Greizo spoguļu karaļvalsts — insults

Kādreiz ne viss ir tā, kā redzi vai esi iedomājusies. Ir pavisam citādi. Par insultu stāsta Dr. med. GUNTIS KARELIS, neirologs, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas un neiroķirurģijas klīnikas vadītājs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors, docētājs un Dr. ALEKSEJS VIŠŅAKOVS, ķirurgs, neatliekamās medicīnas ārsts, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs.
Sirds veselība
Anija Pelūde
18. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

– Šķiet, masu medijos par insultu tagad runā tik bieži, ka nu jau katram vajadzētu zināt tā pirmās pazīmes un prast laikus noreaģēt – izsaukt ātro palīdzību. Pēkšņi kļūst šķība viena sejas puse, nevar parunāt, nevar pacelt roku…

Dr. Višņakovs: – Nav jau viss tik vienkārši. Šādus pacientus, kuriem ir, kā jūs sakāt, klasiskās pazīmes, kas viegli atpazīstamas un kuras mēs saucam par hiperakūtu insultu, Neatliekamās medicīnas klīnikā ieved vienu vai divus diennaktī. Pārējiem insults izpaudies citādi. Ar simptomiem, kas var būt raksturīgi citām slimībām vai situācijām.

Piemēram, augstskolas pasniedzējs iet pa ielu šūpodamies, studenti ieņirdz, ka – tikko beigušās lekcijas un viņš jau paspējis piedzerties. Bet īstenībā cilvēkam ir insults.
 

– Ja jūs tā sakāt… Kolēģe reiz, ejot pusdienās, ievēroja, ka ielas malā tup vīrietis ap gadiem piecdesmit pieciem. Solīdi ģērbies, bet tāds jocīgs – apātisks, it kā nesaprastu, kur atrodas, bikšu priekša slapja – apčurājies… Viņai jau šķitis aizdomīgi. Nospriedusi: ja, nākot atpakaļ no pusdienām, viņš vēl tupēs, jāpieiet klāt un jāpajautā, kas noticis… Bet viss nokārtojies, vīrietis bija sācis apjukumā streipuļot pa ielu, un policists izsauca ātro palīdzību.

Dr. Višņakovs: ­– Šaubu nav, visdrīzāk insults. Zinu līdzīgu gadījumu. Jauna sieviete, kura strādā kādā iestādē, darbs ar datoru. Ienāk kolēģe kaut ko pajautāt, bet sieviete – nosacīti sauksim viņu par Guntu – nomurmina kaut ko pretī. Tāds iespaids, ka viņa būtu dusmīga par jautājumu.

Ja šo cilvēku nepazīst, varētu nodomāt, ka tā nu gan ir nelaipna! Taču, par laimi, otra kolēģe Guntu labi pazina, viņa ieiet kabinetā, skatās: Gunta sēž pie datora, turpina spaidīt klaviatūras taustiņus, bet, kad viņai uzdod jautājumus, normāli neatbild.

Tai otrai kolēģei bija ārsta izglītība, un viņa uzreiz saprata, ka Guntai ir insults.

Tieši tāpēc, ka mainījusies uzvedība, traucēta tā dēvētā kognitīvā funkcija un ir afāzija – tas nozīmē, ka viņa nevar pateikt to, ko grib pateikt. Kolēģe Guntu atveda uz šejieni. Mēs viņai veicām trombolīzi – ar zālēm pusstundas laikā izšķīdinājām trombu asinsvadā, un viņa uzreiz atkal bija pilnīgi normāls cilvēks.

Ļoti svarīgi būtu atcerēties: ja ir insults, cilvēkam nav obligāti jābūt paralizētam. Insults var izpausties arī ar uzvedības traucējumiem – viss atkarīgs no tā, kurā smadzeņu daļā insults noticis.

