Bērnu ārste Jana Pavāre: nekas nepārspēj to gandarījuma sajūtu, kad tu izārstē bērnu

Intervijas
Anija Pelūde
Anija Pelūde
5. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Pēc sarunas ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ārsti asociēto profesori JANU PAVĀRI, teikšu atklāti, mani pārņēmusi liela paļāvība. Es sapratu, ka šajā slimnīcā tiešām domā par to, lai jebkurš, kas te nokļūst, justos uzklausīts, sadzirdēts, saņemtu nepieciešamo palīdzību un dotos mājās ar pozitīvu pieredzi.

ANAMNĒZE

  • Pediatre, kurai patīk domāt stratēģiski, plašāk. Autoritāte kolēģiem un pacientu vecākiem.
  • Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu slimību klīnikas vadītājas vietniece. Viņas tiešā pārziņā ir Neatliekamās palīdzības nodaļa.
  • Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Pediatrijas katedras asociētā profesore.
  • Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes dekāne.
  • Veselības ministrijas galvenā speciāliste pediatrijā.
  • 2017. gadā saņēmusi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas apbalvojumu – slimnīcas Goda zīmi. «Ar to es lepojos.»
  • Dzimusi rīdziniece.
  • Baterijas uzlādē kustības, koncerti, teātris, izstādes. «Ļoti iespaidīgs bija Andreja Žagara piemiņas koncerts Cēsīs.»
  • Precējusies. Vecākajai meitai 21 gads, studē inženierzinātnes, jaunākajai – 14, mācās vidusskolā.

– Bērnu slimnīcai pērnruden palika 120 gadi. Ballīte jau nosvinēta!

 – Skaista balle – tā es gribētu teikt. Bet pirms tam mēs arī krietni pastrādājām. Dienu pirms balles notika konference, runājām par ārstniecību, pārvaldības procesiem, aprūpes personāla, māsu darbu. Tika atklāta arī Bērnu slimnīcas 120 gadiem veltīta grāmata.

 – Iepriekšējo uz slimnīcas simtgadi – Laime ir kalpot bērniem – rakstīja dakteris Dzintars Mozgis, bijušais slimnīcas vadītājs.

– Viņš ir arī šīs grāmatas autors. Grāmata fundamentāla – gan saturiski visaptveroša, gan izmēros iespaidīga.

Patiesībā tā ir laba sajūta – apstāties, paskatīties atpakaļ un secināt: o, ir gan kaut kas būtisks padarīts! Šādi pieturas punkti ir vajadzīgi. Jo mēs visi skrienam, ieraujamies savos ikdienas darbos, ka nemaz nepamanām, kā bija kaut vai pirms pieciem, desmit gadiem un kā ir tagad.

– Ārkārtīgi citādi.

– Katrā ziņā manā personā jūs esat sastapusi cilvēku, kas patiešām ļoti lepojas ar to, ko Bērnu slimnīca ir izdarījusi. Uzdrošinos apgalvot, ka mēs esam veselības aprūpes nozares līderi Latvijā gan ārstniecības kvalitātes ziņā, gan dažādu jaunu procesu ieviešanā. Vēl man šķiet svarīgi, ka mūsu darbinieki – gan ārsti, gan māsas – tagad domā plašāk. Ne tikai par to, kā pacientu ārstēt un aprūpēt, bet arī – kā viņš jūtas, kā jūtas viņa vecāki. Ārstēšana nav taču medicīna vien – šis process ir visaptverošāks, ārstēšanā liela nozīme ir arī sakārtotai videi, savstarpējai cieņai un sadarbībai starp ārstu un pacientu.

– Man gribas sacīt, ka Bērnu slimnīca pagaidām ir vienīgā, kas ar šo savstarpējo attiecību jautājumu nodarbojas no sirds, pati, nepiespiesti, ļoti pārdomāti un ļoti kvalitatīvi.

– Tā ir. Vēsturiski mēs pirmie iedibinājām pacientu drošības sistēmu. Nav arī noslēpums, ka Bērnu slimnīcas kolēģi bija tie, kuri 2011. gadā sāka nest šo pacientu drošības ziņu pārējām slimnīcām, kas patiesībā nebija viegli, jo šis jēdziens nebija nevienam zināms.

Tā, man liekas, tiešām ir cita domāšanas kultūra, situācijas analizēšanas kultūra, spēja paskatīties uz savām kļūdām un pēc tam veikt sistēmiskus uzlabojumus, lai tā vairs nenotiktu. 

Cilvēks taču nenāk uz darbu, lai pieļautu kļūdas – ja tās notiek, jāspēj kļūdas atzīt, izanalizēt un vājās vietas sistēmā jānovērš,  lai izslēgtu šādu kļūdu iespēju nākotnē.

– Prātā palicis bēdīgi slavenais 2016. gada apendicīta gadījums, kad sešpadsmit stundas, atrodoties ārstu uzraudzībā, četrgadīgo meitenīti, kurai bija 40 grādu temperatūra un sāpes vēderā, neoperēja un viņai plīsa aklā zarna…

– No tā mēs mācījāmies, ka šādas kritiskas situācijas jāizrunā un jāatrisina uzreiz. Nedrīkst ielaist. Tāpēc pēdējo gadu laikā slimnīcā izveidota Kvalitātes vadības daļa, kurai viens no uzdevumiem ir pacientu un viņu vecāku sūdzību analīze. Arī man nācies ne reizi vien runāt ar mammām un tētiem, kuriem radušās pretenzijas pret ārstniecības procesu vai konkrētiem ārstiem.

Ir bijušas situācijas, kad godīgi jāatzīst – jā, ārsts varēja rīkoties citādāk.

Vienā no šādām reizēm vecākiem bija lūgums, lai ārsts atvainojas pacientam – puisim padsmitnieka vecumā. Lai paspiež viņam roku un lai mēs kā slimnīca konstruktīvi izstāstām, ko gatavojamies darīt, lai līdzīgas situācijas vairs neatkārtotos. Protams, tajā brīdi ārstam nav viegli, bet mēs tik un tā cenšamies mācīties no šīm situācijām. Kas, man šķiet, ir ļoti labi? Kolēģi mēdz kādreiz anonīmi rakstīt pacientu drošības ziņojumu par sevi, ka «es izdarīju tā un tā, nokļūdījos». It sevišķi, ja negadījums ir saistīts ar ārstēšanu, medikamentu ievadi, ķirurģisku vai invazīvu procedūru, kuriem pastāv risks atkārtoties.

– Tātad «neatkārto manu kļūdu»?

– Te jaunie kolēģi ir visaktīvākie. Piemēram, jaunākais ziņojums, ko man vajadzēja izskatīt… Dakteris atzinās, ka izrakstījis bērnu mājās un nozīmējis viņam noteiktu antibiotiku devu. Taču konkrēti šīs antibiotikas bija tādas, kurām, ja tās ievada vēnā, ir viena deva, bet, ja šīs zāles lieto iekšķīgi dzeramas suspensijas veidā, deva ir mazliet mazāka.

Kolēģis rakstīja, ka pēc dienas, papildinot elektronisko izrakstu no slimnīcas, jo tam vajadzēja pievienot analīžu rezultātus, pēkšņi pamanījis, ka iepriekš uzrakstījis pacientam nepareizu antibiotiku devu. Viņš tūlīt zvanījis pacienta ģimenes ārstam un arī pašam pacientam un brīdinājis, ka kļūdījies un lai samazina zāļu devu. Nobeigumā dakteris bija anonīmi paudis domu, ka gribot pabrīdināt arī citus savus kolēģus, ka konkrēti ar šīm zālēm kādreiz varot sanākt automātiski pārrakstīties.

– Pabrīdināt citus – tā tāda cēla lieta.

– Jo – ja viens šādā situācijā nokļuvis, kāda garantija, ka kas līdzīgs nevar atgadīties arī citam?!

Gribu palepoties, ka Bērnu slimnīcai pirmajai ir ieviests LEAN darbības princips, kuru plaši lieto biznesa vidē. Tā būtība ir visu resursu taupīšana, lieku un nevajadzīgu darbību maksimāla mazināšana ikdienā, lai tie tērētu mazāk laika. Tas varbūt vairāk attiecināms uz pacientu apkalpošanu.

Piemēram, kad pacients ierodas uz plānveida uzņemšanu slimnīcā, viņš tagad redz, ka visur uz slimnīcas grīdas iezīmētas platas līnijas dažādās krāsās. Ja agrāk reģistrators pacientam vai viņa vecākiem teica: «Ejiet uz priekšu, tad aiz stūra pa to gaiteni pa labi…», tagad viņš saka: «Ejiet pa pelēko līniju un nonāksiet tur, kur jums vajag.»

Šajā gadā mēs ar unikālas tiešsaistes aptaujas palīdzību uzsakām analizēt Bērnu slimnīcā stacionēto pacientu un viņu vecāku pieredzi – kā bērns un viņa vecāki jūtas mūsu slimnīcā, vai tas ietekmē ārstēšanas iznākumu. Aptaujā ietverti vienkārši jautājumi par to, ko pacients pirmo ierauga, kad ver slimnīcas durvis, kā personāls viņu uzrunā vai neuzrunā, vai viņš spēj visu atrast, kur jāiet.

Jūs ienācāt nodaļā – vai jums paskaidroja, kāda šeit ir kārtība, kur jums būs gulta, kur būs ūdens, kad pie jums nāks māsiņa, cikos būs procedūras?

Nākamie jautājumi ir par ārstniecības procesu… Vai māsiņa un ārsts, kad nāca palātā, stādījās priekšā, kas viņi ir? Vai viņi jums izstāstīja, kādus izmeklējumus jums veiks, vai iespējami kādi riski šo izmeklējumu laikā? Jautājumu ir daudz – no sadzīviskiem par ēdiena kvalitāti un palātas temperatūru līdz tam, vai jums paskaidroja, ar ko bērniņš slimo, kāda ir saslimšanas būtība un kā ārstēsim.

Tā ir aptauja, kuras rezultāti mums ļauj analizēt jautājumu kopumu – gan saskarsmes kultūru, gan ārstēšanas un aprūpes procesu, gan iznākumu. Oriģināli anketa ir izstrādāta Itālija, to izmanto vairākās Eiropas bērnu slimnīcās. Latvijas pacientu un vecāku atsaucība ir liela – mums jau ir vairāk nekā 5000 atbildētu anketu.

– Ko jūs esat mainījuši, zinot anketās rakstīto? Ko bērni un bērnu vecāki jums pateikuši priekšā?

 – Pats svarīgākais – mainās attieksme. Kā bieži notika agrāk? Palātai durvis tiek ātri atvērtas, neviens neko nesaka, uzreiz pievieno sistēmu, dod medikamentus, liek ātri ģērbties un doties uz izmeklējumiem… Tagad māsiņa, kas atnāk no rīta, saka: «Labdien, esmu māsa Līga, es būšu kopā ar jūsu bērniņu divpadsmit stundas. Ja jums ir kādi jautājumi, nāciet pie manis.»

Vairs nav situāciju, ka mamma staigā pa gaiteni, meklēdama, kura māsiņa atbild par viņas bērna palātu.

Tas, manuprāt, attiecības starp mediķiem un pacientiem dara personiskākas.

 – Savukārt attiecību trūkums ir tas, ko mediķiem klasiski pārmet. Un kas neprasa naudas ieguldījumus.

– Noteikti ne. Negribu aizstāvēt mediķus, bet jāsaprot arī, ka viņi ļoti ieiet rutīnā. Ik dienu ir gadījumi, par kuriem viņiem pašiem viss ir skaidrs, un sāk likties, ka pacienta mammas vai tēta veidolā tev pretī sēž arī tikpat kompetents vai nedaudz mazāk kompetents, medicīnā izglītots cilvēks. Bet, pirmkārt, tā nav. Otrkārt, jāņem vērā, ka vecāki vienmēr ir uztraukušies, un tad ārsta teiktā sadzirdēšanas līmenis kļūst krietni zemāks.

Arī pati no personiskās pieredzes varu teikt: kad manai meitai bija ķirurģiskas veselības problēmas, daļu informācijas, ko mans kolēģis ķirurgs stāstīja, es vienkārši nebiju uztvērusi. Tā nav mana specialitāte, man nav specifisko zināšanu, protams, biju satraukusies. Pēc tam prasīju meitai: «Klau, ko dakteris teica?»

Jā, mediķiem tas kādreiz darba rutīnā piemirstas, ka patiesībā mums pretī sēž nevis ārsts, bet uztraucies cilvēks.

Par bērniem vecāki uztraucas vēl augstākā pakāpē nekā par sevi. Tāpēc, ja jūs tagad atvērtu mūsu slimnīcas mājaslapu, tad redzētu, ka notiek ļoti daudz izglītojošu pasākumu vecākiem, ir daudz skaidrojošu materiālu par dažādām slimībām un veselības stāvokļiem. Protams, jo – izglītotāks pacients ir labāks sadarbības partneris.

Man liekas, tas ir ļoti labi, ka tu vari pacientam pateikt: «Mājās, lūdzu, šeit palasiet par savu slimību vai par šiem simptomiem…» Tā mēs cenšamies vecākus visvisādi atbalstīt, būt viņiem tuvi. Rīkojam arī vecāku vakarus par dažādām slimībām. Mums ir bijusi sarunas par astmu, par alerģijām, par citām tēmām. Speciālists pastāsta par tēmu, un tad notiek diskusija. Tikko bija «drudža vakars».

– Tā jums mīļa tēma!

– Ir gan! Drudzi, smagas norises infekcijas bērniem, sepsi mēs šeit, Bērnu slimnīcā, pētām jau kopš 2007. gada.

