• Šobrīd

    weather img

    Rīga +11°C Skaidrs, Z/ZR vējš, 5.66 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Slimība, kas gandrīz atņēma Agneses Rakovskas dzīvību

    Intervija
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    11. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Agnese Rakovska
    Foto: Instagram
    Agnese Rakovska
    Brīdī, kad dziedātāju Agnesi Rakovsku apturēja smaga slimība, viņa izlēma, ka jāmaina dzīve. Agnese zina, kā ir, kad nav, ko elpot. Iespējams, tāpēc tagad ir sajūta, ka viņa elpo pilnu krūti. Tiešā un pārnestā nozīmē.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2014. gada 14. numurā.

    Ļauties piepildījumam

    Šovā Izklausies dzirdēts regulāri grozījies topa augšgalā. Ko tev šis šovs deva?

    – Sākumā nezināju, vai vispār piekrist dalībai šovā, bet tagad ļoti priecājos, ka to izdarīju. Mēs, visi dziedātāji, centāmies izprast, par ko ir katra dziesma, un nodziedāt tās no sirds. Tāda skatuves pieredze, kāda man emocionālā līmenī bija ar The Cranberries dziesmu Zombie… Tās dēļ vien bija vērts piedalīties šovā.

    Izjutu šo dziesmu līdz kaulam un dziedot domāju par tām šausmām, kas notika Ukrainā.

    Pēc viena raidījuma ar Ralfa Eilanda mammu aizskatuvē spriedām – daudzi saka, ka Latvijā nav labu dziedātāju. Kā nav?! Mēs katru nedēļu dziedājām pasaulslavenus hitus. Ja mēs tos varam sagatavot kaut cik labā līmenī, lai priekšnesums gan izskatās, gan izklausās līdzīgs oriģinālam – manuprāt, tas ir ļoti labs līmenis. Man pašai patika tas izaicinājums, kas katru nedēļu mums tika mests. Man patika pārvērsties, mainīties un reizēm šī mainība ir tik krasa, ka, skatoties uz sevi spogulī, kļūst bail. Viens no šova ieguvumiem ir arī cilvēki, ar kuriem kopā tajā piedalījos. Mūsu attiecībām ļoti palīdzēja tas, ka nebija jācīnās par vietām, balvām, līdz ar to gaisotne nešķita saspīlēta, konkurējoša, bet ļoti draudzīga.

    Labākais, ko man devis šis šovs, – saņēmu piedāvājumu no kāda teātra saistībā ar dalību izrādē, par ko esmu ļoti priecīga. Šis šovs parāda, ka tu proti mainīties, iejusties. Nevienam neesmu teikusi, bet tas ir mans sens sapnis – būt teātrī. Esmu pat ar mieru stāvēt uz skatuves un būt vienkārši koks! (Smejas.) Ļoti labprāt izskatīšu visus variantus, kas man tiks piedāvāti. Man ārkārtīgi patīk teātra vide, kur tāpat kā mūzikā, ir iespēja izbaudīt gaistošu mirkli.

    To, ka esi mainīga, esi jau vairākkārt pierādījusi, piemēram, Eirovīzijā.

    – Jā, bet tad, kad tu esi Agnese Rakovska no Triānas parka, tas ir salīdzinoši vienkārši, jo visi danco pēc tavas stabules un palīdz īstenot to, ko esi izdomājusi. Bet tad, kad tev pasaka, ka būsi Eimija Vainhausa, tas vairs nav viegli. Vizuālās pārvērtības jau ir tikai puse no tēla. Tikai mirklī, kad tevi vizuāli pārtaisa par Eimiju, tu beidzot pa īstam saproti, kāpēc viņa uzvedās tā, kā uzvedās. Saproti, ka, piemēram, matus viņa visu laiku aiztika tāpēc, ka to bija vesela čupa un tu vienkārši nevari tiem ik pa laikam nepieskarties.

    Esmu sapratusi, ka es negribu būt zvaigzne Agnese Rakovska vai kāds izdomāts tēls. Gribu būt tukšs trauks, ko piepildīt. Lai divas stundas, ja gribu, varu būt Eimija Vainhausa, divas – Meisija Greja un divas vēl kaut kas cits. Būt tukšam traukam un ļauties piepildījumam ir fantastiska sajūta.

