zināšanu. Studējot sapratu, ka neko nezinu. Kad stājos režisoros, man jau bija divdesmit trīs gadi, biju pabeidzis pedagogus Latvijas Universitātē un septiņus gadus strādāju par skolotāju.
Populārākie
- «Varēja just, ka dziļi iekšā viņā gruzd rūgtumiņš…» Mūžībā pavada Nacionālā teātra aktrisi Dinu Kveldi
- FOTO: Grupas «Klaidonis» solista meita Evija Sloka parāda, kā iekārto jauno māju ASV
- Agrita Bindre slīkst asarās, netiekot galā ar īres maksājumiem – dzīvos pie mammas
- Artūrs Skrastiņš pasaka, ko domā par jaunajiem «Meža gulbjiem»
– Septiņus gadus?
– Arī režijas studiju laikā strādāju, lai sevi uzturētu, – pieskatīju bērnus, organizēju nometnes, biju skolotājs privātskolā Patnis. Un man ļoti, ļoti patika! Tā ir milzu bagāža! Vadīju teātra pulciņu skolā un iepazinu bērnu iekšējo pasauli. Mēs netaisījām muļķīgas ludziņas par kaķīšiem un zaķīšiem. Iestudējumi bija pašu bērnu radīti, viņi varēja stāstīt un rādīt visu, ko grib, to, kas katram sāp, priecē, ir svarīgs. Izrādes bija domātas vecākiem. Un vecāki daudz ko uzzināja par sevi. Arī neglaimojošas lietas…
– Tu tik silti runā par bērniem.
– Pedagoģiju es neprātīgi mīlu, tur man ir misijas apziņa – kurš to darīs, ja ne es? Jo nav daudz jaunu pedagogu. Man ir ļoti žēl, ka Latvijā skolotāja profesijas prestižs ir tik zems. Ka nav vīriešu pedagogu atalgojuma politikas dēļ. Ja skolotāju sieviešu un vīriešu proporcija būtu kaut puse uz pusi, mūsu valsts būtu pilnīgi citāda.
Bet mūsu sabiedrība jau ir tik slima, ka ar aizdomām skatās uz vīrieti, kurš strādā skolā vai bērnudārzā.
Vai tikai viņš nav tāds? Ko viņš meklē pie bērniem? Kad strādāju pedagoģijā, pats to izjutu. Bija vecāki, kuri par manu ekstistenci bija sajūsmā, bet bija tādi, kuri lūrēja caur pieri – tā, tā, tā… Un tad tie jautājumi! Kāpēc mans bērns ir netīrs? Es saku – viņš ir bērns! Viņš tikko spēlējās pagalmā! Bet es, lūk, kā vīrietis nespēju pildīt pietiekamu mātišķo funkciju un nodot vecākiem viņu jaunajā Lexus mašīnā pilnīgi tīru bērnu. Tas vienmēr bija mans iekšējais karš. Vienmēr biju par bērniem, bērnu pusē.
Man bija žēl bērnu, zinot, ka viņu vecākiem ir tik maz laika būt vecākiem… Nezinu, kas jādara Izglītības ministrijai, lai skolās ienāktu jauni, azartiski pedagogi, arī jauni vīrieši, kuri noteikti nav slimi… Tai jābūt mērķa programmai. Lai ir skolotāji džeki. Tā ir norma visā pasaulē. Vīrietis skolotājs – tas ir respekts, stabilitāte un līdzsvars. Mamma un tētis, skolotājs un skolotāja. Meitenēm tas ir vēl svarīgāk nekā puikām – redzēt skolotāju, uz kuru var paļauties, kurš palīdz un atbalsta, raisa cieņu. Tad meitene uzticēsies arī vīriešu dzimumam.
– Runājot par meitenēm… Pats reiz atzini, ka esi romantiķis.
– Mmm, nezinu. Nodefinēsim, kas ir romantiķis. Kā mākslinieks bieži esmu ciniķis. Kā cilvēks – jūtīgs. Bet man nav laika romantikai, nemēdzu kaut ko izdomāt…
– Kāpēc vīrieši domā, ka romantika ir iepriekš izdomāta un mākslīgi radīta situācija? Sveču gaisma, vanna ar rozā putām? Pē!
