Sintijas Bergmanes divas dzīves. Ar un bez matiem

Stiprais stāsts
Aiva Alksne
20. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Pagājušā gada pavasarī SINTIJA BERGMANE sev pateica: «STOP! Es vairs necīnīšos, bet sadzīvošu ar savu slimību.» Sintijai ir perēkļveida alopēcija jeb matu izkrišana. Turklāt viņa nekad nezina, kad mati atkal sāks izkrist. Un – vai tukšs kļūs tikai mazs laukumiņš uz galvas, vai arī būs pavisam traki.

«Pirmo reizi tas notika vasarā, kad man bija astoņi vai varbūt deviņi gadi. Brīvlaikā braucu ciemoties pie krustmātes. Man patika, ka viņa, būdama friziere, pina man bizes un ķemmēja manus garos blondos matus. Vienā tādā reizē viņa man uz galvas pamanīja mazu pleķīti – pliku, bez matiem.

Krustmāte tūliņ zvanīja mammai, es braucu uz mājām, un abas ar mammu gājām pie ārsta. Dzīvojām Bauskas pusē, mazā ciematiņā. Vietējais feldšeris mani apskatīja, un viņam viss bija skaidrs – vēzis! Nosūtīja mani tālāk – uz Bauskas poliklīniku, kur ārsts nomierināja, ka, protams, nekāds vēzis tas nav. Taču ārstēšanas arī nekādas nebija, jo par tādu alopēciju tajā laikā neviens pat dzirdējis nebija. Dakteris teica, ka galvenais esot daudz ēst rupjmaizīti, matos jāsmērē diždadža eļļa, jānopērk dadža šampūns… 

Tagad man ir trīsdesmit, un savai slimībai esmu izurbusies cauri, bet toreiz – ēdu rupjmaizi, mazgāju matus ar dadža šampūnu un ziedu eļļu, kā dakteris lika, un pleķītis kaut lēnām, bet smuki aizauga, it kā nekas nebūtu bijis. Kāpēc kas tāds notika? To neviens nesaprata. Padziļinātu izmeklēšanu tolaik neveica, uztaisīja tikai asins analīzes, kuras, protams, šo autoimūno slimību neuzrāda.

Tagad es zinu, ka alopecia areata skar vidēji vienu no tūkstoš  iedzīvotājiem. Tā ir autoimūna slimība, kad organisms jeb, precīzāk sakot, imūnsistēma pati uzbrūk matu folikuliem un nomāc vai aptur matu augšanu. Turklāt slimības gaita nav īsti prognozējama, jo nav līdz galam izpētīta. Tiek uzskatīts, ka slimības palaidējmehānismi var būt kāda infekcijas slimība, medikamenti, arī spēcīgs stress. Tāpat ārstēšanā nav vienotas sistēmas, jo pacientu reakcija uz ārstēšanu ir ļoti atšķirīga. Tāpēc ir ļoti svarīgi atrast savu dakteri, ar kuru kopīgiem spēkiem meklēt labāko risinājumu.»

Un tad es viņu iepazinu 

«Pēc šīs pirmās, sīkās epizodes alopēcija ilgi mani lika mierā, līdz pat vidusskolai. No laukiem biju atbraukusi uz galvaspilsētu, mācījos Rīgas Amatniecības vidusskolā. Jau bija pēdējais mācību gads, un tad tas sākās. Vispirms gluži kā bērnībā man uz galvas parādījās mazs pleķītis bez matiem, tikai šoreiz tas nevis pazuda, bet kļuva arvien lielāks.

Katru reizi, mazgājot matus, man rokās palika prāvs matu kušķis.

Sākumā vēl varēju tukšo vietu galvasvidū apslēpt – sasiet astīti vai sakārtot matus tā, lai tie krīt pāri tukšajam laukumam. Bet tad mati sāka izkrist vietās, kur to vairs nevarēju noslēpt… Biju ļoti jauna, viena galvaspilsētā, un emocionāli man bija ļoti grūti. 

Tolaik dzīvoju kopmītnēs, bijām trīs istabas biedrenes. Viņas sāka no manis attālināties, jo domāja, ka man noteikti ir kāda lipīga slimība. Jāatzīst, arī pati tajā vecumā īsti labi savu slimību neizpratu. Atceros, kaut ko skaidroju, ka tam ir saistība ar imūnsistēmu… Šis periods sakrita ar pusaudzes gadiem – laiku, kad cilvēks meklē sevi, savu identitāti. Un šādā brīdī, šķiet, nekā šausmīgāka par to, ka esi jauna meitene bez matiem, vairs nevar būt.

Protams, mati neizkrita vienā dienā. Pamanījusi pirmo tukšo laukumu, pateicu par to mammai, un abas cerīgi nospriedām, ka noteikti būs tāpat kā bērnībā, kad tukšumiņš parādījās un pazuda. Mamma sarunāja ārstu, nāca man līdzi pie daktera. Bet ne jau katru reizi tas bija iespējams – vecākiem laukos liela saimniecība, darba daudz.

Rīgā biju viena, man pašai vajadzēja tikt ar visu galā, un tas laikam man bija visgrūtākais. Sākumā cītīgi gāju pie sarunātā matu speciālista –  trihologa kādā veselības centrā. Tur vispirms man veica visas analīzes, līdz beigās noskaidrojās – jā, tā ir alopecia areata jeb perēkļveida alopēcija. Ir arī totālā alopēcija, kad izkrīt viss ķermeņa apmatojums, skropstas ieskaitot. 

Cītīgi gāju pie ārsta, dzēru zāles un vitamīnus, lietoju speciālos šampūnus, man veica pat lāzerterapiju. Taču matu vairāk nekļuva, tieši pretēji. Un tad es salūzu… Mana galva bija vienos tukšos pleķos, bez cepures staigāt vairs nevarēju. Bet es taču eju pie ārsta un daru visu, ko man liek! Tomēr vienīgais rezultāts – katrā nākamajā vizītē ārsts pieliek centimetrmēru un konstatē: «Hm, tomēr vairāk izkritis. Laukums kļuvis vēl lielāks…»

Tas bija lūzuma punkts, kad sāku mānīties: «Jā, mammu, es biju pie ārsta, jā, es dzeru zāles, jā, es visu daru…» Bet es nedarīju neko.

Vai jutos vientuļa? Drīzāk meklēju veidu, kā par to nedomāt.»

Alternatīvā dzīve

«No smukās blondīnītes ar bizēm pēkšņi biju pārtapusi par alternatīvo meiteni. Attiecīgi mainījās gan mans ģērbšanās stils, gan uzvedība, jo man šķita, ka ir jāpielāgojas alopēcijai. Pavisam noteikti es nebiju tā iedomājusies savu jaunību, un tagad, ar laika distanci atskatoties, ļoti labi saprotu, ka šis laiks ir ietekmējis daudzas manas dzīves izvēles.

Rīgas Amatniecības vidusskolā mācījās jaunieši no visas Latvijas, visi uz māksliniecisko pusi, līdz ar to tur valdīja tāda kā bohēma. Protams, neiztika bez dažiem indivīdiem, kuriem likās nenormāli jautri man skolā noraut cepuri… Tādos brīžos bija grūti. Taču domubiedrus es atradu, jo klasē bija pārstāvētas teju visas subkultūras: vienam bija dredi, otrs bija reperis, trešais – melnā tērpies, emo bērns.

Man parādījās draugi, ar kuriem gājām uz alternatīviem, pagrīdes, pasākumiem. Tajā laikā skeitojām, jāatzīst, arī pīpējām zāli, ko tik visu nedarījām. Gandrīz visu laiku pavadīju kopā ar draugiem. Pa dienu skola, vakarā pa Andrejsalu – panki, ballītes, nakšņojām pie kāda, kam centrā dzīvoklis, pēkšņi varējām izdomāt aizstopēt uz Tallinu vai Holandi, braucām ar fūrēm, Polijā uz lauka gulējām guļammaisos…

Tikai pieaugot domāju: «Ārprāts! Kā es vispār no tā visa dzīva izlīdu ārā?!» Es taču tiku audzināta kā laba meitene, ka ir jāmācās, un – hops! – pēkšņi biju kļuvusi pilnīgs dumpinieks, rebels. Taču tajā laikā tas mazināja manu vientulības sajūtu.

Man ļoti negribējās palikt vienai, negribējās domāt par to, kā izskatos. Jo viss beidzās ar to, ka man uz galvas palika viena maza matu šķipsniņa…

Lai to noslēptu, staigāju ar briesmīgu cepuri, tādu melnu šļurpiku uz galvas, kas man pašai tajā laikā šķita nenormāli stilīga. Tie, ar kuriem biju kopā, zināja par manu slimību. Bet es tik un tā nekad neņēmu nost cepuri un savu slimību neafišēju. Man pat tajā laikā bija puisis, bet arī viņa klātbūtnē es vienmēr biju savā melnajā cepurē.»

Parādījās cerība

«Pēc vidusskolas mammai paziņoju, ka kopā ar draugu braukšu pie viņa vecākiem uz Holandi! Pamatojums? Jo man nav matu. Izlēmu, ka augstskolā es tādā izskatā nestāšos, jo tur atkal būs jāsatiek jauni cilvēki, no kuriem man būs kauns un stress.

Un vispār – kurš tad mani te ņems darbā, tādu izplūkātu vistu?! Palikt strādāt laukos? Negribu!

Tā mēs aizstopējām uz Holandi, mamma man sūtīja naudiņu dzīvošanai, un gandrīz gadu es tur nodzīvoju. Vienu brīdi gribēju Holandē stāties universitātē, bet neizrakos cauri papīriem un tā arī to neizdarīju. Tomēr Holandē notika brīnums. Man sāka ataugt mati! Nezinu, vai nostrādāja vides maiņa vai mana nervu sistēma atslāba, bet Latvijā atgriezos jau ar kārtīgu zēngalviņu. Krustmāte mani iekārtoja par viesmīli Rīgas centra kafejnīcā, un beidzot sāku dzīvot normālu dzīvi. Es jutos piederīga sabiedrībai. Man bija mati!

Tajā vecumā es tiešām to tā izjutu: ir mati, ir labi; nav matu, ir slikti.

Ja ir mati, tad vari iet un darīt, ja nav – jāsēž stūrī un jāraud vai arī jāatrod draugi, ar kuriem kopā vari aizmirsties. Tik vienkārši un brutāli tas bija…

Pēc atgriešanās no Holandes gadus trīs man mati nekrita ārā. Biju atkal ataudzējusi savus garos, skaistos blondos matus un domāju – tagad tā būs vienmēr. Bet tad atkal parādījās pleķītis monētas lielumā. Un es kritu panikā. Sapratu – tas viss var atsākties. Par laimi, tukšie laukumi uzradās un pārgāja, un es iemācījos ar tiem sadzīvot. Parasti tukšās vietas bija pakauša rajonā, kur nevarēja redzēt… Tikai vienreiz kailais laukums izveidojās pašā priekšā, mēģināju to apslēpt ar sprādzītēm, bet tāpat bija redzams. Tolaik jau strādāju skaistumkopšanas salonā. Atceros, man pienāca klāt frizieris, painteresējās, kas man kaiš. Izskaidroju, un jautājumu vairs nebija, arī kolēģu attieksme, protams, pret mani nemainījās.

Tikai man pašai šķita: absurds, strādāju skaistumkopšanas salonā, bet man ir tāda nepilnība! 

Pirms gada viss atkal mainījās – fiziski es piedzīvoju to pašu, ko vidusskolā. Taču šoreiz tas viss bija citādi, jo esmu pieaugusi un man ir cita domāšana. Šoreiz man līdzās bija arī fantastiska daktere, ar kuru mēģinājām iet cauri visai programmai – lietoju placentas preparātus, hormonterapiju, metatreksātu.. Visādi cīnījāmies. Dzerot hormonus, mati tiešām auga un visi tukšumi aizvilkās, taču es pati jutos fiziski slikti – mans ķermenis burtiski uzpampa, emocionāli biju tik nestabila kā nekad dzīvē, varēju sākt raudāt smiešanās vidū.

Un tad pavasarī, pirmā kovida viļņa laikā, sev pateicu: «Viss, es vairs to negribu.» Sapratu, ka – vai nu man visu dzīvi būs jādzer hormonu preparāti un jāmokās, vai jāmēģina savu slimību pieņemt. Tajā brīdī, kad izdarīju izvēli, kļuva tiešām vieglāk.»

Labākais, ko varēju izdarīt

«Tolaik mana darbavieta joprojām bija skaistumkopšanas salons. Izmācījos par skropstu meistari: veidoju sievietēm skaistāku skatienu. Manas klientes ir fantastiski skaistas sievietes. Katru reizi par viņām priecājos, bet tajā pašā laikā man sirsniņā vienmēr bija neliels urķītis – nu, redz, cik tā meitene skaista, žēl, ka es tāda neesmu… Tāpēc ka mati – grozies, kā gribi – manā uztverē sievietei rada skaistuma sajūtu.

Jā, arī sievietes ar gludi skūtu galvu ir skaistas. Bet, ja runāju pati par sevi, tad tomēr ar matiem jūtos daudz skaistāka.

Tā ir mana mūžīgā cīņa ar sevi. Pavisam skaidri to sapratu, kad sāku par to runāt publiski.

Patiesībā tas bija labākais lēmums, ko varēju izdarīt – mikroblogošanas vietnē tviterī sākt rakstīt par visu, kas ar mani notiek slimības kontekstā. Es pat nevaru paskaidrot, kāpēc to sāku darīt. Vienkārši uznāca pilnīgs dullums: gribējās par to pastāstīt. 

Tas bija brīdis, kad mana galva jau bija tik pleķaina, ka bez cepures nekur nerādījos. Tviterī ierakstīju, kā man ar to klājas, un biju diezgan lielā šokā, cik milzīgu atbalstu saņēmu no līdzcilvēkiem. Rakstīja pat Latvijā populāri cilvēki: «Paldies, ka padalījies ar savu stāstu!» Cilvēki atklāja savu pieredzi – radiniekam meitiņai ir tāpat, vēl kādam… Daudzi jautāja, ko es darīju, lai ataugtu mati. Taujāja par dakteriem, medikamentu nosaukumiem. Tad es skaidroju, ka katram ārstēšana tomēr ir citādāka, jo slimības pamatā ir cilvēka paša imūnsistēmas uzvedība. 

Internetā liku bildes gan no tā brīža, kad biju ar milzu pleķiem, gan pēc hormonterapijas, kad mati atauga. Un pēc tam atkal, kad biju ar tukšumiem, jo pārstāju lietot zāles. Visu gadu dalījos ar to, kas ar mani notiek.» 

Neredzamās rētas

«Apzinos, ka alopēcija ir iedragājusi manu pašapziņu. Es nevis ierāvos sevī, bet tieši pretēji – mēģināju būt visa uz āru, man vajag visu izdarīt vislabāk. Un tas turpinās joprojām. Nav viegli, jo sanāk, ka nemitīgi nejūtos ar sevi mierā. Strādāju savu darbu, un man šķiet – bet varēju taču vēl labāk, kādam noteikti sanāk glītāk nekā man… Kaut patiesībā tā nemaz nav. Bet vēlme visu izdarīt vislabāk, dzīvot labāk, kļūt labākai droši vien radās savas pašas nedrošības dēļ… 

Vienmēr, kad no jauna sākās problēmas ar matiem, jutu šausmīgu kaunu. Man bija kauns no puišiem, ar kuriem tobrīd biju romantiskās attiecībās, tāpēc es vienmēr muku prom.

Izveidot partnerattiecības man bija ļoti sarežģīti, jo vienmēr bija kauns, kauns, kauns…

Kad pirms gada sākās slimības paasinājums, es jau biju kopā ar savu līgavaini un sapratu, ka joprojām šausmīgi kautrējos no viņa. Vajadzēja saņemties, lai viņam vispār pastāstītu par savu alopēciju. Man bija ārkārtīgi grūti par to runāt, kur nu vēl parādīt, kā es patiesībā izskatos. Kad matu kļuva aizvien mazāk, es pat gāju gulēt ar cepuri un to noņēmu tikai tad, kad draugs man blakus bija jau aizmidzis. Vienkārši neizturama kauna izjūta.

Es vairs nejutos ne skaista, ne pievilcīga, ne iekārojama… Naktīs sēdēju un raudāju – nabaga vīrietis, kam viņam tāda sieviete vajadzīga? Kur viņš tagad ar mani šādu ies? Viņš taču mani satika pilnīgi citādāku. Droši vien viņš tāpat mani pametīs, labāk aiziet pirmajai…
Citās attiecībās es tā biju jau rīkojusies. Savācu mantiņas un prom! Bet ne šoreiz. Es pat saņēmu drosmi un pirmo reizi noskuvu matus. Uz galvas tāpat nekas nebija palicis – maza smieklīga pusgrebenīte augšā un pāris ķeskas… Paņēmu mašīnīti, dzinu tās pāris palikušās pūkas un raudāju. Sajūta, it kā sev roku vai kāju grieztu nost. Līgavainis toreiz bija komandējumā, sūtīju viņam video: «Es noskuvu matus!» Viņš prasa: «Nu, un kā ir?» Saku: «Vieglāk!»

To dažu matu noskūšanas brīdis man kaut kādā ziņā tiešām lika justies vieglāk. Kāda jēga to mazo, pāri palikušo astīti censties izbīdīt no cepures laukā, lai apkārtējie domātu, ka man ir mati, ja īstenībā man to nav? Pēc tam arī saņēmos ārstei pateikt, ka vairs nedzeršu hormonus – lai ir, kā ir. Būs – būs, nebūs – nebūs.

Apzinos, ka alopēcija var uzrasties, pazust un atkal uzrasties kā manā gadījumā. 

Pārstāju arī mājās likt cepuri, tomēr mans lielākais sasniegums bija noņemt cepuri, aizbraucot ciemos pie vecākiem.  

Pirms tam vecāku mājās nekad to neņēmu – novilku, ātri parādīju, kāda tagad ir situācija, un – atpakaļ galvā! Mamma joprojām ļoti pārdzīvo un kreņķējas, bet es saku: «Kuš! Tēma ir slēgta. Kā ir, tā ir jādzīvo.»»

Esmu samierinājusies

«Saprotu, ka mana dzīve ir ļoti savāda. No vienas puses, kājas, rokas nost nekrīt, esmu vesels cilvēks. Citiem ir briesmīgākas slimības. Man tie ir tikai mati, bet tāpat…

Kad vajag kādu atbalstīt, jūtos stipra un varonīga, bet mājās reizi pa reizei sašļūku…  

Ir iets arī cauri depresijas posmiem, kad nevaru no gultas izkāpt tāpēc, ka vienkārši jūtos emocionāli nogurusi no slēpšanās. Man laikam vajag visu vai neko. Ja man nav matu, tad es staigāju puiciski lielos zābakos, bet, ja man ir mati, tad velku kleitas un kurpes un esmu ļoti skaista. Apzinos, ka bez matiem emocionāli nespēju atvērties un justies tik skaista, kā varētu. Bet es mācos. Piemēram, pagājušajā vasarā iemācījos uzvilkt kleitu ar lakatu. Man tas bija sasniegums, jo pirms tam arī vasarā mocījos cepurē. Nopirku garu, skaistu, melnu lina kleitu, pieskaņoju melnbaltu lakatu un sapratu – nav nemaz tik slikti! 

Bet mans draugs ir malacis.

Tajā pašā briesmīgākajā posmā, kad jutos visdraņķīgāk, kad visi mati jau bija izkrituši un palicis tikai tāds viens mazs čupčiks, viņš mani bildināja.

Man likās – nopietni?! Man asaras bira un nepārstāja. Nu kā var viens cilvēks tevi tik ļoti iedvesmot? Tagad visi prasa – kad precēsimies? Smejos – kad ataugs mani garie blondie mati… 

Bet re, dzīve ir pārsteigumiem pilna!  Lai arī esmu vienīgais bērns ģimenē, luteklītis, vecāki mani tik un tā lika pie darba saimniecībā. Reiz pat smējos – es laikam ar aizvērtām acīm varētu tomātiem izlauzt pazarītes! Pēc šīs bērnības pieredzes es vienmēr domāju, ka nekad mūžā vairs nevēlos nekādus lauku darbus darīt. 

Ar līgavaini dzīvojām centra dzīvoklī, bet tad mums radās iespēja pārcelties uz māju. Skatījos lielām acīm un teicu: «Es negribu māju!» Jau no bērnības zināju, ko nozīmē dzīvot mājā! Tomēr, kad jau bijām mājā ievākušies, līgavainis turpināja: «Vajadzētu siltumnīciņu.» Man sākās panika: «Nekad mūžā!» Nākamajā gadā mums jau bija siltumnīca. Kad sākās kovids, līgavainis ieminējās: «Derētu mazu dārziņu!» Es pretim: «Neparko!» Kā tad! (Smejas.) Tagad mums ir savi kartupelīši, cūku pupas… Izrādās – šausmīgi negribas tikai tad, kad tev kaut kas jādara piespiedu kārtā, bet, kad vari pats brīvprātīgi, – ir cita garša!

Man vienmēr apkārt bijuši cilvēki, taču neesmu mācējusi ar viņiem noturēt kontaktu. Man nav draudzeņu, es laikam nemāku draudzēties. Bet tagad es visu savu uzmanību veltu līgavainim. Man patīk, ka mājās ir kārtība, silts pavards, man patīk savu vīrieti pabarot. Man prieku sagādā tas, ka viņš jūtas labi. Un liekas, ka man tiešām vairs nekam citam nav laika. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+