Tiesībsargs Juris Jansons: Šajā darbā esmu iepazinis īstu nabadzību

Intervijas
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
Ieva
Ieva
26. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Janvārī pavisam negaidot bez lieka trokšņa apprecējās tiesībsargs JURIS JANSONS. Galvenais, kas līdz ar to mainījies viņa dzīvē, esot ģimenisks miers un stabilitāte. Pērn Juris kandidēja uz Valsts prezidenta amatu, tomēr palika aiz strīpas. Nākamgad pavasarī beidzas viņa otrais termiņš tiesībsarga amatā. Kāds Jurim Jansonam ir šis laiks?

Intervija publicēta žurnālā IEVA 2020.gada 29.jūlijā. 

Pieturzīmes

  • Dzimis 1973.gada 19.jūnijā
  • Tiesībsarga amatā kopš 2011. gada 17.marta, pārvēlēts uz otro termiņu
  • Iepriekš bijis Analītiskās daļas vadītājs Latvijas bankā, Tieslietu ministrijas Juridiskās palīdzības administrācijas direktors, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariāta vadītājs, apdrošināšanas akciju sabiedrības Rīgas slimokase valdes priekšsēdētājs un pēc tam likvidators.
  • Jaunībā bijis PSRS čempions riteņbraukšanā.
  • Divu bērnu tēvs.
  • Precējies.

– Savā amatā esat bijis deviņus gadus – vai jums šajā laikā nav zudušas kādas ilūzijas par tiesībsarga darbu?

 Gluži pretēji – šajā laikā tikai nostiprinājusies pārliecība par to, ka šāda institūcija valstī ir vajadzīga. Skumji, ka politiķi ne vienmēr ir pietiekami viedi, lai to izprastu.

– Šogad bija tāds savāds laiks, pēc kura daļa cilvēku palikuši bez darba, bet daudziem vēl jāpārdzīvo psiholoģiskās sekas. Ko jūs redzat kā Covid-19 radītos lielākos izaicinājumus?

– Mēs vēl līdz galam neapzināmies vīrusa nodarījumus tautsaimniecībai. Šobrīd Latvijā apmēram 10 000 cilvēku tādēļ palikuši bez darba, un jautājums, vai viņi varēs šo zaudēto darbu atgūt. Tas nav iespējams tad, ja pati nozare nevar atgūties – piemēram, tūrismā joprojām iet grūti, jo viesnīcām, restorāniem un citām izklaides vietām vajadzīgi tūristi.

Ja cilvēki no citām valstīm Latvijā neierodas, jautājums – kā šīs nozares varēs pastāvēt, ja tā turpināsies? Daudziem būs nepieciešama nopietna palīdzība. Un grūtā situācijā vispirms svarīgi, lai cilvēki spētu sev nodrošināt ikdienas vajadzības, bet otra lieta – jāspēj izrauties no tā nabadzības atvara vai nu ar pārkvalifikāciju, vai kā citādi. Ja cilvēks ir paklupis, viņam jāpalīdz piecelties.

– Pirms pāris gadiem tika uzskatīts, ka Latvijā nabadzības seja ir sieviete, kas viena audzina bērnus. Kādu jūs redzat nabadzības seju Latvijā?

– Tikpat labi tas var būt vientuļais pensionārs, cilvēks ar invaliditāti – cilvēki, kas nespēj bez citu palīdzības nodrošināt savu ikdienu.

Statistika ir diezgan skaudra – apmēram 60% pensionāru iztiek ar summu no 300 līdz 350 eiro mēnesī.

Kā ar to samaksāt par dzīvokli, pārtiku, zālēm? Jābūt minimālajam ienākumu līmenim, lai cilvēks var sevi aprūpēt pats.

– Kurš ir tas ienākumu līmenis, zem kura jau sākas nabadzības slieksnis?

– Zem 400 eiro jau ir nabadzības slieksnis. Jāspēj nodrošināt pamatvajadzības, tās ir – mājoklis, veselības aprūpe, apģērbs, uzturs, nereti arī obligātā izglītība. Un mūsdienās sestā pamatvajadzība ir kultūra.

– Jums bijušas vairākas nopietnas cīņas, piemēram, par sociālajiem centriem, par bērnu psihoneiroloģisko aprūpi. Kas ir mainījies?

– Pārbaudes Ainažu bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā izgaismoja svarīgas lietas. Mums pieslēdzās Psihiatru asociācija un citas institūcijas, un atklājās, ka bērnu psihiatrijā problēmas ir milzīgas. Kad veicām pārbaudi Ainažos, valstī bija tikai 16 sertificēti praktizējoši bērnu psihiatri – lai arī katru gadu nāk klāt 1000 bērni ar psihiskām saslimšanām.

Atklājās, ka daudziem šīs klīnikas pacientiem tur nemaz nebija jāuzturas, jo šiem bērniem bija tikai uzvedības traucējumi, kad vajadzīga pavisam cita veida terapija. Šo bērnu tiesības bija pārkāptas. Un tas vēlreiz izgaismoja arī to, kāda ir situācija ar mediķu atalgojumu, kāpēc arī mums šo profesionāļu trūkst.

– Ar Ainažu pārbaudēm gāja diezgan karsti, un tajā laikā viens no darbiniekiem izdarīja pašnāvību. Vai ar tagadējo pieredzi jūs rīkotos citādi?

– Citādi mēs īsti nevarējām rīkoties.

Tā ir noslēgta vide, kur norisinājās daudzas lietas, par ko sabiedrība citādi pat neuzzinātu.

Par visu tika informētas tiesībsargājošās iestādes, un, cik zinu, notiek kriminālprocesi. 

– Teicāt, ka neesat zaudējis ilūzijas par tiesībsarga darbu, tomēr pirms gada piekritāt kandidēt uz Valsts prezidenta amatu. Teicāt, ka darāt to galvenokārt demokrātijas dēļ, tomēr jūs varēja arī ievēlēt. Vai bijāt gatavs to arī uzņemties?

– Ja būtu ievēlēts, būtu jāuzņemas. Tad es varētu Tiesībsarga biroju izmantot no tā amata perspektīvas, jo te ir ļoti kompetenti speciālisti. Šo gadu laikā mēs esam pieķērušies faktiski visām valstiski svarīgām sistēmiskajām lietām, un esam to darījuši rezultatīvi.

– Bet kāda bija tā cilvēciskā sajūta, kad sapratāt, ka par jums ir tikai astoņas balsis?

– Man nebija ilūziju, ka Levitu neievēlēs. Sajūta bija: rīt atkal uz darbu!

– Savukārt janvārī jūs klusi un mierīgi apprecējāties ar Lāsmu. Kāpēc izlēmāt to izdarīt, ja pirms tam ilgus gadus draudzējāties tāpat?

– Tāpēc, ka es mīlu šo sievieti. Tas ir pats būtiskākais. Iepriekš mūsu attiecības uz kādu laiku bija izjukušas, jo es pats biju sapinies savās gaidās. Tad mēs pašķīrāmies, bija pārdomu periods, un es sapratu – man ļoti pietrūkst šī cilvēka! Mēs dzīvojam kopā ar māsas ģimeni, un arī mani krustbērni sāka prasīt – kur tad Lāsma?

Pateicoties Lāsmas sirsnībai un viedumam viņiem ir ļoti labas attiecības. Tad mēs atkal sākām satikties, un es sapratu, ka ar šo sievieti man ir jāprecas. Jo cik ilgi var dzīvot tādā tiesiskās nenoteiktības stāvoklī? Tagad tas ir izdarīts, mēs esam apprecējušies.

Vai ikdienā no tā kas mainās? Mazliet. Lielāks miers un stabilitāte.

Mūsdienās tas ir ļoti svarīgi – ģimenisks miers un stabilitāte.

– Varat pastāstīt par Lāsmu? Viņa studē medicīnu?

– Jā, viņa joprojām studē un domā specializēties ķirurģijā. Ikdienā viņa strādā slimnīcā, asistē operāciju blokā. Smejos, ka savā ziņā es tagad dotēju valsts veselības aprūpi. Jo ar viņas mediķa ienākumiem mājoklim un veselīgam uzturam neiznāktu.

– Jūs esat no tik dažādām sfērām – kā jūs satikāties?

– Lāsma bija pazīstama ar manu onkuli, un mēs satikāmies pilnīgi nejaušā, mīlīgā privātā pasēdēšanā. Apmēram pēc nedēļas jau es viņu uzaicināju pavakariņot, un tad tas strauji attīstījās.

– Kāda ir jūsu romantika?

– Piepildījies mans jaunības sapnis par burāšanu, un, kad man izdodas vairāk pavadīt laiku uz jūras, Lāsmai arī patīk doties man līdzi uz jahtas.

Ikdienā mums ir romantiska idille mūsu Pierīgas namiņā. Tas ir stāsts par ģimeni. Mana ģimene kādreiz dzīvoja Langstiņos, bet krīzes apstākļos mēs šo vietu pazaudējām. Taču tēvs, būdams gana spītīgs, atrada nelielu zemes gabalu Garkalnē, kur mēs visi atkal varam būt kopā. Un tagad mēs visi dzīvojam kopā, mums ar māsas ģimeni ir kopējs divģimeņu namiņš ar atsevišķām ieejām. Un mums ir trīs suņi un trīs kaķi, jo mana māsa vienmēr bijusi aktīva dzīvnieku glābšanas aktīviste.

Namiņš atrodas vietā, kuru sameklēja mans tēvs, – nostāk no ceļa, tur ir tikai divi kaimiņi un visapkārt brikšņi. Toties iekoptas dažas dobes ar zaļumiem un tomātiem, tos audzē Lāsma ar manu māsu. Idille – saule, suņi izgūlušies kaut kur paēnā…

– Šīs jums ir otrās attiecības. Kādas ir jūsu atziņas pēc pieredzes ar pirmajam attiecībām? Kas jums šķiet svarīgi?

– Pirmais – cik svarīgi ir ieklausīties otrā cilvēkā. Un otrs būtiskākais – ja gribi saprast, kāpēc tava tuvā cilvēka rīcība ir tāda, tad pajautā, nevis pats kaut ko izfantazē un radi drāmu. Tā rodas nevajadzīga spriedze, kas var saasināties ar kašķiem. Un trešais – rēķināties un pieņemt to, ka arī otrs cilvēks ir personība.

Manā pirmajā laulībā izaicinājums bija arī tas, ka mēs bijām ļoti jauni – kad precējāmies ar pirmo sievu, man bija 22 gadi.

Un abi – bijušie sportisti, riteņbraucēji, abi orientēti uz mērķi, uz uzvaru… Mums laikam pietrūka uzklausīšanas un piekāpšanās elementa. Tā sacensību garša pat nebija negatīva, tomēr bija jāatceras – mēs taču neesam trasē! Pēc tam bērni jau bija paaugušies, dēls aizbrauca strādāt uz Angliju, kad viņam bija tikai 17 gadu, pats bija atradis programmētāja darbu. Un arī mūsu attiecības izira.

Kad bērni jau tik lieli, saproti, ka laiks ļoti ātri paskrējis, un ir lietas, ko īsti vairs nevar izmainīt.

– Reiz jums ar meitu bija kopīga zupas vārīšana sestdienās. Tagad meita Signe un dēls Svens jau pieauguši. Kā jums tagad veidojas attiecības?

– Tagad mazā meitiņa brauc ciemos kopā ar savu līgavaini, un zupu viņi vāra viens otram. Bet namiņā, kā es saucu mūsu mājas, mēs bieži ārā vārām katlā kopīgu zupu. Māsas vīram arī patīk nodarboties ar kulināriju.

– Ko tagad dara Signe un Svens?

– Signe studē Sporta pedagoģijas akadēmijā un paralēli ir šaha trenere bērniem interešu izglītībā. Daudz laika prasa studijas. Viņa gribēja arī studēt scenogrāfiju Mākslas akadēmijā, un radošie talanti viņai ir, bet iestājoties konkurence bija pārāk liela. Svens Anglijā joprojām strādā par programmētāju. Bija plānots, ka viņš šovasar atbrauks, diemžēl pandēmija lika mainīt plānus. Arī tur noteikumi bija ļoti stingri un daudz kas bija aizliegts, faktiski viss laiks bija jāpavada savā dzīvoklī. Dēls nav liels runātājs, izsakās lakoniski. Aizrakstu viņam – nu, kas tev jauns? Viņš atraksta: nāvīgi garlaicīgi.

– Jaunībā loterijā Sprints laimējāt volgu. Kādas vēl negaidītas likteņa dāvanas jums dzīvē ir bijušas?

– Mana dzīve ir lielā likteņa dāvana – vecāki, bērni, sieva, kolosāls kolektīvs. Draugi, paziņas, valsts galu galā.

Mēs dzīvojam fantastiskā zemē, mums var būt četri gadalaiki pat vienā dienā! Bijām nesen pie manas mammas Tukuma pusē – sākumā spīd silta saulīte, tad uznāk spēcīgs vējš un debesis apmācas, un visbeidzot lietus ar lieliem krusas graudiem – viss vienas dienas laikā.

– Abi jūsu vecāki ir mākslinieki, un jūsu tētim pērn bija gleznu izstāde?

– Jā, Agijas Sūnas galerijā. Nācās tēvu pierunāt. Jo vispār viņš glezno sev, ne pārdošanai, ne dāvināšanai. Mums gan atnes pa kādam, kā pats saka, krāsojumam. Tēvs glezno ainavas, dabasskatus. Arī mana mamma glezno ainavas, kādreiz gleznoja klusās dabas.

– Jums ar daudz ko dzīvē tiešām paveicies. Bet katram dzīvē ir savs lielo pārbaudījumu laiks. Kā jums šķiet, kurš tāds ir bijis jūsu dzīvē?

– Man prātā nāk 2011. gads – pirmsievēlēšanas periods. Sākās politiskās cīņas, un tā vieta stāvēja kādu brīdi tukša. Tas bija arī laiks, kad izira mana pirmā laulība. Tad bija tā nepatīkamā apziņa, ka sabiedrībai mani pasniedz ne tādu, kāds esmu patiesībā. Lai arī man tolaik jau bija divi maģistra grādi, biju pabeidzis doktorantūru un lasīju lekcijas tiesību filozofijā, biju izveidojis vienu valsts iestādi…

Man publiski tika uzdoti pat tādi pavisam muļķīgi jautājumi, piemēram, kādas grāmatas jūs lasāt? Man nosaukt desmit grāmatas, ja es esmu desmit gadus nostrādājis par pasniedzēju? Es neatbildēju.

Tagad es varbūt atbildētu ar joku: kādu pusotru grāmatu esmu izlasījis, Sprīdīti un pasaku par Diegabiksi. Bet tajā brīdī es tam nebiju gatavs.

– Un kas jums cilvēciski palīdzēja iziet tam cauri?

– Ģimene un draugi, un kādā brīdī, kad es te jau biju nonācis, arī kolēģi diezgan ātri mani sāka atbalstīt.

Visticamāk, dzīvē nav nejaušību. Tagad kolēģe Anita Kovaļevska, kas toreiz arī pretendēja uz šo amatu, strādā Augstākajā tiesā, un ir viena sociālās tēmas lieta, ko Augstākā tiesa prasīja vērtēt Satversmes tiesai, – par personām ar invaliditāti, kurām netika nodrošinātas sociālās iemaksas. Ar citu tiesnesi varbūt tāda lieta Augstākajā tiesā nebūtu nonākusi.

– Jūs reiz teicāt, ka kādu laiku pats esat dzīvojis trūkumā, komunālajā dzīvoklī. Bet izdzīvojāt, ieguvāt izglītību un labu darbu. Ko jums šis laiks iemācīja?

– Es domāju, ka tā jau nebija īsta nabadzība, tikai man toreiz tā šķita. Tajā laikā es biju pavisam maziņš, mācījos jaunākajās klasēs, vēl bija padomju laiks, un pasaule izskatījās pavisam citādi. Nebijām ļoti pārtikuši, bet nebijām trūcīgi. Komunālais dzīvoklis jau nenozīmē nabadzību. Ja katram ir sava gulta un ir ēdiens un darbs, tad tas nav trūkums.

To īsto nabadzību uz ielas jau mēs parasti neredzam. Šajā darbā es esmu iepazinis īstu nabadzību. Bet tā bija arī laba pieredze.

– Loks noslēdzas, nākamgad jums beidzas otrais termiņš šajā amatā. Vai iespējams kandidēt arī uz trešo termiņu?

– Likums to neliedz. Un esmu gatavs turpināt. Bet cilvēktiesību latiņa nozarē pašlaik pacelta ļoti augstu – jautājums, vai man pietiks enerģijas turēt to tempu. Vai man pietiks spēka? Otrs – kā uz to skatīsies kolēģi? Un cik gatava šo tempu turpināt ir politiskā vide?

– Kā jūs ikdienā sadzīvojat ar savu amatu? Vai izdodas brīvajā laikā neskatīties uz visu apkārt notiekošo kā tiesībsargam?

– Tas ir vissarežģītākais – kad skatos ziņas, man to grūti darīt kā pilsonim Jurim Jansonam un visur gribas iejaukties.

Bija periodi, kad visu uztvēru ļoti personiski.

– Jūs amata dēļ salīdzinājāt sevi ar sargsuni. Tad jūsu stratēģija ir visu laiku riet vai klusi nogaidīt īsto brīdi un tad rīkoties?

– Man uzreiz ir salīdzinājums – tā ar smaidu es teikšu, ka esmu kā Neapoles mastifs, kā mūsu suns. Šie suņi rej ļoti reti, ir ļoti labsirdīgi un mazliet pat bailīgi. Bet viņam arī nav jārej, jo viņš ir milzis, es mūsu suni pat saucu par mīļo milzi. Kad ieskatās šim sunim acīs, var saprast, cik daudz viņā ir labsirdības, lai arī lielais augums var nobiedēt. Nesen bija gadījums, kad kaimiņiem pie mājas rīkojās neredzēts cilvēks, un mūsu suns sāka riet un pie sētas pieslējās pilnā augumā, un tas bija tiešām iespaidīgi.

Tāpat mēs Tiesībsarga birojā par sprādzienjutīgām tēmām vispirms mēģinām rast risinājumu pie tiem, kas par to atbildīgi. Bet, ja mēs netiekam sadzirdēti, tad ir jārunā skaļi.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+