Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmā vēstule
Deviņpadsmit gadu vecumā nokritu, braucot ar moci. Tagad man ir trīsdesmit, sveru mazliet vairāk un kājām ir lielāka slodze, jo darbā desmit stundas jāstāv. Ar laiku radās menisku problēmas, un tie bija jāoperē. Pēc labās kājas operācijas jutos tik labi, ka jau nākamajā dienā nostaigāju sešus kilometrus. Protams, tā nevajadzēja darīt, jo celī sāka krāties šķidrums.
Pirms diviem mēnešiem man operēja kreisā ceļa menisku. Dakteris sacīja, ka tajā bojājums ir mazāks, tāpēc sadzīs ātrāk. Tomēr joprojām sāp. Pie fizioterapeita netiku, vingroju tāpat kā pēc pirmās operācijas. Rēta sāp, un ir izveidojies bumbulis. Ārsts ieteica piecu hialuronskābes injekciju kursu. Esmu dzirdējusi, ka sportistiem potē lielāku devu uz pusgadu. Kā ir labāk un izdevīgāk? Un ko var gaidīt no plazmas injekcijas celī? Pagaidām injekcijas neesmu veikusi naudas trūkuma dēļ, tomēr gribu zināt par iespējām. Pie mana ārsta ir lielas rindas, tāpēc nezinu, ko tagad darīt. Un – vai drīzumā varēšu atkal skriet, tāpat kā pirms operācijas? Inga, 30 gadi
Otra vēstule
Man bija divi menisku plīsumi. Sākumā mēģināja ārstēt ar blokādēm, taču tās nelīdzēja, un 2019. gada novembrī man veica artroskopisku operāciju. Cik zinu, tā nav sarežģīta un citiem pēc šādas iejaukšanās celī viss ir kārtībā, taču man pamazām izveidojās iekaisums, kas, dzerot ārsta izrakstītās zāles, nepārgāja. Operētais celis joprojām ir vismaz par diviem centimetriem resnāks nekā otrs, tajā ir nepatīkama pilnuma un stīvuma sajūta. Un visu laiku vairāk vai mazāk sāp. Man bija arī divas blokādes un trīs hialuronskābes injekcijas. Paralēli pie fizioterapeita vingroju. Magnētiskajā rezonansē atzina, ka ar menisku viss ir kārtībā, un izrakstīja pretsāpju tabletes. Bet cik ilgi tās dzeršu? Vēlāk atradu ļoti labu fizioterapeiti, kura palīdzēja tiktāl, ka sāpes samazinājās, bet – tikai uz laiku. Man patīk staigāt gar jūru. Paeju gabaliņu, un celis sāk sāpēt, taču mazkustība arī nav vēlama. Tā arī nezinu, cik daudz kāju drīkstu noslogot.
Magnētiskās rezonanses aprakstā minēts, ka ir skrimšļa nodilums. Laikam jau savos gados nevaru gribēt, lai kāja būtu kā jauna, bet es tomēr labprāt vēl ko darītu, lai justos labāk. Vienīgi man neiesaka neko citu kā pretsāpju tabletes. Vai tiešām vairāk nekas cits nav iespējams? Līga, 74 gadi
Kāpēc vajag meniskus?
Sākšu ar to, ka katrā ceļa locītavā ir divi meniski – skrimšļveida pusmēness veidojumi: mediālais jeb iekšējais un laterālais jeb ārējais. Mīksto, amortizējošo un pietiekami izturīgo pusmēnešu uzdevums ir amortizēt triecienu, uzņemt un vienmērīgi sadalīt slodzi ceļa locītavā, lai mēs varētu būt fiziski aktīvi un nodarboties ar sportu. Meniski pasargā skrimsli, novērš tā bojāšanos un attālina locītavas deformēšanos.
Kad meniski bojāti
Dažkārt meniski, cilvēkam gūstot traumu vai vienkārši tāpat bez kāda īpaša iemesla, ieplīst un tad nereti savu misiju vairs neveic, rada sāpes, pietūkumu un kustību traucējumus. Tomēr plīsuma veidi var būt ārkārtīgi dažādi, un līdz ar to atšķiras arī pašsajūta, ārstēšana un tās rezultāts.