    Ja priekšnesums izdevies, ir ļoti laba sajūta. Lielākie kritiķi ir mani vecāki – mamma un tētis. Citiem vecāki uzsver – mans bērniņš vislabākais, vistalantīgākais. Manējie gan nē, izkritizē mani pēc pilnas programmas, un vispār nedod nekādas atlaides. Tāpēc pēc raidījuma mājās braucu ar nelielu satraukumu – nez ko teiks šoreiz. Mamma vispār ir taisnības dieviete, vienmēr pateiks, kā ir. Viņu es nevaru apšmaukt. Ja esmu nohalturējusi, viņa to tūlīt redz un man sadod. Tiesa, ja esmu darbu izdarījusi labi, vecāki neskopojas ar uzslavām. Ļoti laba sajūta, kad tētis pienāk, apķer mani.

    Ja pats nesaproti, tevi aptur

    Interesants balanss: tavas skatuviskās trakulības un klasiskās vērtības tavā ģimenē.

    – Mana ģimene visās paaudzēs ir diezgan dulla. Man ir mamma, tētis, māsa un brālis. Tēvs ir tāds baigais mūziķis kosmonauts, tāds ū-ū-ū! Viņš pats izgatavo ģitāras, strādā studijā, pie viņa cilvēki nāk ierakstīt mūziku. Tētis pats ir mūzika, un, cik atceros, viņš vienmēr tāds ir bijis. Jau kopš bērnības mums mājās bijusi nevis Eirovīzijas gaisotne, bet tāda riktīga studija. Gruži, mūziķi, kas pīpē, iedzer, un ļoti daudz mūzikas. Pēc tā visa mūslaiku mūzika man šķiet tik sterila, tik pareiza un nogrimēta. Tāpēc, kad pirmoreiz piedalījos Eirovīzijā, manā priekšnesumā bija klauni. Tā bija mana ironija, pasmiešanās par to visu, jo es negribu būt standarts, negribu būt tā smukā, nopulētā dziedātāja.

    Savā būtībā esmu huligāne.

    Man ir paveicies, ka man ir tāda aizmugure – mana ģimene, mūsu māja, sava studija… Starp citu, arī mans brālis ir traks, aizrāvies ar mūziku. Esmu ievilinājusi viņu savas grupas tīklos, jo viņš ir ļoti, ļoti talantīgs. Ar mūziku saistīta arī mana māsa, ļoti skaista meitene. Pirmajās Eirovīzijās viņa man aktīvi dziedāja līdzi. Un pāri mums visiem – racionālā mamma. Man tiešām ir brīnišķīga ģimene.

    Vienīgi… Citiem vecāki, kā jau vecāki, bet man attiecības ar tēti reizēm ir kā ar kolēģi. Ja man kaut kas nepatīk, es viņam tā arī saku acīs. Un tad, kad es sāku nesmuki uzvesties, pēkšņi attopos – tas taču ir mans tētis. Ja vēl blakus stāv vecāmāte, kas šausminās, kā es runāju ar vecākiem… Ui! Kauns. Tikai tētis neko nesaka, viņš ir ļoti mierīgs un pacietīgs. Man ļoti, ļoti jāpacenšas, lai es no viņa dabūtu pa šaibu.

    Tu par sevi saki, ka pēc dabas esi dusmīgs un neapmierināts cilvēks. No malas nepateiksi…

    – Es tā saku, bet nav tā, ka eju pa ielu un vienkārši burkšķu. Es drīzāk esmu tāda taisnības meklētāja. Ja cilvēki dara ko neadekvātu, bet neapstājas un tik turpina, es kļūstu nikna. Arī pati savulaik dumji rīkojos. Iestājos Banku augstskolā un, kaut arī man tur nepatika un neredzēju šīm studijām jēgu, augstskolu tomēr beidzu. Grāmatvede… Beidziet! Dariet tikai to, kas jums no sirds patīk, kas jūs patiesi interesē. Ja jaunietis pēc skolas beigšanas negrib studēt augstskolā, bet vēlas iemācīties izgatavot krēslus, lai viņš to dara! Zini, kas ir pats trakākais? Ja jaunietis tomēr iegūst izglītību jomā, kas viņam nepatīk un neinteresē. Jā, viņam ir papīrs. Bet ar savu rīcību viņš degradē izglītības sistēmu. Jo viņa iegūtā izglītība ir nulles vērtē. Laiks taču ir vērtība. Dzīve ir tik īsa, tad kāpēc četrus gadus no tās vienkārši izmest vējā?

