FOTO: No skumīgas ēkas dārziņu masīvā līdz omulīgam ģimenes mājoklim – Bērziņu mājas stāsts

Nebija tā, ka Bērziņi šajā vietā iemīlējās. Taču pagaidām, kamēr Gunitas sapnis par senas mājas atjaunošanu vēl ir vēlmju sarakstā, abi ar vīru Kasparu līdz nepazīšanai pārvērš pirms desmit gadiem iegādātu ēku kādreizējā mazdārziņu masīvā.

Dace Kaņepe

Šodien

Foto: Matīss Markovskis

Mājas dosjē

Atrodas divdesmit minūšu braucienā no Rīgas, Medemciemā.
Celta 2004. gadā kā dārza māja.
Saimnieki – Gunita Roze-Bērziņa un Kaspars Bērziņš. Ģimenē aug divi dēli Everts (7) un Renārs (5). Procesus uzrauga un māju pieskata divi kaķi – orientālis Mio un sniega bengālis Beilija.
Gunita ir manikīre (vienā no lejas stāva istabām izveidots viņas kabinets), bet Kaspars strādā nekustamo īpašumu pārvaldības jomā.
Teritorija – 1100 m². Tajā ir ne vien dzīvojamā māja, bet arī mobilā pirts un divas terases – rīta un vakara saulei.
Mājas stāstam var sekot Instagram kontā @story.of.this.house.

Šī bija samērā spontāna ideja – toreiz abi dzīvojām dzīvoklī Rāmavā, un reiz vīram teicu, ka gribu māju. Kaspars atbildēja nē, jo mums tobrīd līdzīpašnieku dēļ bija liela ņemšanās ar savu zemesgabalu, uz kura bija doma kaut kad celt pašiem savējo,» stāsta Gunita, kad vaicāju, kā viņi nonāca Medemciemā.

Ļoti gribējies savu dārziņu, savu zemes pleķīti, taču Kaspars atšķirībā no sievas ir cilvēks, kurš septiņreiz nomēra un tad griež. «Reiz ciemojos pie tēta, skatos – Kaspars man telefonā sūta dažādus sludinājumus: sākumā vasaras mājas un visbeidzot jau mājas kā mājas…» atceras Gunita. «Viņš bija padomājis un nospriedis, ka varam atļauties ne tikai vasaras variantu, bet arī kaut ko nopietnāku.»

Fototapete un oranžas flīzes

Mājas interjerā valdīja deviņdesmito šarms: ar rūsas krāsas flīzēm, nodzeltējuša priedes koka durvīm un smagnēju, tumšu virtuvi, bet gaismekļi pie griestiem izvilkti pilnīgi neloģiskās vietās – tagad atceras Gunita. «Pirmais, kas pavērās, ienākot pa durvīm, bija milzīga fototapete ar Sanfrancisko tiltu. Par to tūdaļ teicu, ka šis būs pirmais, ko rausim nost!» Ironiskā kārtā tapete nostāvējusi vēl labu laiku, jo līdz idejai par gaišu koka skapi sienas platumā, kurā tagad glabājas drēbes un apavi, pagājuši vēl vairāki gadi.

«Šī nav mūsdienīga būve, tāpēc nekas ļoti moderns te nepiestāvētu. Un es arī nevarētu dzīvot, piemēram, skandināvu minimālismā. Man patīk detaļas. Lai ir, kur aci piesiet.»