Trīs paaudzes zem viena jumta Rencēnu Jaunsvennēs

Sīmansonu ģimenes pulkā ir gan metālmākslinieks, gan dizainers, gan sveču lējēja, bet viņus visus pilnīgi noteikti var saukt par māksliniekiem. Būdami rīdzinieki, Sīmansoni savulaik nenobijās no brūkošās mājas, nu viņi šeit ir atraduši savu īsto vietu zemes virsū.
Dzimtas stāsts
Elīna Kārkluvalka
9. marts

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis, no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva

Mājas CV

Jaunsvennes celtas 1813. gadā. tātad Latvijas simtgadē tās svin 205. jubileju. Mājas atrodas vietā, kur reiz slējusies ciores muiža. Par tās pagājību joprojām liecina mājas apkārtnē veidotās zemes terases, kas rada īpašu ainavu. Pašreizējie īpašnieki Sīmansoni māju mantoja no Aivas mammas māsīcas, kas dzīvo ASV. Latvijas laikā Jaunsvennēs saimniekoja viņas vecāki, kuri bija spiesti emigrēt uz Vāciju un vēlāk apmetās uz dzīvi otrpus okeānam.

Jaunsveņņu iemītnieki

  • Māris – ģimenes galva, dizainers, datorgrafiķis un ideju ģenerators. kopā ar dēlu jurģi darbojas smēdē.
  • Aiva – Māra sieva, rūpējas par mājsaimniecību un visu iemītnieku omulību.
  • Jurģis – Māra un aivas dēls, metālmākslinieks, pārsvarā sastopams smēdē.
  • Ieva – jurģa sieva, lej Svennes sveces.
  • Evelīna – skolniece, mūsu viesošanās laikā bija skolā.
  • Svens – apmeklē bērnudārzu un rūpējas par žurku Žizeli

 

 

Vecās mājas atdzimšana

Kolhoza laikā nolaisto Jaunsveņņu atdzimšana vairāk nekā pirms 20 gadiem sākās ar koku. Ja milzu kļava senajai mājai nebūtu uzgāzusies uz jumta un pāršķēlusi to tieši uz pusēm, Sīmansoni, iespējams, tagad šeit nedzīvotu. Mārim, Aivai un 12 gadu vecajam Jurģim tolaik visa dzīve saistījās ar Rīgu. Uz Jaunsvennēm viņus pirmo reizi atveda ASV dzīvojošās Aivas mammas māsīcas jautājums – vai ģimenei nebūtu interese par viņas vecāku īpašumu, jo atdot to svešiem cilvēkiem īsti negriboties. Pieņemt lēmumu palīdzēja pēkšņa ziņa par nogāzušos kļavu no vecīšiem, kas tajā laikā Jaunsvennēs mitinājās. «Braucām apskatīties situāciju. Koks bija iekritis tieši starp sijām, nebija pārlauzta neviena nesošā spāre,» atceras Māris. Tā kā postījumi nebija tik traki, kā varēja iedomāties, viņš darbā pateica, ka dodas mēnesi ilgā atvaļinājumā, piekrāva golfiņu ar instrumentu minimumu, nepieciešamo iedzīvi, un visa ģimene devās uz Rencēniem.

Aitu periods un remonts

«Pēc kolhoza dzīves te izskatījās drausmīgi. Mājā uz grīdas bija diedzēti kartupeļi. Ārā viss bija aizaudzis, latvāņi pāri galvai. Mēs pat neredzējām, ka šeit ir upeņu un jāņogu krūmi, ābeles,» pirmos iespaidus atceras Aiva. Likvidējuši kļavas postījumu sekas, sīmansoni pievērsās mājas apkārtējās vides sakopšanai – krūmu pa krūmam viņi iznīcināja gadu gaitā sabiezējušos džungļus, pamazām atklājoties skaistai ainavai.

Vietas potenciālu Māris un Jurģis pirmo reizi apjauta, kad uzrāpās uz mājas jumta, lai novērstu kļavas nedarbus: «Kad uzkāpām augšā un redzējām pāri brikšņiem, uzreiz bija sajūta, ka šī ir baigi foršā vieta!» Pirmos desmit gadus Sīmansoni pie mājas īsti neko nedarīja, jo galvenos spēkus paņēma apkārtnes sakopšana. Atvaļinājumos un nedēļas nogalēs viņi no Rīgas triecās uz šejieni, lai Jaunsvennēm varētu veltīt katru brīvo mirkli. Arī Jurģi nevajadzēja pierunāt doties uz šejieni, jo pilsētas puika te varēja darīt to, kas Rīgā nebija iespējams. Īpašs paldies par to jāsaka kaimiņam Jankam, kurš Jurģī pamanīja interesi par šeit notiekošo un labprāt iepazīstināja viņu ar lauku darbiem. «Vairāk nekā desmit gadus bijām šeit ieguldījuši darbu, kad sākām domāt: kaut pienāktu brīdis, kad uz Rīgu mēs varētu tikai aizbraukt, nevis tur dzīvot. Pirms pieciem sešiem gadiem, kad internets kļuva tik jaudīgs, ka es varēju visus darbus izdarīt attālināti un nosūtīt no šejienes, netiekoties ar klientiem uz vietas, mēs pārvācāmies uz Jaunsvennēm,» stāsta Māris. Pirmā no Rīgas dzīves jau kādu laiku iepriekš gan atvadījās Aiva, kas šeit mitinājās viena, rūpējoties par aitu ganāmpulku. «Māra tēvs nodarbojās ar Latvijas tumšgalves aitu šķirnes atkopšanu, un, ieraugot šo zemi, viņš kā ciltstēvs pateica: «Jums nav variantu, arī te jābūt aitām.» Viss sākās ar 30 mātēm, bet tad aizgāja tuvu pie 100. Taču te zemes tomēr nav tik daudz, bet darbs atmaksājas tad, ja ir 200 aitu. Mazāk par šo skaitli nav peļņas, tu vienkārši strādā un atražo pats sevi,» smago lauksaimniecības periodu atceras Aiva. Arī Jurģim tas iespiedies atmiņā kā grūts laiks – viņš sevī lauksaimnieka aicinājumu nav jutis, taču visu studiju brīvlaiku vajadzējis pavadīt uz traktora, lai sarūpētu aitām sienu. «Bet no šī perioda palicis arī kaut kas labs – sagādājām tehniku, ko citādi nebūtu nopirkuši. Laukos bez tehnikas neko nevar iesākt pat tad, ja nenodarbojies ar lauksaimniecību,» saka Jurģis. Nopietns divsimtgadu vecās mājas remonts sākās, kad pieteicās jaunākais ģimenes loceklis, Jurģa un Ievas dēls un Evelīnas brālis Svens Sīmansons, kam skanīgais vārds dots par godu māju nosaukumam. «Šķīrāmies no viena meža gabala, jo remontam nepieciešamo naudu uzreiz nevarējām nopelnīt,» saka Aiva.

Metālmāksla un sveču liešana

Visi Sīmansoni ir radoši ļaudis, un tā bija liela priekšrocība, kad viņi nolēma pārcelties uz laukiem. Proti, nereti iztikas pelnīšana ir šķērslis, lai varētu dzīvot ārpus pilsētas, bet viņu gadījumā par to galva nebija jālauza. Māris, būdams dizainers un datorgrafiķis, savu darbu var darīt visur, kur vien atrodas dators un internets: «Smejos, ka pirmais Svennes darbs bija ķīniešiem – globalizācija pilnā apmērā! Kad no Rīgas savācu datoru un pārcēlos šurp, tiešām pirmo pasūtījumu taisīju klientiem no Ķīnas.» Savukārt Jurģim, kurš iztiku pelna ar metālmākslu, lauku vide ir kā radīta. Netālu no mājas atrodas plaša smēde, kuras ēzi vajadzības gadījumā vasarā var izstumt arī ārā.