    Zini, par ko vēl es cepos? Par to, ka vecāki saviem bērniem nevelta pietiekami daudz uzmanības. Par to, ka bērns, piemēram, šļupst, bet vecāki neliekas ne zinis. Par to, ka vecāki neiemāca bērniem izdarīt lietas līdz galam, bet dzen viņus piecpadsmit pulciņos. Un par to, ka neieklausās savos bērnos. Es savus bērnus audzināšu citādi.

    Piecus gadus sevi veltīji tikai mūzikai, tad paralēli studēji Stradiņa universitātē audiologopēdiju. Kā par to vispār ieinteresējies?

    – Par studijām sāku domāt pēc tam, kad ļoti smagi saslimu ar tā dēvēto leģionāru slimību, ko sākumā noturēju par gripu. Pirms tam biju hiperaktīva – mūzika, darbs veikalā Paviljons, citas lietas… Ja tu pats nesaproti, ka vajag mazliet piebremzēt, tad tevi aptur kāds no malas. Tā apturēšana bija diezgan biedējoša. Sapratu, ka neesmu nekāds zemes pups. Nogulējusi slimnīcā vairākas nedēļas, beidzot drīkstēju doties mājās. Izgāju uz ielas un konstatēju, ka bez manis nekas nav apstājies – mašīnas joprojām brauc, cilvēki dzīvo, viss notiek… Un viss notiktu arī tad, ja manis vairs nebūtu. Tā apziņa ir šokējoša. Pārdomas rosinoša. Tā visa iespaidā nolēmu mainīt dzīvi, darīt to, ko patiesi vēlos. Arī studēt.

    Teici – tevis varēja arī nebūt. Slimība bija tik bīstama?

    – Jā, bija tāda nakts, kad gulēju slimnīcas gultā un sapratu – vairs nevaru paelpot. Ārsti tikai noplātīja rokas un vairs nezināja, ko darīt.

    Man pašai bija sajūta – ja tūlīt nekļūs labāk, es aiziešu…

    Man pat nebija bail, tikai uztraucos, ka vecmāmiņas un vecāki ļoti pārdzīvos. Tā nakts bija lūzuma punkts, kad sapratu, ko un kā es darīšu, ja izdzīvošu. Domās izlēmu, ka vairs nestrādāšu par pārdevēju Paviljonā, ka atvēršu savu studiju, kur mācīšu dziedāt – uz to mani jau sen bija mudinājusi mana vokālā pedagoģe. Un es tiešām izmainīju savu dzīvi. 

    Pēc slimošanas vispār mēģinu ieklausīties sevī, iedziļināties savās sajūtās. Pēdējās ziemas neslimoju, jo izlēmu – es uzvedīšos normāli, ģērbšos atbilstoši laika apstākļiem, veselīgi ēdīšu, normāli atpūtīšos un tāpēc neslimošu. Arvien vairāk saprotu, ka visas slimības saistītas ar mūsu domāšanu. No vienas puses, biedējoši, no otras, – tā ir laba sajūta, jo zini, ka no tevis daudz kas ir atkarīgs.

    Tu ne vien māci dziedāt, bet arī vadi nodarbības, kurās māci pareizi elpot. Kāpēc tas tev tik svarīgi?

    – Pat bērni vairs nemāk elpot ar vēderiņu, kas ir gan dabiski, gan veselīgi. Uz nodarbību atnāk mazi bērni un jau elpo ar krūtīm. Tā ir cīnies–bēdz reakcija, kad tu visu laiku gaidi, ka tev kāds mauks pa galvu. Pareizai elpošanai pievērsos tieši pēc slimošanas. Sākumā to darīju tāpēc, lai attīstu savas vokālās prasmes, labāk dziedātu, attīstītu muskuļu grupas, kas atbild par dziedāšanu.  Bet tad izrādījās, ka pareiza elpošana arī labi ietekmē veselību, piemēram, ļauj ieelpot pilnu krūti, palīdz uzņemt visu vajadzīgo enerģiju un ir labs līdzeklis pret elpceļu slimībām. Jā, un es arī nekad vairs negribētu piedzīvot to šausmīgo sajūtu, kad jācīnās pēc elpas…

    Tevi var tikai apbrīnot par to apskaužamo uzņēmību, ar kuru gadu no gada piedalījies Eirovīzijā. Tālāk par finālu gan ne reizi netiki.

