Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Kas ir daktere Kristīne Ducena?
- 2000. gadā absolvējusi Latvijas Medicīnas akadēmiju, 2005. gadā – ieguvusi endokrinologa sertifikātu.
- 2011. gadā ieguvusi Medicīnas zinātņu doktora grādu, doktorantūras laikā stažējusies Itālijā, Pizas Universitātes klīniskajā slimnīcā.
- Mamma – Velga Šiliņa, ilgus gadus bijusi Bērnu nodaļas vadītāja Rīgas Stomatoloģijas institūtā. No mammas mantojusi kārtības mīlestību, enerģiju un mīlestību uz kultūru, nepatiku pret paviršību un lētiem jokiem.
- Tētis – Viesturs Šiliņš, ārsts, pulmonologs, sabiedrības dvēsele, optimists. No viņa mantota drosme mēģināt kaut ko jaunu.
- Vīrs – Jānis Vilmanis, ķirurgs Stradiņos.
- Bērni – Kristaps (25), Katrīna (20) un Reinis (13).
- Mīļākās grāmatas: Mišelas Obamas Izaugt un Pēra Ulova Enkvista Grāmata par Blānšu un Mariju. Arī Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda un Noras Ikstenas Mātes piens.
- Izbauda Leonarda Koena vokālu un mūziku, Seržu Geinsbūru, uzlādē īru roka klasika U2.
- Sapņo apmeklēt un iepazīt visus Francijas reģionus.
– Par ko jums visbiežāk nākas runāt savā kabinetā?
– Visā pasaulē lielāko daļu ambulatorās endokrinoloģijas veido pacienti ar prediabēta, diabēta un vairogdziedzera problēmām. Protams, pacientu ir daudz, un, lai arī ārstam reizēm šķiet, ka liela daļa no problēmām ir vienādas, pacientam tā ir dzīve, viņa problēma un tāpēc – īpaša.
– Zinu, ka pacienti jūs mīl, jo protat izstāstīt tā, ka viņi izprot savu slimību.
Citi lasa
– Es tiešām uzskatu, ka ir ļoti svarīgi atrast laiku sarunai. Turklāt jāņem vērā, ka, ejot pie ārsta – arī man kā pacientei! –, galvā bieži vien griežas sliktākais scenārijs, un tad ir svarīgi ne tikai, ko pastāsta, bet arī – kā.
Māksla ir izstāstīt, lai pacients atšķir lietas, par kurām ir jāuztraucas – tātad ar augstu risku –, bet kas ir nejauša atradne, pateicoties mūsdienu izcilajām izmeklēšanas iespējām.
Diezgan bieži gadās, ka vizītē atnāk pacients ar mazu, nejauši atrastu vairogdziedzera mezgliņu, bet es, skatoties analīzes, redzu, ka viņam ir daudz nopietnāki riska faktori, piemēram, paaugstināts cukurs, holesterīns vai asinsspiediens. Sievietēm vispār vairogdziedzera mezgli pēc četrdesmit gadu vecuma ir katrai otrajai, trešajai, un pārsvarā tie ir labdabīgi, cistiski šķidruma pūslīši kaklā, kas neko sliktu nenodara. Protams, jāpārbauda, reizēm jānovēro, bet lielākoties tas arī viss. Ārsta pienākums ir atšķirt mušu no ziloņa un to pastāstīt.
– Diabēts laikam ir biežākā tēma.
– Jā, diabēts ir civilizācijas slimība. Tā seko mazkustībai, neveselīgam uzturam, liekajam svaram. Pasaulē diabēta gadījumi pieaug ģeometriskā progresijā. Agrāk nabadzīgākās valstīs, piemēram, Indijā, praktiski nebija diabēta. Tagad, skatoties statistiku, dati ir graujoši. Arī Latvijā diabēta pieaugums ir acīmredzams.
– Paradoksāli – mēs taču esam izglītotāki, mums vajadzētu būt prātīgākiem, veselīgākiem.
– Lielākoties mēs tiešām zinām, kā vajadzētu darīt, – jautājums ir, vai to īstenojam. Redziet… diabēts nesāp. Paaugstināts cukurs, tāpat kā holesterīna līmenis, arī paaugstināts asinsspiediens nerada diskomfortu, to var viegli ignorēt. Tikai tad, kad ir notikusi asinsvadu katastrofa, piemēram, bijis pirmais infarkts, cilvēks saprot, ka no ikdienas ātrvilciena ir jāizkāpj un jāpievēršas veselībai.
– Kādi ir jūsu top ieteikumi?
– Neēst baltos miltus – kūkas, bulkas, pankūkas –, jo tur jau nekā jēdzīga nav. Ir tik daudz vērtīgu pilngraudu produktu. Arī grūbas, kvinoja, lēcas, dārzeņi, ko var garšīgi pagatavot. Drīkst ēst olbaltumvielas – olas, zivis, gaļu, biezpienu. Ceptus kartupeļus arī nevajadzētu, jo tur ir ciete.
Un vispār ēšanu vajadzētu pavirzīt nost no prioritāšu saraksta. Paēd un ej dzīvē, pasaulē! Ir taču tik daudz interesantu lietu, ko darīt.
