Dr. Voldemāru Lejiņu pieminot. Caur pārbaudījumu esmu ieguvis mieru

Vīru sarunas
Agnese Meiere
Agnese Meiere
6. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Dr. Voldemārs Lejiņš
Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Dr. Voldemārs Lejiņš
Ik pa laikam sabiedrībā raisās diskusija – mākslīgā apaugļošana ir Dieva plāns vai tomēr iejaukšanās tajā. Tās aizsācējs ginekologs VOLDEMĀRS LEJIŅŠ, viens no klīnikas EGV dibinātājiem, tic dievišķajam spēkam, kas vai nu dzīvību rada, vai to liedz. Par šā spēka esamību pārliecinājies arī viņš pats.

2013. gadā dr. Lejiņš sniedza interviju žurnālam IEVA, kurā runāja par savu darbu, smago slimību, ķīmijterapiju un Dievu. 

– Romas pāvests Francisks reiz izteicies, ka mākslīgā apaugļošana nav Dieva griba. Ko par to sakāt jūs – cilvēks, kas pirmais veica ārpusķermeņa apaugļošanu Latvijā?

– Tas ir jautājums, uz kuru ļoti grūti atbildēt. Kad veicu pirmo mākslīgo apaugļošanu Latvijā – tas notika 1995. gadā –, mani aicināja uz intervijām, dažādām sarunām, kur runāja arī par baznīcas attieksmi pret šo procedūru. Man bija arī tikšanās ar mācītājiem, kas uzdeva jautājumu – vai visas mākslīgās apaugļošanas procedūras ir ar pozitīvu iznākumu. Atbildēju – pasaulē tikai aptuveni 40 procenti procedūru ir ar pozitīvu iznākumu. Tas nozīmē, ka no 100 sievietēm labi ja 40 paliek stāvoklī. Kāds no mācītājiem sacīja – tad viss ir kārtībā, notiek Dieva griba.

Ņemot vērā, ka Dievs nevar mehāniski savienot šūnas, mēs to izdarām klīnikā. Bet tas, vai sieviete paliks stāvoklī vai ne, ir atkarīgs no augstākiem spēkiem.

Esmu tikai instruments Dieva rokās. Es nevaru izveidot cilvēku, nevaru šūnā ielikt dvēseli vai enerģiju.

Vai sieviete paliek stāvoklī – tas ir Dieva rokās. Vai tas ir tumšo vai gaišo spēku pārsvars, es nemāku teikt. Tomēr uzskatu, ka vienīgais, kas var kaut ko radīt, ir Dievs. Vai mēs to gribam vai ne, tehnoloģijas attīstās. Kādreiz brīnums šķita iespēja piezvanīt uz Ameriku. Tagad tā ir ikdiena. Tāpat medicīnā. Tas, kas šķita neiespējams, tagad ir iespējams, un mums ir aizvien plašākas iespējas palīdzēt cilvēkiem. Taču – kur ir robeža, es nemāku pateikt.

Kopš Dievs man uzlicis stingru pārdzīvojumu un pārbaudījumu, ļoti esmu pievērsies garīgajai dzīvei. Smagā pārbaudījuma dēļ mans skats uz dzīvi ir mainījies, nu tas ir pavisam citāds nekā pirms diviem trim gadiem. Esmu mainījis savu attieksmi arī pret šūnu tehnoloģijām. Jo dabiskāks process – ēdot, mīlējoties, dzīvojot –, jo labāk. Diemžēl dabiskie procesi tiek arvien vairāk bloķēti, lai lielas industrijas – pārtikas, farmācijas – gūtu lielāku peļņu.

– Pieminējāt smagu pārbaudījumu dzīvē. Kādu laiku nepieņēmāt arī klīnikā. Runāja, ka slimības dēļ.

– Slimības dēļ 2012. gada maijā man Vācijā tika veikta ļoti smaga operācija, pēc tam ķīmijterapija, apstarošana un vēlāk atkārtota operācija. Nākamnedēļ atkal braukšu uz pārbaudēm Vācijā un to regulāri daru arī šeit, Latvijā. Liels paldies visiem mūsu mediķiem, kuri nepārtraukti uzmanījuši līdzi manu veselības stāvokli. Sevišķi lielu paldies saku profesorei Klāra Jēginai, kas ir viena no tām, kas izgudroja Rigvir vakcīnu. Pie profesores eju jau gadu un izmantoju arī viņas piedāvātos dabiskos līdzekļus – zemestaukus, kā arī dažādas citas dabiskas vielas, kas paaugstina imunitāti un palīdz cīnīties pret tiem procesiem, kas bija manā organismā.

