Pīlādžu sargāta Latgales sēta

Tiek apgāzti visi stereotipi par to, ka Latgale ir Dieva pamests nostūris nekurienē, kur viss aizaudzis un visi nodzērušies. Vairākus kilometrus meži mijas ar sakoptiem laukiem, bet māju kā nav, tā nav, taču katrs lauks liecina par saimnieka rūpību. Un tad beidzot nonākam pie pīlādžu rindas un māju uzraksta Pīlādži. Galapunkts ir sasniegts.
Saimniecība
Kristīne Vilīte
15. jūlijs, 2016

Saglabāt

Foto: Inese Kalniņa

Foto - Inese KalniņaSaimnieki Logini: dēls Guntis, mamma Rita un tētis Rihardijs savā pagalmā.

No cūkām līdz graudiem

Saimnieks Rihardijs Logins vedina sētā, iepazīstina ar dēlu Gunti, kurš strādā tēva saimniecībā un ir labā roka it visā. Saimniece Rita ar īstu latgaliešu vērienu klāj galdu: «Būsiet taču izsalkuši, tādu gabalu braukuši, nekā daudz jau nav, bet uzkost vajag.» Nekā daudz Pīlādžu sētā skaitās tad, ja nevar redzēt galdu, jo tas viss noklāts ar vietējiem labumiem, sākot ar pašu sietu sieru, pašceptu maizi un beidzot ar izslavēto Latgales šmakovku.

Ar tādu pašu pieticību vecais un jaunais saimnieks izvadā pa savu saimniecību. «Tā nu mēs te cīnāmies un strādājam!» ar plašu rokas vēzienu viņi izrāda savu zemi. Pīlādžu galvenais rūpals ir graudkopība – 300 hektārus aizņem graudaugi, pārejos 300 iesēts ziemas un vasaras rapsis, kā arī pupas un zirņi. «Tā mūsu nodeva Eiropai, jo, lai nepaliktu bez subsīdijas, jābūt zaļināšanai,» stāsta Rihardijs. Viņš zemi kopis gan kolhoza laikos, gan pārmaiņu vējos, gan tagad. «Esmu izmēģinājis daudz, mācījies no savām kļūdām, līdz nonācis pie graudkopības. Kad 1998. gadā oficiāli nodibināju saimniecību Pīlādži, sākām ar cūkkopību, mēģinājām arī turēt govis, bet tolaik piens neko nemaksāja, un tā pamazām pārgājām uz graudkopību.»

Pīlādži aizsardzībai

Pīlādži nav Loginu dzimtas mantojums. Šajā mājā viņi dzīvoja, kad atnāca uz Briežuciema pagastu, tolaik Rihardijs strādāja kolhozā, bet bērni Guntis un Gunita kaplēja bietes, mīdīja sienu, baroja cūkas un darīja visu, kas lauku bērniem pienākas. Sākoties Atmodai, parādījās arī mājas īstie saimnieki. Sekoja pārrunas, cīņa, vienošanās piecu gadu garumā, līdz beidzot Logini māju varēja saukt par savu. 1998. gadā tika dibināta saimniecība, un tai bija jādod vārds, kas kļuva arī par māju vārdu Pīlādži. «Stiprs vārds, turklāt pīlādži aizsargā pret ļaunu,» tā savu izvēli Raksturo Rihardijs. Viņam ar sievu Ritu izdevies ieaudzināt bērnos un mazbērnos mīlestību pret zemi, māju un dzimto pusi. Dēls Guntis joprojām strādā tēva saimniecībā, lai gan pie ģimenes jābrauc līdz Daugavpilij. Arī meita Gunita, lai gan strādā bankā Alūksnē, atrod iespēju katrā brīvā brīdī atbraukt pie vecākiem un parūpēties par dārzu, kur aug tādi košumaugi un puķes, kas liek pabrīnīties pat pieredzējušam speciālistam – žūrijas loceklim dendrologam Andrejam Svilānam.

