Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Mammu, šovakar klases sapulce! Tu atceries? Būsi? – meita, tikusi ģimnāzijā, ir ļoti apzinīga.
– Protams, meitiņ!
– Jo tur stāstīs gan par skolu, gan par ekskursiju! Un visu ko citu!
– Labi, labi, meitiņ!
– Tu tiešām būsi? Jo pēc sapulces māsas skolā tu teici, ka tas bijis sviests un zemē nomests laiks!
Ārprāts, turpmāk jātur mute un jābeidz paust savas patiesās domas. Jo! Tas! Bija! Traki! Nu tas taču ezim skaidrs, ka skolas laikā ceļot nav ieteicams, ka grāmatas ir jāapvāko un ka uz stundām jāierodas laikus.
Visi to zina. Vai visi to ievēro? Paskatieties no rīta darba sapulcēs! Trīs reiz ha-ha-ha.
Vienmēr kāds kavē. Vienmēr kāds uz plānošanas tāfeles uzraksta kaut ko nesaprotamu. Un vienmēr būs kāds, kurš izliksies, ka saslimis, un piečakarēs pārējos. Bet to nez kāpēc nevar atrakstīt e-klasē. Gribi būt svarīgs? Sasauc sapulci!
Taču es noteikti spēju izturēt vēl vienu skolas sapulci! Plus vakarā vēl man ūdens aerobika un sīkajiem baseins. Tāpēc lieku pulksteni uz sešiem rītā. Ir jāsakrāmē mantas jau laikus. Kur abi mazie dvieļi? Ārprāts, un kādi tie krokši izskatās pēc vasaras… Žigli zem krāna, līdz vakaram nožūs.
Launaga kārbiņas arī jāpiepilda. Burkāni! Sen nav bijuši burkāni līdzi. Bet kur mizotājs? Sagriezīšu vēl arī gurķi. Siermaizi tad šoreiz ne, bet sausmaizīti var ielikt. Un kādu ledenīti. Vai batoniņu. Mati! Mati jāizmazgā. Cik jau pulkstenis? Ui, sīkos vajag modināt!
– Sauļuki, šodien mums vienā skriešanā. Jums pašiem būs jāizmācās, labi? Pēc skolas. Jo man darbs un tad vēl darbā viens seminārs, un tad es pa taisno jozīšu uz māsas ģimnāzijas sapulci. Labi?
– Bet baseins?
– Uz baseinu noteikti! Tagad visi šķauda un klepo, mums jāsporto un jāturas pretī vīrusiem!
Taču diena iegriežas pilnīgi pretēji manai izcilajai plānošanai.
– Anna, mums viss ir d… – Priekšnieks vismaz ir atklāts.
– Tas ir kā?
– Tas ir tā! Visam otrajam stāvam kovids! Un man šodien iebrauc igauņi. Un sīkajiem dārziņā pirmā sapulce.
– Bet man arī! Skolā!
– Anna, nu ko tu par skolu nezini? Tur galvenais visu nokārtot, ar učukiem nelekties un baigi bieži neslimot.
– Jā, bet…
– Anna! Es visu šā mēneša prēmiju fondu – tev! Vienkārši sagaidi mūsu igauņus, aizved vakariņās, un tev nav pat jāpaliek!
– Bet…
– Tu esi šķīrusies? Tak vīrs ir! Lai aiziet uz sapulci…
Un pēkšņi es atceros, ka es tiešām joprojām esmu attiecībās. Un salīdzinoši labās. Nu tad seko zvans mīļotajam.
– Kur man jābūt? Kādā vēl sapulcē?
– Klausies, es nevis negribu, es vienkārši totāli netieku! Visus šos gadus es tev esmu kaut ko lūgusi? Par dārziņu vai skolu? Nekad! Neko! Aizej uz sapulci!
– Bet es tur neko nezinu!
– Es arī nezinu. Vispirms zālē, tad klases telpā. Paraksti, ja vajag, kaut kādas tur atļaujas. Bet galvenais – noklausies! Un pieraksti!
– Labi. Es aiziešu. Bet es tev neko nesolu…
Kad pēc baseina ieveļamies mājās, izskatās, ka kāds ir atgriezies no kara. Dīvāns izlaists, televizors ieslēgts, blakus vīnogu bļoda un čipsu paka.
– Nu? Biji?
– Anna, da tur viss kopā… divas stundas gāja!
– Nujā! Protams, tā vienmēr ir.
– Ko tu man neteici? Es gandrīz nomiru! Ārprāts! Un tikai runā. Un runā. Un runā.
– Labi! Bet ko teica? Kas man jāzina? Tu kaut ko atceries? Pierakstīji?
Pēc šā sarežģītā jautājuma mans mīļotais vīrietis, kurš paralēli jau septiņus gadus ir viena skolnieka un četrus gadus divu skolnieču tētis, sarauc pieri milzu rievās. Saspiež acis. Berzē pieri. Koncentrējas tā, kā tikai vīrietis pēc sapulces apmeklējuma to spēj. Un tad seko tieši desmit sekundes ilgs paziņojums:
– Jā! Tātad – ja ir ieskaite, tā ir jāraksta. Ja ilgi slimo, vajag ārsta zīmi. Un… (es jūtu, ka te prasītos fanfaras vai vismaz bungu rīboņa. Bet diemžēl mūsu dzīvoklis nav aprīkots ar šādiem muzikāliem efektiem)… Klase brauks ekskursijā!
– Aha! Un uz kurieni?
– Neatceros… Laikam pa Latviju.
Ziniet, meitenes, taupiet laiku! Sūtiet uz skolas un dārziņa sapulcēm savus mīļotos vīriešus! Sausais atlikums gan ir nulle, bet iegūtais laiks – miljona vērtībā. Un galu galā vienmēr būs kāda mamma, kura sapulci būs konspektējusi un iesūtīs jums divas A 4 lapas ar visu informāciju! Bet vīriešiem tas nav jāzina! Lai arī viņi kādreiz dabū ciest!
