Ivars Mailītis: Jaunā Dziesmusvētku estrāde ir mūsu ģimenes gara bērns.

Korī iepazinušies

«Korī mēs iepazināmies,» ar atkāpi gandrīz 40 gadu senā pagātnē iesāk Ivars. «Pirmajā kursā mani izmeta no Mākslas akadēmijas. Zināt, no turienes izmeta gandrīz visus, kas ir talantīgi. Jo viņi negāja uz skolu. Es arī negāju, un man bija parāds angļu valodā, lai gan citādi biju teicamnieks. Ja gadījumā zināja angļu valodu vai uzskatīja, ka zina, pirmo gadu uz nodarbībām varēja nenākt. Bet es nebiju arī uz eksāmenu, jo pārstāvēju savu augstskolu izstādēs Padomju savienības Eiropas pusē. Sekoja pēceksāmens. Uz to ierados tieši no pirmā kursa iesvētīšanas ballītes, vēl miglā. Un pēkšņi tajā ieradās komisija – no ministrijas, no citām augstskolām – un prasīja uzrādīt vārdiņu kladi. Es jautāju pretī, ko tad te pārbaudīs – klades vai zināšanas? Vispirms kladi, pēc tam zināšanas – tāds esot nolikums. Paziņoju, ka tad mums saruna neiznāks, un mierīgi devos projām.

Drīz vien uz ziņojumu dēļa parādījās uzraksts, ka esmu atskaitīts. Biju spiests iet armijā. Reiz jau biju izvairījies, un sapratu, ka šoreiz vairs vaļā netikt. Uzmālēju divas lielas gleznas krievu vecmeistaru stilā a la Savrasova Grači priļeteļi un Aivazovska Sevastopoli ar tām padusē devos uz Baltijas kara apgabala mītni turpat vienu kvartālu no akadēmijas – Valdemāra un Elizabetes (toreiz Gorkija un Kirova) ielas stūrī. Lai gan katrā stāvā bija pa dežurantam, turklāt nevis parasti seržantiņi, bet kapteiņi ar augstāko militāro izglītību, es viņus visus apvārdoju. Stāstīju, ka man ir speciāls uzdevums – jānogādā glezna pašam galvenajam, un tiku līdz pašai augšai.

Gleznas apskatīja, atzina par pārsteidzoši labām, un mani atstāja Rīgā, lai kopēju Surikovu un Aivazovski, ko armijnieki sūtīja kā dāvanas uz Kubu, Indiju, Ēģipti un citām draudzīgām valstīm.

Akadēmijā es to droši vien nebūtu darījis nekad. Pēc nedēļas jau biju iefiltrējies arī Baltijas kara apgabala štāba priekšnieka ģimenē un zīmēju plakātus slimnīcai, kur galvenā ārste bija šefa sieva.

Armijā iemācījos arī citas noderīgas lietas. Ja kāds no Zvaigznītes kādā ofiņu mājas ballē bija jau stipri iesilis un sācis dejot ar virsnieku sievām, es viņu aizvietoju, jo, lai gan ne visai labi, bet mācēju spēlēt gandrīz visus instrumentus. Arī uz akadēmiju, būdams armijā, gāju pat biežāk nekā pirms un pēc tam. Vienā tādā reizē akadēmijā notika studentu pašpārvaldes kluba prezidenta vēlēšanas. Visi bija sapulcējušies vestibilā uz kāpnēm un sprieda tik nopietni kā par prezidenta kandidātu. Es savā armijas formā un zaldāta zābakos sēdēju malā un klausījos. Līdz beidzot nevarēju izturēt, cēlos kājās un teicu, ka mums Mākslas akadēmijā vajadzīgs savs koris un rokgrupa. Starp mums taču atradīsies vismaz 20 cilvēku, kas mācījušies mūzikas skolā?! Un, ja tā, tad resursi mums ir. Ko tad mēs darīsim kopīgajās ballēs ar citām augstskolām? Stāvēsim stūrī pie molberta un gleznosim aktu? Mums jāprot arī daudz citu lietu – dziedāt, dejot, muzicēt, spēlēt teātri –, lai sanāk performance un varam komunicēt ar efektu. Un mani ievēlēja.

Pirmais darbs, ko darīju jaunajā amatā – aizgāju pie Imanta Kokara, kas toreiz bija Konservatorijas rektors, un palūdzu, vai viņš varētu ieteikt kādu diriģentu mūsu topošajam korim. Un viņš ieteica savu studentu Eduardu Grāvīti. Kori nosaucām par Seno kalnu – Kubes kalna dēļ, kas savulaik atradies tieši tur, kur tagad akadēmija. Jau sākumā izdevās izveidot kamerkori ar patiešām labiem dziedātājiem. Apmēram puse no dziedātājiem bija akadēmijas studenti, otra puse pie mums nāca ar Eduardu Grāvīti. Drīz vien jau varējām piedalīties Baltijas valstu studentu dziesmu svētkos Gaudeamus.

Nokārtoju eksāmenus, atgriezos akadēmijā un pabeidzu gandrīz reizē ar savu kursu. 1982. gadā pieteikties korī, kuru es biju nodibinājis, atnāca meitenīte un teica, ka viņu saucot Inese. Smuka bez gala un gribot nākt dziedāt korī.

Visiem, kas gribēja dziedāt, bija jāpiesakās pie manis – es taču biju prezidents.

Pieteikšanās notika kabineta durvīs pēc Mavrika Vulfsona lekcijas. Inesei mugurā bija ļoti īsa kleitiņa kafijas ar pienu krāsā. Es nospriedu, ka varētu viņu pacelt ar vienu roku. Nu, labi, tad jāiet uz balss pārbaudi. Kādu gadu vēroju, kā viņa uzvedas augstskolu sadraudzības pasākumos, kur es viņu aicināju. Kā un ar ko dejo. Bet pēdējā vasaras nometnes ballē, pēdējā dejā beidzot arī mēs uzdejojām, un es uzaicināju viņu sagaidīt saullēktu. No rīta balle beidzās, mēs gājām pa ceļu, un apmēram pēc desmit minūšu gājiena Inese man teica, ka šeit esot pilsdrupas. Parādīja alkšņus un kārklus ceļmalā – aiz tiem tepat vien jau esot. Un es bridu skatīties. Bet, protams, nekāda pilskalna tur nebija. Mani, gudro džeku, kuru neviens nebija varējis apčakarēt, viņa iemānīja dumbrājā, purvā līdz ceļgaliem. No tā brīža es sapratu, ka tas tik ir meitēns! Ja tā var iestāstīt, tad sieviete ir arī gudra, ne tikai smuka. Mēs apprecējāmies, un jau 40 gadu viņa mani tā čakarē, un es esmu izturējis. Tie, kas mūs pazīst, gan zina, ka patiesībā jau viss ir otrādi. Es esmu tas trakais, bet Inese – pilnīgs miers.

Arī korī neaizmirsām performances. Reiz akadēmijā bija visu Baltijas mākslas augstskolu samits.

Profesori otrajā stāvā ballējās un teica runas, bet mums pirmajā bija mēģinājums. Un es izdomāju, ka mūsu koris varētu pārģērbties par aitām un pārsteigt profesorus ar action.

Tūliņ pat nosūtījām cilvēkus uz kopmītnēm pēc baltajiem palagiem, visi apsedzāmies un diezgan efektīgā barā ar baltām muguru čupiņām devāmies augšā pa kāpnēm. Tā kā zem palagiem visi izskatījās vienādi, neviens nezināja, kurš ir diriģents un uzdos toni. Tā nu nekāda dziesma nesanāca, mēs vienkārši izklīdām pa visu aulu un blējām – kā jau aitas. Lai gan bijām labs koris, pretendējām pat uz Tautas kora nosaukumu, tikai palikām pirmie aiz svītras. Un galu galā atvadoties, profesoriem par pārsteigumu, gluži kvalitatīvi nodziedājām, šķiet, Emīla Dārziņa dziesmu.

Tas bija ļoti skaists laiks  – daudziem dzima bērni. Arī mums pēc kāda laiciņa uzradās Austris un pēc tam Matīss. Līdzīgi kā tagad Projektu korim, – jaunībā, kad cilvēkiem ir nepilni 30 gadi, savi plāni, sapņi un ģimene, un mazi bērni mammām pie krūts, viņiem nav laika un spēka piedalīties kora sabiedriskajā dzīvē. Nav laika dziedāt pie Brīvības pieminekļa, braukt uz Saldu, Talsiem vai Kuldīgu, jo tur ir kādi svētki, kuros piedalīties paģēr tā sauktā Dziesmusvētku kustība. Mēs aizgājām no kora, nodarbojāmies ar savu mākslu un audzinājām bērnus.»

Svētku galvenais mākslinieks

«Dziesmusvētkos atgriezāmies 1996. gadā, kad tika izsludināts 1998. gada svētku logo konkurss. Konkursa žūrijā uzaicināja māksliniekus Uldi Sosnovski, Andri Breži, mani un Gundegu Cēberi un Annu Jansoni no Kultūras ministrijas. Spriedām par apmēram simt dažādiem logo, kas bija iesūtīti konkursam. Starp tiem ieraudzīju zīmi ar tādu kā pūralādes motīvu, un tā man šķita vislabākā (autors A. Apinis). Pārliecināju par to arī pārējos žūrijas locekļus, un man uzticēja šo zīmi prezentēt svētku lielajai mākslinieciskajai padomei, ko vadīja Imants Kokars. Par godu prezentācijas pasākumam nopirku gaišu uzvalku, uzģērbu melnu kreklu un uzliku kaklasaiti. Lai gan parasti neesmu kavētājs, šoreiz nokavējos pamatīgi un ieskrēju, pat kārtīgi nesapogājies, bet šlipse plandījās uz muguras. Zīmi gan aizstāvēju pārliecinoši – izstāstīju, kāpēc tā ir visskaistākā un vislabākā. Iepriekšējo svētku zīme bija Laimoņa Šēnberga grafiski izcili izveidotā kokle. Tāpēc šajos gribējās sauli, gaismu, siltumu, kas vairāk iedarbojas uz dvēseli, nevis prātu. Taču kādam vajadzēja parūpēties, lai svētku zīme tiktu pārveidota un izmantota daudzos un dažādos veidos – plakātos, ielūgumos, estrādes scenogrāfijā, uz sienām pilsētā… Svētku zīme kopumā bija aptuveni uz pieciem simtiem dažādu vietu un produktu, tai skaitā uz balvām, krekliņiem, zīmuļiem, pūšamajiem instrumentiem un pat uz slavenā biezpiena sieriņa Kārums iepakojuma.

Mani pirmoreiz apstiprināja par svētku galveno mākslinieku. Pirms tam gan kāds paprasīja, kāda ir mana pieredze darbā ar sabiedrību un sabiedriski nozīmīgiem notikumiem. Domāju, ka tolaik tā bija kā reti kuram vai pat nevienam citam.

Mēs ar Inesi ar saviem darbiem jau bijām izbraukājuši pasauli, mūs sauca par robežu pārkāpējiem, perestroikas produktiem un Lettische Avantgarde (latviešu avangardu).