Sīks bojājums nerada īpašas problēmas, un diskomforts pats no sevis var pāriet apmēram desmit dienu laikā. Savukārt liels un laikus nepamanīts defekts var beigties ar ceļa locītavas nomaiņu jau gada laikā.
Jāpiebilst, ka menisku stāvokli var precīzi izvērtēt tikai magnētiskajā rezonansē. Rentgenogramma noderīga citu ceļa locītavu patoloģiju atklāšanai. Savukārt ultrasonogrāfija šai locītavai nav pietiekami informatīva un ir pat bezjēdzīga.
Var arī izrādīties, ka menisks nav īstais ceļa sāpju iemesls un ne vienmēr to vajag operēt. Taču, ja to tomēr dara, tad saudzīgi, cenšoties maksimāli saglabāt ceļa amortizatorus.
Jā, var būt arī kā Ingas gadījumā, ka trauma gūta pirms vairākiem gadiem un sākotnējais nelielais bojājums laika gaitā sāk traucēt. Viens no būtiskākajiem faktoriem, kas mēdz ietekmēt un pasliktināt menisku un ceļu locītavu stāvokli, ir ķermeņa svara palielināšanās. Protams, arī ilgstošs darbs, stāvot kājās, rada statisku slodzi un bojā locītavu, it īpaši, ja nav regulāras adekvātas fiziskas aktivitātes.
Pēc operācijas – mieru un vingrojumus
Ja pēc pirmās operācijas juties labi, bet otrai kājai ar tādu pašu vainu pēc ķirurģiskās ārstēšanas vēlamais rezultāts nav sasniegts tik ātri kā iepriekšējā reizē, es visdrīzāk to saistītu nevis ar meniska bojājuma veidu, bet gan ar ķermeņa svara palielināšanos, skrimšļa izmaiņām un muskuļu tonusu. Daudz kas atkarīgs arī no fiziskā stāvokļa un aktivitāšu līmeņa pirms operācijas.
Jebkuras ķirurģiskas iejaukšanās rezultāts jāvērtē atsevišķi, nevis vadoties pēc iepriekšējās pieredzes. Locītavu stāvoklis laika gaitā mainās, tāpēc arī pašsajūta pēc operācijām var atšķirties. Taču jau pašā sākumā ir ārkārtīgi būtiski ievērot režīmu. Saviem pacientiem pirmās 3–4 dienas pēc operācijas rekomendēju relatīvu mieru. Ja ir tūska un sāpes, nepieciešams atslogot kāju un reizēm izmantot arī kruķus.
Vissvarīgākais, lai veiksmīgi izveseļotos, ir ārstnieciskā vingrošana pēc fizioterapeita norādījumiem.
Kāja jāsāk vingrināt jau nākamajā dienā pēc operācijas un jāturpina, kamēr pašsajūta uzlabojas. Bez tā visa atlabšanas periods var ieilgt. Iespējams, tev, Inga, tagad nepieciešama arī nedaudz citādāka ārstnieciskā vingrošana nekā pēc pirmās operācijas, tāpēc vēlama atkārtota vizīte pie fizioterapeita.
Un nu par veidojumu rētu rajonā… Veicot artroskopisku ceļa locītavas operāciju, izdara nelielus 4–5 milimetrus lielus iegriezumus ādā. Šīs vietiņas dažus mēnešus varētu būt jutīgas, un rētas šuvju vietās – stingrākas un blīvākas. Tās sadzīst 10–12 dienu laikā, taču zemādas tauku slānis kopā ar ādu var izveidot nelielu sabiezējumu – tādu kā bumbulīti. Par to nevajag uztraukties, jo parasti tas gada laikā, rētai nobriestot, mīkstinās un mazinās.
Ja sāpes mēneša un pat divu mēnešu laikā nerimst, tomēr silti iesaku pierakstīties rindā pie sava operējošā ķirurga. Vajadzētu izvērtēt, vai nav skrimšļa bojājums vai kāda cita problēma, kāpēc saglabājas sāpes locītavā. Piemēram, disbalanss augšstilbu muskuļos, mugurkaula jostas daļā, vēdera presē vai iegurņa muskulatūras vājums…
Šprices locītavā
Ja operācijas laikā ir konstatēts neliels skrimšļa defekts vai arī tas vienkārši ir jutīgāks, mīkstāks un sāpes nav pārgājušas 4–6 nedēļu laikā, tomēr būtu jārod iespēja veikt injekcijas ceļa locītavā. Tās palīdzēs nostiprināt skrimsli, mazināt jutīgumu locītavā un ļaus pilnvērtīgi nodarboties ar ārstniecisko vingrošanu. Locītavu stāvokļa uzlabošanai iespējami vairāki injekciju veidi ar atšķirīgu darbības mehānismu un dažādu sagaidāmo efektu.