Man, tāpat kā visiem cilvēkiem, Dievs vienu dienu lika apstāties un padomāt, kurp mēs visi skrienam. Pēc šā notikuma, pārbaudījuma, uz daudzām lietām skatos citādi. Nesaprotu daudzas lietas, kas pasaulē tiek darītas.

Cilvēki uz planētas Zeme atnākuši nodzīvot sešdesmit, septiņdesmit vai astoņdesmit gadu – cik nu kuram dots – un šai īsajā laikā izdara tik daudz muļķību!

Prevalē nauda, materiālās vērtības. Viņi nesaprot, ka dzīve jau nav tikai eksistence uz šīs planētas. Tā ir mūžīga, tikai citās eksistences formās, un ar savu ļauno rīcību mēs sabojājam savu auru. Sabojājam paši sevi. Kaut vai tie paši valdības vīri… Kopš 1998. gada kopā ar demogrāfiem esmu bijis neskaitāmās konferencēs, cenšoties pievērst valdības uzmanību zemajai dzimstībai, tam, ka mūsu tauta iznīkst, ka 2050. gadā tās vairs nebūs. Neviens tam nepievērš uzmanību, jo valdības prioritāte ir Dienvidu tilts, kur tika izgāzti miljoni, bibliotēka… Es piekrītu – bibliotēka bija vajadzīga, bet, ja nebūs bērnu, ja nebūs nākamo paaudžu, tad šai skaistajai, lielajai bibliotēkai nebūs jēgas. Nebūs neviena, kas uz šo bibliotēku iet. Bet valdībā, Saeimā nevienu tas neinteresē, visiem rūp tikai savs maciņš.

Tie, kas tiek pie varas, cenšas vispirms nodrošināt savu labklājību, un tikai tad varbūt domā par tautu.

Tas ir nožēlojami – tik īsu laiku būt uz šīs zemes un tad desmit vai piecpadsmit gados sadarīt muļķības, lai tikai varētu nopirkt māju Jūrmalā, kuģi vai jahtu.

Demogrāfija ir vissāpīgākais jautājums. Būtu vajadzīgs īpašs atbalsts mātēm, kas audzina divus, trīs un vairāk bērnus. Taču – ja arī tagad mēs uzsāktu tās programmas realizēšanu, ko piedāvājām pirms piecpadsmit gadiem, būtu par vēlu. Nedomāju, ka varam paspēt atražot latviešu tautu, kādai tai vajadzētu būt. Jo vecāka gadagājuma cilvēku ir ļoti daudz, bet jauniešu maz. Turklāt jaunieši nevēlas dzemdēt, jo neredz stabilitāti nākotnei, kā viņi savu bērnu izaudzinās. Algas ir mazas, darbvietu nav…

– Parasti tā laimīgi dzīvojam un nedomājam par to, ka ar mums kaut kas varētu notikt. Vai iepriekš saņēmāt kādas zīmes, brīdinājumu, ka vajadzētu apstāties?

– Es vienkārši skrēju un darīju. Biju tāds pats kā visi cilvēki – sāku strādāt astoņos no rīta un tā līdz desmitiem vakarā. Izmeklēju, operēju… Fiziski jau to var izdarīt, bet jebkura operācija, manipulācija saistīta ar stresu. Turklāt ne jau katrai operācijai ir izcils iznākums. Tad ir kreņķi, neapmierinātība… Bet, ja tu esi nemitīgā stresā, maz atpūties un visu laiku domā par darbu, loģiski, ka organisma atbildes reakcija ir veselības problēmas.

Es būtu skrējis tālāk, bet tad nāca šis pārbaudījums… Tad gan vairs nesapratu, kurp tieši skrienu, kas man ir vajadzīgs.

Paēdis esmu, ģimene man ir, klīnika ir. Pietiek! Bet, kamēr cilvēkam nav savi smagi pārdzīvojumi, viņam to nevar iestāstīt.