Cits gadījums… Mammīte dzīvo viena, viņa ir pilnīgi adekvāta, pati par sevi spēj parūpēties, bet no rīta kaimiņiene skatās – istabā ir bardaks, trauki saplēsti, kaķis nav pabarots, logi ziemā vaļā. Kaimiņiene izsauc neatliekamo palīdzību, jo domā, ka mammīte sajukusi prātā. Īstenībā ir noticis insults, un izmaiņas uzvedībā par to liecina.
 

– Bet raksturīgi, ka izmaiņas notiek pēkšņi – vakar nebija un šodien ir.
Dr. Višņakovs: – Protams, jo insults ir akūts notikums. Daudzi veci cilvēki dzīvo vieni, un, ja pēkšņi notiek insults, viņi pat nespēj kādam paziņot. Tāpēc man ir jautājums: ja zināms, ka taviem vecākiem vai vecvecākiem ir augsts asinsspiediens vai holesterīna līmenis, tad varbūt tomēr vajag katru dienu viņiem piezvanīt. Tas neko nemaksā – veltīt trīs minūtes un vienkārši pavaicāt – kā tev iet?

Mūsu klīnikā sestdien, piemēram, diemžēl nomira sieviete. Kaimiņi viņu bija redzējuši pirms divām diennaktīm. Kad atbrauca glābēji un uzlauza durvis – kundze guļ uz grīdas, jau nogulējusi vienu pusi, tie muskuļi jau ir atmiruši, attīstījusies akūta nieru mazspēja, sieviete ir arī atdzisusi un vairs nebija glābjama.

Lūk, stāsts par sabiedrības kopējo atbildību.
 

– Par ko vēl cilvēkiem radies aplams priekšstats, ja runājam par insultu?

Dr. Višņakovs: – Mums slimnīcā nākas komunicēt ar insulta pacientu piederīgajiem, un regulāri saskaramies ar to, ka cilvēki nesaprot, kāpēc mēs šobrīd popularizējam akūta insulta ārstēšanas iespējas – ka cilvēku absolūti atgriežam iepriekšējā dzīves kvalitātē, bet viņa radiniekam neko nedarām…

Ir jāsaprot, ka no tiem diviem pacientiem diennaktī, kas šeit nokļūst ar insultu, tikai viens patiešām atgriezīsies iepriekšējā dzīvē.

Jo ne tikai medikamenti, tehnoloģijas un ārsti ir tie, kas nosaka ārstēšanas iznākumu. Ļoti būtisks ir laika faktors. Kādreiz cilvēks no rīta pamostas un – vairs nevar parunāt, netiek no gultas augšā: insults ir noticis vēlu vakarā vai naktī, smadzenēs kāds apgabals jau ilgstoši bijis bez asinsrites, bet laika logs, kurā mēs cilvēkam varam palīdzēt smadzenēm atgriezties iepriekšējā stāvoklī, ir ārkārtīgi ierobežots.

– Cik?
Dr. med. Karelis: – Četras ar pusi stundas trombolīzei – tromba šķīdināšanai; trombektomijai jeb tromba izvilkšanai – sešas stundas, varbūt mazliet vairāk. Bet nozīme ir katrām piecpadsmit minūtēm! Katras piecpadsmit minūtes smadzeņu šūnām bez apasiņošanas nozīmē, ka funkcionālie traucējumi, par kuriem tās atbild, būs par 4 procentiem izteiktāki, un par 4 procentiem pieaugs risks nomirt.

Šūnas iet bojā, izveidojas nekroze, un tās vietas smadzenēs vairs neatjaunojas.

Otrs, kas svarīgi, – paša pacienta organisma stāvoklis. Kādi ir viņa asinsvadi, kaitīgie ieradumi, blakus slimības un tā tālāk. Mēs pacienta tuviniekiem skaidrojam, ka cilvēks paliks paralizēts, ka būs vajadzīga rehabilitācija, kopšana, un viņi jautā: «Kāpēc? Viss taču notika zibenīgi – viņš tika ātri atvests uz slimnīcu. Kāpēc jūs neko nedarāt?» Jo – ir ļoti nopietni medicīniski apsvērumi, kad pacientam nevar palīdzēt vai arī viņa organisms šo ārstēšanu nespēj izturēt.

– Ko jūs tik briesmīgu darāt, ka nevar izturēt?
 Dr. Višņakovs: – Pacientu uzreiz pēc iestāšanās Neatliekamās medicīnas klīnikā ved uz datortomogrāfiju, un, ja konstatē, ka viņam noticis insults, kura iemesls ir trombs asinsvadā, nākamais solis ir tā sauktā trombolīze. Pacients saņem medikamentu, kas šķīdina trombu.

Bet ir jāsaprot, ka trombs tiek šķīdināts ne jau tikai tajā asinsvadā, kur noticis insults, bet visā organismā. Un, ja, piemēram, pacientam, ir problēmas ar asins recēšanu, tad medikamenta ievadīšana cilvēku izārstēs no insulta, bet viņš noasiņos, piemēram, no kuņģa čūlas.

Tas ir tikai viens piemērs. Ir arī citas veselības problēmas, kad šī metode nav iespējama, jo risks, ka pacients varētu sākt asiņot, ir ļoti liels. Visbiežāk cilvēkiem gados asiņo smaganas. Jo ir ļoti slikta mutes dobuma higiēnas kultūra.

– Tiešam nezināju, ka smaganu veselība var ietekmēt insulta ārstēšanas prognozes!
Dr. Višņakovs: – Jā, mēs esam spiesti pārtraukt uzsākto trombolīzi, jo pacientam sāk asiņot smaganas. Vai arī deguns, kuņģis, zarnu trakts. Un tā asiņošana faktiski nav apturama, cilvēks var noasiņot līdz nāvei. Tas ir tikai viens piemērs no daudzām situācijām, kad mūsu iespējas nav izmantojamas konkrētam pacientam.

Taču cilvēkos rodas sarūgtinājums, viņi feisbukā pēc tam raksta, ka acīmredzot dakteriem nav iedota aploksne un – atstāja manu mammīti paralizētu… Tā nav taisnība!

Tieši pacienta veselības faktori ļoti bieži nosaka to, ka iznākums nav tāds, kādu mēs, ārsti, vai arī pacienta tuvinieki, vai pats cilvēks vēlētos redzēt.

Bet ir arī izcili gadījumi, kad pacients ar insultu atvests uz slimnīcu, viņš nevar parunāt, nevar pakustēties, un trombolīzes procedūras laikā, kas ilgst apmēram pusstundu, pacients sāk runāt, viņš var jau pakustēties. Vienkārši tas prieks un  progress nav novērtējams! Tu redzi, ka cilvēks guļ nekāds, un pēkšņi kļūst normāls. Agrāk mums šādu iespēju nebija, tagad ir. Konkrētā medikamenta cena ir vairāk nekā tūkstotis eiro, valsts apmaksā.
 

– Bet ko darīt tiem, kam nedrīkst pielietot šīs brīnumainās zāles?  
Dr. Višņakovs: – Vispirms jāsaprot, ka insulta simptomus izraisa divas lielas cēloņu grupas. Pirmajā situācijā ir asinsizplūdums smadzenēs. Tas ir pavisam cits stāsts, jo tur darbs ir neiroķirurgiem, viņi skatās, kurā vietā radies asinsizplūdums, kas to izraisījis – asinsvadu problēmas, augsts asinsspiediens, iedzimtas anomālijas…

Otrā situācijā ir išēmiskais insults jeb smadzeņu infarkts, kad nosprostojas asinsvads galvas smadzenēs. Tad pirmais ārstēšanas variants ir tromba šķīdināšana, un otrs – tehniski pastāv iespēja veikt tā dēvēto trombektomiju. Mūsu invazīvie radiologi rentgena kontrolē nopunktē artēriju, tad ar speciālu ierīci sasniedz vietu, kur atrodas trombs, un to mehāniski izvelk.