– Zini, es domāju, ka jebkurš vīrietis ir romantiķis. Visi tie, kuri brauc makšķerēt, ir drausmīgi romantiķi, tikai viņi to neatzīst un slēpjas aiz saviem dārgajiem āķiem un spiningiem, slēpjas aiz zivīm. Patiesībā viņus vilina daba, klusums, aliņš, pārdomas, ziedošu ievu smarža. Mana romantika ir dārzs. Šopavasar laukos sastādīju lielas puķudobes. Viens pats. Sieva bija šokā! Man vajag zemi. Kad rušinos, esmu laimīgs, tā ir fantastiskākā meditācija, ko esmu sev atradis. Kad sastādu puķudobes, esmu aizkustināts. Skatos, kā tā puķīte aug. Palīdzu vecaimātei lauku saimniecībā, daru vīriešu darbus – malka, kartupeļu rakšana, zāles pļaušana.
– Kādas puķes iestādīji?
– Nav ne jausmas, es tās neatšķiru! Es vados pēc krāsām. Iebraucu tirgū, apskatos stādiem klāt pieliktās bildītes un pērku. Man patīk haoss, kad viss aug ņigu ņegu, Ēdenes dārzs. Lai ir rudzupuķes blakus rožu krūmam – puķu sprādziens! Kad kļūšu vecāks, noteikti arvien vairāk rušināšos dārzā un sākšu tam pievērsties zinātniski. Jau jūtu vilkmi.
– Šajos valsts simtgades dziesmu un deju svētkos tu esi režisors deju lieluzvedumam Māras zeme pārbūvētajā Daugavas stadionā. Tā ir liela atbildība un droši vien arī liela radoša laime.
– Tas ir mans pirmais šāda vēriena darbs. Trīs gadus par to domāju un nevaru vien sagaidīt deju svētkus. Lieluzvedums būs grandiozs un skaists. Tas būs kaut kas neredzēts. Bet negribu, ka mans režisora darbs tiek īpaši izcelts. Mana daļiņa ir maza. Tas ir virsvadītāju, horeogrāfu un visvairāk dejotāju darbs. Kā viņi tam gatavojas, visi tie sviedri! Būs rekordliels dejotāju skaits! Un fantastiski raksti!
Tas būs stāsts par latviešu tautu kopš seniem laikiem. Esam izdzīvojuši neskaitāmus karus, varas maiņas un mēra laikus. Un mēs joprojām esam! Tas man bija svarīgākais – parādīt, cik esam dzīvotspējīga tauta. Pusi no mums var izkaut vai izvest, taču mēs atkal ataugsim. Tik stipra ir mūsu sakne.
Deju svētki būs rituāls, kur notiek satikšanās, sava spēka apzināšanās. Stāsti, ko atpazīstam gēnu līmenī… Deju svētki ir mana goda lieta. To nedaru honorāra vai ambīciju dēļ, bet tāpēc, lai savam bērnam varētu pastāstīt, ka reiz esmu tur bijis klāt un nospiedis savu mazo podziņu šajā neticamajā notikumā.
– Pats esi dejojis tautas dejas?
– Skolā dejoju, bet man ne visai patika. Lai gan vispār dejot man ļoti patīk. Man pat bija doma studēt deju, tas ir mans nepiepildītais sapnis – kļūt par profesionālu dejotāju.
– Tu esi kā pārsteigumu lādīte – skolotājs, dārznieks, dejotājs! Kādā dejas žanrā?
– Vienalga! Nezinu. Tikai ne sarīkojuma jeb tā sauktās sporta dejas. Tās man šķiet ļoti mākslīgas. Varbūt laikmetīgā deja. Caur ķermeņa valodu izstāstīts stāsts. Bet zinu, ka tas paliks nerealizēts aicinājums.
– Teātris, tāpat kā mūsu žurnāla intervijas, stāsta par cilvēku dzīvi. Kāda ir tava dzīve? Tev taču ir vecāki, sieva, bērns un draugi…
– Jā, man ir četri draugi, bijušie klasesbiedri. Satiekamies reizi divos mēnešos. Braucam pie dabas. Iedzeram. Spēlējam futbolu. Nesen bija liels joks. Redzam, ka futbolu spēlē sīki puišeļi. Mēs tūlīt iesim un parādīsim viņiem, kā jāspēlē! Viņi mūs tā sasita lupatās… Bija tāds kauns! Jo viņi ātri skrien. Mēs vairs tā nevaram, rumpis netur. Ar draugiem daudz runājamies. Par politiku, sabiedrību. Gvelžam arī pilnīgas muļķības un smejamies. Par sevi runājam, kā kuram iet kā cilvēkam.
– Par sievietēm arī runājat?
– Protams! Tāpēc jau mēs, džeki, satiekamies! Kāds apprecas, kāds iemīlas, gaida bērniņu, šķiras. Kas var būt vēl svarīgāks? Pagājušajā vasarā biju vedējtēvs savam draugam. Tā bija mana cilvēciski visvērtīgākā pirmizrāde – sagādāt draugam izdevušos šo lielo dzīves dienu.
– Tu nākot no vienkāršas vides. Kāda tā ir?
– Strādnieku ģimene. Esmu izpētījis savu dzimtu līdz pat vecvecvecākiem, un neviens nav bijis mākslinieks. Pat ne muzikants lauku kapelā. Visi zemnieki un strādnieki, Latgales lauku cilvēki. Mamma strādāja tirdzniecībā, tēvs bija metinātājs un veļas mašīnu meistars. No kurienes manī uzšķīlās šis mākslas gēns? Visi brīnās. Arī lepojas un priecājas. Tā, ko vēl par sevi pastāstīt…
– Vienkāršas lietas. Piemēram, kas tevi dara laimīgu?
– Mans bērns mani dara laimīgu nemitīgi, tas ir brīnums… Brauciens uz Klaipēdu, kad esmu četras stundas ceļā viens mašīnā. Tā ir brīvības sajūta. Esmu laimīgs, kad cilvēki saka viens otram paldies, jo mēs ikdienā to reti darām. Man patīk, ka esmu skaidrībā, ko turpmākajos dzīves gados gribu paveikt. Tā ir laime – redzēt savu ceļu. Man ir lieli plāni. Jūtos kā dzīves sākumā.
– Un kas sāpina?
– Neiecietība. Paviršība. Politika. Kad runa ir par bankām, valsts finansēm, sociālajām problēmām. Mani sāpina un tracina krievvaldīgo jautājums. Zinu, ka šo problēmu jau sen varēja atrisināt ilgtspējīgā veidā, taču tas nav izdarīts. Tiek naidotas un provocētas mūsu divas kopienas, un izmantotas tikai pirmsvēlēšanu kampaņās.
Man riebjas, kā mēs savas valsts problēmas aizmālējam ar Putina biedu, ar militarizāciju un tā saukto drošību.
Mums ir tik nevīžīga attieksme pret mūsu uzņēmējiem. Latvijas zeme izpārdota ārzemju investoriem. Ekonomiski mēs esam totāli okupēti – kā bankas klients esmu Zviedrijas varā. Lielveikali pieder citām valstīm. Jaunā uzņēmēju paaudze nevar īstenot savas idejas, jo valsts pārvaldes sistēma viņus nemitīgi atsēdina: «Te nekas nesanāks, tavs bizness neaizies. Oi, kam mums tā tava ideja!»
Pie varas ir nosacīti mūsu vecāku paaudze. Un tā neļauj jaunajiem elpot. Vecāki mums neuzticas, neļauj pat kļūdīties un bankrotēt. Šķiet, neviens vēl nav sapratis, ka jauno vīriešu paaudzi vairs neinteresē amati un posteņi, karjera agrāko laiku izpratnē. Mūs interesē īstenot savas idejas un apliecināt sevi. Bez posteņiem. Mūs interesē radošums jebkurā jomā. Radošums drīz būs visdārgākā prece pasaulē.
– Kāds tu esi kā vīrs?
– Varētu būt labāks.
– Es jau nejautāju, cik procentuāli labs tu esi.
– Man ir labs raksturs. Ar mani ikdienā nav grūti. Esmu praktisks, protu visus vīriešu darbus, un tie man sniedz gandarījumu kā ģimenes cilvēkam. Nekad neesmu atļāvies mājās eksplodēt, kliegt uz sievu, rīkot scēnas vai kļūt rupjš. Es to nemaz nespētu. Ar mani ir jautri, viegli un patīkami pavadīt laiku. Ar mani nav garlaicīgi. Zinu arī savus trūkumus. Sieva bieži manā vietā izdara to, kas būtu jādara man, un to es pārdzīvoju. Reizēm ar skaudību skatos uz citiem vīriešiem un domāju – lūk, tas ir īsts vīrietis!
– Ko viņi dara citādi nekā tu?
– Viņi prot izdarīt tā, ka viņu sievietes jūtas pavisam labi. Viņas jūtas īpašas, aprūpētas. Šie vīrieši ir kā karaļi, kas pamāj ar savu zizli, un viņu sievietes dzīvo un jūtas kā princeses. Tieši tā. Princeses! Es…
Piemēram, vispār neko nesaprotu no automašīnām. Man tā ir aklā zona.
Servisā jautā, kāds manai mašīnai motors. Ko? Kas? Es tikai zinu, kur jālej degviela un logu mazgāšanas šķidrums… Gadās, ka sieva ved manu auto uz servisu. Tad jūtos tā ne visai.
– Tava sieva ir ļoti cienīta jogas pasniedzēja. Tu dalies ar viņu šajā dzīvesstilā?
– Nē. Joga man ir par lēnu un garlaicīgu. Esmu mēģinājis, bet tas nav man. Es pat mierīgi nosēdēt nevaru, trinos un dīdos. Sieva saka – tieši tāpēc tev ir vajadzīga joga! Nē, nē… Man ļoti patīk iepirkties. Mana vājība ir gadžetu veikali. Varu neko nepirkt, bet eju uz veikalu un laimīgs blenžu uz gadžetiem. Vai uz grāmatu veikalu. Tad nāk viena diena, kad jūtu, ka man vajag pirkt. Es pērku! Apģērbus, apavus, dārza mēbeles! Varu tai dienā uz pirkšanas viļņa iztērēt briesmīgu naudu.
– Pērc tikai sev vai arī citiem?
– Laikam vairāk sev, tas jāatzīst. Tikai aiz kauna izjūtas nopērku kaut ko ģimenei… Bet es nemāku citiem nopirkt mantas, piemēram, sievai kleitu. Ja esam kopā veikalā, tad gan vislabāk zinu, kuru kleitu viņai vajag. Nesu viņai drēbes uz pielaikošanas kabīni un esmu baigais viszinis. Sieva sūdzas, ka viņas garderobe kļuvusi melnbalti pelēka, jo tās ir manas mīļākās krāsas. Esam kopā divpadsmit gadu, kļuvuši līdzīgi. Visas sīkās krīzītes izdzīvotas…
– Tiešām visas?
– Nu, četrdesmit gadu krīze man vēl priekšā. Par to visi joko, bet es šo krīzi labi saprotu, tai ir liels spēks. Tomēr labāk gribētu nomainīt mašīnu, nevis sievu, kad tā krīze nāks… Reizēm sev atgādinu, kāda ir vīrieša vidējā dzīvildze. Cik man vēl vidēji atlicis? Ko šajā laikā gribu iegūt? Un ko esmu gatavs zaudēt? Cik bērnu man vēl būs? Cik izrāžu vēl paspēšu uztaisīt savā produktīvajā laikā, kad ir cerības uz saviem spēju augstumiem? Nemaz tik daudz nesanāk. Jebkurš radošs cilvēks grib būt ģeniāls. Piedzīvot ģenialitāti. Arī es to gribu.
*Intervija publicēta žurnālā Santa 2018. gada jūlijā