- Kortikosteroīdu injekcijas bieži izmanto ceļa locītavām iekaisuma un tūskas mazināšanai. Tās veicina liekā šķidruma uzsūkšanos. Nereti pietiek ar vienu injekciju, taču maksimāli izdara trīs injekcijas ar nedēļas vai desmit dienu atstarpi. Ja locītava nereaģē, tas nozīmē, ka jāprecizē sāpju cēlonis.
- Hialuronskābes injekcijas – biezais jeb viskozais gelveida šķidrums darbojas kā amortizators un barības viela skrimslim. Tas piepilda skrimšļa plaisiņas, uzlabo locītavas slīdamību, rada tajā komfortu, un sāpes bieži vien pāriet. Ražotāji piedāvā divus variantus. Pirmais – injekcija vienu reizi. Otrais – injekcijas trīs līdz piecas reizes. Nav pierādīts, ka viens vai otrs variants būtu labāks. Injekcijas veidu drīzāk nenosaka ikdienas aktivitātes un profesija. Piemēram, ja sportistam nepieciešams ātrs rezultāts un viņa treniņu programma nepieļauj regulāras vizītes pie ārstiem, tad nereti izvēlas vienu injekciju. Kurš variants būtu piemērotāks tieši tev, ieteiks ārsts, izvērtējot situāciju ceļa locītavā.
- Augšanas faktoru jeb trombocītiem bagātinātas plazmas (PRP) injekcijas. Tajās pamatā izmanto paša pacienta asinis, kuras tiek centrifugētas, sadalītas plazmas un trombocītu slānī, un ievadītas locītavā. Šajā gadījumā darbības mehānisms ir citādāks – plazma nemitrina locītavu kā hialuronskābe, bet ar paša cilvēka audiem mazina iekaisumu locītavā. Uz šī fona, mazinoties iekaisumam, uzlabojas kustību amplitūda un pierimst sāpes. PRP izmanto dažādu audu bojājumu, piemēram, muskuļu, saišu vai cīpslu hronisku iekaisumu vai plīsumu gadījumā, lai paātrinātu dzīšanu. Trombocīti ir bagātināti ar augšanas faktoriem, kas stimulē dzīšanu.
Plazmas injekciju ievadīšanas režīms ir dažāds – atkarībā no bojājuma pakāpes un sagaidāmā efekta, kas joprojām tiek pētīts. Reizēm labs rezultāts ir jau pēc vienas injekcijas, taču citiem pašsajūta neuzlabojas arī pēc trim vai pat sešām injekcijām, un tad turpināt nav jēgas.
Nereti tiek izteikts apgalvojums, ka plazmas injekcijas palīdz atjaunoties skrimslim… Nepareizi! Jo skrimslis principā neatjaunojas. Plazmas injekcijas var tikai to nostiprināt un padarīt mazāk jutīgu pret agrīniem sīkiem bojājumiem, kad tas kļuvis mīksts un jutīgs pret slodzi.
Domāju, ka tev, Inga, varētu palīdzēt gan hialuronskābes, gan plazmas injekcijas. Un varbūt abus veidus derētu kombinēt, jo, kā jau sacīju, katrai no tām ir savs darbības mehānisms un atšķirīgs efekts.
Citi pasākumi, kā sev palīdzēt
Bieži vien cilvēki grib lietot tabletes, viņi ir gatavi operēties vai veikt injekcijas, taču nevēlas samazināt svaru un nodarboties ar regulāru ārstniecisko vingrošanu. Taču pierādīts, ka tie ir visefektīvākie sāpju mazināšanas veidi, ar kuriem vajadzētu sākt.