Kad gāja bojā kuģis Estonia, uz tā atradās arī kāds latvietis, kuram izdevās izglābties. Kādu pusgadu pēc nelaimes lasīju interviju ar šo vīrieti. Kad viņam vaicāja, kas ir pats grūtākais, vīrietis atbildēja – sākt dzīvot. Jo tagad viņš dzīvi redz pavisam citādi un nu vairs nesaprot, par ko cilvēki tik ļoti uztraucas, nervozē. Lielākā daļa problēmu, par ko kreņķējamies, ir tik maznozīmīgas, ka tām varētu nemaz nepievērst uzmanību.

Diemžēl cilvēks tā iekārtots, ka viņam jāslepkavo, jādara slikti darbi, jāmelo… Jādara absolūti bezjēdzīgas lietas absolūti bezjēdzīgu iemeslu dēļ. Jo jebkurš cilvēks – gan tas, kam ir pieci lati, gan tas, kuram ir miljons vai divdesmit, – nonāks vienā un tai pašā vietā…

Gandrīz katru dienu, redzot kārtējo ļauno darbu, aizdomājos – vai tiešām ir vērts to darīt dažu desmitu gadu dēļ…

Ārsti diezgan reāli skatās uz lietām. Un tomēr no emocijām nekur neaizbēgsi. Kā tikāt galā ar savējām smagā pārbaudījuma laikā?

– Es jau teicu, ka pievērsos garīgām lietām un sapratu, ka ir daudz kas svarīgāks par to, vai es nopērku jaunu krēslu vai ielieku parketa grīdu. Tad, kad tev jāieskatās acīs tik nopietnam pārbaudījumam, kā tas bija man, tu pa īstam saproti, kas dzīvē ir svarīgs. Pievērsos baznīcai, iepazinu Bībeli, dažādas meditācijas formas. Diemžēl man jāsaka, ka esmu palaidies slinkumā un meditācija patlaban mazliet pagājusi malā…

Esmu sastapis arī ļoti daudz garīgi spēcīgu cilvēku, no kuriem esmu daudz ko mācījies, daudz ko ieguvis no sarunām ar viņiem.

– Ko jūs esat ieguvis?

– Visvairāk tieši mieru. Tas ir pats būtiskākais – miers un ticība. Daudzas lietas, par ko reiz pārdzīvoju, laižu sev garām. Mainījos pakāpeniski. Lūdzu Dievu, kad man bija grūti un mani tuvinieki tāpat. Draugi un radi ļoti palīdzēja ar lūgšanām. Sastapu cilvēkus, kurus agrāk nebūtu sastapis. Kaut vai tāds sīks piemērs – nezināju, ka Ķegumā ir tāds Krusta kalns un turpat arī brīnišķīgs cilvēks Inta. Sarunās ar viņu ieguvu daudz atziņu, pārliecības, ko nevar izlasīt grāmatās, iemācīties. Šīs atziņas vienkārši atnāk pie manis un – ir! Esmu vēl tālu no pilnīgas pievēršanās garīgām lietām. Esmu tikai ceļa sākumā: daudz ko jau sapratis, bet tik daudz kas vēl jāsaprot… Man, piemēram, vēl lielā mērā jāatbrīvojas no materiālās domāšanas.

Esmu arī sapratis – ja pasaulē valdītu labestība un mīlestība, te nebūtu karu, naida un iznīcības. Skatos no malas un nesaprotu, kāpēc cilvēki dara visus ļaunos darbus. Materiālas ieinteresētības dēļ atņem cilvēkiem dzīvību…

Es arvien vairāk un vairāk mēģinu pievērsties labestībai, iekšējai labestībai, lai ar visu sirdi un dvēseli būtu tāds, kāds es gribētu būt.

Ne vienmēr tas izdodas, jo mazais velniņš jau sēž iekšā. Bet iekšēja labestība nāk ar laiku, to nevar iegūt vienā dienā – kā nopirkt grāmatu veikalā. Līdz tam jāaiziet caur sāpēm un pārdzīvojumiem.

Kādu laiku apmeklēju arī meditācijas kursus pie Pētera Kļavas. Tas bija tik interesanti – vienalga, vai ārā līst lietus, plosās vētra, tu iekšēji esi pozitīvs, nemitīgi smaidi. Tādu mazliet stulbu ģīmi redzot, citi jautā – kas noticis? Nekas nav noticis, vienkārši pēc meditācijas viss šķiet forši.