    – Zini, sava rakstura dēļ nereti esmu aplauzusies. Atrodos punktā A un savās domās iztēlojos punktu B, kurā man jānokļūst. Viss! Es tikšu punktā B, lai ko tas man maksātu. Vienu brīdi šis punkts B, uz kuru esmu ieciklējusies, bija Eirovīzija. Tad, kad tu beidzot tiec līdz punktam B, tu saproti, ka reāli līdz viņam neesi ticis, neko neesi ieguvis. Bet tu tik ļoti esi koncentrējies uz to punktu B, ka vispār neesi pamanījis ceļa posmu starp abiem punktiem. Viss tik saspringts, steidzīgs… Tagad domāju – kam tas viss? Jā, es kļuvu pieredzes bagātāka, bet ne laimīgāka.

    Reizēm pakaitinu vecus cilvēkus un prasu – kāda jēga dzīvot? Nu nopārdod man dzīvi, lai es rīt neizdomātu, ka tai nav nekādas jēgas! Un tad šie vecie cilvēki ļoti apmulst. Kā – kāda jēga dzīvot? Strādāt – tā esot lielākā dzīves jēga. Cilvēki to pasaka un tikai tad attopas, cik tas banāli un bezjēdzīgi skan. Jo vienīgā dzīves jēga ir dzīvot. Dzīvot! Būt punktā A vai ceļā no tā un šo stāvokli baudīt, nevis visu mūžu sapņot, cik forši būs, kad nokļūsi punktā B. Punkts B ir nākotne un no tās, tāpat kā no pagātnes, nav nekādas jēgas.

    Es gan neticu nejaušībām – viss notiek, kā tam jānotiek. Dzīvē ir daudz tādu koncentrētu momentu, kad tu pilnīgi jūti, ka gaiss ir biezs. Tai pašā laikā ticu arī tam, ka mums ir izvēles iespējas, mūsu brīvā griba: es varu iet pa šo taciņu un varu iet arī pa kādu citu. Tā kā spēlē Cirks – izvēlēsies vienu ceļu, uzbrauksi pa lauviņu augšā, izvēlēsies citu, nobrauksi pa kazu lejā.

    Apziņa, ka nejaušību nav, mani mierina.

    Tāpēc cenšos uzvesties daudz mierīgāk, nestresot par to, ko nezinu un nevaru ietekmēt. Es ticu tam, ka dievs jeb mans Lielais Brālis ir paredzējis man kaut ko, un man atliek tikai cerēt, ka viņš man paredzējis visu to labāko. Vārdu dievs pat negribu rakstīt ar lielo burtu, jo tas viņu padara pārāku, paceļ kaut kur tālu prom. Bet viņš ir tepat, blakus. Tāpēc katru vakaru pasaku viņam paldies. Noskaitu dzejolīti, runāju ar viņu. Es paļaujos uz viņu un noņemu no sevis atbildību. Tā ir baigi foršā sajūta. Man blakus ir čoms, kas par mani rūpējas un vienu dienu viņš mani savāks.

    Tāpēc, ka viņš ir ļoti īpašs

    Zinu, ka jau daudzus gadus esi kopā ar savu draugu Edgaru.

    – Mēs iepazināmies, kad man bija sešpadsmit gadu, bet tas nenozīmē, ka visus šos gadus esam bijuši kopā. Tas arī bija klikšķis… Es viņu ieraudzīju mūzikas nometnē Saulkrastos. Sēdēju, skatījos apkārt un kalna galā ieraudzīju kādu puisi. Pēkšņi sapratu – tas džeks man patīk! Viņš bija galīgi sīks puika – četrpadsmitgadīgs… Toreiz mums nekas nesanāca, lai kā centos viņu lenkt, viņš neuzķērās, mani visu laiku atšuva. Es arī viņu saprotu, jo toreiz biju baigais panks, izskatījos pēc puikas – plati krekli, bikses sabāztas zeķēs… Kuram džekam gribētos tādu draudzeni?! Vēlreiz satikāmies, kad man jau bija deviņpadsmit gadu. Lai piesaistītu Edgara uzmanību, pievērsos pavisam citam puisim. Edgars man par to mazliet uzbrauca, bet es atbildēju aptuveni tā – ja pats negribi, tad citiem arī neļauj? Un tad vienā brīdī viss saslēdzās. Viņš saprata, ko zaudēs, ja nebūs ar mani (smejas).

    Kas tev Edgarā tik ļoti patika?

    – Viss. Redzēju, ka viņā ir milzīgs potenciāls, Edgars ļoti labi spēlēja bungas. Teicu viņam – ja tu nebūsi labākais bundzinieks Latvijā, tad mēs nebūsim kopā. Īstenībā jau man bija vienalga, vai viņš tās bungas spēlē vai nē, viņš taču man patiktu tāpat. Bet man vajadzēja viņu kaut kā motivēt, bīdīt. Un labi vien ir, jo tagad viņš strādā kopā ar Gačo un veido salīdzinoši daudz projektu. Edgara mamma pēc tam teica man paldies par to, ka esmu izaudzinājusi viņas dēlu (smejas).

    Man vispār šķiet, ka sievas vīriešiem ir otras mammas.

    Galu galā mēs ņemam tos puišus un izskrūvējam viņus tā, kā mums vajag. Pēc desmit gadiem izšķiries no tā džeka, un viņš jau ir tāds nopulēts, un noslīpēts, un tad viena gudriniece ņem un noceļ tev viņu.

    Jums bijušas gan šķiršanās, gan atgriešanās vienam pie otra.

    – Jā, bija viens periods, kad es dzīvoju Francijā. Man bija divdesmit gadu, un es devos turp studēt. Iepazinos ar kādu spāni, ar kuru attiecības jau kļuva tik nopietnas, ka viņš veda mani iepazīstināt ar saviem vecākiem, ģimeni. Bet es tomēr nebiju gatava 21 gada vecumā precēties.

    Ko par to teica Edgars?

    – Viņam tai laikā bija cita draudzene vai citas. Bet ar mani ir tā – vai nu attiecības ir nopietnas, vai to nav nemaz. Mani neinteresē sīkas, plānas attiecības. Man svarīgi, lai ar šo cilvēku man būtu interesanti, lai viņš mani suģestē, lai es viņā jūtu ko īpašu – vai tā būtu māksla, mūzika vai vienkārši dziļa personība. Varbūt pat cilvēks pats līdz galam sevī neapzinās to īpašo, bet es ieraugu, ka Dievs viņam vairāk galvu noglaudījis nekā citiem. Tādu cilvēku nav daudz, bet viņi mani ļoti fascinē. Šī iemesla dēļ arī nepārdzīvoju, ka neesmu ballīšu karaliene. Mani tas nekad nav saistījis. Nu jā, un tāpēc, ka viņš ir ļoti īpašs, esmu kopā ar Edgaru.

    Kādas tagad ir jūsu attiecības?

    – Mēs esam ļoti labi draugi. Edgars mani ļoti mīl. Viņa temperaments ir pilnīgi pretējs manam. Cik es esmu karstasinīga, pa gaisu, tik viņš mierīgs. Protams, arī viņš var uzsprāgt, jo es varu nokaitināt pašu velnu.

    Dažreiz mēdzu uzvesties diezgan cūcīgi… Es, piemēram, nekad viņam nezvanu. Bet, kad viņš prasa, kāpēc es nekad to nedaru, atbildu – man riebjas. Man tiešām riebjas runāt pa telefonu. Čau, nu kā iet, ko dari? Par ko mēs varētu parunāt? Stulbums! Tāpēc vienmēr cenšos sarunu pabeigt pēc iespējas ātrāk. Labāk satiec cilvēku aci pret aci un tad ar viņu runā, ej pusdienās…

    Jā, un es arī neesmu romantiskā meitene, kurai gribas čubināties un mīļoties. Bet es ļoti cenšos piestrādāt pie savas sievišķības. Piemēram, nēsāju zeķbikses un svārkus. Pat ja nav laika uzpucēties, uzkrāsoties, tie svārki tomēr iedod sajūtu, ka esmu sievišķīga. Sapratu, ka mums Latvijā, ļoti trūkst sievišķības, sievišķības kulta. Visas sievietes ir tik varošas, tik emancipētas, visas staigā džinsos…

    Tu sacīji – kad tev būs bērni, tu viņus audzināsi tā un tā. Kad tas būs?

    – To es nezinu. Gredzena man pirkstā nav, un es arī nezinu, kā mums viss iegrozīsies. Es neko neplānoju. Es arī cenšos nevienam neko nesolīt. Tāpēc mani biedē baznīcas ar vainas sajūtu, grēksūdzi, solījumiem. Varbūt es neesmu gatava neko apsolīt, nezinu. Cenšos solīt tikai to, ko varu izpildīt. Bet tas Mūžīgi mūžos, līdz nāve mūs šķirs… No otras puses – esmu pārliecināta, ka īsta mīlestība nebeidzas.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+