Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tagad VISC materiāls ir izņemts no mācību plānošanas e-vides, tomēr jautājumi par seksuālo izglītību skolās, tās nepieciešamību un saturu paliek. Daudzi vecāki bija un joprojām ir šokēti par konkrētu mācību materiālu, kurā zināma aktrise labi nostādītā, enerģiskā balsī pamatskolas bērniem stāsta par «bezdzimuma cilvēkiem», «plūstošo dzimumu» un «piedzimšanu nepareizajā ķermenī». Citēju: «Ir pilnīgi iespējams, ka psiholoģiskais dzimums atšķiras no fiziskā un ģenētiskā. Mēs bieži lietojam jēdzienus, kas sākas ar trans-, vai sakām piedzimis nepareizajā ķermenī par cilvēkiem, kuru dzimums atšķiras no tā, ko nosaka viņa ķermeņa pazīmes un gēni…» To var uztvert arī kā aicinājumu mainīt dzimumu.
– Vai un kur jūs saskatāt problēmu šādā dzimummācībā? Kā rīkoties vecākiem, lai bērns šajā situācijā augtu psihiski vesels? Mana paziņa, piemēram, stāstīja, ka viņas meita, kurai ir 12 gadu, pēkšņi sākusi raudāt. «Kas ir, mīļā?» – «Mammu, es domāju, ka neesmu meitene…» Paziņa noreaģējusi ar humoru, bet pēc tam pie šīs tēmas atgriezusies. Jo viņu patiesi uztrauc, kas notiek meitas galvā. Mamma nezina un nevar taču izkontrolēt, ko par šīm lietām runā skolā un citur.
– Pirmais, ko gribu sacīt, – ar fragmentiem no šī metodiskā materiāla pilnīgi pietiek, lai izdarītu nopietnus secinājums. Viens vienīgs teikums «Tu neesi piedzimis savā ķermenī» patiesībā ir tas, kuru izdzirdot saprotam, ka teksts pēc definīcijas nebūs pārdomāts, nebūs gudrs, inteliģents, nebūs akadēmiski izstrādāts.
Jo – katrs ir (!) piedzimis savā ķermenī. Un, ja kāds cilvēks nav kontekstā ar realitāti, tad viņš vienkārši nav psihiski vesels.
Nākamais: ņemam vērā, kādā laikā mēs dzīvojam. Tas lielā mērā raksturojams ar vārdu izmaiņas. Mainās viss! Mūsu dzīves laikā jau ir mainījušās ne tikai modes, gaumes, bet strauji mainās dažādas attiecību tendences, valdošās valodas, ideoloģijas, politiskās sistēmas. Nu, lūk, un pie šīm izmaiņām pieder arī tas, ko es nosauktu ar vārdu tolerance.
Gribot negribot, no brīva prāta vai piespiesti, bet mēs esam kļuvuši arvien tolerantāki, pieņemošāki.
Sākot ar zili zaļām, oranžām matu krāsām, beidzot ar dažādam modēm apģērbā, sadzīvē, attiecībās un tā tālāk. Tolerance patiesībā nāk mums par labu, jo tā palielina brīvības pakāpi sabiedrībā. Cilvēki jūtas arvien brīvāki. Neviens taču negribētu atgriezties 15. vai 16. gadsimtā, kad cilvēks nezināja, par ko inkvizīcija viņu dzīvu sadedzinās, jo tas notika kaut vai tāpēc vien, ka kaimiņam iegribējās otra bagātību un viņš atrada iemeslu pateikt, ka tu ne tā lūdzies…
Vārdu sakot, brīvība pati par sevi ir laba lieta, un arī tas, ka mēs kļūstam brīvāki.
Bet – visam ir robežas, arī brīvībai. Zināma brīvības robeža ir ļoti svarīga un nepieciešama, jo aiz tās sākas haoss, un to mēs negribam.
– Ko darīt, lai nesāktos haoss?
– Saglabājot toleranci, pārāk viegli neakceptēt visu pēc kārtas.
