Dziednieks Mairis Brīnums: Trīs reizes esmu piedzīvojis klīnisko nāvi

Kaija Zemberga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
20. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Dziednieks Mairis Brīnums
Foto: Mārcis Gaujenietis
Dziednieks Mairis Brīnums
Mags, dziednieks un bioenerģētiķis MAIRIS BRĪNUMS ir piedzīvojis trīs klīniskās nāves, kuru laikā pabijis gan paradīzē, gan ellē. Viņš to uzskata par lielisku pieredzi. Tāpat kā piedalīšanos populārajā šovā Ekstrasensu cīņas. Ukraina.

Viss pa īstam

Mairis Brīnums (plašāk pazīstams kā Mairis Virsis) ir viens no divpadsmit paranormālā šova Ekstrasensu cīņas. Ukraina 19. sezonas dalībniekiem. Viņš palīdz izmeklēt noziegumus arī raidījumā Ekstrasensi kā detektīvi. Ukrainā, valstī ar senām dziedniecības un ekstrasensorikas tradīcijām, atzīts par gada dziednieku. Cilvēki viņu gaida ne tikai Latvijā un Ukrainā, bioenerģētiķim ir klienti Vācijā, Spānijā, Izraēlā, Ēģiptē. No astoņām līdz desmit reizēm mēnesī viņš lido no valsts uz valsti, lai dziedinātu, palīdzētu cilvēkiem sakārtot attiecības, attīstīt biznesu.  

Ar Mairi Brīnumu tiekos viņa pieņemšanas telpās Zinātņu akadēmijas augstceltnē. Ēka piemērota dziedniecībai un maģiskiem rituāliem, jo būvēta pēc piramīdas principa un nodrošina pareizu enerģētikas plūsmu.

Taču, pēc nostāstiem, Zinātņu akadēmijas ēka, kā daudzas mājas Rīgā un Latvijā, celta uz kapiem.

Gari netraucē dziedniekam darbā. Telpās valda mierīga, patīkama gaisotne, jo tās regulāri tiek attīrītas. Mairis Brīnums gan vēlāk teiks, ka gari no viņa baidās – varbūt tāpēc netraucē?

Mags mani sagaida, tērpies melnā. Garš mētelis ar mīkstu apkakli, īsas, mazliet strupas atbildes… Šķiet, ka Mairis speciāli radījis nepieejama, pragmatiska, pārcilvēciska maga tēlu, lai pasargātu sevi un savu emocionālo pasauli no kāda ārēja ienaidnieka un neatklātu vienkārša cilvēka vājumu. Tāds viņš ir arī Ekstrasensu cīņās – nopietns, tiešs, ārēji nesatricināms, par sevi pārliecināts, apveltīts ar neparastu spēku un dotumiem. Ne velti izturējis atlasi vairāk nekā divsimt cilvēku konkurencē. «Šajā darbā nedrīkst ļauties emocijām,» stāsta Mairis Brīnums. «Jo vairāk cilvēcisko emociju, jo tu esi vājāks. Ir jābūt neitrālam, pat vienaldzīgam pret citu nelaimēm, ciešanām. Ukrainā ir ļoti daudz spēcīgu ekstrasensu, magu, dziednieku, tā ir zeme ar senām dziedniecības tradīcijām. Ir cilvēki, kas atstāj iespaidu, ka zina, var un spēj, viņu vidū ir arī tādi, kuri domā, ka var. Ja arī kāds ir tā saucamais šarlatāns…, bet arī šarlatāns ir zinošs ezoterikā un noteiktās situācijās var palīdzēt cilvēkiem. Ukrainā lauku reģionos cilvēki ir ļoti nabadzīgi, un Ekstrasensu cīņas daudziem ir iespēja izrauties no šīs vides. Es esmu meklējis pazudušus cilvēkus, dzīvniekus, lietas, bet ikdienā ar to nenodarbojos. Tāda veida darbu – lasīt informāciju no kastēm un aploksnēm – es nepraktizēju, un šovs man bija jauns izaicinājums. Pirmajā uzdevumā bija jāpasaka, kas atrodas melnajā kastē. Nebiju to darījis, tāpēc, saņemot uzdevumu, sapratu: te ir kameras, te – uzdevums, un es vai nu izgāžos kā veca sēta, vai trīs minūšu laikā spēju nolasīt informāciju un pasaku, kas atrodas kastē. Man izdevās. Es redzēju grāmatu, kurā sarakstīti dažādi rituāli. To var saukt par melno vai balto grāmatu, bet tie ir raganas pieraksti. Katra ragana vai burvis veic pierakstus, kurus vēlāk nodod tālāk. Šī grāmata piederēja ekstrasensei Aļonai Kurilovai, redzēju, ka tā aizdarīta ar asinīm. Es to visu pateicu, bet piebildu, ka man kaut kas neiet kopā – man nāk prātā cits vārds. Kad to nosaucu, Kurilova – klinkš! – pielēca kājās. Tas bija viņas īstais vārds, kuru viņa pirms četrdesmit gadiem nomainījusi. Tad viņa sākusi rakstīt arī to grāmatu. Ekstrasense bija šokā, teica, ka neviens, izņemot viņas vecākus un klasesbiedrus, šo vārdu nezina. Vārds viņu pusaudzes vecumā kaitinājis, un viņa to nomainījusi.»

