Iepazīsties! Graudzāles, kas runā

Pieredzē dalās Benita Branaburga, Jaunsvirlaukas stādaudzētavas Ozoli saimniece. Viņas vīrs Indulis aizrāvies ar kokaugiem, Benita – ar ziemcietēm. Kolekcijā ir 2500 augu dažādības, no tām ap 200 zālveida ziemciešu dažādību. Agrāk strādāja Kalsnavas arborētumā par ķīmiķi, Indulis – par dendrologu.

Nevis vienkāršas, bet izsmalcinātas

Ir cilvēki, kas saka – viņi smilgas dārzā nestāda! «Kas gan tur skaists?! Prasta zāle!» Graudzāles viņus neuzrunā, neaizkustina. Savukārt citi atzīstas, ka graudzāles vienkārši dievina. Arī es. Grūti iedomāties izturīgāku un pateicīgāku ziemcieti. Slimības un kaitēkļi graudzālēm tikpat kā neuzbrūk. Atšķirībā no puķēm, kuras krāšņumu izrāda ziedot, graudzāles savu skaisto lapu dēļ ir dekoratīvas visu sezonu, daudzas arī ziemā. Tās prasa minimālu aprūpi. Vairums aug vienā vietā gadu desmitus un ilgāk.

Graudzāles ar mums runā – vējā tās šalc, san, čab un žūžo. Graudzāles nomierina.

Dārzs atdzīvojas, kad to skaras līgojas vējā. Rudenī starp smilgām zirneklis ievij kādu tīklu, un tajā mirdz rasa. Graudzālēm piemīt fantastiska spēja izcelt citus augus, papildināt tos, bet tās var augt arī vienas pašas. Vārdu sakot, tās ir lie-lis-kas!

Citi lasa

Estere Jansone

Mode

Ar rozā kurpītēm uz militāristu pasākumu. Premjere Siliņa sajūsmina modes dāmas

Marta Kalniņa

Interesanti

Ekspremjers Repše gaudo un rej. Viņu šaušalīgā veidā parādīs Kannu kinofestivālā

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Arī modernas

Graudzāles pēdējos gados kļūst arvien populārākas, arī Latvijā. Tagad tās var redzēt pat pilsētu apstādījumos, dekoratīvajos puķu podos un kastēs, arī tik daudz aprunātajā un aprakstītajā Krišjāņa Barona ielā pēc rekonstrukcijas.

Graudzāles mums māca jaunu dārza filozofiju. Proti, tās mūs tuvina dabai (vai arī mēs ar prieku ļaujamies, ka daba, lauku ainava ierodas pie mums, kas dienu pavada telpās, pie datoriem). Pasaulē ir daudz fantastisku dārzu, kuros izmantotas dažādu krāsu, augumu, faktūru dekoratīvās graudzāles. Iedvesmai vari apskatīties nīderlandiešu ainavu arhitekta Pīta Audolfa uzburto. Idejas viņš aizņemas dabā – pļavās, mežmalās, purvos.

Audolfs veidojis dārzus un pilsētvides objektus Roterdamā, Barselonā, Venēcijā, Bonnā, Londonā, Ņujorkā… Rietumkorkas dārzu Īrijā, arī parku Stokholmas priekšpilsētā Šērholmenā viņš uzbūris kā lauku ainavu, kurā ir graudzāles un krāsās pieticīgas ziemcietes, kas, gadalaikiem mainoties, saglabā savu skaistumu. Lasīju, ka Audolfs dizainera gaitu sākumā graudzāles izmantojis tikai nedaudz pie apmalēm. Bet tad kādā brīdī spontāni iedomājies – kālab gan neizmēģināt otrādi?! Iestādījis nedaudz ziedošu ziemciešu plašā graudzāļu ielokā. Un tas nostrādāja!