Augusta pučs mūs pārsteidza Odensē, un mums tūdaļ piedāvāja patvērumu un darbu Dānijā. Izstāstīju, ka man ir starptautiska pieredze Spānijā un Dienvidkorejā. Kopā ar arhitektiem Juri Pogu un Aigaru Sparānu es jau biju uzbūvējis vairāk nekā 59 miljonu dolāru vērto PSRS paviljonu pasaules izstādē EXPO-92 Seviljā Spānijā un pēc tam Baltijas paviljonu pasaules izstādē Dienvidkorejā. Gatavošanās Spānijas EXPO sākās Gorbačova perestroikas laikā, kad mēs vēl bijām PSRS sastāvā. Tās tēma – Atklājumu ēra. Cilvēks atklāj pasauli, lai kļūtu laimīgs – bija izsludināta par godu piecsimtgadei, kopš Kolumbs atklāja Ameriku. Jau biju uzzīmējis simtiem skiču un visas atzinis par nederīgām. Līdz kādu rītu pamodos ar atskārtu, ka jāapgriež šī doma otrādi – Cilvēks atklāj sevi, lai padarītu pasauli labāku. Uzzīmēju milzīgu māju un kāpnes ar 75 pakāpieniem – pa vienam katram Padomju Savienības gadam. Un augšā spoguli, kurā atspoguļojas debesis. Uzkāpis līdz augšai, cilvēks atskārst, ka tālāk nav, kur iet. Tikai izdomājot kaut ko jaunu, atklājot sevi, varēs spert nākamo soli un doties tālāk. Šī ideja uzvarēja simtiem citu konkurencē un tika realizēta. Bet, kamēr paviljonu cēla, Padomju Savienība jau bija sabrukusi un Gorbačovs atkāpies. Paviljonu uzcēla lētāku un mazāku, nekā bija plānots, uzrakstu uz tās no URSS (abreviatūra PSRS spāņu valodā) nomainīja uz RUSIA (Krievija). Pasaulē tas tika nodēvēts par padomju impērijas mauzoleju, bet mani kā nu jau svešas valsts pilsoni atsūtīja mājās.

Kad mani apstiprināja par Dziesmusvētku galveno mākslinieku, Inese man palīdzēja. Sākumā divatā darījām veselas reklāmas aģentūras darbu, jo mēs to spējām un bijām crazy. Strādājām ar sirdi un dvēseli. Baltā kokā darinātos Gaismas riteņus Dziesmu kalnā – instalācijas Brīvības un Elizabetes ielas stūrī un Mežaparka estrādē – sāku veidot, aizņemoties un ieguldot pats savu naudu, pats tās arī zāģēju un gatavoju. Tāpēc mūs ievēroja, uzaicināja uz skolēnu, tad uz nākamajiem pieaugušo Dziesmusvētkiem, un tā arvien uz priekšu.

Reizēm galvenajam māksliniekam jārisina lietas, kam ar mākslu ir visai tāls sakars. Zvana, piemēram, reklāmisti no Ķīpsalas halles: «Mēs ar trepēm visu izstaigājām, te nav neviena āķa, uz kura pakārt reklāmas plakātu!» Un es atbildu: «Ceturtajā arkā augšā ir āķi, mazliet mazāki par mazo pirkstiņu metru no malas vienā pusē un otrā.» Jo iepriekšējos svētkos es pats tos tur biju licis ieskrūvēt. Un tādu vietu, kur jābūt reklāmām, ir simtiem. Vai – skolēnu svētkos zīmuļa resnuma trosītē iekārts astoņmetrīgs, no vilnas austs Latvijas karogs. Un pēkšņi mēģinājumā sāk līt taisnais lietus… Zināt, cik sver samircis astoņi reiz divi metri vilnas audums? Vienudien zvanu Inesei, bet viņa saka, ka tagad nevar parunāt – jo no pārguruma pusaizmigusi ieskrējusi ar galvu kioskā…»

Sidraba birzs

«Jaunā Dziesmusvētku estrāde Sidraba birzs ir mūsu ģimenes gara bērns. «Nācijas koda telpiskā interpretācija.» Tā to savā rakstā žurnālā Latvijas Architektūra nosaucis Jānis Dripe. Mēs nekaunamies šā vārda, jo redzam un jūtam tautas mīlestību.

Kā estrādes mākslinieciskās un arhitektoniskās koncepcijas autori tiekam minēti mēs, trīs Mailīši – Austris, Ivars un Matīss. Bet arī Inese tur visur bijusi klāt.