Pirms kāda laika la.lv portālā tika publicēta ziņa, ka Berlīnē Potsdamas laukumā sapulcējušies vairāki simti cilvēku, kuri jūtas kā suņi, un tādēļ viņi savā starpā nevis sarunājas, bet rej, gaudo, kauc, smilkst. Mēs to varam tolerēt.
Ja kāds cilvēks jūtas labāk, ka viņš ir suns, mēs ļaujam tam notikt, cik tālu tas neietekmē mūs pašus un, protams, mūsu bērnus.
Taču gadījums ar metodisko materiālu, kas tiek/tika piedāvāts skolotājiem, lai šo saturu tālāk izplatītu bērniem, ir gluži cita līmeņa jautājums, un te tolerance un akcepts nebūtu vietā.
– Kāpēc? Bērniem taču jāzina, ka dārzā aug, tā teikt, visvisādas puķītes.
– Tad man jābilst daži vārdi par bērna personības attīstību… Bērnība un pusaudža periods ir laiks, kad veidojas personība. Vispirms gan izveidojas pamati, un tad lēnā garā uzplaukst cilvēka personība… Bet vēl nekas līdz galam nav izveidojies, viss ir tikai veidošanās procesā, kas nozīmē – cilvēkbērns šajā dzīves posmā ir īpaši trausls un ievainojams.
Par dzimumidentitāti… Apmēram līdz piecu gadu vecumam, ja ģimenē viss ir labi, ja ir mīloša, saudzējoša vide, bērnam tā ir jau izveidojusies, un tālāk notiek personības attīstība un uzplaukums.
Lai katrs bērns varētu attīstīt savu individualitāti veiksmīgi, ļoti svarīgi, lai vide, kurā viņš attīstās, ir stabila un patiešām emocionāli un visādos citādos veidos saudzējoša.
Mūsdienās pubertāte sākas jau no desmit, vienpadsmit gadu vecuma. Tas ir laiks, kad parādās milzīgas perturbācijas organismā un cilvēkam jātiek galā ar savām lielajām izmaiņām organismā, no dabas paredzētajām. Bērnam tā ir liela slodze. Vairumam cilvēkbērnu viņi paši sev šajā brīdī nepatīk. Dažiem nepatīk tik ļoti, ka viņi kļūst absolūti nelaimīgi un izmisuši, bet tas, kas palīdz viņiem sevi sakārtot, atrast savu patieso es, ir stabilā vide. Taču, ja apkārtējā vide pati ļogās un tajā parādās idejas, ka tavs ķermenis patiesībā nemaz nav tavs ķermenis, bērns to var uztvert ļoti sāpīgi.
Tā ir reāla trauma. Tāpēc, manuprāt, šādas runas un idejas nebūtu tolerējamas un kur nu vēl akceptējamas.
Jā, brīvība sabiedrībā ir arvien lielāka, tolerēšanas spējas arvien pieaug… Jā, mēs varam par šiem dzimumu jautājumiem diskutēt ar pieaugušiem cilvēkiem. Varam runāt, ka tādas lietas eksistē. Kāpēc ne?! Simts vai divsimts cilvēku jūtas kā suņi. Okei. Varbūt kāds cits gribēs turpmāk būt nevis sieviete, bet vīrietis. Tas arī ir okei. Bet šīs idejas nedrīkst tikt masveidā ieplūdinātas skolu mācību programmā, nedrīkst būt aicinājums uz patoloģiju. Manuprāt, tas jau ir tuvu nozieguma līmenim. Katrā ziņā nav ētiski ar šādiem metodiskajiem materiāliem traucēt cilvēkbērna personības attīstību. Kaut vai tāpēc, ka šajos tekstos trūkst tādas psihiskās veselības pazīmes kā kontakts ar realitāti.
Jo patiesībā mēs katrs piedzimstam savā ķermenī.
Pubertātes laiks nav viegls ne vecākiem, ne pašam bērnam. Cilvēkbērnā plosās daudz pretrunu, un bieži vien ģimenē tās izpaužas ar protesta reakcijām, dumpīgumu. Un nu iedomājieties situāciju: bērns atrodas savā normālajā pubertātes perioda emocionālajā diskomfortā un viņam ir protesta reakcija. Ļoti iespējams, ka šāds pusaudzis pamēģinās, neapzināti izmantos arī šo protesta formu: «Un vispār – man ir cits dzimums!» Lūk, tas noteikti nav ne paša bērna, ne ģimenes, ne sabiedrības interesēs. Bet diemžēl ar šādiem metodiskajiem materiāliem mēs to veicinām.
Ne jau visiem bērniem, kas pēkšņi saka: «Ārprāts, es nemaz neesmu meitene (vai zēns)!» – blakus būs mamma kā šai jūsu pieminētajai divpadsmitgadīgajai meitenei…
Tajā pašā laikā cita meitene skolā, kurai radies tāds pats secinājums par savu dzimumu un bažas, kam viņa to pateiks?
Pārnākusi mājās, meitene vairs neatcerēsies, par ko skolā jutusies slikti, un, ja kāds mājās jautās, atbildēs: «Es jūtos nogurusi, man ir slikti. Ai, negribu runāt…» Un bažas paliks neizteiktas, paliks iekšā kā infekcijas perēklis, kas bojās bērna psihisko attīstību tālāk. Jo no vecākiem nav dabūts mierinājums, skaidrojums un izlīdzsvarojums šai patoloģiskajai idejai.
Vai mums ir drosme aizstāvēt savus bērnus un sevi? Kad mūsu bērni būs pieauguši cilvēki, viņi paši pieņems lēmumu un droši vien kaut kāds procents domās par dzimuma maiņu. Bet tas būs tik niecīgs, salīdzinot ar to skaitu, kam šīs idejas grib ieplūdināt skolu mācību programmās. Lielākā daļa cilvēku nevēlas mainīt savu dzimumu, tas ir skaidrs
Otra lieta, un galvenā… Šī divpadsmitgadīgā meitene – viņa jauir izsista no līdzsvara.
Viņai jau ir drusku grūtāk mācīties, jau ir drusku sliktāks garastāvoklis, jau ir uzkrauta problēma, kuru svarīgi atrisināt, lai tā nevibrētu pusauga meitenes smadzenēs, nesamazinātu viņas dzīves kvalitāti un mācīšanās efektivitāti. Īstenībā bērniem šajā vecumā ir citi uzdevumi!
Bērniem pusaudžu vecumā smadzenes ir spējīgas uzņemt milzīgu informācijas apjomu, un viņi attīsta savus talantus – kam tā ir matemātika, kam fizika, kam mākslas, kam literatūra un sacerējumu rakstīšana, kam mūzika, ģeogrāfija. Zināšanu apjoms, kas cilvēkbērnam šodien apgūstams, ir vienkārši grandiozs, neaptverams, un šinī brīdī jaukt iekšā vēl jautājumus, kas ir smadzenes emocionāli ārkārtīgi noslogojoši, – par savu identitāti, par to, vai es tiešām esmu meitene vai zēns –, ir, es pat teiktu, cietsirdīgi.
Mēs palielinām intelektuālo slodzi un vēl papildus uzliekam emocionālo slodzi, kas ir lieka, bezjēdzīga un nevajadzīga. Jo nav taču tā, ka cilvēks piedzimstot varētu izvēlēties vienu no trim ķermeņiem un uzvilkt kā kleitu.
– Mani izbrīna fakts, ka tēmu par mācību materiālu neaktualizēja paši skolotāji, tos gaismā izcēla citi.
– Tas liecina par mūsu psihisko veselību. Jo te, protams, bija neieciešama drosme, un mums kopumā drosmes pietrūkst.
– Kā rīkoties mammai, kuras divpadsmitgadīgajai meitai radusies doma, ka viņa nav savā īstajā ķermenī?
– Pirmais, kas darāms, – protestēt pret šādu metodisko materiālu pieņemšanu un uzpludināšanu uz bērniem kā tādu nelaimi.
Otrs: izteikt skaļi, bērnam dzirdot, savu sašutumu par tādu materiālu parādīšanos. Tās būs labākās zāles, ja divpadsmitgadīga meitene redzēs, ka mamma nešaubīgi domā, ka viņa ir meitene. Un ka mamma ir sašutusi, kā tāds muļķīgs teksts varēja parādīties viņas bērna redzeslokā.