Bez vaimanām un sūdzībām

Pīlādžu māja ir atjaunota uz vecās mājas pamatiem, kas šeit atradās no Pirmā pasaules kara laikiem. «Visticamāk, šo zemes gabalu tolaik piešķīra kādam kareivim par nopelniem dzimtenes labā,» spriež Rihardijs. Viņš kopā ar ģimeni senajai sētai ir iedevis jaunu elpu – ik katrs sētas stūris liecina par gādīgu un rūpīgu saimnieka roku: puķu dobes izravētas, dīķi iztīrīti, no ēkas uz ēku ved bruģēti celiņi. Viss, kā pienākas kārtīgā latviešu sētā: ir gan pirts, gan šķūnis, gan siltumnīca, kā saka saimnieki, pāris tomātiem pašu vajadzībai. Pāri ceļam iepretim Pīlādžu sētai atrodas arī tehniskais centrs, kur kombaini un traktori gaida labības kulšanas laiku. Pīlādžu saimnieks ir uzlavējams arī par to, ka ir vērtīgs darba devējs – sezonas laikā viņš nodrošina darbu astoņiem cilvēkiem.

Vaicāti par grūtībām, abi saimnieki ir izvairīgi. Protams, tādas ir: sākot ar dabas izspēlētiem untumiem, kad ziemā nav sniega vai uznāk liels sals vai vasarā milzīgs karstums, beidzot ar graudu iepirkuma cenām. «Sūdzēties un vaimanāt jau ir vienkārši, bet tas jau problēmas neatrisina,» atzīst Rihardijs. «Ar to graudus neiesēsi un nenovāksi. Vienkārši jāstrādā, un tad jau viss būs labi!»

EKSPERTI SAKA TĀ:

ANDREJS SVILĀNS, Nacionālā Botāniskā dārza direktors, dendrologs:

«Saimniecībā paveikts fantastisks darbs, visur manāms sistemātiskums un ilgstoša kopšana. Šajā sētā nekas nav apdalīts – saimnieka rūpju pietiek gan dārzam un laukiem, gan mājai un dīķiem. Patīkami pārsteidz ziemciešu izvēle – ieraudzīju eksemplārus, kuriem teorētiski nevajadzētu pārciest Latgales bargās ziemas, bet tie to ir izdarījuši. Dārza vienojošais augs – ozolītes – skaisti spēlējas gan ar ēkām, gan citiem augiem.»

MĀRTIŅŠ ŠTERNBERGS, ainavu arhitekts, SIA Ainavists vadītājs:

«Lieliski izvēlēta dīķu vieta un celiņu tīkls – saimnieki to izveidojuši tā, lai, nesamērcējot kājas, var nonākt jebkurā saimniecības vietā. Šajā sētā pārņem izjūta, ka te ir kārtīgi un nopietni saimnieki, kuriem ir savs ritms un sistēma. Atliek paskatīties uz dzīvžogiem, un ir skaidrs, ka te viss tiek kopts regulāri.»

ILONA JAROŠA, Food Union zīmola vadītāja:

«Līdz šim konkursā piedalījos attālināti, strādājot birojā, tāpēc liels prieks skaistāko lauku saimniecību skatīties klātienē. Visvairāk sajūsmina tas, ka Latgale atdzimst un te patiešām kūsā dzīvība. Pīlādžu mājas ir kā apliecinājums, ka novadam un vietai nav nozīmes, – visu izšķir saimnieki un viņu attieksme. Un Loginiem ir pareizā attieksme un darba spars.»

 

IEVAS MĀJA NOŠPIKO

Zivis kā dizaina elements. Ja esi kaislīgs makšķernieks un garšo sālītas zivis, tad vērts atkārtot Pīlādžu pieredzi: sālītās zivis pienaglo pie sienas saules pusē. Gan lieliski izskatās, gan zivis izžāvējas un var likt galdā.

Puķu podam noder viss. Nesteidzies izmest vecu mucu vai kasti, kam izpuvusi apakša. Puķes un vecais koks lieliski saspēlēsies un greznos tavu dārzu.

Sirdsmājiņa dubultā. Pat ja esi iekārtojis tualeti mājā, nesteidzies jaukt nost veco un klasisko ķemertiņu. No koka gatavota sirdsmājiņa kalpos ne tikai kā dārza dizaina elements, bet lieti noderēs, ja sētā sabrauc daudz viesu. Divas tualetes noder vienmēr!

Taciņu labirints. Vēro, kā tavā sētā ir iestaigātas taciņas: kur vairāk nomīdīts, tur cilvēki vairāk iet. Tātad tieši tur arī ir vērts izveidot bruģētu taciņu, kas sevišķi noderīga būs dubļainā vai lietainā laikā.

Pašiem savs kalns. Nesteidzies nolīdzināt no dīķa rakšanas pāri palikušo zemi! Kā būtu, ja tu tajā iesētu zālīti un sastādītu puķes un kokus? Uz kalna var ierīkot arī taciņas, atpūtas solu un vērot saulrietu!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs