Rīga +19°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Sabruka pēkšņi
Viss patiesībā sākās ar tādām pašām sajūtām, kādas skar tik daudzus no mums. «Pagājušā gada rudenī sāku justies nenormāli nogurusi. Tam it kā varēju atrast loģisku izskaidrojumu: strādāju vairākos darbos, vakaros studēju…
Reiz, kad man attālināti notika mācības, Jānis atbrauca uz biroju un atrada mani guļam pie galda – biju izslēgusi kameru un aizmigusi.
Tas bija nopietns signāls par pārpūli. Bet tik un tā nākamajā dienā turpināju dzīvot iepriekšējā režīmā, jo biju ieskaidrojusi sev, ka man ir jāizdara simts un viens darbs.»
Madarai ar Jāni bija plānots mēnesi garš ceļojums, un, lai to varētu atļauties, bija daudz jāstrādā. Viņiem izdevās, un decembrī īstenojās ilgi gaidītā atpūta.
Taču pat atvaļinājuma laikā Madara visu laiku jutusies ļoti nogurusi, no rītiem tā nācis miegs, it kā vispār nebūtu gulēts.
Madara stāsta: «Kad atgriezāmies Latvijā, pēc nedēļas pēkšņi mans organisms vienkārši sabruka. Sestdienas rītā pamodos ar sajūtu, ka nav spēka, bet vēl varēju iziet ārā ar suni. Svētdien vairs nespēju piecelties sēdus un pati aiziet uz tualeti. Man arī stipri sāpēja vēders. Divu dienu laikā visas mana organisma rezerves bija izsīkušas pilnībā.»
Arvien sliktāk un sliktāk…
«Biju ļoti uztraukusies, un Jānis arī. Mēs nesapratām, kas notiek, domājām – vienkārši sakrājies milzīgs nogurums, līdz ar to, iespējams, sākumā neapzinājāmies situācijas nopietnību.»
Madarai, kas nekad iepriekš nopietni nebija slimojusi, prātā neienāca, ka var būt kas tik ļoti nopietns.
Turklāt mazliet mierināja tas, ka pēc pāris dienām sarunāta vizīte pie ģimenes ārstes – par galvassāpēm.
«Visticamāk, ja nebūtu sarunāta konsultācija, es mājās mocītos vēl ilgāk, taču, kad aizbraucām pie dakteres, neatceros, kā iegāju kabinetā, bet uzreiz izplūdu asarās. Mani apguldīja uz kušetes, izmērīja pulsu un asinsspiedienu, uzlika sistēmu, un tad sākās garais diagnozes meklēšanas ceļš.
Man pateica ļoti tieši: ja es nebūtu tajā dienā atbraukusi uz slimnīcu, visticamāk, nomirtu.»
Sākumā ārsti ieciklējušies uz pieņēmumu, ka pie vainas ir vēdera problēmas, jo sāpes vēderā Madarai nemazinājās ne ar kādām zālēm, turklāt pievienojās arī vemšana un caureja. Trīs dienas ar sistēmām, un Madara jau sākusi justies kaut cik labāk. Tas nozīmē – varēja piecelties kājās un aiziet piecdesmit metru līdz mašīnai. Radās cerība, ka sākas atveseļošanās.
Tomēr labāk viņai nekļuva…
«Jutos tik nespēcīga, ka nevarēju celties stāvus, jo likās, ka tad noģībšu. Nespēju arī normāli nosēdēt. Pēc divām dienām mēs izsaucām ātro palīdzību, un brigāde mani aizveda uz Cēsu slimnīcu. Nodaļā mani aprūpēja divas ārstes, bet nedēļas laikā nekas nemainījās. Tiesa, slimnīcā pamanīja, ka man ir ārkārtīgi zems nātrija līmenis asinīs, un laida sistēmā zāles, lai to kompensētu.
Es gan teicu, ka jūtos slikti, ir grūtības piecelties un pārvietoties, bet atbildē skanēja, ka man jāmēģina vairāk kustēties un staigāt un ka šajā slimnīcā mediķi ir izdarījuši visu, ko vien varēja, – tālāk pašai jāmeklē, kur man varētu uztaisīt gastroskopiju un kolonoskopiju. Es vēlējos šīs procedūras veikt narkozē, bet Cēsu slimnīcā nebija anesteziologa. Tādā stāvoklī mani izrakstīja no slimnīcas.»
Visu rakstu lasi digitālajā žurnālā Santa+ vai žurnālā «IEVAS Veselība»!
