Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lielā mērā medus izvēle ir gaumes jautājums, tomēr ir vairākas patiesības, ko par medu der atcerēties un atgādināt.
1. Kas īsti ir medus?
– Tas ir ļoti neparasts, dabisks produkts – bite ir gan medus izejvielu vācēja, gan tā ražotāja. Nav bitei ne darba instrumentu, ne gudru grāmatu vai mašīnu – tikai darbs. Lai cik tālu sniedzas zinātniskie sasniegumi, radīt tādu medu, kādu prot izgatavot bites, cilvēks nemāk. Pievienojot cukura sīrupam speciālas vielas un to karsējot, cilvēks var iegūt ko līdzīgu medum, bet to medus vārdā saukt nedrīkst.
Medus ir tikai tas produkts, ko saražo bites, nevis cilvēks.
Tātad: bites savāc nektāru no ziediem vai izsvīdumus no skujām un lapām, sajauc to ar sava organisma sekrētiem un atnes uz stropu. Tur bites pieņēmējas apstrādāto nektāru liek šūnās un tad ar spārniem topošo medu vēdina, lai iztvaikotu liekais mitrums un stropā būtu tāda temperatūra, kas medum nekaitē.
Bites stājas rindā kā grāmatu draugu ķēdē un vēcina spārniņus, lai medum labi klājas. Tad tās ņem topošo medu un pa lāsītei vien sūc sevī, papildina ar fermentiem un pārceļ tikai sev zināmā kārtībā no apakšējām šūnām uz augšējām šūnām. Kad šūna pilna un medus tajā gatavs, bites uzliek tai savu kvalitātes zīmi – vaska vāciņu. Kārtībā! Tas ir laiks, kad nāk bitenieks un daļu medus paņem, lai to nodotu cilvēkiem.
2. Vai tiesa, ka visdabiskākais ir tas medus, kuru nopērk, neizņemtu no šūnām?
– Šūnu medus ir tieši tāds, kādu to sagatavojušas bites, – vāciņš ciet, un cilvēka roka tur neko nav darījusi. Tomēr šāds medus ir salīdzinoši grūti lietojams uzturā – tas jāizdabū no šūnām. Protams, šūnas var košļāt ar visu medu – bišu vasks cilvēka organismam nav kaitīgs, gluži otrādi, tas satur daudz propolisa, A vitamīna un ir ļoti dziedniecisks, tomēr tādu medu norīt nav viegli. Ja vasks apēsts, par to nav jāuztraucas – cilvēka organisms vasku nepārstrādā un izvada ārā.
3. Vai vienlīdz ārstniecisks ir visu veidu medus?
– Tradicionāli tiek uzskatīts un arī pierādīts, ka tumšo šķirņu medus ir dažādām bioloģiski aktīvām vielām bagātāks nekā gaišo šķirņu medus. Tumšajās medus šķirnēs ir vairāk minerālvielu un citu vērtīgu augu valsts vielu. Piemēram, griķu medus krāsu nosaka tajā esošie antioksidanti polifenoli, līdz ar to tiek uzskatīts, ka šis medus ir īpaši bagāts ar dzelzi.
4. Kā var zināt, ka konkrētais medus ir, piemēram, liepu medus vai viršu medus? Vai kāds izseko bites un pieskata, ko viņas savāc?
– Nē, izsekot bites nevar, un tāpat tām arī nevar pavēlēt, kuros augos šonedēļ ielidot pēc ziedputekšņiem un kuriem lidot garām. Ja medus ir vākts no dažādiem augiem, tas ir dažādu ziedu jeb poliflorais medus, bet, ja ir izdevies ievākt pārsvarā no viena veida augiem, tad tas ir monoflorais medus, un to drīkst saukt konkrētā auga vārdā: par liepu, viršu, griķu, āboliņa, rapšu medu.
Centīgs biškopis var apzināti mudināt bites apmeklēt viena veida ziedus – atbrīvo stropu no iepriekšējā medus un tad to noliek vietā, kur zied vēlamie augi. Piemēram, aizved bites uz viršu lauku vai noliek stropu pie liepām.
Biteniekam jābūt gudram, un savāktais medus atkal laikus jāizņem. Tomēr tas, ka kādu medu sauc, piemēram, par viršu, griķu vai liepu medu, nenozīmē, ka tas ievākts tikai un vienīgi no šā auga. Jo vairāk medū ir attiecīgā auga ziedputekšņu, jo izteiktāka ir tā nots.
Protams, katrai medus šķirnei ir raksturīgas īpašības: krāsa, konsistence, smarža, garša. Taču pateikt, ka šis pārsvarā ir, piemēram, no liepziediem vāktais medus, var tikai ar speciālām medus ziedputekšņu analīzēm. Ja dravniekam analīžu rezultātu nav, nebūtu korekti norādīt, ka tas ir viena konkrēta auga medus, jo tikai pēc garšas ziedputekšņu proporcijas noteikt nav iespējams.