– Bet kā bērnam paskaidrot, kas ir transseksuālas personas? Šādi cilvēki taču ir.
– Jā, vienmēr ir bijuši un būs. Tāpat kā ir cilvēki, kuri saslimst ar pneimoniju, un ir cilvēki, kuriem ir klepus, – vienalga, vai tāpēc, ka viņi smēķē, vai tāpēc, ka ir emfizēma. Slimības un patoloģijas vienmēr ir pastāvējušas. Bet – tās ir pieaugušu cilvēku tēmas.
Un ir cietsirdīgi un nežēlīgi pie tās emocionālās un fiziskās slodzes, kāda ir bērniem, ejot cauri pubertātes periodam, pilnīgi bez jebkādas vajadzības pievilkt klāt šo jautājumu.
Kāpēc kas tāds ir vajadzīgs – lai mūsu bērnus apgrūtinātu?! Kāpēc šī cietsirdība? Kas ar mums notiek? Mums nav jēgpilnu lietu ko darīt? Mūsu bērnam ir vēl brīvs laiks, viņš ir par maz noslogots? Tad varbūt parūpējamies, lai viņš var kādu svešvalodu papildus pamācīties – itāļu, spāņu, franču, turku, ķīniešu, japāņu –, gan noderēs. Varbūt paņemt klāt sportu, dejošanu, dziedāšanu. Ir tik daudz veidu, kā sevi attīstīt! Bet ar šādiem jautājumiem, kas nevienam cilvēkbērnam nav tik vienkārši atrisināmi, lūdzu, neuzbāžamies 4. klases skolēniem. Tas attiecas uz pieaugušiem cilvēkiem. Nevis uz tiem, kas vēl veido savu identitāti.
– Bieži tiek minēts arī šāds arguments: mūsdienu pusaudži tāpat jau to visu zina! Labāk lai mēs viņiem to pastāstām skolā, nekā lai visu dzird tikai tiktokā un internetā!
– Redz visu ko – redz labas, saprātīgas lietas, redz patoloģijas… Redz pilnībā absurdas vai pat bīstamas lietas. Tāpēc mūsu kā pieaugušo atbildība un pienākums ir viņiem attīstīt kritisko domāšanu un sniegt dažādas perspektīvas, kā domāt par sevi un pasauli. Nevis nekritiski atkārtot visu to, kas ir neveselīgs sociālajos tīklos.
Kam ir vērts pievērst uzmanību attiecībā uz dzimumjautājumiem? Tam, ko piemin speciālisti, – mums ir daudz nepilngadīgu grūtnieču. Jārunā, kas ir drošs sekss.
Par normāliem seksualitātes jautājumiem runāt skolā ir okei.
Bet kāpēc lieki pievērst uzmanību sarežģītiem jautājumiem, kurus bērns tāpat nav spējīgs ne aptvert, ne izprast?
Vēlreiz: bērna interesēs, sabiedrības interesēs visa bērna enerģija būtu vēršama uz to, lai viņš iegūtu labi daudz zināšanu ķīmijā, fizikā, matemātikā, citos priekšmetos – tāpēc izstrādājam gudrākus jautājums, gudrākas grāmatas, lai mūsu bērni būtu gudrāki fizikā, nevis izglītojam viņus par medicīniskajiem dzimummaiņas modeļiem. Lūdzu, nepalielinām bērna nelabsajūtu! Tieši otrādi – parūpējamies, lai bērns jūtas labi.
Varbūt ieviešam skolās veselības mācību, kas ir par visādām pozitīvām lietām.
Mums un arī mūsu bērniem ir jāzina, kā rūpēties par savu veselību visa mūža garumā. Saturs veselības mācībai jāveido tāds, kas ir zinātnē balstīts. Un nevis šauri domājošā, aktīvistu līmenī uzmākties ar idejām Kāds tu esi; varbūt tu esi transseksuāls? Varbūt tu neesi piedzimis savā pareizajā ķermenī? un ieplūdināt mācību programmā tēmas par dzimumpatoloģijām! Kāpēc tiek lobēts seksuālās patoloģijas jautājums? Lūk, jautājums. Toties veselības mācības skolās nav. Un tās ļoti trūkst.