– Runājat par mainīšanos tā, it kā jūs būtu bijis briesmīgi slikts cilvēks. Vismaz man arī pirms gadiem šķitāt ļoti jauks, sirsnīgs…

– Redziet, ja jūs pie altāra vai jebkurā citā vietā jūtat, ka esat slikts cilvēks, tas nozīmē, ka jūs attīstāties un attīrāties. Ja jūs aizejat pie altāra un sakāt, ka esat baigi labais, ar jums kaut kas nav kārtībā, jo nav absolūti laba un absolūta slikta cilvēka – katrā no mums ir gan viens, gan otrs.

Esmu sapratis, ka dzīvē esmu daudz ko sliktu darījis.

Es ļoti pārdzīvoju pagātni, taču esmu sapratis, ka varu mainīt tikai šodienu, bet ne pagātni vai nākotni.

Pats galvenais – kāda ir tava attieksme pret to slikto. Tu vari izdarīt sliktu un vēlāk teikt: es visu darīju pareizi. Bet tu arī vari vienu dienu saprast, ka reiz rīkojies nepareizi. Tad ir jāatzīst, ka tu kļūdījies, ka tagad gribi būt labāks un vairs tā nedarīt. Tad tu lūdz, lai Dievs, augstāks spēks, tev to piedod.

Jo vairāk sapratīsi savas kļūdas, jo vairāk lūgsi par tām piedošanu, jo labāk jutīsies, jo garīgi attīstīsies. Tādējādi tu garīgi ne tikai attīsties, bet arī attīries. Tev arī vienmēr tiks piedots, tikai pašam jāatzīst, kurā vietā esi kļūdījies un par ko tev jālūdz piedošana. Es pat negribu pieminēt, ko sliktu esmu dzīvē darījis… Un joprojām daru sliktu un kļūdos… Nevaru pēkšņi kļūt balts. Bet, ja to saprotu, tā jau ir attīstība, un tas ir labi.

Un vēl esmu sapratis, ka domām ir nenormāls spēks – milzīgs!

Tās domas, ko domāju, materializējas. Diemžēl vēl nemāku domāt tikai labas domas un sliktās izmest no galvas. Tāpēc man bail, ka tās sliktās arī var materializēties.

– Sacījāt – esat mainījis savus paradumus. Kas ir mainījies?

– Ļoti esmu mainījis savus ēšanas paradumus. Gaļu tikpat kā neēdu, vispār nelietoju cukuru, sāli, miltu produktus – maizi, smalkmaizītes –, arī saldumus. Ja ļoti kārojas saldumu, sajaucu agavi ar rozīnēm un citronu un tādu pļocku ēdu. Lai gan es arī grēkoju. Piecas dienas stingri ievēroju pieminēto ēšanas režīmu, bet sestdienā ieēdu mazliet gaļas – liellopu vai putna, bet ne cūkas, iedzeru glāzi konjaka… Reizi mēnesī uzpīpēju, varbūt pat divos mēnešos reizi. Agrāk taču smēķēju regulāri…

To vienu dienu nedēļā dāvinu sev kā bonusu, kad varu atļauties šādas tādas vaļības.

Ļoti esmu samazinājis arī patērētā alkohola daudzumu. Savulaik katru vakaru varēju izdzert pāris glāzes vīna, bet tagad es to vairs nedaru. Bet pats būtiskākais – esmu mainījies garīgā ziņā. Ļoti daudz strādāju ar sevi. Esmu izgājis dažādus rituālus – piemēram, 40 dienu attīrīšanos un arī citus, un pēc tam patiešām jūtos labāk, tīrāks. Joprojām mēģinu sportot, spēlēt badmintonu un golfu. Ne vienmēr man tas izdodas, jo ar veselību nav tik izcili, kā bija savulaik. Laiks iet, un es arī nekļūstu jaunāks.

Profesors Lazovskis mūsu izlaidumā sacīja uzrunu – tagad pēc augstskolas beigšanas jūs esat kā no laivas izmesti. Taču paies pieci gadi, un kāds būs ticis nodaļā, kāds būs sācis rakstīt disertāciju. Paies vēl desmit gadi, un tad jūs runāsiet par to, kurš kļuvis par nodaļas vadītāju, bet kurš ieguvis doktora grādu. Bet vēl pēc divdesmit gadiem, kad jūs atkal tiksieties, jūs runāsiet par to, kuram prostata izoperēta un kuram nav. Tagad man tas laiks ir klāt… (smejas).

– Gan grūtos, gan vieglos brīžos jums vienmēr blakus ir sieva Rudīte.

– Tā ir fantastiska sajūta, ka tev blakus ir cilvēki, kas tevi saprot. Turklāt ne tikai sieva, bet arī meitas, sevišķi viena no viņām, tieši tagad pievērsušās garīgajai dzīvei. Tas ir milzīgs atspaids, ļoti laba sajūta, ka es neesmu viens.

Ja runājam par Krusta kalnu, arī tas notika it kā netīšām – lai gan pasaulē jau nekas nenotiek nejauši. Meita nokļuva kompānijā, kas brauca uz Krusta kalnu, un devās tai līdzi. Viņai tur ļoti iepatikās, vakaros un naktīs reizēm turp pat devās viena. Un tad ar laiku viņa sacīja – es domāju, ka tagad arī jūs varat aizbraukt… Mums ar sievu tur ļoti iepatikās.

– Kur satikāt savu Rudīti?

– Savulaik iepazināmies Valmieras slimnīcā, kur es biju ārsts, bet viņa – medmāsa ķirurģiskajā nodaļā. Rudītei bija nepieciešams ieraksts medicīniskajā grāmatiņā. Bet es atteicos šo ierakstu veikt, pirms esmu redzējis cilvēku, kam tas nepieciešams. Tā viņa mani uzaicināja uz kafiju. Šad tad iedzērām kafiju, šad tad tēju, līdz sākām draudzēties un visbeidzot apprecējāmies.

– Viens ir satikties un iemīlēties, pavisam kas cits – nodzīvot kopā vairākus gadu desmitus…

– Mums jau arī pa dzīvi nav gājis kā tādā idillē. Samērā ilgu laiku dzīvojām atsevišķi – atnācu strādāt uz Rīgu, bet viņa ar bērniem palika Valmierā. Es pārdzīvoju, jo man ļoti gribējās ģimeni, man tā vienmēr bijusi ļoti svarīga. Bet sieva nevarēja atstāt savu mammu, kas viena pati dzīvoja laukos… Divas reizes nedēļā braucu no Rīgas uz Valmieru.

Tas bija ļoti smags periods manā dzīvē, jo tai brīdī man ģimeni vajadzēja vairāk, nekā es to ieguvu.

Redzējāmies tik reti, ka mazā meita mani pat nepazina, baidījās un slēpās mammai aiz brunčiem. Bija sāpīgi…

Turklāt šāds periods ilga nevis mēnesi vai pusgadu, bet dažus gadus. Par laimi, vēlāk sieva ar meitām pārnāca dzīvot uz Rīgu, un tad viss normalizējās. 

Noturēt attiecības nav viegli, galīgi nav viegli. Un man nav atbildes, kāpēc mēs arvien esam kopā, jo bijušas daudzas situācijas, kad mēs varējām arī nebūt.

Turklāt man ir tāda slikta īpašība – vēl arvien reizēm sadusmojos par kaut kādiem niekiem, un tad pats brīnos: par ko gan es vispār dusmojos?!

– Kas ir tās īpašības, ko sievā vērtējat sevišķi augstu?

– Viņa ir ļoti mērķtiecīga. Ja Rudīte vēlas ko sasniegt, viņa to noteikti izdarīs, turklāt visaugstākajā iespējamā līmenī. Tagad sieva atvērusi kosmētisko kabinetu Madara, kaut savulaik bija izcila operāciju māsa, un viņai tur labi veicas. Tāpat pierunāju sievu uzspēlēt golfu, un viņa tagad ar to ir saslimusi. Turklāt, lai sasniegtu labu līmeni, viņa ceļas divas stundas agrāk un viena pati laukumā dodas trenēties. Es to apbrīnoju! Rudīte pēc savas dabas ir uzvarētāja. Viņai ir jāuzvar un viss.

Bet kāpēc viņa tik ilgus gadus ir kopā ar mani? Es nemaz nezinu. Varbūt viņu piesaista tas, ka esmu ļoti jūtīgs.

Es to neizrādu, nemēģinu afišēt, bet īstenībā pārdzīvoju par visu, par dažādiem sīkumiem, par ko nemaz nebūtu jākreņķējas.

