Bobslejists Matīss Miknis: «Sports attiecībām netraucē, tas drīzāk stiprina mūsu saikni»

Matīss ir kā radīts, lai stumtu. Viņš šo smago darbu dara gan Oskara Ķibermaņa pilotētajā divniekā, gan četriniekā. Kamēr vien latvieši iepaliks vāciešu tehnoloģijām, tādu vīru spēks kā Matīsam būs mūsu spēcīgākais trumpis. Bobslejā Matīss Miknis ienāca no basketbola. Lai gan viņš mērķēja uz stūmēja vietu, kādu brīdi ir sēdēts arī pilota krēslā.
Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
9. jūlijs

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne

– Es tikko no pieņemšanas pie prezidenta.

Un kā gāja?

– Diezgan raiti. Vējonis centās.

Un kā tev pašam ar runāšanu?

– Neesmu baigais runātājs. Mēs, bobslejisti, visi esam diezgan līdzīgi šajā ziņā. Nevienam no mums tā uzmanība īpaši nepatīk. Protams, ja mani uzaicina, es arī atnāku parunāties. Cenšos neatteikt.

Kāpēc tev uzmanības faktors nav svarīgs?

– Ne jau uzmanības vai popularitātes dēļ esmu bobslejā.

Kādēļ tad?

– Jo man patīk darīt to, ko es daru. Zinča (Zintis Ekmanis – aut.) vienmēr saka – tu nebūsi bagāts, bet būsi slavens.

Labi, tad sāksim ar vienkāršu jautājumu – ko nozīmē būt bobslejistam?

– Uz to man grūti atbildēt. Tas tāds filozofisks jautājums. Tas ir smags mauciens. Kā lai citādi vēl paskaidro? Pirmkārt, ja tev ļoti nepatīk tas, ko dari, nav vērts turpināt. Otrkārt, tev iekšā kaut kam ir jādeg, ir jāgrib pierādīt, ka tu vari un gribi strādāt kopā ar komandas biedriem. 

Komanda – tas tev ir svarīgs faktors?

– Noteikti. Basketbolā to sauc par – taimingu, proti, kā viens spēlētājs ar otru laukumā saprotas. Arī bobslejistiem tas ir ļoti svarīgi. Vieglatlētiem, nonākot bobslejā, pie šīs īpašības ir jāpiestrādā. Tie, kuri pirms tam bijuši un darbojušies komandā, ir vairāk gatavi dažādiem pavērsieniem, viņi lasa situāciju.

Man arī ļoti patīk kopības sajūta, kopīga iešana uz mērķi.

Protams, pilots ir tas, kurš mūs ved, bet mums katram savs darbs jāizdara. 

Bobslejā, ja tā var teikt, esi salīdzinoši nesen.

– Tagad aizrit piektais gads. Es atnācu pēc Soču olimpiskajām spēlēm. Būšana bobslejā dalās pa cikliem. Tagad man ir noslēdzies viens pilns cikls un sācies nākamais.

Pirms Sočiem tev bija interese par bobsleju?

– Bija. Ar vienu acs kaktiņu uz to skatījos. Mani ļoti laikus vervēja. Daudzi teica, ka man ir jāiet bobslejā. Viens no tiem bija Krišjānis Kuplis (LSPA lektors, fiziskās sagatavotības treneris – aut.). Bet es atvairījos, sakot, ka spēlēju basketbolu un studēju Latvijas Sporta un pedagoģijas akadēmijā. Taču, mācoties otrajā kursā, jau skaidri zināju, ka pēc sezonas aiziešu uz atlasi. Man bija vienalga, kā bobslejisti nostartēs olimpiādē. Ne jau tāpēc, ka kāds izcīnītu medaļu, man vairāk gribētos nokļūt bobsleja vidē.

Ko Kuplis tevī saskatīja?

– Lai iestāstos akadēmijā, ir jākārto fiziskās sagatavotības testi. Man bija diezgan labi rādītāji, sevišķi sprinta distancē.

Tad jau sanāk, ka studijas tagad esi pametis.

– Tā varētu teikt. Kad sākās bobslejs, mācības beidzās. Es gan visādi centos savienot. Mums ir baigi gara sezona. Kad beidzot atgriezos mājās, vēl vajadzēja braukt uz Rīgu, lai mācītos. Es sevi vairs nespēju pielauzt, lai paralēli arī studētu. Bet kaut kad gribu tās pabeigt, gribas to papīru.

Cik daudz laika tu pavadi ārpus mājām?

– Trīs mēnešus mums ir tīrais sacensību grafiks. No vasaras sākuma – jūnija – līdz pat sacensībām ik pa divām nedēļām dodamies uz nometi Usmā. Mans prombūtnes rekords sacensību sezonā ir divarpus mēnešu. Tas jau ir jūrnieka cienīgs termiņš. Tad galīgi baterijas iet uz beigām. Mačos nedēļas skrien ātrāk, bet treniņu nedēļas mēdz vilkties. Tādos brīžos galvenais ir atcerēties, kāpēc tu to dari, tad šaubas ātri pagaist.

Tava miesasbūve, ejot uz atlasi, bija tāda, kāda tā ir tagad?

– Šo gadu laikā man ir nākuši klāt seši kilogrami. Es esmu lauku puika. Jau tad, kad vēl biju basketbolists, lielu uzmanību pievērsu fiziskajai sagatavotībai. Iespējams, tāpēc biju stiprāks un ātrāks nekā vienaudži. Patiesību sakot, es jau pirms tam gatavojos diezgan līdzīgi tam, kā tas notiek tagad. Vienīgi smagatlētika ir nākusi klāt.

Kad pretendēji uz iesaukumu, jauno bobslejistu atlasē bija 120 kandidātu. Kāda bija noskaņa?

– Es tur jutos kā iemests. Vairums bija vieglatlētu. Man vienīgajam kājās bija čības. Visi pārējie laida ar naglenēm. Pēc atlases mani uzaicināja uz treniņu nometi. Tā tas sākās.

Cik puišu izturēja atlasi?

– Daudz. Negribu samelot. Šķiet, desmit. No mums gribēja izveidot ekipāžu. Un mēs, jauni džeki, arī braucām. Es sāku kā pilots. Pirmajā gadā visi, kas vālējām četriniekā, bijām jauniņie. Neviens ar pieredzi. Divās trasēs pat piedalījāmies mačos.

Mani uzreiz sēdināja pilota krēslā, lai gan pašam bija citi mērķi. Ar Sandi Prūsi bija vairākas sarunas. Viņš teica, ka man ir jābrauc. Es atbildēju, ka mēģināšu – var jau būt, ka sanāks un iepatiksies. Pilotam sākums ir grūts. Augļi nāk tikai pēc diviem, trim gadiem.

Vai tu nevarēji atteikties no pilota krēsla?

– Ja galvenais treneris saka, ka man ir jābrauc, es arī mēģinu.

Bet kāpēc Prūsis izvēlējas tieši tevi?

– Latvijas bobsleja izlases rokraksts ir – spēcīgs pilots. Tas ir tā vērts. Lai cīnītos divniekos, abiem jābūt spēcīgiem. Nav vairs tie laiki, kad ar vāju startu varētu cīnīties par pirmajām vietām.

Vai varētu teikt, ka pilotēt bobu ir kā vadīt formulu pa ledu?

– Bobsleja pilotēšanu ne ar ko nevar salīdzināt. Sākumā man stāstīja, ka tas ir līdzīgi kā vadīt automašīnu. Bet tā galīgi nav. Bobs pa ledu vadās tad, kad uz to darbojas centrbēdze. Taisnēs saķere ir daudz sliktāka.

Pirmajā dienā ar divnieku abas reizes nokritu. Kritu arī nākamajā dienā. Pēc tam man nedēļu vajadzēja iepauzēt, jo biju kārtīgi apdauzījies. Par to beidzamo kritienu pat Prūsis brīnījās. Siguldā no pašas augšas esmu braucis tikai vienu reizi, turklāt ar monobobu. Bet Eiropā pirmajā gadā esmu pat četrinieku pilotējis. Zintis saka, ka braucot jāķer kaifs, bet es kaut kā to nevarēju noķert.

Jo stumšana ir sirdij tuvāka?

– Ar tādu domu es arī nācu. Man gribējās konkurēt ar pārējiem stūmējiem, parādīt, ko varu. Es pat teiktu, ka stumšana ir atsevišķs vingrinājums, tāpat kā sprints vai svari. Negribu teikt, ka esmu pārāks par citiem. Es drīzāk ar visiem konkurēju.

Kā tev šķiet, vai pastāv iespēja, ka Matīss Miknis vēlreiz nonāks pie boba stūres?

– (Nopūšas.) Šo man daudzi jautā. Es nezinu. Pirmajā reizē man tā tomēr bija tumša bilde, cīņa par izdzīvošanu ceļā uz leju. Tagad, pabraukājot ar piedzejušiem džekiem, esmu vairāk sapratis tās izjūtas.

Pat neredzot ceļu, ar muguras smadzenēm jūtu, kāds ir brauciens, – kur piesitamies, kur iebraucam vēlāk vai par ātru. Ir dažas trases, kurās es pats gribētu nobraukt, bet man patīk tas, ko daru pašlaik.

Kādreiz bija tā – tie, kuriem labāks rezultāts, tiek dēvēti par pirmo ekipāžu. Taču bieži bijis arī tā, ka stūmējus sakombinē citādi, un rezultāts ir līdzīgs. Četriniekos ir baigā ķīmija, ko pat nevaru izskaidrot.

Šogad jums četriniekos bija ķīmija?

– Domāju, ka jā. Jānis Strenga, Arvis Vilkaste un Oskars Ķibermanis tomēr ir ļoti pieredzējuši džeki. Tagad jau laikam arī sevi varu saukt par pieredzējušu, lai gan joprojām no viņiem varu pamācīties. Man laikam rādītājs ir tas, ka komandā viss notiek brīvi, nav kāds jāskubina, un neviens ne uz vienu nedusmojas. Trīs mēnešus dzīvojot kopā ar večiem, pastāv iespēja, ka cits citam var apnikt. Mums ikdienā visu laiku ir jāšancē plecu pie pleca.

Armijā, šķiet, tu neesi bijis, bet bobslejs izklausās kaut kas tuvu tam.

– Mums nav tādas disciplīnas kā armijā. Mēs paši zinām, kas jādara. To, ko darām, mēs darām sev. Pār mums neviens neskalda un nevalda.

Tie bobslejisti, kuri vēl nav izauguši līdz veču līmenim, šo tevis teikto saprot?

– Tu nevari būt labs stūmējs jau pirmajā gadā. Tev ir jāiziet caur bobsleja virtuvi. Tikai tad tu apmēram sapratīsi, kas šeit notiek. Tad, kad esi saradis ar citiem, lietas sāk aiziet pašplūsmā. Līdzīgi kā šogad mums. Atceros, kad pats biju jauns, to vien darīju, kā skatījos, ko citi dara. Visu laiku vajadzēja uzdot jautājumus par to, ko nezinu vai nesaprotu.

Pats diezgan ātri tiki pie večiem.

– Jā, man bija tā laime. Jau pirmajā sezonā startēju ar Uģi Žaļimu un guvu pieredzi ar Intaru Dambi un Kristapu Kalniņu.

Kurā brīdī sajuties večiem piederīgs?

– Tagad man šī sajūta ir parādījusies, jaunie nāk, lai uzdotu kādu jautājumu.

Sperot pirmos soļus bobsleja virtuvē, iesvētības arī piedzīvoji?

– Mums ir tāds teiciens – tu neesi bobslejists, kamēr trasē neesi nokritis. Tikmēr tu vienkārši vizinies (smejas).

Kad kāds jaunais, kurš jau guvis arī zināmu pieredzi, nokrīt, pārējie viņu apsveic. 

Bet kritiens ir nepatīkams jebkurā gadījumā.

– Protams, lai gan iekrampējies un vienkārši šļūc, citreiz kritieni ir neveiksmīgi.

Man pašam ir gadījies šļūkt un nodedzināt plecu. Tagad mums ir speciāli krekli, kas no tā pasargā, bet iepriekš tādu nebija.

Tev rēta no šī šļūciena ir?

– Ir, turklāt diezgan pamatīga.

O, to mēs varētu nobildēt!

– Nevajag, nevajag. Es ar to nelielos.

Ņemot vērā šo un citus kritienus, vai kādreiz tev ir bijis bail doties trasē?

– Esmu par to domājis. Līdz šim neesmu baidījies. Uztraukums ir sildoties, bet, nostājoties uz starta, viss pagaist, jo zinu, kas un kā man jāizdara. Manuprāt, tā ir forša īpašība, ko sportists var iegūt, – nedomāt ne par ko citu, tikai par to, kas tev ir jāizdara.

Oskars Ķibermanis intervijā KLUBAM pirms diviem gadiem stāstīja, ka konkurence stūmēju vidū ir liela. Nekad nevarot zināt, kurā brīdī kāds būs labāks un tevi nomainīs. Tas nerada stresu?

– Man jau šķiet, ka tas drīzāk paceļ un pavelk, ja kāds elpo pakausī. Es pats sākumā nācu un strādāju ar domu, ka gribu pārspēt tos lielos. Bija interesanti. Tu pienāc pie večiem, lai uzdotu kādu jautājumu, bet viņi jau uz tevi skatās ar aizdomām un paši uzdod jautājumus par to, ko es daru. Es arī nekad neatsaku un palīdzu. Tagad mēs cits citam prasām padomu, un tas ir normāli. Pirms diviem gadiem tomēr bija citādi, kad bija pirmā un otrā ekipāža.

Ko tev pašam nozīmē tas, ka vari pārstāvēt savu valsti un esi vienā no planētas spēcīgākajām izlasēm?

– Tas, ka varu pārstāvēt savu valsti un cīnīties ar labākajiem, dod ekstra motivāciju. Jau pirmajā gadā, stāvot uz starta, dažkārt aizdomājos, cik tālu esmu ticis beigu beigās.

Šosezon kļuvāt par pasaules vicečempioniem. Televīzijā gan neizskatījās, ka kāds no jums ļoti priecātos. Tu, šķiet, vienīgais iesmaidījies.

– Nē, nē. Es biju tas, kurš bija visvairāk sarūgtināts, jo apzinājos, ka pirmā vieta nemaz nebija tik tālu. Es nezinu, kur otrā dienā Frančesko Frīdrihs to starpību atrada. Mēs paši nesapratām. Pirmajā dienā rezultāts bija tuvs, kā mačos pieklājas. Pusstundu pēc apbalvošanas es tomēr sapratu, ka arī otrā vieta ir kaut kas. Vistleras trasē mums nekad nav viegli gājis, sevišķi man ar Ķibermani divniekos. Pirmajā gadā nokritām. Otrajā gadā Oskars bija traumēts. Bet šogad negaidīju, ka čempis trasē, kurā mums ir vismazākā pieredze, izvērtīsies tāds.

Pārējie komandas biedri priecājās?

– Protams. Pret Vistleras trasi visiem ir bijība. Tur ir gan ātrums, gan kritieni. Šogad krita daudz sieviešu ekipāžu. Krita arī paši kanādieši.

Kā jūs uztverat vāciešus? Šķiet, tā pat vairs nav konkurence, bet kaut kas dziļāks.

– Mēs konkurējam fiziski. Bet tehniski nevaram būt pārāki. Divniekos vispār gāja ļoti grūti, jo vāciešiem ir šādas tādas priekšrocības.

Kādas?

– Tās ir dažas tehniskas lietas, kas viņiem dod rezultātu. Pārsvarā visi brauc ar vecā tipa bobiem. Šķiet, vācieši ir soli tālāk – nākamajā pakāpē. Mēs nesaprotam, kāpēc viņus laiž cauri kontrolei. Šobrīd visas valstis nedaudz buntojas un grib piegriezt vāciešiem skābekli. Redzēs, kas notiks nākamgad.

Viņiem ir turbīna bobslejā?

– Viņiem ir mezgli, kas dod rezultātu. Es zinu, kas apmēram viņiem tur ir, bet ne precīzi, tāpēc nevaru atbildēt, jo neesmu pilnīgi drošs.

Jūs paši viņu bobam tiekat klāt?

– Gadās, ka nedaudz tiekam. Mēs arī esam šo to netīšām pakustinājuši…

Tātad spiegošana ir aktuāla.

– Ja bobs stāv, drīksti pieiet un paskatīties, bet

vācieši parasti savam bobam stāv apkārt un bezmaz sargā vai sasēžas iekšā, lai citi neko neredz.

Mums tā nav. Mēs ļaujam apskatīt. Viņiem ir ļoti svarīgi uzvarēt, jo bobslejā tiek ieguldīta milzu nauda. Vāciešiem ir valsts finansēts koncerns FES, kurš izgatavo divnieku bobus izlasei.

Un kas jums taisa kamanas?

– Mēs tās pērkam no latviešu uzņēmuma BTC, bet Valner kamanas pērkam no austriešiem. FES nevienam citam neko nepārdod, tās tiek tikai vāciešiem.

Satiekot vāciešus trasē, mēdzat viņus arī uz pleciņa paņemt?

– Mums ir diezgan draudzīgas attiecības. Sevišķi draudzīgs ir Johannes Lohners. Viņš vienmēr pienāk un parunā. Reizēm, ja Frīdrihs ir vadībā, Lohners pienāk un saka – apbrauciet viņu. Arī vāciešiem pašiem komandas iekšienē ir baigā konkurence.

Fiziski jums ir, kur pielikt?

– Fiziski vienmēr ir, kur pielikt.

Uģis Žaļims smagatlētikas treniņos tupus ceļot 270 kilogramus.

– Tiesa. Man oficiālais ir 220 kilogrami. Uģis ir baigais, viņam ir krampis. Mums katrā vingrinājumā ir savs vecis. Nav tā, ka viens var visu. Intaram Dambim pieder Latvijas bobslejistu rekords stieņa celšanā uz krūtīm – 180 kilogramu. Man vēl ir, kur pielikt, jo esmu pacēlis 165 kilogramus. Man pieder neoficiālais rekords vasaras tačkas stumšanā, kas sver aptuveni 100 kilogramu. Es 30 metrus nostūmu 5,40 sekundēs.

Ir kāda disciplīna treniņos, kas tev pašam ne pārāk patīk?

– Vasarā mums ir Kūpera tests. Tā ir rakstura pārbaude – 12 minūtes skrienam pa stadionu un mēģinām no sevis izspiest pēc iespējas vairāk noskrietos metrus. Šis tests nepatīk nevienam. Sevišķi tiem, kuri bobslejā ir jau ilgāku laiku. Mēs trenējam eksplozivitāti, sprintu, bet izturības īpašības ar katru gadu iet mazumā.

Lasīju, ka tavs hobijs ir makšķerēšana.

– Ne tikai. Man nav viena noteikta hobija. Man patīk arī taisīt un restaurēt tehniku. To, ko esmu darījis līdz šim, par restaurāciju gluži saukt nevarētu, tā drīzāk ir pieķibināšana. Man patīk tehnika un tehniskie sporta veidi – motokross un rallijkross. Tur džeki dod visu ārā.

Tev ir kāds restaurācijas projekts plānā?

– Es gribētu restaurēt bavāriešu motociklu. Motocikls gan vēl nav nopirkts, esmu meklējumos. Man ir mazs sapnītis – sava garāžiņa, kur varu kaut ko uzveidot.

Šogad pēc vienām sacensībām Māris Rīmenis zvanīja Sandim Prūsim, lai noskaidrotu viņa domas par bobslejistu sniegumu un cita starpā Sandis pasūdzējās, ka busiņā atstātais aliņš ir sasalis.

– Tas vispār bija mūsu vinnētais aliņš. Mēs jau paši tikpat kā nedzeram. Nu, vienīgi paretam kādu alus glāzi. Treneri palēnām to aliņu izdzer mūsu vietā, bet kaut kā gadījās tās pudeles aizmirst busiņā. Toreiz viņi vaimanāja, ka alus sasalis (pasmaida).

