Rīga +15°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Otrajā vloga epizodē «Narvesen» studijā viesojās Jēkabs Rēdlihs, lai dalītos sporta dzīves aizkulisēs – pārdzīvojumos, bailēs un iekšējos izaicinājumos.
Arī sportista iekšējā pasaule var būt trausla
Atceroties lielākos izaicinājumus sportā, Jēkabs atzīst, ka liela loma bija emocionālajam spiedienam un bailēm kļūdīties, un, dibinot ģimeni, šīs sajūtas pastiprinājās: «Mana lielākā problēma bija tā, ka es sāku baidīties, ka neizdarīšu tā, kā treneris grib – ka kļūdīšos un tikšu nosēdināts malā. Bet man bija jānodrošina ģimene, tādēļ es dzīvoju bailēs kļūdīties.»
Bailes un nedrošība Jēkabam sekoja arī ārpus laukuma – likās, ka arī ģimenes dzīvē jāsaglabā šī nesagraujamā un spēcīgā cilvēka loma, tomēr iekšēji sajūtas bija pavisam citas – brīžiem neskaidras un nomācošas.
Jēkabs atzīst, ka bija iespēja izmantot sportistiem pieejamo psihologa palīdzību, taču informācijas trūkums un valdošais uzskats par to, ka īstam vīrietim nav šādas nepieciešamības, mudināja emocijas un sajūtas slēpt sevī: «Mūs ieprogrammē, ka tev jābūt čalim, tādēļ tu nevari izrunāt kaut kādas lietas un pārdzīvojumus, lai saprastu, kādēļ tevī ir šādas domas. Bet tu neesi mīkstais, tu vienkārši līdz galam nesaproti sevi, tādēļ nezini, kas tev ir vajadzīgs.»
Ar paša radīto programmu sportists pieklusināja savas emocijas un ignorēja domas, lai tās netraucē karjerai.
Kauns atzīt, ka netiec galā
Ar galvu metoties karjerā, Jēkabs savu fizisko un mentālo veselību atstāja novārtā, kaut gan pirmais «sarkanais karogs” bija jau pašā karjeras sākumā. Jau tajā laikā jaunais sportists saskārās ar nopietnām veselības problēmām: «Uz nedēļu nonācu slimnīcā, kur man tika konstatēta autoimūnā saslimšana. Bet tad jau biju jauns, stulbs un naivs, tāpēc vienkārši, izlikos, ka viss labi, iedzēru zāles un maucu tālāk.» Tomēr, ignorējot ārstu ieteikumus, Jēkabs turpināja «močīt», un pēc vairākiem gadiem autoimūnās saslimšanas simptomi atgriezās – šoreiz Covid, pārslodzes un veģetatīvās distonijas pavadībā.
Vien slimības novārdzis un pilnībā bezspēcīgs Jēkabs aizdomājās par to, kā patiesībā jūtas viņš pats un kā jūtas ģimene, saprotot, ka grib mainīties: «Es negribu būt šāds vīrs, šāds tēvs, jo viņi taču redz, kāds ir tētis. Jā, viņš smaida, bet viņš nav piepildīts, viņš ir izlādējies.»
Atrodoties vienā no dzīves zemākajiem punktiem, Jēkabs saprata, ka vairāku gadu garumā baidījās ieskatīties sevī: «Es biju staigājis kā zombijs, jo man prātā bija viena misija, un man bija kauns pieņemt un atzīt, ka ar to netieku galā.»
Tomēr līdz ar savu sajūtu pieņemšanu Jēkabs uzsāka ceļu pēc iekšējā miera un harmonijas, un pašlaik Jēkabs var teikt, ka jūtas laimīgāks un mierpilnāks nekā jebkad iepriekš.