Ja bojāts skrimslis, var mēģināt lietot glikozamīna pulveri vai tabletes. Pēc ASV ģimenes ārstu vadlīnijām ieteicamā deva ir pa 1500 mg reizi dienā, un tā trīs mēnešus. Saviem pacientiem šādu ārstēšanās kursu iesaku diezgan bieži. Ja ir efekts, šādu kursu vērts atkārtot, taču, ja efekta nav, glikozamīns uzlabojumu nedos arī turpmāk.
Samazināt mīksto audu jutīgumu ap locītavu, it sevišķi, ja saglabājas sāpīgums operācijas rētas rajonā, var palīdzēt magnētterapija, ultraskaņas vai lāzera procedūras, taču par to lietderīgumu būtu jākonsultējas ar ārstu.
Kā ar slodzi?
Kad pēc meniska operācijas (ja tas nav šūts, bet daļēji izgriezts) 4–8 nedēļas sāpes pārgājušas, ir pieļaujamas iepriekšējās aktivitātes un var atsākt skriet. Taču jāņem vērā, cik liels meniska gabaliņš izņemts un vai locītavas stāvoklis skrienot nepasliktinās.
Vairums manu pacientu, kas iepriekš skrējuši, turpina to darīt, taču, ja ceļa locītavā saglabājies jutīgums un sāpīgums, labāk izvēlēties tai draudzīgākas aktivitātes, piemēram, nūjošanu, riteņbraukšanu vai peldēšanu. Un tikai tad, kad sāpes pilnībā pārgājušas, var mēģināt atsākt skriet.
Ja darbā ilgas stundas jāpavada uz kājām, tā ir statiska slodze, kas nogurdina locītavas, it sevišķi operētas. Pēc meniska daļējas izņemšanas, ja locītavā saglabājas sāpes, ārkārtīgi liela nozīme ir piemērotiem apaviem un supinatoriem, kas radīs stabilu un amortizējošu balstu.
Ne vienmēr jāoperē menisks
Tagad par Līgas situāciju… Domāju, ka šajā gadījumā meniski nebija jāārstē, jo problēma ir sarežģītāka. Vēstulē ir brīnišķīgi aprakstīta deformējošā osteoartrīta klīniskā izpausme jeb tas, kā cilvēks jūtas ar šo slimību. Tās būtiskākās anatomiskās izmaiņas veido locītavas skrimšļa un meniska bojājumi, locītavas somiņas iekaisums, liekais šķidrums jeb sinovīts, kā arī kājas mehāniskās ass izmaiņas jeb deformācija. Un sūdzības parasti ir sāpes, ko rada deformācija un skrimšļa nodilums.
Savukārt pietūkums un pilnuma sajūta ir saistāmi ar sinovītu jeb lieko šķidrumu locītavā, kam par iemeslu ir locītavas somiņas iekaisums –
to kairina sīki atdalījušies skrimšļa gabaliņi un arī meniska bojājums.
Tik ļoti izmainītām locītavām ar artroskopijas metodi reāli var atrisināt tikai vienu problēmu – proti, izņemt atplīsušās meniska daļas.
Jāsaprot, ka sāpes pirms operācijas nebija saistītas tikai ar meniska bojājumu, bet gan ar visu iepriekš minēto problēmu summu.
Cenšoties atrisināt tikai vienu no tām, nav iespējams panākt labu rezultātu. Un pierādījums tam, ka meniska problēma veido tikai daļu no sāpēm, ir tas, ka sāpes pēc operācijas nav pārgājušas.
Cilvēkiem pēc 55 gadu vecuma abu menisku bojājumi, ja nav bijusi agresīva trauma, jāuzskata par deģeneratīviem plīsumiem jeb tādiem, kas radušies uz vecuma izmaiņu fona. Šādu deģeneratīvu menisku artroskopiska ārstēšana reti sniedz uzlabojumu. Tos jācenšas ārstēt konservatīvi. Ņemot vērā informāciju, kas pieejama par Līgas gadījumu, rodas iespaids, ka piemērotākā metode būtu ceļa locītavas endoprotezēšana. Protams, ja konservatīvā terapija nav devusi vēlamo efektu.
Ko saka cita speciāliste
ELITA SALGRĀVE, fizioterapeite, centra Baltijas Fizioterapija vadītāja: Nevajag padoties!
– Tā nu diemžēl ir, ka mūsu gadi, paradumi, pārslimotās slimības un gūtās traumas laika gaitā noved pie locītavu deģeneratīvām izmaiņām. Tās var būt arī plaisas meniskos, ko sākumā nejūtam, bet ar laiku noteiktās situācijās, piemēram, sportojot, rada iekaisumu un sāpes. Ja bojājums nav liels, pietiek ar ārstniecisko vingrošanu, injekcijām vai citām konservatīvām terapijas metodēm. Taču jārēķinās, ka lieli plīsumi un arī apjomīga menisku rezekcija var izraisīt locītavas mikronestabilitāti.
Vairums no tiem, kam operēti meniski, par to drīz vien aizmirst. Taču, lai arī cik saudzīga būtu operācija, sākumā locītavai jaunajai situācijai jāpielāgojas. Tieši tādēļ ļoti svarīga ir ārstnieciskā vingrošana, kas palīdz stabilizēt un nostiprināt locītavu.
Ja cilvēks pirms menisku operācijas ir bijis fiziski aktīvs, locītava atjaunojas vieglāk un ātrāk. Savukārt, ja ir liekais svars un vāja muskulatūra, celis pēcoperācijas periodā var būt niķīgāks.
Tā kā ceļa locītava atrodas pa vidu kājas asij, uz to gulst liela slodze. Locītavas spēja to izturēt atkarīga arī no mūsu stājas un gaitas, ko ar attiecīgiem vingrojumiem var optimizēt. Runa nav tikai par muskuļu nostiprināšanu ap locītavu, bet pareizāku svara sadalījumu uz kājām, lai ceļiem būtu vieglāk. Atbilstoši vingrojumi palīdzēs ātrāk atlabt.
Iekaisums pēc menisku operācijas biežāk veidojas tad, ja ir osteoartrīts, liekais svars un celis jau iepriekš operēts vai arī nepieciešamā operācija ilgi novilcināta.
Manā praksē gandrīz puse pacientu, kas atnāk ar menisku problēmām, stāsta, ka pirmajās dienās pēc operācijas jutušies ļoti labi, tāpēc devušies iepirkties vai ilgā pastaigā, bet celis pēc tam pietūcis un sācis sāpēt. Tā ir liela kļūda. Aktivitātes vajag atjaunot pakāpeniski, ļaujot ķermenim atpūsties.
Tas, ka Ingai pēc operācijas rētaudi ir blīvāki, taustot jutīgāki un traucē saliekt un iztaisnot celi, ir normāli, taču – tas nav ilgstošs process. Ja nepietiek tikai ar aukstuma aplikācijām un pašmasāžu, audu elastību var palīdzēt atjaunot, veicot ultraskaņas vai citas fizikālās terapijas procedūras, kuras, novērtējot konkrēto situāciju, ieteiks fizioterapeits. Iespējams, būtu nepieciešami citādāki vingrojumi nekā pirms iepriekšējās operācijas.
Ārstnieciskā vingrošana katrā gadījumā notiek ar konkrētu mērķi, piemēram, samazināt iekaisumu, tūsku, muskuļu disbalansu, nostiprināt locītavu. Ja mērķis sasniegts, iekaisuma un sāpju vairs nav, kustību apjoms ir normāls, muskuļu spēks atbilstošs un locītava – stabila, var droši turpināt līdzšinējās aktivitātes. Tāpēc noteikti nedrīkst padoties un samierināties ar sāpēm, jo rezultātu noteikti var sasniegt, lai pēc tam atkal pievērstos savām iemīļotajām fiziskajām aktivitātēm un baudītu dzīvi.
Līgas locītavas vairs nav jaunas, tāpēc prasa vēl uzmanīgāku pieeju. Iesaku vēlreiz apmeklēt fizioterapeitu, lai pārliecinātos, ka organisms patiešām netiek ar skrimšļa nodilumu galā. Varbūt vajag intensīvāku ārstniecisko vingrošanu un sākumā nevis pastaigas, bet citas aktivitātes, piemēram, riteņbraukšanu. Pastaigas varētu atsākt tad, kad nostiprināta muskulatūra un novērsts iekaisums. Ja rezultāta tomēr nebūs, iespējams, jāveic locītavas endoprotezēšana. Nebaidies, šīs operācijas Latvijā izdara ļoti kvalitatīvi, un pēc tam noteikti varēsi doties savās iemīļotajās pastaigās gar jūru.