Bet! Šai procedūrai ir vēl vairāk ierobežojošu nosacījumu un arī risku nekā trombu šķīdināšanai. Turklāt arī nav tik daudz speciālistu, kas prot veikt trombektomiju, un līdz ar to šo procedūru diemžēl nav iespējams veikt visas septiņas dienas nedēļā un cauru diennakti divdesmit četras stundas.

– Bet tas, ko tikko sacījāt, ir traģiski!
Dr. Višņakovs: – Vai tas jūs izbrīna?

Dr. med. Karelis: – Trombektomiju Austrumu slimnīcā veic daktere Ponomorjova un daktere Kratovska. Viņas tiešām var to izdarīt, bet – abām dakterēm ir arī atvaļinājumi, viņas brauc uz kongresiem, mācīties uz ārzemēm, dakteres var galu galā saslimt, turklāt ikdienā viņas dara arī citas procedūras, ārstē cilvēkus ar cita veida slimībām un tajā brīdī var būt vienkārši aizņemtas. Viņas ir ļoti noslogotas. Īstenībā speciālistu trūkums šajā jomā ir valstiski ārkārtīgi nopietna problēma. Arī otrā universitātes slimnīcā – Stradiņos – ir tas pats.

– Tad ko – ja nepaveicas un insults notiek sestdienā?
Dr. med. Karelis: – Ja nepaveicas, tad paliek tikai sekundārā profilakse. Tā ir realitāte. Tā notiek. Bet mēs, protams, mēģinām mūsu iespēju robežās palīdzēt visiem.

Jā, ir traģiski, ka cilvēkam var izvilkt trombu no asinsvada, bet viņš uz slimnīcu atvests diemžēl sestdienas vakarā, kad tehniski tādu iespēju nav.

Mums ir bijuši šādi precedenti. Bet tad Stradiņa slimnīcas speciālisti bija gatavi to darīt, un pacientu pārvedām uz turieni. Mēs sadarbojamies.

Dr. Višņakovs: – Man liekas, ka nav bijis neviens gadījums, kad cilvēks kļūst par invalīdu tāpēc, ka viņam nevar veikt trombektomiju. Vienkārši mēs gribam vērst uzmanību uz to, ka šo metodi nav iespējams izmantot tik plaši, kā gribētos.

Dr. med. Karelis: – Jo tiešām ir ļoti daudz medicīniski pamatotu ierobežojumu. Piemēram,  iemesls atteikumam veikt trombolīzi var būt nesen veiktas lielas operācijas, audzēji, daudzas slimības. Un ne tikai tās!

Bieži vien pacients tiek atvests ar ļoti augstu asinsspiedienu, un tad viņam nedrīkst uzreiz veikt trombolīzi, asinsspiediens jānormalizē, un tā atkal tiek zaudēts laiks. Ja cilvēks lietojis kādu asins šķidrinātāju, viņam jātaisa trombektomija…

Bet arī – ja miega artērija kaklā ir resna, tad gala zari, kas ir pie galvas smadzeņu garozas, ir ļoti tievi, un no turienes izvilkt trombu nav iespējams. Līdz ar to pacientu loks, kuriem var palīdzēt, ļoti sašaurinās, neskatoties uz to, ka insulta pazīmes ir laikus pamanītas, ka cilvēks laikus atvests uz slimnīcu, ka viss ir izdarīts, kā nākas. Vienalga, nevar.

Un vēl paliek procents pacientu, kuriem arī pēc šo abu procedūru veikšanas traucētās funkcijas nemaz tik jauki neuzlabojas.

Ļoti liela nozīme ir blakus slimībām.

Ārstēšanās iznākumu pēc trombolīzēm un trombektomijām ietekmē cukura diabēts, jo trombs šķīst slikti, un pēc tam var notikt tromba atjaunošanās. Un cukura diabēta slimnieku, kā zināms, ir ļoti daudz.

– Tagad daudziem sirds vainagartērijās ielikti stenti, un viņiem jālieto asinis šķidrinošas zāles, lai neveidotos trombi. Ja notiek insults, tad trombolīzi viņiem, cik sapratu, nedrīkst veikt?

Dr. med. Karelis: – Tā īsti nav. Ja cilvēks lieto asins šķidrinātājus jeb antikoagulantus, tad pirmā metode insulta ārstēšanā ir tromba izvilkšana. Otrs, katram asins šķidrinātājam ir savs antidots – pretinde, kas šo efektu neitralizē. Tātad, ja cilvēks lietojis kādu antikoagulantu un ja uzņemšanas nodaļā ir attiecīgais antidots, to ievadot, iespējams veikt arī trombolīzi. Bet atkal – ne visiem pacientiem.

Dr. Višņakovs: – Medikamenti ir dažādi. Daudz kas atkarīgs no tā, kādu asins šķidrinātāju cilvēks lieto, cik ilgi un cik nesen. Tā ka antikoagulanti atkal uzliek ļoti plašus ierobežojumus insulta operatīvai ārstēšanai.

– Sarežģīti. Īstenībā vajadzētu dzīvot tā, lai jūsu pakalpojumi nekad dzīvē nebūtu jāizmanto.
Dr. Višņakovs: – Teorētiski jā. Neatliekamās medicīnas klīnikā nonāk arī ārzemju pacienti, un mēs redzam atšķirību. Piemēram, atbrauc uz slimnīcu mūsu cilvēks, rīdzinieks, vīrietis, piecdesmit gadi, slimo ar paaugstinātu asinsspiedienu, viņam ir augsts holesterīna līmenis, viņš lieto medikamentus, un, kad es kā ārsts uzdodu jautājumu «Kādas zāles jūs lietojat?», viņš nezina – viņam sieva dodot! 

Ja paredzēts lidojums, kas, iespējams, būs ilgāks par trim stundām, vai arī ilgstošs brauciens autobusā, visi ārzemnieki profilaktiski lieto preparātus, kas neļauj izveidoties trombam, un adekvāti uzņem šķidrumu.

Mūsu cilvēki? Rupji izsakoties, daudziem tas ir pie vienas vietas. Nu nav izpratnes par veselību kopumā un par insulta riskiem!

Un diemžēl mūsu situācijā šie riski pēc 55 gadu vecuma veidojas visiem. Visiem! Mums ir pacienti, kuri ne smēķē, ne lieto alkoholu, kuriem nav paaugstināta asinsspiediena slimības, bet viņam ir noticis insults. Tātad ir pietiekami daudz citu faktoru, kas tāpat var izsaukt šo problēmu.

Toties, domājot par savu veselību atbildīgi, gudri, zinoši, risks iedzīvoties insultā kļūst mazāks. Jā, saka – nevar tikt pie ģimenes ārsta, uz izmeklējumiem…  Bet nav jau tikai medicīna vainīga, medaļai vienmēr ir divas puses. Svarīga ir arī pašu pacientu attieksme un vēlme – cik daudz pats cilvēks grib par sevi zināt. Tas nenozīmē, ka vajag katru mēnesi veikt datortomogrāfiju galvai. Nē, pasarg’ die’s!

Bet, strādājot slimnīcā, mēs redzam, ka darbspējīgā vecumā cilvēkiem ir citas rūpes dzīvē, viņi nedomā par savu veselību un par slimībām, kas viņiem jau ir.

Dr. med. Karelis: – Pilnīgi piekrītu. Piemēram, četras populārākās lietas, kas veicina insulta attīstību, ir – asinsspiediens, cukura slimība jeb diabēts, ateroskleroze un sirds aritmija.

Asinsspiediens palielina iespēju saslimt ar insultu piecas, septiņas reizes. Tas nozīmē, ja cilvēks precīzi lieto zāles un ja asinsspiediens turas normāls, insulta iespējamība uzreiz ir mazāka. Pacientam, kuram ir sirds aritmija, risks saslimt ar insultu samazinās divas vai trīs reizes, ja viņš lieto antikoagulantus jeb asins šķidrinātājus.