«Es neesmu vienīgais, kas smēdē darbojas. Tēvam arī ir liela interese. Viņš ir galvenais ideju ģenerators, kurš var izštukot visādas lietas. Viņam ir ļoti spēcīga inženiertehniskā domāšana,» uzsver Jurģis. Jaunsveņņu plašums visus pasūtījumus vienmēr ļauj uzstādīt pilnā augumā un rūpīgi novērtēt pirms atdošanas klientam.

Piemēram, rudenī Sīmansonu ģimenes pieaugušie četrrocīgi mājas pagalmā uzslēja sešarpus metru augstu un piecus metrus platu kaltu Austras koku, ko šobrīd var aplūkot Ventspils pusē, netālu no Ovīšu bākas. Citi viņu darbu ir aizceļojuši uz smalkām privātmājām Jūrmalā, šis tas uz Latgali, bet daļa apskatāmi tepat Rencēnos – gan vietējā skolā, gan restaurētajā Rencēnu muižā. Jurģis vaicāts, kā klienti viņus atrod, saka, ka laikam darbi runājot paši par sevi: «Droši vien valodas aiziet, neesam pat izveidojuši mājaslapu. Mums ar tēvu ir devīze – nekad klientam neatdosim darbu, ja uzskatīsim, ka tas nav līmenī. Var jau teikt – nedaudz piešpaktelēs, nokrāsos –, bet mēs tā nestrādājam.» Kad ģimene tikko bija pārcēlusies uz Jaunsvennēm, Jurģa sieva Ieva sākumā bija aizņemta ar mazā Svena auklēšanu. Dēlam paaugoties, vajadzēja domāt, kā iztiku šeit varētu pelnīt viņa. Kopā ar vīramāti Aivu turpat Rencēnos Ieva aizgāja uz sveču liešanas radošo darbnīcu. Process tik ļoti iepaticies, ka drīz vien bija skaidrs – šī būs Ievas nodarbošanās.

Tā kā Jurģis skolā bija mācījies veidot silikona formas sveču liešanai, viņš palīdzēja sievai radīt unikālu produktu – sveces, kas izskatās pēc degošiem akmeņiem. Tāpat kā daudzi citi projekti, arī šis produkts ir īsts Sīmansonu kopdarbs – ideja par akmens veidolu radusies Mārim, īstenot šo formu palīdzēja Jurģa zināšanas, savukārt īstā akmens toņa iegūšana, ko panāk, pludinot krāsu pigmentus, ir Ievas meistarstiķis. Spēja sadarboties un māksla turēties kopā Sīmansoniem ļauj ne tikai īstenot dažādus radošus projektus, bet arī sadzīvot trim paaudzēm zem viena jumta, kas mūslaikos vairs nenotiek tik bieži. «Mums ir palaimējies, ka visi esam mierīgi, ar līdzīgām interesēm. Kāda ir mūsu sadzīvošanas māksla? Noskaitīt līdz desmit,» spriež Aiva. Ieva piebilst, ka visiem ģimenes locekļiem piemīt spēja vajadzīgajā brīdī paklusēt, uzreiz nesperot ārā savas domas. «Jāmāk arī ieklausīties. Ja viens diktē noteikumus un neklausās otrā, tad sadzīvot nevar,» Māris papildina vedeklu.

Jaunsveņņu sēņu sviests

Meži Jaunsveņņu apkārtnē rudenī ir bagāti sēnēm, tādēļ viesiem vienmēr galdā tiek celts no šīm veltēm taisīts sviests. Garšo kā īsta delikatese, bet pagatavošana nav tik sarežģīta – apcep sīki sasmalcinātas sēnes, pieliek sāli un piparus, pievieno ķiplokus un sajauc kopā ar sviestu. Uzglabā saldētavā un lieto visu ziemu. 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

Auto Bild

Māja

Receptes

Dārzs