Protams, svarīgas ir arī kustības. Reizēm, ar pacientiem runājot, saku: «Neviens neaizmirst katru dienu paēst, bet arī kustības ir absolūti normāla dienas daļa.» Kas jums patīk – dejas, joga, nūjošana, baseins? Savā tempā, nesacenšoties ne ar vienu, iekļaujiet to savā dienas plānā gluži kā ēšanu vai zobu tīrīšanu. Kad tu notici, ka to vari, ar katru nākamo reizi kļūst vieglāk, un sports pārvēršas par normālu ikdienas daļu.
– Jūsu tētis – pneimonologs, docents Viesturs Šiliņš, – uzstāja, lai turpināt ārstu dinastiju?
– Viņš mani ļoti pierunāja – teiksim tā. Viņš nāk no slavenas ārstu dzimtas, mana mamma arī bija ārste. Tāpat manas tantes, onkuļi, brālēni, māsīcas – man rados ir vieni vienīgi dakteri! Bet abi mani brāļi neaizgāja šo ceļu, un varētu teikt, ka es tēvam biju pēdējā cerība. (Smejas.) Viņš redzēja, ka esmu strādātāja un tikšu galā. Viņam bija taisnība – man gāja ļoti grūti, bet tiku galā. Tomēr teikšu godīgi – otrreiz es to nedarītu.
– Neticu, ka jūs varētu būt tik laba ārste, ja savu profesiju nemīlētu. Jums taču ir arī gandarījuma mirkļi, vai ne?
– Bet protams! Visbiežākos paldies saņemu, kad cilvēks beidzot sapratis, kas viņam ir par slimību, sapratis tās būtību. Medicīnā bieži slikta rezultāta iemesls ir pacienta nelīdzestība. Bet tā notiek, jo cilvēks nesaprot, kāpēc viņam tie medikamenti vajadzīgi. Ārsta uzdevums ir visu lietišķi un ne pārāk sarežģīti izskaidrot. Vienlaikus arī laipnība un miers ir svarīgi. Ja pacientu iebiedē, viņš neuztver informāciju.
Medicīnā man patīk, ka šis darbs ir jēdzīgs un ir saistīts ar došanu. Man vienmēr licies, ka ārsts un skolotājs ir skaistas profesijas, jo abas ir dodošas.
Man vienmēr patika un padevās svešvalodas, vidusskolā mācījos mazliet arī vācu un norvēģu valodu. Es tajās jutos kā zivs ūdenī. Turpretī, kad iestājos Medicīnas akadēmijā, jutos absolūti nekomfortabli, jo skolā nebiju apguvusi fiziku, ķīmija man negāja. Biju apzinīga, piespiedu sevi un darīju, bet prieku man tas nesagādāja. Esmu sapratusi, ka, darot, ko patiesi vēlies, būs gan prieks, gan rezultāti.
Varu izdarīt ļoti daudz, jo man ir fiziskais rūdījums, kas dod arī mentālo izturību, bet atšķirība ir tāda: tas, ko tu dari ar intuīciju un prieku, sniedz piepildījumu.
Darot, ko no tevis gaida sabiedrība vai tuvinieki, tu jūties iztukšota. Es biju apzinīga, es izmācījos un strādāju par ārstu, bet mīlestība pret valodām man vienmēr ir palikusi.
– Un kāpēc kā specialitāti izvēlējāties endokrinoloģiju?
– Daudzas lietas mūsu dzīvē nosaka skolotāji un viņu harisma. Man endokrinoloģijas kurss bija pie izcilā profesora Valda Pīrāga. Atceros pirmo pieredzi Endokrinoloģijas nodaļā. Tur bija arī diabēta apmācības kabinets, kurā daudz runājām par uzturu, kas man kā sievietei likās interesanti. Tiesa, līdz pēdējam brīdim man nebija skaidra izvēle, es tikai zināju, ka neiešu uz ķirurģiju vai ginekoloģiju.
– Kāpēc ne?
– Tās ir jomas, kuras paņem milzum daudz enerģijas, jāstrādā ilgas stundas slimnīcā. Mani vecāki ir šķīrušies, un viņiem pirmajā vietā neapšaubāmi bija darbs. Viņi man iemācīja, ka darbs sniedz gandarījumu, prieku un ir ļoti svarīgs. Bet man vienmēr pietrūka ģimenes. Tāpēc zināju, ka man ģimene un mani bērni vienmēr būs prioritāte.
– Jums ir kļūdas, kas joprojām sāp?
– Ja tu izdari fundamentālu kļūdu medicīnā, ir baigais kauns. To es pazīstu no bērnības, jo skolā slikti mācījos. Tā kā mani vecāki bija šķīrušies, es drusciņ biju bērns, kas dzīvo uz ielas un trako ar citiem, tāpēc skolā, kad bija sliktas atzīmes, man bija milzīgs kauns. Neskaitot valodas, kur man gāja kā pa sviestu, visi eksaktie priekšmeti…
Kauna sajūtā jutos ļoti vientuļa. Tev ir reāli slikti, un šī sajūta vēl padziļinās, jo tu taču zini, ka rīt atkal būs matemātikas stunda.
Jo ilgāk netiec ar to galā, jo milzīgāks kļūst zināšanu robs, jo dziļāks top kauns – šķiet, ka zem tevis ir melns bezdibenis. Tad sākas izvairīšanās, bet tā jau nedod gandarījumu. Savukārt, cik brīnišķīga ir sajūta, kad esi izdarījusi labu, kad tev kļūst skaidra mācību viela! Tad iestājas sirdsmiers un notiek tā dziļā izaugsme.