Graudzāles var papildināt rožu dobi – tad tā būs skaista arī tad, kad rozes vēl vai vairs nezied. Dekoratīvās zāles ar dzeltenām lapām labi izskatās saulē un kopā ar zilas nokrāsas augiem. Augstās graudzāles, piemēram, lielās miskanšu sugas, izceļas, ja tās iestādītas atsevišķi kā saliņas zālienā. Ziemā efektīgi izskatīsies miskantes, prasmīgi sadraudzinātas ar skujeņiem. Īpaši, kad apsarmo.

Prasības minimālas

Gandrīz visām graudzālēm der parasta, labi drenēta dārza zeme. Dažas komfortablāk jūtas liesākā augsnē. Tādas noteikti ir auzenes. Ja dārzā ir smaga, mālaina augsne, iespējams, ka pirms graudzāļu stādīšanas to vajag padarīt vieglāku, sajaucot ar smiltīm vai smalku granti.

Nabadzīgās augsnēs graudzāles tik ātri nepāraug, mūžs ir garāks, tās nesagāžas veldrē un nezaudē izteikto lapojuma toni.

Mēslojumu var iedot pavasarī, aprīlī, kad augu vecās lapotnes apgriež, lai atbrīvotu vietu jaunajām. Pavasarī, pirms sākuši attīstīties jaunie dzinumi, tās arī dala un pārstāda – ja vajag. Iepodotās graudzāles dārzā var izstādīt visu laiku, pat oktobrī.

Daži knifi jeb nacionālās īpatnības:

• Prēriju augiem, piemēram, molīnijām (Molinia), stepjulīgām (Stipa), eragrostēm (Eragrostis), sārēm (Panicum), moskītzālēm (Bouteloua), dzeloņzālēm (Hystrix), vajag sauli. Tie vēl piecieš pusēnu, bet ne ēnu.
• Arī graudzālēm ar zilajām, sarkanīgajām, brūnajām, dzeltenajām, raibajām lapām dārzā jāierāda saulaina vieta, jo ēnā tās savu krāšņo toni zaudēs.
• Augiem, kas šurp atceļojuši no Japānas un Ķīnas mežiem, – miskantēm un bambusveidīgajiem ar platām lapām – vajag mitrumu un mazliet noēnojuma. Taču arī saulainās vietās aug labi, ja vien blakus ir dīķis.
• Grīšļiem patīk mitra augsne.
• Stepjulīgas cieš no pārstādīšanas un visai grūti ieaugas, jo to dzimtenē nokrišņu ir maz, bet augiem mitrumu vajag, un tāpēc saknes to meklē dziļi zemē.
• Graudzālēm netīk atrasties valdošajos vējos.
• Nepārmēslo! Citādi graudzāles ātri pāraug un noveco, it īpaši auzenes un kalnu augi.
• Vienā vietā garās graudzāles dzīvo pat gadu desmitus. Auzenes gan ik pēc trim gadiem jāsadala, citādi tās zaudē dekorativitāti.
• Garās graudzāles – miskantes un molīnijas – savu skaistumu parāda pēc 4–5 gadiem, kad sakuplojušas.
• Ciņu smilgām, auzenēm un kelērijām ziednešus apgriež tūlīt pēc noziedēšanas, vasaras vidū.
• Ja grīšļus un auzenes vasarā nogriež pavisam, tie ataug, un atkal veidojas skaisti pudurīši.
• Ja stepjulīgas nogriež līdz zemei, tai gadā tās vairs neataug.
• Miskantēm un dimanta zālei ziedkopas saglabājas līdz pavasarim. Tāpēc tās rudenī var nenogriezt. Arī ziemcietība tad ir labāka. Veco, jau atmirušo lapojumu nogriež aprīļa sākumā līdz pat augsnes virskārtai.
• Lai netiktu satraumēti jaunie dzinumi, kas jau var būt pastiepušies no zemes, labāk veco vainagu nevis griezt, bet izplēst.
• Pavasarī graudzāles mostas diezgan vēlu. Molīnijas un miskantes – tikai maija vidū vai beigās, kad citur zālīte jau zaļa.