Austris domāja par konstrukcijām, es – par filozofiju, Matīss renderēja kadrus, un Inese gatavoja ēdienu, izvērtēja idejas un mūs visus samīļoja. Mēs strādājām dienu un nakti. Es glabāju to skici, kuru pēc kādas negulētas nakts parādīja Austris, un es sapratu – jā, ir! Ir ne tikai komplicēta arhitektūras struktūra, bet apbrīnojama izpratne par mūsu tautas un pasaules vērtībām. Viņš toreiz bija tikai ceturtā kursa arhitektūras students, kurš izaudzis Dziesmusvētku scenogrāfijā, dekorācijās, koncepciju radīšanas strīdos, bija kļuvis par īstu meistaru! Šo sajūtu es nespēšu tā vienkārši pastāstīt… Apvienojoties ar pieredzējušo Jura Pogas arhitektu biroju, 2007. gadā uzvarējām starptautiskā arhitektūras metu konkursā par Dziesmusvētku estrādes pārbūvi, kur piedalījās ne tikai latviešu, bet arī franču, vācu, amerikāņu un japāņu komandas.

No visiem konkursa projektiem mūsējais bija vienīgais, kas piedāvāja pilnīgi nojaukt veco estrādi. Atceraties, kā tā izskatījās? Ar arkām sānos. Kad Romas impērija kaut ko bija atņēmusi citām valstīm, par godu uzvarām cēla triumfa arkas. Cauri arkām uz Romu veda salaupītās citzemju bagātības, bet arku rotāja uzvarētāja imperatora statuja. Mežaparka estrādi uzcēla tikai 1955. gadā, pirms tam Dziesmusvētkiem savas pastāvīgas vietas nebija, un tā atspoguļoja tieši tādu pašu iekarotāju filozofiju. Tās sānu arkas bija tieši tādas pašas – ar uzvarētāju tēliem augšā un Latvijas tautu kā laupījumu, kas ienāk pa apakšu, lai dziedātu: «Ļeņins…» Mana mamma to nespēja izturēt un padomju laikā korī nedziedāja, lai gan pirms tam bija dziedājusi Teodora Reitera korī. Viņa teica, ka to vietu vajag ne tikai nolīdzināt līdz ar zemi, bet arī izrakt tur bedri – būvbedri!..

Manas mammas vecāki bija varas represēti. Tēvs, kurš bija studējis mežkopību, pieteicās par mežsargu Teiču purvā, lai nevajadzētu iet ne krievu, ne vācu armijā. Mežsargiem, tāpat kā dzelzceļniekiem, bija militāras formas cepures un bises, un viņi skaitījās valsts dienestā, tāpēc no armijas tika atbrīvoti. Tēvam izdevās saglabāt savu dzīvību un arī nevajadzēja ne par vienu stučīt, jo slapjajā Teiču purvā nevienas puses partizānu nebija. Tāpēc arī es esmu izaudzis noslēpumainā vidē, meža mājā blakus Indrāniem, dažus kilometrus no brāļu Jurjānu muzeja, un vēl pāris kilometru tālāk bija Blaumaņa Braki. Blakus mežiņā dzīvoja mākslinieks Kārlis Dobrājs, un uz skolu vajadzēja iet garām viņa Vērniekiem. Šajā mazajā vietā, kur ap brāļu Jurjānu muzeju bijis tik ļoti liels kultūras cilvēku blīvums, pagāja mana bērnība.

Viens no mūsu ģimenes postulātiem ir nekādā gadījumā neiesaistīties nevienā partijā. Vienīgā partija, kas mūs saista, ir garīgo vērtību partija, kuru mēs paši radām.»

«Pasaulē, kura lielā mērā balstās uz zeltu, materiālām vērtībām, mēs radījām garīgu vērtību – sidraba birzi.»