Bet zināt, kas ir paradoksālākais? Pagājušajā gadā mēs Austrumu slimnīcā veicām pētījumu – gribējām paskatīties, cik pacientu, kuri ar insultu nonāk slimnīcā, lieto antikoagulantus sirds aritmijas gadījumā. Lietoja tikai piecpadsmit procenti no visiem, kas iestājās slimnīcā!

– Tikai?!
Dr. med. Karelis: – Cilvēks zina, ka viņam ir aritmija, tika rekomendēts lietot antikoagulantus, bet viņš izvēlējies – darbu dēļ, vienalga kāda iemesla dēļ – tos nelietot. Turklāt no tiem piecpadsmit procentiem, kuri bija zāles lietojuši, astoņdesmit procentiem nebija sasniegti mērķa radījumi.

Proti, ir speciāls asins recēšanas rādītājs, kuru sauc par INR, un tas liecina, vai medikaments lietots pietiekamā devā vai ne, vai asins šķidruma stāvoklis ir pareizais vai ne… Tad par ko mēs vispār runājam?!

Dr. Višņakovs: – Insults nav apendicīts, kad cilvēku izoperē un viss, viņš ir vesels. Neiroloģijas dienests insulta slimniekam ārstē ne jau tikai insultu, viņi normalizē sirds ritmu, ārstē aritmiju, mazina sirds mazspēju, mazina asinsspiedienu, un tas viss notiek akūtā situācijā, un tas ir normāli.

Tā dara gan ārzemēs labākajās Rietumu klīnikās, gan Latvijā. Tikai pie mums tas darbs, kas jāiegulda insulta slimniekā, ir daudz, daudz lielāks nekā daudzviet citur pasaulē. Un tieši šī iemesla dēļ, par ko mēs tagad runājam, – ka cilvēki vieglprātīgi izturas pret savu veselību un neievēro ārstu ieteikumus. Cilvēkam jau starta pozīcija pirms insulta nav laba!

Šobrīd ir protokoli, vadlīnijas, un gan ģimenes ārstiem, gan terapeitiem, gan kardiologiem, neirologiem, neatliekamās palīdzības speciālistiem ir skaidri zināms, kuri ir tie gadījumi, kad cilvēkam profilaktiski jālieto asinis šķidrinošie preparāti, lai novērstu infarktu un insultu. Bet ārsts paskaidro: «Ja lietosi šīs zāles, reizi divās nedēļās vajadzēs aiziet uz laboratoriju un uztaisīt asins analīzes. Jo pastāv bīstamība, ka šo medikamentu var pārdozēt un var sākties asiņošana.»

Tad cilvēks izdomā, ka labāk, lai viņam ir insulta risks, nekā viņš sāks asiņot.

Cilvēkam vienkārši slinkums tik bieži iet uz laboratoriju un nodot asinis analīzēm, un viņš nolemj zāles nelietot.

– Runa ir par varfarīnu?

Dr. med. Karelis: – Tai skaitā.

– Bet mūsdienās taču ir arī moderni medikamenti, inovatīvie asins šķidrinātāji, kurus lietojot asins recēšanas kontrole nav jāveic, jo to efekts ir labi paredzams. Piemēram, rivaroksabāns, dabigatrāns, apiksabāns, edoksabāns…
Dr. med. Karelis: – Protams, ir modernāki preparāti, bet ir cilvēki, kuri ir lietojuši varfarīnu un to lieto joprojām, jo ir dažas slimības, kuru gadījumā drīkst lietot tikai šo asins šķidrinātāju. Tā kā vecu vecais varfarīns nekur nav pazudis!

– Cilvēkam ir bijis mikroinsults, sekas nepalika, bet viņš ir ļoti nobažījies par nākotni, ka mikroinsults var atkārtoties un jau bīstamākā formā… Kāda ir pareizā taktika, cik biežām turpmāk jābūt veselības kontrolēm?
Dr. med. Karelis: – Tādā gadījumā jālieto medikamenti, kas vajadzīgi sekundārai profilaksei pēc vaskulārā notikuma, – gan aspirīns, gan zāles asinsspiediena un holesterīna līmeņa noregulēšanai, bet, ja cilvēks nespēj no notikušās mikroinsulta situācijas tikt laukā tieši emocionālā ziņā, tad jautājums ir par psihoterapiju vai kādu nomierinošu tableti. Jākonsultējas ar psihiatru.

Dr. Višņakovs: – Bet tas nenozīmē, ka tam, kurš, piemēram, reizi nedēļā iet pie ārsta, insults vairs nenotiks. Arī fakts!

Dr. med. Karelis: – Piekrītu. Sekundārās profilakses pasākumi negarantē, ka insulta nekad dzīvē vairs nebūs. Protams, lietojot zāles, iespējamība krietni samazinās, bet ne simtprocentīgi.

Ja insults vai infarkts nav bijis, tad jālieto tas, kas jālieto primārai profilaksei, jākontrolē cukura līmenis un reizi gadā vai divos var veikt miega artērijas izmeklējumu ar ultraskaņu, tā dēvēto dupleksu. Paskatīties asinsvada sieniņu biezumu.

– Tas būtu vērtīgi?
Dr. med. Karelis: – Ja cilvēkam ir reiboņi un, izmeklējot ar dupleksu, konstatē asinsvadu sašaurinājumu, kādreiz tas ir iemesls ķirurģiskai ārstēšanai. Asinsvadu ķirurgi šīs aterosklerotiskās pangas no miega artērijas izņem un tā atbrīvo asins plūsmu uz galvas smadzenēm.

Dr. Višņakovs: – Visiem pēc kārtas veikt miega artērijas izmeklējumu kā skrīningu arī nav gudri. Taču, ja ir bijis pārejošs insults jeb, kā jūs sakāt, mikroinsults, tad duplekss ir obligāts.

Dr. med. Karelis: – Respektīvi, ja insulta simptomi beidzas divdesmit četru stundu laikā kopš saslimšanas sākuma… Pēc tam? Iespējams, ka stāvoklis ir tik slikts, ka duplekss jāatkārto pēc pusgada, ir situācijas, kad to vajag darīt tikai pēc diviem gadiem. Kā kuram.

Visloģiskākais būtu, ja cilvēks pēc pārciestā insulta dotos uz konsultāciju pie sava ārstējošā neirologa, ārsts uzrakstītu izmeklējumu plānu gadam vai turpmākajiem diviem gadiem un tad cilvēks to realizētu.

– Pēc insulta diemžēl saglabājas sekas. Piemēram, nevar pakustināt roku…
Dr. med. Karelis: – Tātad tas reģions galvas smadzenēs, kas atbild par rokas kustībām, ir gājis bojā. Bet blakus reģioni var mēģināt uzņemties plašāku funkciju un veicināt rokas kustības atjaunošanos. Tā notiek funkcijas atjaunošanās.

– Cik ilgi vajadzētu maksimāli mobilizēties rehabilitācijai? Kad top skaidrs, ka lielāku uzlabojumu vairs nebūs?
 Dr. med. Karelis: – Gudrās grāmatās raksta – ja pēc insulta pagājis gads, tad sāk runāt par seku parādībām… Negribu sacīt, ka visiem tas ir tikai gads, un tomēr gads ir nogrieznis, pēc kura var aptuveni spriest par ieguldītā rehabilitācijas darba iznākumu, ieguvumiem, par maksimālo sasniegumu.

– Tātad gadu būtu vērtīgi koncentrēt visus laika un naudas resursus, lai izkļūtu no radušās situācijas un lai insulta skartās funkcijas atjaunotos vai uzlabotos?
 Dr. Višņakovs: – Arī pēc tam ir jādarbojas. Kādreiz šie vingrinājumi pacientam jādara katru dienu un visu mūžu. Piemēram, cilvēks slikti jūt roku, un viņš to nevingrina… Rezultātā muskulatūra pakāpeniski atrofējas un roka kļūst, kā tautā saka, sausa, veidojas kontraktūras, un tas jau ir nopietns defekts. No kura pacientu var pasargāt, ja viņš regulāri muskuļus vingrina.

Dr. med. Karelis: – Viennozīmīgi. Svarīgi ir ne tikai tas, lai cilvēks atgrieztos iepriekšējā dzīves kvalitātē, kāda bija pirms insulta, bet arī, lai nekļūst sliktāk, kā ir tagad. Un to daudzi nesaprot. Viņi domā, ka tagad ir tā, kā ir, un viss.

Ja cilvēks regulāri staigā ar āzīti kaut vai pa dzīvokli turp un atpakaļ, tas jau ir labi, bet, ja viņš neko nedara, tikai sēž, tad arī nekad nepiecelsies.

Jo kāja atrofējas – signāls no insulta skartās zonas līdz tai neaiziet, un stāvoklis pasliktinās. Mēs diemžēl ar to sastopamies visai bieži – cilvēks no slimnīcas izrakstās labākā neiroloģiskā stāvoklī, nekā, pieņemsim, mēs viņu redzam pēc pusgada, kad skaidri jaušama pasliktināšanās. Un nevis tāpēc, ka viņam vēl kāds insults ir noticis, bet gan tāpēc, ka organisms dekompensējas, jo neko lietas labā nedara.

Dr. Višņakovs: – Atkal piederīgie… Mēs zinām, ka visi daudz strādā, un tomēr – velti pusstundu un paņem to veco cilvēku pie rociņas pastaigāt. Tas viss ir ļoti, ļoti būtiski.

– Tradicionālais pēdējais jautājums – ja noticis akūts insults, uz kuru slimnīcu braukt?
Dr. Višņakovs: – Daugavas labais krasts – uz Austrumu slimnīcu un Daugavpils slimnīcu. Kreisais krasts – Stradiņi, Liepāja, Ventspils.

Bet vajag tomēr optimistiski skatīties! Ziniet, kādreiz, kad sāku strādāt Rīgas ātrajā palīdzībā – tas bija 2000. gads, un profesors Karelis arī noteikti atceras –, tolaik bija noteikta robeža 55 gadi, kas gāja kā akūti insulti. Pārējie pacienti, kuriem insults bija noticis pēc 55 gadu vecuma, tika uzskatīti par netransportējamiem un atstāti mājās. Viņi visi bija nolemti invalidizācijai. Un tie nebija viduslaiki, tas notika tagad, nesen!

Savukārt tagad nav vecuma ierobežojuma. Jā, cilvēki kādreiz domā: lūk, viņa ir veca, tāpēc viņu neviens neārstē! Patiesībā ne tas ir svarīgi – vecs vai jauns un cik cilvēkam gadu.

Mums ir ļoti veiksmīgas, pat izcilas trombolīzes arī deviņdesmitgadīgiem pacientiem.

Dr. med. Karelis: – Apliecinu. Ja pirms insulta ir bijusi normāla funkcionalitāte.

Dr. Višņakovs: – Un lauku cilvēkiem ir, jo, kā zināms, viņi ir aktīvi arī vecumā. Cita lieta, ka paši laucinieki domā: ja noticis insults, viņam slimnīcā neko nedarīs. Viņi nesauc neatliekamo palīdzību un gaida, kad pāries… Kamēr tuvākajās brīvdienās atbrauc radi, bet tad jau viss ir par vēlu.

Darīs vai nedarīs – šo lēmumu pieņem slimnīcā, kompleksi izvērtējot situāciju. Bet jūs, galvenais, atbrauciet!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs