FOTO: Nītaures dzirnavu jaunie vaibsti. Baibas Prindules-Rences atziņas par dabu un darbu lavīnas efektu
«Mēs neviens nezinām, kas būs rīt, tāpēc, ja vien iespējas atļauj, kaut mazu Latvijas stūrīti šodien padarīt labāku ir tikai mūsu pašu rokās,» ar šādu motīvu pasākumu dekoratore Baiba Prindule-Rence un viņas vīrs Agris Rencis pērn kļuva par Nītaures dzirnavu saimniekiem. Pāris alkst radīt vietu, kur svinību prieks satiekas ar dabu. Un paši klātbūtnes izjūtu notver, paliekot pirtsmājiņā, kas pagaidām vienīgā ieguvusi pilnībā jaunus vaibstus.
Foto: Elīna Lazda, Sandis Lazda
Spontāni pārdomāts
«Nītaures dzirnavu stāsts sācies nedaudz spontāni, nedaudz arī apzināti. Instagram mēdzu pamanīt sludinājumus, reiz tādam uztaisīju skrīnšotu un aizsūtīju vīram ar tekstu: «Moš?» Pēc piecām minūtēm viņš atbildēja, ka aizsūtījis bankai pieprasījumu kredītam. Lai gan emocionāli lēmums par īpašuma iegādi tika pieņemts teju zibenīgi, pati ideja tāda nav – ar Agri jau iepriekš bijām domājuši par savu pasākumu telpu. Esam vecumposmā, kad visi draugi kaut ko būvē, pērk un atjauno lauku mājas. Tā kā abu vecākiem ir savi lauku īpašumi, mēs jūtamies ļoti komfortabli Rīgas dzīvoklī, un lauku vietu, ko saukt par savu, tīri personiski pašlaik neprasās.
Tāpēc svaru kausi svērās par labu mājai laukos, kas pelna. Izmantojot pasākumu jomā iegūto zināšanu bāzi, gribas dzirnavas attīstīt par konkurētspējīgu vietu industrijā. Vēlamies radīt tādu kā all inclusive – lai šeit būtu viss pasākuma noorganizēšanai, sākot ar ēdināšanu, skaistu vidi, izguldīšanu, pastaigu takām un aktīvo atpūtu, kā arī atbalsts dekoratoriem, piemēram, varianti krēsliem, galdautiem… Gribu lauzt stigmu, ka citi dekoratori šeit izpausties nevarēs, ka tas ir tikai mans. Latvijā ir ļoti daudz foršu kāzu dekoratoru, un es pat alkstu redzēt, kā viņi izmantotu dzirnavu telpas.»
Rūķīšu namiņš
«Pirtsmājiņa ir vieta, kas patlaban piedzīvojusi vislielākās pārvērtības. Tā ir simtgadīga ēka, kas pirms 18 gadiem atvesta no Jēkabpils puses. Sākumā šķita, ka ar to neko nedarīsim, jo bija citi daudz svarīgāki darbi, taču vasarā sapratām, ka mums vajadzīga vieta, kur pašiem pabūt. Gribējās prieciņu no lauku idilles. Nolēmu: pagaidām nokrāsošu tikai sienas, atradu karstumizturīgu beici, kas piemērota tieši veca koka apstrādei. Un tad sākās lavīnas efekts…