Šokā par latviešu ekstrasensa stāstīto bija arī slavenā ukraiņu dziedātāja Olga Poļikova, kas šova dalībniekiem aizsietām acīm bija jāraksturo. Mairis teica, ka viņai ir Dieva dotas kājas un pie tām štabeļiem gatavi mesties vīrieši. Dziednieks arī teica, ka Olga desmit gadus dzīvojusi lāsta ēnā, jo aizvīlusi vīru sievietei, kas viņu pēc tam nolādēja. Dziedātāja atzina, ka viņai patiesi desmit gadus bija grūti izveidot karjeru, nauda kā atnāca, tā aizgāja. Viņa pastāstīja, ka ar vīru iepazinusies, kad viņš bija precējies un bijusī sieva dziedātāju nolādējusi, nosaucot par vīru zagli.

«Visgrūtāk bija cilvēku pūlī gaišā dienas laikā noteikt, kurā no piecām kastēm atrodas cilvēks, pateikt, vai tajā sēž sieviete vai vīrietis, aprakstīt šī cilvēka izskatu un nodarbošanos,» par šova filmēšanas iespaidiem stāsta Mairis Brīnums. «Tiklīdz paceļu rokas, lai nolasītu informāciju, pūlis skaļi noelšas un sajauc man kārtis. Precīzi norādīju, kurā kastē atrodas uzvalkā tērpies vīrietis, taču man šķita jocīgi, ka cilvēks, kas ārēji izskatās pēc biznesmeņa, sievietēm pieaudzē mākslīgās skropstas. Patiesībā es pat nezināju, ka cilvēki ar tādām lietām nodarbojas, tāpēc teicu, ka šis cilvēks otram acīs liek tādus kā dzelzs gabalus, un piebildu, ka viņš ir izvirtulis vai maniaks.»

Mairis Brīnums noliedz, ka Ekstrasensu cīņas ir fikcija, iestudēts šovs, kura veidotāji dalībniekiem čukst priekšā atbildes.

«Šova elementi pastāv, arī man lūdza tekstā ielikt šādus tādus vārdus, izteicienus, bet es neteicu nevienu lieku vārdu. Veidotāji dusmojās, taču biju nelokāms, teicu – ja jūs man to prasīsiet, izstāšos no spēles. Ekstrasensu cīņas bija laba pieredze, šovs man palīdzēja apzināties, ka es varu nolasīt informāciju. Ikdienas praksē, veicot dažādus rituālus, es mainu informāciju, lai cilvēkam palīdzētu biznesā, uzlabotu attiecības ģimenē, dziedinātu, palīdzētu pārim tikt pie bērniņa. Es esmu praktiķis. Redzot manas spējas, daudzi pēc filmēšanās vērsās pie manis pēc palīdzības. Ārpus šova man bija tikpat daudz darba kā filmējoties. Šajā rūpalā katra diena, katrs darbs, klients veicina izaugsmi.»