«Dziesmu svētki ir nozīmīgs un svēts rituāls Latvijas tautai,» pirms dažiem gadiem intervijā laikrakstam Diena teicis Austris Mailītis, kurš kopš projekta sākuma no otrā kursa studenta izaudzis līdz Latvijā un starptautiski atzītam jaunajam arhitektam. «To intuitīvi jūt katrs Dziesmu svētku dalībnieks. Dziesmu svētku norises vieta mūsu izpratnē ir svētvieta, šūpulis. Sapratām, ka tieši šādi pret šo projektu jāattiecas. Bet kas ir tas svētais un svarīgais Latvijas tautai? Vēsturiski latvieši dzīvojuši ciešā saskaņā ar dabu un arī savu filozofiju veidojuši saskaņā ar dabu. To apliecina mūsu tautasdziesmas. Daba ir mācījusi latvisko dzīvesziņu, gudrību. Estrādi veidojam saskaņā ar šiem principiem. Veidojam abstraktu Latvijas ainavu, kuras tēli ir – kalns, koks, birzs, lapotne. Tā ir latviešu svētvieta. Koristu tribīne būs kā kalns, kurā kāpt un dziedāt, lai skan. Kalnā ir koku birzs. Jumtu, kas ir pāri koristu tribīnei, veidojam kā sidraba birzi. Ne tikai vienkārši, kā Latvijas ainavā, bet arī kā filozofisku simbolu, kas vēstī par būtiskām latviešu vērtībām. Estrāde veidota līdzībās ar Latvijas dabu, kuras galvenie tēli ir kalns, birzs, plašums, horizonts. Arī šūpulis kā kopforma.»

«No idejas līdz realizācijai nepagāja pat 20 gadu,» turpina Ivars. «Mūžībā aizgāja Matīss, nepiedzīvojot Sidraba birzs izaugšanu. Bet mēs zinām, ka Matīss visu redz un jūt, tikai no cita, mums nezināma skatu punkta.»

Telpa un karogs

Par ekspozīciju Dziesmusvētku telpa jau rakstījām (lasi šeit). Arī tajā klāt bijušas Mailīšu idejas un darbs. Ivars: «Sākumā to gribēja nosaukt par Dziesmusvētku muzeju. Bet tas nebūtu labi. Muzeju cilvēki dažkārt uztver kā smagnēju, apgrūtinošu vietu, kur nereti jāpiepūlas, apgūstot bagātu faktu materiālu. Lai gan arī muzeji cenšas attīstīties interesantāk, izraisīt interesi, ievilināt, cilvēki to ne uzreiz saprot, novērtē un pieņem. Tāpēc es rosināju šo vietu nesaukt par muzeju, bet gan par ekspozīciju Dziesmusvētku telpa. Turklāt mazliet iepauzējot aiz skaņas t vārdā telpa. Te elpa. Elpa. Tādu ideju mēs ar dēlu Matīsu agrāk izveidojām Jūrmalas izstāžu zālē Raiņa telpa. Elpa ir tik svarīga dziedāšanai un dzīvošanai. Vairāk nekā pusi no šīs telpas aizņem audiovizuāla instalācija Lielākais koris pasaulē. Arī starp tās ieceri un realizāciju pagājis gandrīz 20 gadu. To izveidot rosināja Dace Melbārde, tolaik UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre. Es uzzīmēju pirmo projektu – divas lielas ieliektas plaknes: dziedātāju un klausītāju. Uzzīmēju un uzrakstījām projektu un saņēmu finansējumu, lai brauktu uz Parīzi un UNESCO izstāžu zālē, pēc tam Elizejas laukos brīvā dabā realizētu pasaules lielākā kora ideju un manifestētu Dziesmu un deju svētku tradīciju, kas 2008. gadā tika iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Bet tad Latvijā mainījās politiskā vara, uz Parīzi devās Ērika Stendzenieka runājošie akmeņi. Un jā, es par to esmu nikns vēl tagad. Taču varbūt ir tieši labi, ka tagad šis projekts realizēts pavisam citā vietā un kvalitātē savā mājā.