Latvijas Biškopības biedrība, izanalizējot dažādus medus paraugus, ir noteikusi standartu ziedputekšņu sastāvam, lai medu varētu marķēt kā monofloru jeb viena auga medu. Piemēram, viršu medū jābūt 45% viršu ziedputekšņu, griķu medū – 24% griķu ziedputekšņu, bet par liepu medu var saukt tad, ja tajā ir vismaz 17% liepu ziedputekšņu. Šīs prasības jāievēro Latvijas Biškopības biedrības biedriem, kas medus marķējumā izmanto Zaļo karotīti vai biedrības preču zīmi.
5. Kā saprast – medus ir tīrs vai arī tam kas piejaukts, lai palielinātu apjomu?
– Noteikt, vai medus nav viltojums, var ļoti vienkārši. Starp pirkstiem saberž šķidru medus pilienu.
Ja medus iesūksies ādā, tad medus ir dabisks; ja savelsies bumbiņās – īsti tīrs tas nav.
Bet biezs vai sakristalizējies medus jāliek uz zoba – ja kristāliņš nekrakšķ ļoti labi, iespējams, medus nav tīrs.
6. Veikalos nopērkams medus ar uzrakstu Ekoloģiski tīrs medus. Vai tas nozīmē, ka medus var būt arī citāds – ekoloģiski netīrs?
– Drīzāk šāda norāde ir vairāk reklāmas triks, jo tīrs ir visu veidu medus.
7. Ko nozīmē marķējums medus maisījums?
– Ir speciāli noteikumi, kā jāmarķē medus. Marķējumā jānorāda medus izcelsmes valsts vai valstis. Ja medus iegūts vairākās Eiropas Kopienas (EK) dalībvalstīs vai trešajā valstī, marķējumā informācijā par medus izcelsmi drīkst nenorādīt konkrētu valsti, šo informāciju aizstājot ar vienu no šādām norādēm: EK valstīs ražota medus maisījums; ārpus EK valstīm ražota medus maisījums vai EK valstīs un ārpus EK valstīm ražota medus maisījums.
Tātad – medus maisījums ir medus, kas iegūts dažādās EK vai trešajās valstīs. Ja, piemēram, Latvijas medum būs pievienots kādā citā EK dalībvalstī iegūts medus, tā marķējumā var būt norādītas nevis konkrētās valstis, bet atzīme EK valstīs ražota medus maisījums. Savukārt, ja marķējumā ir norāde Ārpus EK valstīm ražota medus maisījums, tas nozīmē, ka tas iegūts kādā no trešajām valstīm.
Latvijā visbiežāk medu ieved no Ukrainas, Ķīnas, Argentīnas. Savukārt, ja Latvijā ievākto medu sajauc ar medu, kas iegūts Ukrainā, tad burciņas etiķetē var būt norādīts: EK valstīs un ārpus EK valstīm ražota medus maisījums. Protams, Latvijā visieteicamāk pirkt tieši Latvijā iegūtu medu, jo pie šejienes augiem esam visvairāk pieraduši.
8. Ko nozīmē – filtrēts medus?
– Filtrēts un pasterizēts medus gan ir vizuāli pievilcīgāks, taču tas uzskatāms par zemākas kvalitātes medu un nav dabīgs produkts. Lai medus nekristalizētos, to mēdz filtrēt, tā atdalot visai daudz dabisko sastāvdaļu – ziedputekšņu.
Filtrējot medu uzkarsē līdz pat 80 grādiem, bet pēc 30 minūtēm tam jau jābūt atdzisušam – tā tiek iegūts produkts, kas ļoti ilgi nekristalizējas. Tomēr sildot medus var zaudēt daļu savu vērtīgo fermentu. Ja medus šādi apstrādāts, marķējumā produkta nosaukuma vietā raksta: Filtrēts medus. Latvijas dravnieki medu nefiltrē, jo uzskata, ka tad tajā paliek maz labuma.
9. Kas ir krēmveida medus?
– Tas tiek iegūts ar īpašu tehnoloģiju. Svaigu medu, kam pievieno nedaudz kristāliska medus, speciālā ierīcē saudzīgi maisa – to dara ik pa laikam vairākas reizes diennaktī apmēram desmit dienas. Tā tiek izjaukta lielo glikozes kristālu struktūra, tie kļūst pavisam sīki, un medus iegūst īpatnēju krēmveida konsistenci, bet savas īpašības nezaudē.
10. Vai medus kvalitāte samazinās, ja bites piebaro ar cukura sīrupu?
– Latvijā rudeņi ir lietaini, ziemas garas – puķes nezied, nektāra nav…Tādēļ dravnieki rūpīgi seko līdzi, vai bitēm ir gana barības, un vajadzības gadījumā tās piebaro.
Reti, bet reizēm bitenieki bitēm papildu ēdienu iedod arī vasarā, ja pagadījies ilgstoši slikts laiks. Ja dravnieks bites piebaro pareizi, medus kvalitātei tas neskādē, jo visu piebaroto bites apēd. Ja cukura sīrups medū tomēr ir nonācis, tāds sakristalizējies medus nav kraukšķīgs.