– Jo drudzis taču gadās katrā ģimenē! Sakiet, vai mammas instinktam šādā situācijā ir nozīme? Vecāki taču kādreiz saka: «Man šķiet, ka bērns šoreiz slimos smagāk…»

– Mēs tieši to arī pētījām… Un izrādījās, ka klīnicista instinktam ir nozīme, savukārt par vecākiem varējām secināt, ka viņi vēl ir jāizglīto. Jo mammu un tētu bažas lielā mērā noteica tas, ko mēs saucam par drudža fobiju.

Bailes no drudža vecākiem liedz bērna veselības stāvokli izvērtēt pilnīgāk un racionālāk.

Jo vecāku bažas balstījās galvenokārt uz temperatūras rādījumu, bet viņi neanalizēja situāciju detalizētāk, vai bērnam bez drudža ir vēl kādas slimības pazīmes, kā bērns jūtas tad, kad temperatūra ir pazemināta.

– Starp citu, kādreiz ģimenes ārsti, kas nav pediatri, arī baidās, ko darīt ar bērniņu, kurš saslimis…

– Mums tagad ir izveidots konsultatīvā tālruņa numurs, pa kuru ik dienu noteiktas divas stundas jebkurš Latvijas ģimenes ārsts vai pediatrs no reģionālās slimnīcas var sazvanīt Bērnu slimnīcas pieredzējušu pediatru. Šī ir pavisam jauna lieta – sākta tikai 1. oktobrī.

– Kas atbild, kad ģimenes ārsts piezvana?

– Patlaban kolēģus konsultē divas pediatres, un viena no viņām ir daktere Rimša, kas, man liekas, ir Bērnu slimnīcas cienījamākā un pieredzes bagātākā vispārējās prakses pediatre, ar specializāciju tieši bērnu slimību diferenciāldiagnostikā.

– Varbūt ir arī tāds pediatru telefons, uz kuru mammas varētu piezvanīt, ja īsti nav uzticības savam ģimenes ārstam?

– Tāda gan vēl nav! Bet ir viena cita ļoti laba lieta, ko vecākiem vajadzētu biežāk izmantot, – mūsu poliklīnikā katru darba dienu pieņem pediatri, kas arī konsultē bērnus un veic zināmu skrīningu jeb sijājošo diagnostiku.

Bieži vien vecāki paši iedomājas: manam bērnam vajag gastroenterologu! Bet patiesībā viņam varbūt vajag atnākt vienkārši aprunāties ar kompetentu bērnu slimību speciālistu, un izrādīsies, ka traucējošās izpausmes nav slimība, bet gan vecuma, augšanas procesa īpatnība vai ēdināšanas jautājums.

Ir virkne ambulatoro ārstu, kas, piemēram, bērna vecāku spiediena rezultātā divgadīgam bērnam raksta nosūtījumu pie imunologa, jo, ārprāts, bērns taču­ sešas reizes gadā slimo ar iesnām! Patiesībā viņam nevajag imunologu, pie kura ilgi jāgaida rindā, bērna vecākiem būtu vienkārši jāaprunājas ar pediatru, kurš viņiem pastāstīs, ka tā ir absolūta fizioloģiska norma, ka bērns bieži slimo. Imunitātei jānobriest un bērniņam pašam arī jāizaug.

– Kā jūsos radās vēlme kļūt par ārsti?

– Nezinu, grūti teikt. Es jau vidusskolas laikā strādāju slimnīcā. Kas mani saista ārsta darbā? Ka visu laiku ir interesanti, aizraujoši. Nemitīgi kas jauns.

 Viena gandarījuma sajūta, protams, ir tad, kad tu bērnu izārstē – to nekas nepārspēj. Bet otra gandarījuma sajūta ir tad, kad redzi, kā jaunie kolēģi aug un attīstās. Tas ir iespaidīgi! Nekad agrāk nebiju domājusi, ka tas man varētu sagādāt tik lielu prieku. Tikko viņš bija trešā gada students, bet nu jau rezidents un rezidentūras beigās – izcils speciālists! Kopā ar jaunajiem cilvēkiem ārstu vidē ienāk arī cita attiecību kultūra, domāšanas veids. Būt kopā ar jauno paaudzi – tas arī tevi pašu uztur tonusā.

Vispār dakterim, kas strādā Bērnu slimnīcā, visu laiku jābūt modernam.

Jo vecāki ir jauni, un mūsu pacienti ir vecumā no pāris dienām līdz astoņpadsmit gadiem. Tev jātur viņiem līdzi. Jāzina aktuālās multenes, kādu mūziku klausās.

– Viņi taču jūs testē!

– Visādi ir bijis. Atceros, reiz kāda meitene slimoja ar infekcijas slimību un ārstējās slimnīcā, viņu dikti čubināja mamma, sēdēja blakus… Pēkšņi mani pasauc māsiņa – vestibilā mani gaidot kāds jauneklis ar ziediem. Skatos – tiešām stāv septiņpadsmitgadīgs puisis ar ļoti skaistu ziedu pušķi, un es nezinu, kas viņš tāds ir. Pieeju klāt, puisis zina manu uzvārdu un lūdz, lai šos ziedus nogādāju tai meitenei. Jo mamma viņu palātā nelaižot. Mamma bija stingra. Taču tikām līdz kopsaucējam, ka meitene varētu satikties ar puisi turpat uzgaidāmajā telpā.

Arī slimnīcā rodas savstarpējas simpātijas. Un, kad vienam jādodas mājas, tad viņš pēkšņi sāk ļoti slikti justies… Bet mīlestība, pozitīvas jūtas – tas viss tikai veicina veseļošanos.

Savas karjeras sākumā kādu laiku strādājāt arī respektablā britu farmācijas kompānijā…

– Tas bija laiks, kad beidzu studijas un ārstiem bija ārkārtīgi zemas algas. Nebija cita varianta, ja ir ģimene. Bet principā man vienmēr ir laimējies – allaž darbs, ko daru, man ir paticis. Tolaik daudz mācību notika ārzemēs, un tā labā lieta, ko farmācijas biznesā iemācīja, ir domāt strukturēti, domāt plašāk, plānot savu darbu. To, kā medicīnā tobrīd iztrūka.

– Ko jūs darāt brīvajā laikā? Vai jums vispār ir brīvais laiks?

– Jābūt. Brīvajam laikam ir jābūt, un attiecībā uz to es cenšos sevi ļoti disciplinēt.

– Izdodas?

– Tagad jau jā. Esmu diezgan strikti apņēmusies, ka noteikti jābūt fiziskām aktivitātēm.

Kādreiz tas tik ļoti nepatīk – kad ir astoņi vakarā un tumšs, ļoti negribas iet ārā no mājas. Bet eju.

Spēlēju tenisu. Vingroju – jau gadiem reizi nedēļā eju pie fizioterapeites Annas Krustiņas Aršauska fizioterapijas centrā. To gan nerakstiet, bet tā vingrošana ir bezgala garlaicīga. (Smejas.) Lai piespiestos aiziet, ir vajadzīga disciplīna. Toties ieguvums, ko dod fizioterapija, ir milzīgs – esmu aizmirsusi par savām muguras problēmām. Es arī cenšos reizi nedēļā skriet, lai galvu izvēdinātu.

Un vēl ir jāuztur draugu loks, jāsocializējas! Man, protams, slimnīcā ir brīnišķīgi kolēģi. Tādi, ar kuriem es varētu iet visur, doties dvēseļu putenī. Ar dažiem satiekos arī ārpus darba, bet vispār savu draugu loku veidoju tā, lai man apkārt būtu cilvēki no citām jomām.

Labs piemērs! Mani draugi arī ir intensīvi strādājoši, abi advokāti, un viņi katru piektdienu dodas uz kino vai teātri. Viņi jau gadiem tā dara, un mēs ar vīru mēģinām turēt līdzi. Lai gan es zinu, ka bez viņiem es droši vien nekur neaizietu – ne uz kino, ne uz citu pasākumu. Piektdienas vakarā pēc darba nedēļas atgriežoties mājās, sāktu nīkuļot… Tāpēc ir ļoti svarīgi uzturēt arī sociālos kontaktus, kas ir ārpus ikdienas.

Mēs ar draugiem pārrunājam grāmatas, ko katrs izlasījis. Tagad brīnišķīga lieta ir vatsapa grupas. Var uzturēt kontaktus, kad kādam kāds panīkums ikdienā uznācis, izsūti ziņu vai nobildē sevi ne tik laimīgā situācijā, saņem pretim foto no kādas ballītes vai ceļojuma: «Kādreiz Tev gājis labāk».

Cits citu uzmundrinām, iesakām izrādes, koncertus, ko apmeklēt, bet, galvenais, krietni uzjokojam. Jo bez humora un labiem draugiem būtu ļoti grūti. Tieši vakar es biju iespaidīgā ballītē – svinējām draugu mammai astoņdesmit gadu jubileju.

Es teiktu: tādu ballīti es sev astoņdesmit gados gribētu! Ar dejām un dziesmām, skaistām uzrunām un viktorīnām.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+