Vēl viens mūsu devums Dziesmusvētku telpai ir Līgo karoga kopija. Rakstniecības un mūzikas muzejs mums uzticēja šo godpilno uzdevumu. Vēsturiskā karoga izpētei un kopijas izveidei uzaicinājām profesionālu darba komandu, kuru vadīja un koordinēja Inese. Tā nav nejaušība, jo Inese ir veidojusi daudzus Dziesmu svētku karogus. Šī ir jau ceturtā Līgo karoga kopija. Oriģinālais karogs ir izšūts 1873. gadā Vācijā, restaurēts pagājušā gadsimta septiņdesmito un astoņdesmito gadu mijā Ļeņingradā, un tagad glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Tas ir tik trausls, ka tiek glabāts horizontāli skapja atvilktnē un nav pat īsti apskatāms. Pirmā kopija bija gleznota, un ir vēl divas izšūtas kopijas, kas gan nestas svētku gājiena priekšgalā, gan celtas virs estrādes.

Gājienā un estrādē lietotās kopijas cilvēki lielākoties vēro no attāluma. Jauno kopiju, kas pusotru gadu tapa mūsu darbnīcā pie vislielākā un gaišākā loga, Dziesmusvētku telpā varēs izpētīt tuvumā – milimetru pa milimetram. Tāpēc tā ir ļoti precīza, darināta rokas un mašīnizšūšanas tehnikās – gluži tāpat kā pirms 150 gadiem. Oriģinālajā karogā, kas glabājas muzejā, palielinājumā fotografējām katru diegu – kur tas ir iedurts, kur izvilkts un kur iziris un notrūcis, atstājot tikai caurumiņu audumā. Punktiņus uzdrukāja uz auduma, lai būtu vieglāk šūt. Es atbildēju par krāsu izvēli, kuras vietām vajadzēja iegleznot fonā, un pats arī to izdarīju. Zināt, cik diedziņu ir acs zīlītē? Seši gaiši zili, divi tumši zili un divi balti. Un visi dubultā.»

Un atkal korī

«Tagad mēs abi ar Inesi atkal dziedam korī. Ārija Šķepasta vadītajā Rīgas Latviešu biedrības nama jauktajā korī. Tas ir viens no vecākajiem amatieru koriem Latvijā. Dibināts 1869. gadā, un, sākot ar Otrajiem vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem 1880. gadā, piedalījies itin visos svētkos līdz pat Desmitajiem, kas notika 1938. gadā. 1940. gadā, protams, likvidēts līdz ar pašu Rīgas Latviešu biedrību. Atjaunots 1989. gada rudenī, un kopš tā laika Ārijs Šķepasts ir kora vadītājs. Ārijs bija kormeistars un diriģents arī Senajā kalnā, ko jaunībā nodibināju akadēmijā.

Šajos Dziesmusvētkos mūsu īpašais koncerts būs Tīrums, kura koncepciju kopā ar Āriju Šķepastu, Kasparu Ādamsonu, Juri Joneli, Matīsu Gricmani rakstījām tepat, manā darbnīcā.

Un mana dziesma, protams, ir Jāņa Lūsēna Sidraba birzs ar Māras Zālītes vārdiem. Jo es drīkstēju izvēlēties, kuram lūgt uzrakstīt dziesmu par sidraba birzi. Pats Sidraba birzs nosaukums ir mans radošais devums, un šajā koncertā dziesmai būs pirmatskaņojums, tieši tāpat kā atklāšana estrādei Sidraba birzs. Starp citu, dziesma sākas ar vārdiem:

Mans darbs ir skaists,
Es spodrinu sidrablietas.
Tās ir tepat, katrā birzī, katrā strautā,
Tās pieder man, manai zemei un tautai.

Varbūt runājot tā neizklausās, bet es dziedu otro basu un droši varu paņemt vairākas skaņas zem koru lielkoncertos nepieciešamajām. Mēs ar Inesi dziedāsim lielajā korī. Es būšu tur – Sidraba birzī, pašā centrā – tur augšā, kur dzied otrie basi. Tā ir neaprakstāmi laba vieta dziedāšanai un baudīšanai… Var ar visu ķermeni sajust skaņu viļņus abos flangos. Tas ir absolūti fantastiski – kā dziesma šalc un aizkustinājuma kamoli kaklā ir visiem…»