Šova veidotāji un skatītāji bija pārliecināti, ka Mairis cīnīsies par uzvaru, taču viņš negaidot pameta šovu, savu vietu atvēlot konkurentam. Kāpēc?  «Mani gaidīja klienti,» Mairis saka. «Es varēju apvienot filmēšanos ar darbu, taču uzņemšanas grupa pēdējā brīdī mainīja filmēšanās laiku, un man šī nesakārtotība apnika. Lidmašīnas biļete man kabatā, bet redaktors paziņo, ka ieraksts pārcelts uz nākamo dienu. Piekritu filmēties televīzijas šovam Ekstrasensi kā detektīvi. Viens raidījums jau ir nofilmēts, janvārī došos uz nākamo ierakstu. Vai izdevās atklāt noziegumu? Kamēr šovs nav parādīts televīzijā, es nedrīkstu par to stāstīt.»

Pitons un citi zvēri

«Es strādāju ar četrām stihijām – uguni, gaisu, ūdeni un zemi, kā arī ar piekto stihiju – bioenerģiju,» Mairis Brīnums pastāsta par dziednieka darba specifiku. «Bioenerģija atbild par cilvēka domām, emocijām, veselību, ķermeni, apziņu, prātu. Senatnē bioenerģētika bija piektā stihija, bet no tās atteicās, jo to, tāpat kā maģiju, zinātniski pierādīt nevar. Pārsvarā izmantoju uguni, jo tā darbojas ļoti efektīvi, arī zemi, kas ir stiprākā no visām stihijām. Lai kas notiktu – zemestrīces, ugunsgrēki, taifūni –, zeme paliks. Visas stihijas, pareizi izmantotas, ir stipras. Tās apvienojot, rodas milzīgs spēks. Cilvēkiem iesaku arī tinktūras, uzlējumus, kas var palīdzēt, sūtu uz analīzēm, izmeklējumiem pie ārsta. Nenoliedzu medicīnu, uzskatu, ka dziedniekam ir jāstrādā kopā ar ārstu – tad efekts ir labāks. Esmu strādājis kopā ar traumatologu ortopēdu Egilu Strausu. Arī medicīna arvien vairāk sliecas uz to, ka dziedināšanas būtība slēpjas dabas resursos – bioenerģijā un enerģētikā, un dziednieks ir kā transformators, kas, transformējot nepieciešamo enerģiju, palīdz cilvēkam atveseļoties. Enerģija atbild par visām slimībām un medicīniskām problēmām cilvēka ķermenī, jo pirmais saslimst enerģētiskais ķermenis. Caur enerģiju varu strādāt ar visām kaitēm. Ir, protams, karma, kurā nedrīkstu iejaukties, taču varu palīdzēt cilvēkam atvieglot ciešanas.

Pie manis vēršas cilvēki ar visādām slimībām. Noņemu sāpes, palīdzu cilvēkiem ar muguras, kaulu, locītavu vainām. Dažreiz vajag sakrikšķināt muguru, lai skriemeļus saliktu vietā. Strādāju ar veģetatīvo distoniju, depresiju, onkoloģiju. Veģetatīvās distonijas un depresijas iemesls ir cilvēka vājums, attālināšanās no dabas. Cilvēki arvien mazāk izmanto dabas resursus, ikdienā nepieciešamo aizvieto ar ķīmiskām lietām. Tas rada stresu, nervu sistēmas problēmas. Enerģētiski sakārtojot ķermeni un meditējot, cilvēks iegūst mieru, līdzsvaro fizisko un enerģētisko ķermeni un atveseļojas. Jāmaina attieksme, domāšana, jāatgriežas pie sevis. Ja gars un ķermenis katrs dzīvo savu dzīvu, ar laiku sākas veselības problēmas. Svarīga arī vide, kur cilvēks dzīvo. Latvijā ir daudz ēku, kas būvētas uz vecākiem vai jaunākiem kapiem. Gan kapi, gan baznīcas ir svētas vietas, un mirušie neko ļaunu nevar nodarīt, taču es neiesaku dzīvot šādā ēkā.

