Rīga +9°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
52
-
0
-
0
-
3
-
0
-
3
-
0
-
«Zinu, cik smagi ir pieņemt lēmumu par tuvinieka ievietošanu pansionātā. Man pašai ir šī pieredze – savulaik pansionātā ievietoju vecmāmiņu,» saka Talsu novada sociālā dienesta vadītāja Dace Zeļģe. «Atceros, cik ļoti mani mocīja sirdsapziņa – ko tu dari, ko tu dari! Daudz strādāju ar savu prātu, liku uz papīra visus plusus un mīnusus, līdz sapratu, ka lielāku ļaunumu sev un vecmāmiņai varu nodarīt, mēģinot viņu turpināt kopt mājās. Sapratu un pārliecinājos, ka, piemēram, nevaru un nevarēšu būt klāt vienmēr, kad viņa atkal būs nokritusi un vajadzēs piecelt.
Vēlāk man vairāki cilvēki tika jautājuši: kā tu varēji pieņemt tādu lēmumu – viņa taču tevi uzaudzināja!? Šiem cilvēkiem ar asarām acīs atbildēju: un jūs domājat, ka tas bija viegli!? Tas nebija ne nedēļas, ne mēnešu lēmums – tobrīd citādi vienkārši vairs nebija iespējams… Bet līdz ar ievietošanu pansionātā es vecmāmiņu nepametu. Mēs par viņu turpinājām rūpēties – braucām katru dienu, lai viņai nav pazušanas sajūtas, vedām arī uz mājām, un rūpīgi sekoju līdzi tam, kā viņa jūtas.»
Dzīve piespiež pieņemt smagu lēmumu
Ja mamma vai tētis ir ar mieru doties uz pansionātu – viss kārtībā. Iedomāsimies rožainu idilli: omulīgus seniorus, kam joprojām turas gan spēks, gan prāts – kungi ar dzirksti acīs un kundzītes, kas grib uzlakot nagus un būt galvenajā lomā pansionāta Valentīndienas uzvedumā. Bērni brauc ciemos, mazbērni rāda skolas liecību, bet vecmāmiņas pensijas dienā nevar vien izvēlēties, ko pirkt – apelsīnu vai banānu, vai jogurtiņu. Dzīve ir mierīga un skaista, bet… tik pūdera klātu vecumdienu stāstu ir maz.
Daudz biežāk pansionāts tiek izvēlēts tāpēc, ka nav citas izejas vai ja vecāki vecuma vai slimības dēļ vairs nav nekādi lēmēji, un nu izvēle paliek tikai un vienīgi bērnu ziņā.
Dažkārt vecāki ar saviem bērniem jau laikus mēdz pārrunāt iespējamos vecumdienu scenārijus. Viena mamma teiks: ja tiešām būšu savus bērnus izaudzinājusi tā, ka mani vecumdienās iegrūdīs pansionātā – neko darīt, pati vainīga, tik vien būšu pelnījusi. Taču var domāt arī pavisam citādi: es gan negribētu, lai bērni man, bez prāta palikušai, vecumgalā mazgā dibenu un klausās, kā es uz viņiem auroju.
Tiem bērniem, kas šo tēmu ar vecākiem ir izrunājuši, atbilstošā situācijā lēmumu pieņemt ir vienkāršāk. Ja nu ar mammu viņas veselības stāvokļa dēļ aprunāties vairs nevar, bērnam ir sirdsmiers – mēs par to savulaik runājām, un mamma teica: ja ar mani kaut kas notiks – nemokies, ievieto aprūpes centrā.
Diemžēl ne vienmēr būs līdzēts ar siltu parunāšanos par to, kā mammīte gribētu dzīvot vecumdienās.