11. Kāda ir atšķirība – izsviests medus un izspiests medus?
– Kad bites šūnas aizvākojušas ciet, biteniekam ir īstais darba laiks – medus ir gatavs, un nu tas no šūnām jādabū ārā. Tam parasti izmanto medus sviedi – speciālu mucu ar rotējošu rāmi, kurā liek medus kāres. Medus sviedes iekšējais rāmis ar visām kārēm rotē un ar centrbēdzes spēku medu no šūnām izsviež. Tā arī ir medus sviešana. Bet ir medus, kuru tā krietni biezākās konsistences dēļ medus sviedē izsviest nevar, un tad medu spiež. Parasti spiešanas metodi izmanto viršu medum, kas ir krietni biezāks, želejveida.
12. Ja bites dzīvo tuvumā laukam, ko miglo ar pesticīdiem un citām indēm, vai arī medus var būt indīgs?
– Parasti šāds jautājums rodas par rapšiem, jo šo augu laukus mēdz miglot pret nezālēm un kaitēkļiem. Vairākās valstīs biteniekiem jau ir palīdzēts – secinot, cik daudz medus bišu miglojot iet bojā, aizliegti vairāki pesticīdi, tomēr Latvijā tos arvien lieto. Taču tas nenozīmē, ka medus ir indīgs. Mēs varam uzticēties pašām bitēm, jo tās sajūt, kad lauks sāk smirdēt, un šo lauku vairs neapmeklē. Bitēm jau no neliela piesārņojuma sasāpas galva, un tās pārtrauc aplidot miglotos laukus. Ja inde tiek uzsmidzināta pašām bitēm, tās aiziet bojā un medu nemaz nesagatavo.
13. Cik ilgi drīkst uzglabāt medu?
– Vismaz divus gadus, bet arheoloģiskajos izrakumos tiek atrasts pat simtiem gadu vecs medus, un tam nekas nekait. Medus pats par sevi ir konservējošs – bites ir darījušas visu, lai tajā būtu iespējami maz mitruma un daudz medus cukura, līdz ar to medus nav ne jāpasterizē, ne kā citādi jāsagatavo ilgstošai glabāšanai.
Ja dravnieks medu bitēm atņem par ātru, tajā ir daudz mitruma, un šāds medus gan var sākt bojāties.
To, vai medū nav par daudz mitruma, var pārbaudīt ļoti vienkārši: medus jātecina. Ja medus vienmērīgi līst, stiepjas, tad viss ir kārtībā, bet, ja uzreiz pil, tad par šķidru. Medus var sabojāties jeb sarūgt, ja to glabā nepareizi: siltā, mitrā vietā, bez stingra vāciņa.
Ja tavam medum virspusē saredzama šķidra, spīdīga kārtiņa – tam šajā vietā noteikti nepatīk: vai nu uzsūcas mitrums, vai siltumā fruktoze atdalās no glikozes un atdaloties piesaista lieko ūdeni no kristāliem, kas šķidrākā veidā paceļas augšā. Pēc pāris mēnešiem šāds medus var sākt rūgt, bet tas nenozīmē, ka medus nav izmantojams.
14. Kāpēc medus cukurojas, un kā to atkal dabūt mīkstu?
– Ja medū parādās mazi kristāliņi, tas nozīmē, ka medus ir dabisks, turklāt tas nav arī filtrēts. Sacukurojies medus ir labs, kristalizācija neietekmē vērtīgās vielas medū. Medus kristalizēšanās ātrums atkarīgs no vairākiem faktoriem. Pirmkārt – temperatūra. Visstraujāk sacukurošanās notiek temperatūrā ap plus 12 grādiem.
Tāpat sacukurošanās ātrumu nosaka glikozes un fruktozes attiecības, un tas atkarīgs no augiem, ko bites izmantojušas medus vākšanā. Ļoti ātri, dažreiz pat šūnās, kristalizējas rapšu un pūpolu vai kārklu medus, savukārt viršu medus nekristalizējas gandrīz nemaz, ilgi šķidrs glabājas arī lapu izsvīduma un augļu dārza medus. Ja medus sacukurojies, bet gribas, lai to būtu vieglāk izdabūt no trauka, medu var pasildīt. Apmēram 30 grādu temperatūrā medus ir izmaisāms, kļūst krēmīgs, 40 grādos medus lēnām kūst un kļūst šķidrs.
15. Vai tiesa, ka karstā tējā medu likt nevajag – 40 grādu temperatūrā tas zaudējot visas labās īpašības?
– Šāds viedoklis ir maldi. Šī temperatūra ir ļoti tuva stropa temperatūrai vasarā un nekādu kaitējumu medum nenodara. Īsu laiku temperatūra var būt pat augstāka, bet jāatceras: tiklīdz medus izkusis, tas tūdaļ strauji jāatdzesē. Medus tējā nepaspēj neko labu pazaudēt, jo, tiklīdz tas izkusis, mēs tēju sākam dzert. Nepaies ne desmit minūtes, un krūze būs tukša.
