Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Jā, 2018. gada septembrī, kad runājāmies, jutos labi, lai gan jau biju slima. Pati to nejutu. Toreiz arī teicu, ka parastās slimības man nelīp. Tā visu dzīvi bijis – ar niekiem nekrāmējos un histērijās nekrītu. Senāk, vēl kad netaisīja laparoskopiju, man bija žultsakmeņu operācija, bet es labi zinu gan emocionālo, gan fizisko iemeslu, kāpēc man tie bija. Izņēma, un viss bija labi. Tovasar publiski vēl raidījumam Province izstāstīju savu viedokli, ka ir slimības, kuras var ārstēt pats, bet ir slimības, kur vajag ārstiem un dziedniekiem kopā likties. Sanāca, ka es ļoti ātri piedzīvoju šo situāciju,» man saka Sandra, kad tiekamies pastaigai pie Daugavas un ievērojam pandēmijas ierobežojumu noteikto divu metru distanci.
Sandra iesaka aizdomāties, ka jebkura slimība ir atsevišķa domājoša sistēma.
«Kāpēc slimība mutējas? Jūt, ka to grib novākt, bet katrs taču grib izdzīvot…
Tagad cilvēkiem pārbauda, vai nav konkrēts vīruss, bet, ja mums visiem pārbaudītu, vai nav vēža šūnu, mēs būtu šokā. Mūsos visos ir slimības, taču tikai noteiktos apstākļos tās izlien laukā. Es nezinu, kā tas viss beigsies, bet man ļoti gribētos cerēt, ka cilvēki sapratīs – dabai ir jāļauj atpūsties. Arī daba ir domājošs veselums. Šis laiks mums parāda, ka varam iztikt ar mazāk. Nezinu, vai daba mums atriebjas, bet pieļauju, ka jā. Es šobrīd barā nelienu, bet neesmu arī pārbijusies. Uz veikalu braucu ar mašīnu reizi nedēļā un joprojām domāju, ka vīruss uz mani neattiecas.»
Kad jautāju, vai pietiks spēka garākai pastaigai, Sandra attrauc, ka tieši iešana ir tas, kas viņas kājas ārstē no ķīmijterapijas radītās tirpšanas. Un tāpēc viņa bieži brauc izstaigāties uz saviem mīļajiem mežiem, kur brikšņu, kritušu koku, žagaru, čiekuru netrūkst. Cik labi kājām palīdz paiešanās pa nelīdzenu virsmu, atklājusi vēl pirms Ziemassvētkiem, kad, pateicoties māsīcu dāvātajai naudiņai dzīves prieciņiem, bijusi ekskursijā uz Kauņu un Viļņu. Kad jutusi, ka, ejot pa asfaltu, sāk tirpt kājas, uzkāpusi uz bruģa. Sandra jau iepriekš zinājusi, ka pamasēt pēdas ir labi, bet nu sapratusi, ka labi izmasē tieši pastaiga pa nelīdzenu virsmu. Tāpēc sarunas laikā staigājam pa nogāzēm, kur sakrituši arī koki, – masējam kāju pēdas. Un Sandra atzīst, ka raganas arī slimo. «Mēs aizmirstam pasargāties. Tāpēc bieži slimojam, jo kā naivie antiņi no sirds jūtam līdzi visiem, kuri raud un puņķojas. Taču ir jānošķir līdzjūtība no citu dzīvju izdzīvošanas.»
Klausu pati sev
«Tagad, kad pusotru gadu pa slimības ceļu iets, es saprotu, ka kaut ko no agrīnām vēža pazīmēm varbūt jau manīju pirms gadiem pieciem, bet tā ir intīma padarīšana. Taču toruden biju izlēmusi izstaigāt visus ārstus. Sāku ar ginekologu, kas atzina – esot palielināti asinsvadi, bet audzējs taustās citādāk. Aiznesot ģimenes ārstam ginekologa slēdzienu, pati uzprasījos pie proktologa. Tur mani apskatīja un teica: Dievs dod, ka es kļūdos, bet tā ir onkoloģija. (..)
Pilns materiāls jaunākajā žurnāla Ievas Stāstu numurā.