Mitinoties uz kauliem, cilvēku var piemeklēt garīgas un fiziskas slimības.

Veselības pamatā ir attieksme pret sevi. Cik daudzi cilvēki sevi mīl, ciena? Daudzi attieksmi pret sevi izvērtē ar maciņa biezumu, taču naudai nav nekāda sakara ar cilvēka dzīvi. Nauda ir resurss, bet ne palīglīdzeklis. Pamatlīdzeklis esi tu pats, un atkarībā no tā, kā tu jūties, mainās viss, kas tev apkārt. Mainās enerģētiskais resurss, labsajūta. Cilvēku, kas netiek galā ar sevi, savām vēlmēm, ar to, kas viņam pieder, piemeklē depresija. Enerģētiski nostiprinu nervu sistēmu, un cilvēkam kļūst vieglāk. Viņš kļūst mierīgāks, harmoniskāks, uzlabojas arī fiziskā veselība. Tas pats algoritms darbojas arī uz vēža slimniekiem. Vēzis šobrīd ir topa slimība. Arī onkoloģijas pamatā ir attālināšanās no sevis, dabas resursiem. Katrs orgāns atbild par konkrētu rīcību, emocijām, un atkarībā no tā, kurā orgānā slimība ieperinājusies, var spriest par cilvēka rīcību, attieksmi pret sevi un citiem. Nieres signalizē par bailēm, aknas – par dusmām, naidu, plaušas – par sevī turētu aizvainojamu. Labā ziņa – vēža mutācija drīz beigsies. Dažu gadu laikā zinātnieki atradīs zāles un šo slimību veiksmīgi ārstēs tāpat kā citas kaites. Tiesa gan, parādīsies jaunas slimības. Ja cilvēks atvieglo savu dzīvi, radot arvien jaunas tehnoloģijas, mākslīgo intelektu, Radītājs viņam uzliek citus pārbaudījumus. Atpūta, nekā nedarīšana neveicina attīstību. Cilvēka garu attīsta darbs, pārbaudījumi, ciešanas.

Dziedināšanas procesā koncentrēto slimības enerģiju es vai nu transformēju citā enerģijā, vai atdodu pelēm un žurkām. Pēc tam tās kļūst par barību manam pitonam. Man mājās ir arī krauklis un pūce. Krauklis ir vienīgais dzīvnieks, kurš vienlaikus dzīvo gan fiziskajā, gan smalkajā pasaulē. Visās bērēs, vai ir ziema vai vasara, krauklis ir klātesošs. Putns palīdz dvēselei pāriet robežu. Pūce savukārt ir gudrības simbols, veicina labas domas, dalās ar gudrību. Es labi saprotos arī ar pitonu. Čūska ir gudrs dzīvnieks, ne velti tā ir medicīnas simbols. Čūska dod neparastu spēku.

Senie burvji un magi turēja mājās trušus, žurkas, jo dzīvnieki pirmie uztver maģiskus uzbrukumus. Manā praksē bijis daudz gadījumu, kad žurka nomirst, pirms kļūst par maltīti čūskai. Nesen žurkai uz deguna uzauga centimetru garš rags, bet sešus septiņus kilogramus smags trusis divu stundu laikā izkalta un svēra vien divsimt gramus. Tas liecina, kāds spēks ir vēža enerģijai un, iespējams, pret mani vērstam maģiskam uzbrukumam.

Strādājot starptautiskā līmenī, starp ekstrasensiem pastāv liela konkurence.

Lai to mazinātu, cits citu cenšas iznīcināt ar maģiskiem paņēmieniem. Arī Ekstransensu cīņās cits pret citu būrās, cenšoties izsist no līdzsvara. Man no rīta pie durvīm bija nobērtas kapu smiltis, samestas audumā saspraustas adatas, apdedzinātas puķes, sveču gali. Es paspēru to visu malā un turpināju strādāt. Esmu pietiekami stiprs, bet vājākam ekstrasensam buršanās var traucēt koncentrēties uzdevumiem. Es neesmu nēsājis aizsardzības amuletus un nekad to nedarīšu. Lai dziedinātu, palīdzētu cilvēkam atrisināt problēmas, magam un dziedniekam ir jābūt enerģētiski spēcīgākam par klientu. Šo rokassprādzi ar tīģeracs akmeņiem man uzdāvināja viena ragana, un akmeņus iestrādāju zeltā,» mags rāda savas zelta rotaslietas, noliedzot, ka tās izgatavotas aizsardzībai. «Gredzenus ar tīģeraci un melno ahātu es atvedu no Ēģiptes, bet šis gredzens ir zeltā atveidots krauklis.»

Par maga spēku un lāstiem

«Maģija ir apzināti koncentrēta enerģija konkrētā cilvēkā vai darbībā. Arī lāsts ir noteiktā rituālā apzināti koncentrēta enerģija kapu smiltīs, olās, adatās, lai kaitētu cilvēkam,» par lāsta spēku stāsta mags. «Es esmu veicis dažādus rituālus, lai saprastu to būtību, redzētu, kā tie darbojas, kā palīdz cilvēkiem, taču ar kapu smiltīm un citiem maģijas atribūtiem es nestrādāju. Es varu palīdzēt piesaistīt enerģiju, kuras cilvēkam trūkst, lai viņš varētu attīstīt biznesu, pārdot preces. Attīru telpas, mainu enerģiju plūsmu, svarīga loma ir arī biroja telpu atrašanās vietai – ēka nedrīkst atrasties uz kapiem. Palīdzu atgriezt ģimenē cilvēku, kuru kāds aizvīlis ar maģijas palīdzību. Nav pareizi iejaukties cilvēka bioenerģētiskajā laukā bez viņa piekrišanas, turklāt pieburtie nedzīvo savu dzīvi, viņiem var rasties problēmas ar alkoholu, pasliktināties veselība, taču ne vienmēr cilvēks aiziet no ģimenes pēc savas gribas. Ir situācijas, kad vīrietis aizgājis pie jaunākas sievietes, un atnāk pie manis sieva un saka – es viņā tik daudz esmu ieguldījusi, lai viņš būtu tas, kas šobrīd ir, bet viņš mani vienkārši pameta. Dažreiz vīrietis izmet sievieti uz ielas, atstāj bez līdzekļiem, neļauj tikties ar bērniem. Es nokārtoju tā, lai vai nu šķiršanās ir abpusēja, vai vīrietis atgriežas ģimenē.

Atbrīvojot cilvēku no lāsta vai piebūruma enerģijas, aplikumu es nevis sūtu atpakaļ licējam, bet transformēju citā enerģijā vai atdodu zemei. Par sodu, kas pienākas lāsta licējam, lai lemj tas tur augšā vai ellē.

Ja eksistē baltā maģija, eksistēs arī melnā, jo dabā nepieciešams līdzsvars.

Melnie magi strādā zem citas dievības, un, ja šādi cilvēki eksistē uz zemes, tas nozīmē, ka Dievs to pieļāvis. Skatoties uz mani, daudzi uzskata, ka es sadarbojos ar melnajiem spēkiem, taču maga spēks – tas nenozīmē sadarboties ar velnu. Uzskatu, ka nav jābaidās no melnajiem spēkiem, to iespējas ir ierobežotas. Vairāk jābaidās no gaišajiem, jo to iespējas ir neierobežotas.

Lai sevi pasargātu no ļauniem spēkiem, lāsta enerģijas, vairāk jātic sev, jāmaina attieksme pret sevi un citiem, garīgi jāaug. Taču, lai saprastu, kas ir stress, ir jāpastreso; lai zinātu, kas ir sāpes, jāuzsit ar āmuru sev pa pirkstu. Lai saprastu, kas ir labs, kas ļauns, jānonāk vienā un otrā pusē. Neviens cilvēks nav balts un pūkains, mēs varam kļūdīties un par saviem maldiem saņemt pērienu. Ir jādabū pēriens un pēc tam jātiek ciešanām pāri, jo tikai tā iespējama izaugsme.»

Pabijis ellē un paradīzē

«Manī plūst latviešu, čigānu un ebreju asinis,» par sevi saka mags, «un, kā zināms, čigāniem ir asinīs maģiskas zināšanas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Esmu ticies gan ar čigāniem, gan Izraēlā ar ebrejiem – tie ir dažādi spēki, bet abas šīs tautas ir ļoti spēcīgas. Trīs reizes esmu piedzīvojis klīnisko nāvi. Tās laikā man nevis atvērās spējas, bet gan es ieguvu zināšanas, sapratni par to, no kurienes mēs nākam un kurp pēc nāves iesim. Es jau piedzimu ar spējām. No mazotnes redzu dvēseles, bet tajā laikā bija maz cilvēku, kuri varēja paskaidrot, ko redzu, kas notiek ar manām domām. Es atšķīros no vienaudžiem – domāju citādi, uz situācijām raudzījos citādi, bet uzskatīju, ka visi domā tā, kā es, redz to, ko redzu es.

Sajūtas, kuras piedzīvoju klīniskās nāves laikā, bija spēcīgas un neaizmirstamas. Klīniskās nāves laikā viss notika paātrināti – es momentā cēlos augšā, visu labi redzēju, sajutu: tās pasaules smaržas, garšas bija tik spēcīgas, ka es tās varu uzburt jebkurā diennakts laikā. Šīs sajūtas nevar salīdzināt pat ar visgaršīgāko ēdienu, ko esmu baudījis uz zemes. 

Man nav bail no nāves, es nebaidos nonākt ne ellē, ne paradīzē. Aiziet – tas nav grūti, bet vēlos daudz ko izdarīt šajā pasaulē. Nevēlos pamest tuviniekus, iesākto darbu, misiju. Dalījums ellē un paradīzē, manuprāt, ir kaut kas dziļāks par radīto dogmu – iedvest cilvēkos bijību no kaut kā augstāka. Katrai dvēselei ir savs evolūcijas ceļš. Mēs to varam paātrināt, pilnveidot ar iemaņām, prasmēm, bet nevaram mainīt. Tam, kam dzīvē ir jāiziet cauri, iziesim, taču ar savu rīcību, domām varam ietekmēt, vai pa dzīvi iesim vieglāk vai mocīsimies. Karmu nevar regulēt.

Pēc divām avārijām pabiju gan ellē, gan paradīzē. Nonācis tajā pusē, negribēju atgriezties ne no elles, ne no paradīzes. Stāvēju un pretojos – nē, nekur neiešu! Jutos kā mājās gan vienā, gan otrā vietā.

Pēdējā avārijā tika konstatēts galvaskausa lūzums, smadzeņu kontūzija un klīniskā nāve.

Lapsa aptinās ap priekšējo ratu un ar ātrumu 220 kilometri stundā bez bremzēšanas iebraucu priežu mežā. Tad nokļuvu ellē. Iespējams, tāpēc, ka pie stūres sēdos reibumā. Katla tur nebija, vaimanas nedzirdēju, bet redzēju uguns atblāzmu, izjutu nevis ļaunuma, bet slikto emociju sakopojumu. Man pateica, ka es nedrīkstu te palikt.

Paradīzē es satiku mirušos radiniekus – vecvecākus, visus, ko atceros, un arī tos, par kuriem neko nezinu. Es ar viņiem sarunājos, viņi man izstāstīja šo to svarīgu. Satiku arī tā saucamos vecajos, kas ir augstāki par parastajām dvēselēm. Viņi teica, ka man vēl daudz kas jāpaveic uz zemes, tāpēc nevaru palikt. Tur bija tik patīkamas emocijas! Visa pozitīvā apvienojums. Visādi citādi jutos tāpat kā uz zemes. Neapzinājos, ka man nav ķermeņa, kāju, roku.

Esmu domājis, kāpēc dvēseļu pasaulē satiku radiniekus, kuriem varēja būt pienācis laiks pārmiesoties uz zemes. Uzskatu, ka daļa mūsu enerģijas paliek ikvienā vietā, kur esam bijuši, tāpēc ekstrasensi spēj nolasīt informāciju par cilvēku, kas kaut kur dzīvojis, strādājis, izdarījis noziegumu. Arī dvēseļu pasaulē paliek daļa no cilvēka, lai gan viņš jau ir atgriezies uz zemes vai devies uz citu pasauli. Reiz pie manis nevis sapnī, bet vīzijā, sadevušies rokās, atnāca vecmamma un vecaistēvs. Viņi man sniedza monētu kā pateicību par to, ko biju izdarījis. Tajā brīdī istaba kļuva gaiša, un cilvēki, kas bija laukā, to redzēja. Pēc tam vecvecāki pazuda.

Trešās klīniskās nāves laikā pāreju neatceros. Mocījos smagā slimības drudzī. Interesanti, ka visās klīniskajās nāvēs pabiju vienādu laiku – 41 minūti. Vienā no klīniskās nāves reizēm mans ķermenis bija miris, ārsti bija konstatējuši nāvi, bet es pamodos ceļā uz morgu. Ir lietas, ko medicīna nevar izskaidrot, aparatūra nespēj uzrādīt. Ne velti senajos izrakumos atrasti no iekšpuses saskrāpēti zārki – cilvēki pamodušies no komas un apjautuši, ka aprakti dzīvi.»

Mairi Brīnumu interesē arheoloģiskie izrakumi, īpaši tie, kas saistīti ar senajām zināšanām, maģiju. «Ēģiptē sadarbojos ar arheologiem, parādu, kur rakt, kad rakt un kā visu labāk izdarīt. Ēģipte ir īpaša vieta, jo tajā ir sākusies gara un fiziskās pasaules kopuma apzināšanās. Tāpat kā slimību vieglāk ir izārstēt, zinot, kur slēpjas tās sakne, arī informāciju vieglāk iegūt vietā, kur civilizācija sākusies. Katru reizi pēc atgriešanās no Ēģiptes esmu kļuvis stiprāks, zinošāks un daudz vairāk varu dot citiem. Mani interesē senās maģiskās zināšanas, taču ne visas no šīm gudrībām pieejamas cilvēkiem. Tās rūpīgi tiek glabātas, un tos, kas vēlas tās atklāt, gari nelaiž klāt. Cilvēks pat var iet bojā.

Pie manis visai bieži nāk ar lūgumu sazināties ar aizgājējiem, lai atrisinātu kādu jautājumu, no mirušā tuvinieka uzzinātu, kur meklēt paslēptu mantu, naudu. Ja man dod atļauju no paralēlās pasaules, es palīdzu. Ir izdevies atrast pazudušu naudu, apraktu mantu, noslēptu gleznu. Varu sazināties ar dvēselēm, bet tas nav vienkārši. Par visu šajā dzīvē jāmaksā, tāpēc es to daru tikai tad, kad esmu saņēmis atļauju. Paralēlā pasaule var palīdzēt atrast, ieraudzīt, saprast.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+