– Ja jūs vienā svarīgā brīdī nebūtu sievai bijis blakus, iespējams, viņas vairs nebūtu…

– Tas tiešām bija brīnums. Pirms vairākiem gadiem Rudītei bija trombembolija – viņa nokrita virtuvē uz grīdas, un tā gadījās, ka es tieši biju blakus. Kad vēlāk par to domāju, sapratu – tas taču varēja notikt desmit sekundes vēlāk vai agrāk, un es tur nebūtu bijis… Reizēm reanimācijā nevar izglābt šādus cilvēkus, bet man izdevās. Un nevis tāpēc, ka es būtu nezin kāds ārsts. Tāda bija Dieva griba, es tikai biju instruments viņa rokās. Tas biju es, bet reizē arī nebiju. Ja jūs man prasītu, ko es tai brīdī darīju, es nemaz nevarētu pastāstīt.

– Sacījāt – dusmojaties par niekiem. Bet dzīves lielie pārbaudījumi taču padara sevišķi nervozu. Var uzsprāgt par sīkumiem, par kuriem citkārt tikai pasmietos.

– Redziet, man ir tāda problēma, ka es ļoti daudzas lietas atstāju sevī. Man ir grūti izrunāties, jo šķiet – mani var nesaprast, līdz ar to aizvainot.

Otrs – es negribu parādīt, ka esmu vājš, kaut gan patiesībā esmu šausmīgi vājš. Es to negribu parādīt, jo gribu būt stiprs. Ir tāda sajūta, ka spiežu atsperi – stiprs, stiprs, stiprs… Un tad, braucot spēlēt golfu, šī atspere reizēm atlec vaļā. Tad es mašīnā bļauju, tā bļauju, ka gandrīz aizkrīt balss. Izbļaustos, saprotu, ka tās visas bija muļķības, un kļūst vieglāk.

Domāju, arī organiskās izmaiņas, kas man bija, lielā mērā bija balstītas tieši uz emocijām.

Es priecātos, ja es varētu dabūt kādu psihologu, ar ko parunāties. Bet tad man būtu vajadzīgs psihologs Āfrikā, jo šeit, Latvijā, es nespēju ne ar vienu runāt atklāti. Man ir bail, ka viņš var pastāstīt kādam citam.

Kad ir pavisam grūti un iekšā sakrājies smagums, man palīdz grāmatas. Divas, kas man stāv pie gultas, ir Trīs vīri laivā un Grāfs Monte Kristo. Paņemu Trīs vīrus, atšķiru jebkurā vietā un lasot kārtīgi, no visas sirds izsmejos. Šai ziņā ar mani viss kārtībā – varu smieties un varu raudāt, skatoties gan smagu filmu, gan ļoti smieklīgu. Un varu raudāt arī tad, ja filmai ir labas beigas.

– Dzīve jūs nav lutinājusi: bijis jāpiedzīvo daudz ciešanu un pārdzīvojumu. Vai reizēm nepiezogas doma – kāpēc tieši ar mani tā?

– Es uzskatu, ka katram cilvēkam paredzēts savs liktenis un katram ir dots zināms gadu skaits, ko pavadīt uz šīs zemes. Kad zaudēju tēvu, vēlāk māti un brāli, loģiski, pārdzīvoju. Skaidrs, ka man bija ļoti grūti. Tēvu zaudēju, kad mācījos 6. kursā, pēc desmit gadiem ar sliktu slimību aizgāja mamma, bet vēl pēc pieciem gadiem pēkšņi nomira brālis. Turklāt brālis man bija gluži kā dēls – tēva nebija, un es piedalījos viņa audzināšanā, dzīvē. Pārdzīvoju arī, ka ne no viena nepaguvu atvadīties – visu laiku biju tuvumā, bet tieši aiziešanas brīdī ne…

Tas varbūt skanēs tā dīvaini, nesaprotami, bet man brālis tagad palīdz. Viņš mani sargā.

Ir lietas, kas notiek zemapziņā, un es jūtu, ka viņš mani sargā. To kādā sarunā apstiprināja arī mūsu vecākā meita, kas sacīja – brālis sargā visu mūsu ģimeni. Savulaik uzskatīju, ka man ir briesmīgs liktenis, par daudz pārbaudījumu. Tagad… es joprojām uzskatu, ka man uzlikti daudzi pārbaudījumi, bet veiksmīgi esmu tiem cauri izgājis. Un tagad mani tuvinieki man palīdz no debesīm. Tāpēc arī atlabu pēc ļoti smagas operācijas, tad pēc vēl vienas, arī pēc ķīmijterapijas. Redzēs, kādi pārbaudījumi man būs turpmāk. Bet… Es esmu mierīgs, jo viņi – mani mīļie gan debesīs, gan uz zemes – ir ar mani.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+