Pat tad, ja vecāki un bērni vienojas par to, ka noteiktos gadījumos mamma vecumdienas pavadīs pansionātā, viņas viedoklis var mainīties. «Pašlaik, pie skaidra prāta būdama, arī es saku: man ir vislabākie bērni pasaulē, bet es negribētu dzīvot pie viņiem. Bērniem ir sava dzīve un savas rūpes – es labāk uz pansionātu. Vienlaikus apzinos, ka nezinu, ko domāšu un teikšu pēc laika, jo gadi dara savu – diemžēl arī ar prātu. Vai es, mūžīgā optimiste, reiz varēju iedomāties, ka mans optimisms ar gadiem zudīs? Nevarēju! Bet zūd,» saka Edīte Gorkina.
Laiks cilvēkus mēdz izmainīt līdz nepazīšanai. Ir cilvēki, kuriem vecumā, arī dzīvojot vislabākajos apstākļos, nekas nav pa prātam – vārītie kartupeļi ir par aukstu, mērce par karstu, un lieliskā mamma naktīs klapē pa sienu tikai tādēļ, lai meita atnāk un pasaka, cik pulkstenis. Lai ko meita dara, viņa ir slikta, slikta un slikta.
Aprūpes centru personālam šādas runas un pārmetumi nekad neķeras pie sirds tik personīgi, kā tās skar bērnus, kuri par savu mammu cenšas rūpēties, cik vien spēj.
«Strādādama pansionātā, bieži satiku cilvēkus, kas raudādami stāstīja, cik mamma bijusi brīnišķīga, bet nu viņa pārvērtusies par kašķīgu, ar dzīvi neapmierinātu īgņu, kam nekad un nekas nav labi,» stāsta Edīte Gorkina.
Ir daudz iemeslu, kādēļ pieaugušu un visnotaļ gādīgu bērnu vecākiem dzīves ceļa rādītājs sāk griezties un pansionāta pusi – neviens to īsti negrib, bet dzīve piespiež. Tētis, kam ar katru dienu prāts aiziet kādā sānceliņā un tur arī paliek, tāpēc vienu atstāt nedrīkst – viņš var sanest malku un noslaucīt taciņas, bet var arī elektrisko tējkannu uzlikt uz gāzes plīts vai naktī izsist mājoklim visus logus.
Dziļos laukos dzīvojoša mamma, kurai lāgā neklausa ne kājas, ne rokas, viņa mēdz nokrist un nespēj pati piecelties, nezina, kur nolikusi telefonu, un aizmirst arī iedzert zāles. Mamma, kas divistabu dzīvoklī mitinās kopā ar bērniem un mazbērniem un pēc smaga insulta ir jākopj, jācilā, jāmazgā. Mamma, kura regulāri izkrīt no gultas, neprātīgi kliedz, lamājas un norauj pamperus.
Mamma, kas savus bērnus vairs nepazīst, tādēļ viņiem ir sajūta: tā vairs nav mūsu mamma, bet ir kauns šajā smagajā domā atzīties.
Tikai ne uz nabagmāju!
Viens no iemesliem, kāpēc gan vecāki, gan bērni iespējami ilgi atliek lēmumu par pansionātu, ir sabiedrības attieksme pret to, kur mūža nogale jāpavada cilvēkiem, kam ir bērni. Ja pansionātā nonāk vientuļš cilvēks – viss šķiet kārtībā, bet noskaņa mainās, ja uz pansionātu dodas cilvēks, kas izaudzinājis krietnus dēlus vai meitas.
Sabiedrības modrā acs nekad nesnauž: kā tad tā – bērniem taču jārūpējas par saviem vecākiem!
Daudz ko nosaka arī gadsimtu tradīcijas: Latvijā nav ierasts vecumdienas pavadīt speciāli šim mērķim izveidotās institūcijās – vecāku ievietošana pansionātā bieži vien tiek uztverta gluži kā tautas pasakā aprakstītā vecā, slimā tēva likšana ragaviņās un vešana uz mežu. Savu artavu devuši arī padomju laika pansionāti. Sociālie darbinieki pat lūdz: tikai nekur neminiet šo vārdu pansionāts, jo daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem tas saistās ar pamestību, vientulību un ļoti pieticīgiem apstākļiem, lai gan tā nebūt nav – mūsdienās valsts un pašvaldību sociālās aprūpes centri ir krietni pārauguši padomju laika pansionātus, un tās nav arī nekādas nabagmājas.
Daudzi sociālās aprūpes centri pat rīko atvērto durvju dienas – lai cilvēki atnāk un apskatās, kādos apstākļos vecie ļaudis dzīvo, un tad lai runā! Protams, katram ir sava izpratne par to, kas ir laba un kas slikta dzīve, bet cik laukos redzēts vecu sieviņu, kam bērni un mazbērni prom ārzemēs un neatbrauc gadiem, bet tantuks skaita pagales, rēķinot, vai pietiks ziemai, un pateicas kaimiņam, kas par pieciem eiro ienes divus spaiņus ūdens nenoteiktam laikam – atkal atnāks varbūt rīt, varbūt nākamnedēļ, bet varbūt pēc mēneša. Diemžēl pat tik neapskaužamos apstākļos dzīvojoši cilvēki pašvaldību sociālajiem darbiniekiem un arī saviem bērniem mēdz teikt: nē, nē, tikai ne uz nabagmāju!
Visiem valsts un pašvaldību sociālās aprūpes centriem ir vienādas prasības, tādēļ nevar pateikt, kurš no tiem ir labāks, bet kurš sliktāks. Tomēr kāds zelta padoms ir gan.
Liela nozīme ir tam, cik klientu uzturas iestādē: jo mazāk, jo labāk – kur savu ikdienu pavada 20–30 seniori, tur vienmēr būs individuālāka pieeja nekā tur, kur mitinās 200–300 cilvēki.
Jāatdod pensija, bērniem jāpiemaksā
Vēl viens iemesls, kādēļ bērni pat smagākajās situācijās vecākus neievieto pansionātā, ir nauda. Var jau domāt, ka turīgākiem cilvēkiem risinājumu atrast ir vieglāk – par lielu naudu var nopirkt gan labāku aprūpi, gan dzīves apstākļus. Sociālo darbinieku pieredze liecina: turīgāki cilvēki parasti vispirms cenšas meklēt individuālus aprūpētājus, kas gādās par veco cilvēku mājās. Ja tas nav iespējams, izvēlas privātās veco ļaužu aprūpes iestādes, kas izmaksā vairāk par 1000 eiro mēnesī.
Bet arī tas ne vienmēr izrādās ideālais risinājums – cilvēkam, kas izrauts no ierastās vides, var būt pilnīgi vienalga, cik un kas maksā. Un, lai gan apstākļi ir ideāli – siltums, sausums, garšīgs ēdiens, veselības aprūpe, vitamīni un koncerti –, tās tomēr nebūs savas mājas.
Mammu otrreiz dabūt nevar, bet ir jāspēj samierināties un padomāt arī par sevi.
Uzturēšanās valsts un pašvaldību pansionātā izmaksā apmēram 600 eiro mēnesī. Kā stāsta sociālie darbinieki, dažkārt vecie cilvēki lūgtin lūdzoties, lai tikai nemudina viņu bērnus ievietot mammu vai tēti pansionātā, jo baidās, ka bērniem nāksies maksāt par vecāku uzturēšanos, tā atraujot naudiņu pašu ģimenei un bērniem.
Par uzturēšanos valsts un pašvaldību pansionātos jāmaksā ar savu pensiju – 90% no tās pienākas aprūpes centram, bet 10% saņem pats cilvēks. Atlikušo summu par uzturēšanos aprūpes iestādē jāmaksā cilvēka apgādniekiem, visbiežāk bērniem. Savukārt tad, ja sociālais dienests atbilstoši likumam izvērtē, ka bērni par savu vecāku uzturēšanos aprūpes iestādē nav spējīgi maksāt, to viņu vietā dara pašvaldība.
Protams, ir bērni, kas godprātīgi maksā, bet pašvaldību sociālie dienestu darbinieki pieredzējuši arī citādas situācijas. Ir arī tādi bērni, kas izzina likumu līkločus un savu dzīvi sakārto tā, ka brīdī, kad vecākus ievieto valsts vai pašvaldības sociālās aprūpes centrā, bērnu vietā iztrūkstošā summa jāmaksā pašvaldībai. Sociālajam dienestam atliek vien noplātīt rokas, zinot, ka, piemēram, tēvs dēlam vēl nesen ir uzdāvinājis palielu zemes gabalu, bet nu dēls to ir pārdevis, un naudas vairs nav. Ķer nu vēju!
Nedrīkst iznīcināt savu dzīvi
Katrs gadījums ir unikāls – katram savi apstākļi, pieredze, iespējas un varēšana. Jā, ir bērni, kas aizved mammu uz pansionātu, atbrauc vienreiz, otrreiz un secina: viņai te viss ir labi – lai tik dzīvo. Pasaka čau un nerādās. Tikmēr citiem lēmums ievietot mammu pansionātā mēdz būt ļoti, ļoti smags – ir cilvēki, kas ar to nespēj samierināties gadiem. «Esmu redzējusi cilvēkus, kas, pat pilnīgā bezizejā ievietojot tuviniekus pansionātā, ieslīgst dziļā depresijā un izjūt tādus sirdsapziņas pārmetumus, ka pēc tam uz ielas, redzot paziņas, aizgriežas, jo negrib nevienu satikt – baidās, ka pajautās kaut ko par šo smago lēmumu,» stāsta pensionētā daktere Edīte Gorkina, kas 15 gadu nostrādājusi pansionātā Balvi.
Sirdsapziņa mēdz būt nežēlīga pat tad, kad domu par pansionātu apsver smagi slimu un ikdienā kopjamu vecāku bērni.
Ievietot mammu aprūpes iestādē pat skaudrākajās situācijās liedz izteikta pienākuma apziņa: man jāspēj parūpēties par cilvēku, kas reiz rūpējās par mani, – tas ir tikai godīgi, tāpēc man jāiztur un jātiek galā, jo par manu mammu vai tēti nekad un neviens nespēs parūpēties tik labi kā es. Vai pienāks klāt, kad mamma sakustēsies? Vai pajautās, ko viņa grib – padzerties vai ko citu? Un kurš ar viņu parunāsies brīžos, kad mamma būs pie skaidras apziņas, – lai arī mīt savā pasaulē, viņa taču joprojām ir dzīvs cilvēks, tas nekas, ka nepazīst mani, jo es taču mammu pazīstu. Jā, zinu, varēs braukt ciemos, bet, ja aizbraukšu un tieši tobrīd mamma gulēs?
Bērniem var būt ļoti grūti sev piedot nespēju savu vecāku labā izdarīt to, ko viņi ļoti, ļoti gribētu izdarīt. Patiesībā būtu sev jāpajautā: ko tieši es vairs nevaru vai nevarēšu izdarīt un ko es varu un varēšu turpināt darīt?
Mammas ievietošana sociālās aprūpes iestādē nekādā gadījumā nav atteikšanās no mammas: pie viņas var doties ciemos, ar viņu var runāt, par viņu var gādāt, tomēr nepazudinot savu dzīvi.
Nav vienas kopīgās receptes un pareizās rīcības, bet – lai sirdsapziņa izlīgtu ar prātu un priekšstatiem par lietu kārtību, pats galvenais ir nepadoties pirmajās grūtībās un gala lēmumu pieņemt, sev godīgi atbildot: vai esmu izdarījusi visu, ko varēju, un vai, darot vēl vairāk, nedarīšu pāri pati sev un saviem tuvajiem – vīram, bērniem, citiem tuviniekiem?
«Jāsaprot, ka mammu otrreiz dabūt nevar, bet ir jāspēj samierināties un padomāt arī par sevi – ko es gaidītu no saviem bērniem, ja viņiem tāda pati situācija būtu ar mani,» saka Edīte Gorkina. Zīdaiņa māmiņai valsts apmaksā bērna kopšanas atvaļinājumu – viņa var sevi pilnībā veltīt bērnam, turklāt bērns aug.
Kopjot vecu, slimu cilvēku, nākotnes patiesībā nav, neviens nezina, cik ilgi turpināsies tāda dzīve – mēnesi, gadu vai piecus gadus, bet ceļš līdz pilnīgam spēku izsīkumam ir tik tuvs, kā stāvot aizas malā.
Iespējams, cilvēkam, kurš pilnībā noliedz savas vajadzības un uzsver, ka ar viņu viss ir kārtībā un viņš mammas labā varēs sevi ziedot mūžīgi, šie vārdi ir tikai aizsargpozīcija. Cilvēks, kas ir pilnībā izsīcis, sevi izslēdz – viņš vairs nedomā, bet dzer zāles, nenormāli daudz strādā un tēlo, ka viss ir kārtībā. Tad gan kādam ir jānāk un stingri jāsaka: klau, tu nedrīksti tik ļoti upurēties, tev jādomā arī par sevi!
Pansionātā dzīvo gadiem un gadu desmitiem
Cilvēki mēdz runāt: ja veco cilvēku ievieto pansionātā, viņš drīz vien nomirst. Kā saka Talsu sociālā dienesta vadītāja Dace Zeļģe, tā nav taisnība. Ir cilvēki, kas pansionātā dzīvo gadiem un gadu desmitiem.
Turklāt ir gadījumi, ka pansionātā pieejamā veselības aprūpe cilvēku uzfrišina, un viņš atgūst gan dzīvotgribu, gan dzīvotsparu. Savukārt stāsti par pansionātu kā vietu nomiršanai, visticamāk, attiecināmi uz gadījumiem, kad cilvēks sociālās aprūpes iestādē ir ievietots jau ļoti smagā stāvoklī – būtībā tiešām mirstošs. Turklāt neviens jau nevar prognozēt, kad šis cilvēks būtu aizgājis tai saulē, ja būtu palicis mājās.
Meklē palīdzību pašvaldībā!
Līdzko rodas problēma gādāt par saviem vecākiem, ir jādodas pēc padoma uz pašvaldību. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā teikts, ka pašvaldībai, kuras teritorijā cilvēks reģistrējis savu dzīvesvietu, ir viņam jānodrošina vajadzībām atbilstoši sociālie pakalpojumi un sociālā palīdzība. Tātad – jāraksta iesniegums sociālajam dienestam. Tur darbinieki novērtēs cilvēka fiziskās un garīgās spējas un noteiks aprūpes līmeni.
Ja tiks konstatēti būtiski pašaprūpes ierobežojumi, cilvēkam piedāvās aprūpi mājās vai pakalpojumu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Katrā pašvaldībā ir citāds sociālo pakalpojumu klāsts, tāpēc par tiem jāinteresējas savā sociālajā dienestā. Iespējams, ka pašvaldībā ir arī citi attiecīgajai situācijai piemēroti sociālie pakalpojumi, piemēram, dienas aprūpes centrs cilvēkiem ar demenci.
VIEDOKLIS
ELMĀRS PĻAVIŅŠ, mācītājs: Vecāku ievietošana pansionātā nav grēks.
«Man vairāki karavīri ir stāstījuši par savu situāciju un jautājuši: vai ievietot mammu pansionātā – tas ir grēks? Atbildu, ka nē – tas nav grēks. Katrā situācijā ir jāspēj nošķirt robežu – vai, gādājot par otru, tu pats nesabruksi gan garīgi, gan fiziski. Esmu ciemojies pie mammām, kuras bērni ievietojuši aprūpes centrā, un uzklausījis, kā jūtas viņas. Ir mammas, kam šķiet, ka bērni ir visu izdarījuši pareizi, un ir mammas, kas izjūt aizvainojumu. Tomēr abām situācijām man ir viena atbilde: ja bērns ir gādājis par to, lai viņa mātei vai tēvam būtu nodrošināta fiziskā aprūpe un viņu nepamet emocionāli – kāds tur grēks?»