Jūsu dzīvesveids savā ziņā ir līdzīgs rokmūziķiem…

– Tā varētu teikt. Mums ir tūre. Mēs nospēlējam koncertu un dodamies uz nākamo vietu.

Jums busiņā gadās arī gulēt?

– Ja braucam mājās, tad sutku tā arī maucam, maināmies pie stūres un laižam. Tad gan gadās pagulēt.

Jūs paši stūrējat busiņu?

– Nuja! Tu to nezināji? Mums nav nekādu personīgo šoferu. Sportisti sadalās pa vieglajiem busiņiem, un tad vēl vienam stūmējam jāiet uz busu, kurā ir tehnika, lai vajadzības gadījumā varētu nomainīt mehāniķi. Arī šī nianse veido bobslejistu mikroklimatu.

Tava draudzene esot tava dedzīgākā fane.

– Tā ir. Viņa ir numurs viens. Pēdējos gados viņa maniem radiniekiem un draugiem organizē braucienus uz sacensībām. Šogad viņi bija Sanktmoricā. Siguldā pēc Pasaules kausa brauciena redzēju un dzirdēju savējos, kuri visu dienu bija stāvējuši, lai atbalstītu. Viņi bija izlijuši un pārsaluši, taču atbalstīja. Baigais paldies viņiem par to.

Kā draudzene sadzīvo ar to, ka tik ilgi esi prom?

– Lēnām, bet viņa pie tā ir pieradusi. Gadās, ka Prūsis vēl starp braucieniem ieliek nometni, tad ir, kā ir, bet viņa saprot, kāpēc es to daru.

Sports attiecībām nevienā brīdī nav traucējis?

– Domāju, ka nē. Tas drīzāk ir stiprinājis mūsu saikni. Tikai tad vari redzēt, ko tu patiesībā tam otram nozīmē.

Vai ir tā, ka viņa ir arī vienīgā, kurai atļaujies izrādīt savu vājumu?

– Iespējams, jā. Viņai es saku visu, ko domāju un kā jūtos.

Kas, tavuprāt, būtu Latvijas bobsleja izlase bez Sanda Prūša?

– Grūti pateikt. Es pirmsākumos nebiju klāt. Tagad tiek plūkti ieguldītā darba augļi. Piloti vairāk vai mazāk ir izaudzināti, ja neskaita jaunos. Man kā stūmējam ar Sandi darīšana ir mazāka. Man vairāk jākomunicē ar fiziskās sagatavotības treneri Jāni Ozolu. Prūsis vairāk kontaktējas ar pilotiem.

Prūsis jums ir autoritāte?

– Es viņu uztveru kā galveno treneri. Turklāt viņš visu baru notur rāmjos. Ja kāds neklausa, ir sankcijas.

Tu tagad runā par cirtienu no algas?

– Iespējams. Es to neesmu izjutis, bet džeki ir. Ja kāds neierodas uz treniņu, iepriekš nepaziņojot, var saņemt cirtienu.  

Cik, tavuprāt, augstu sasniegumu sports ir veselīgs?

– To, ko mēs darām, es pielīdzinu strādnieku vai celtnieku darbam. Man sports ir fiziski smags darbs.

Zaudējumus tev viegli sagremot?

– Visgrūtāk ir pārvārīt tās pāris simtdaļas, kuru dēļ izšķiras liktenis. Bet tāds ir sports. Mēs tomēr cīnāmies par simtdaļām. Neviens ilgi par to nepārdzīvo. Nāk jauna trase un sākas cits stāsts.

Tagad, atskatoties uz visu, ko esi ieguldījis, lai būtu tur, kur esi, tu spēj apzināties, ka tas noticis pa īstam?

– Reizēm nostājos uz starta un atceros, kā savulaik startus vēroju televizorā. Tagad es pats stāvu startā un kāds cits, iespējams, vēro mani. Kad bijām Vankūverā un cīnījāmies par zeltu, iedomājos par to, kas šo pāris gadu laikā ir sasniegts.

Intervija publicēta žurnālā KLUBS Nr. 5 2019

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs