Roze Stiebra: Uzminēt savas dzīves brīnumu

Personības
Ieva Jātniece
Ieva Jātniece
17. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Roze Stiebra
Foto: F64
Roze Stiebra
Mūsos ir daudzas neapzinātas daļas, kas ļoti ietekmē mūsu dzīvi. Mums jābūt redzīgākiem un jūtīgākiem, lai ilgi nemaldītos. Ržisores ROZES STIEBRAS atziņas.

Kad cilvēki vēlas viens par otru ko uzzināt, tad parasti jautā par bērnību, tomēr es domāju, ka cilvēka saknes meklējamas daudz tālākā senatnē. Cilvēks ir sarežģīta būtne – ne tik vienkāršs, kā dažreiz liekas. Esmu pārliecināta, ka bērni piedzimst gatavi, nevis vecāki viņus izveido. Bērni cīnās ar apstākļiem, lai katrs varētu izpausties tāds, kāds viņš ir. Ja mēs uzskatām, ka varam izveidot cilvēku viņa bērnības laikā, es gribētu redzēt tos cilvēkus, kas uzņemtos šo atbildību, jo tā būtu milzīga. Taču, ja mēs tā nopietni paskatāmies, vai kāds, piemēram, jūs ir izveidojis? Taču nē! 

Cilvēki stāsta, ka bērnībā vienam patikušas vardītes, citam bildītes, vēl citam zīmētās filmas un ka no tā veidojies profesionālais ceļš. Bet tā gluži nav. Šīs runas ir jāuztver kā interesanta spēle, kad cilvēki sanāk kopā un apspriež, kas kuru bērnībā ir interesējis. Taču tas ir tikai virsējais – putu – līmenis. Bet līdz tiem biezumiem mēs tādā veidā netiekam. 

Katrs cilvēks, kas nāk šai pasaulē, meklē savu ceļu. Kad cilvēks satiek savā ceļā kaut ko tuvu un radniecisku, viņš saka: jā, es to gribētu darīt! Mūsos ir daudzas neapzinātas daļas, kas ļoti ietekmē mūsu dzīvi. Un mums jābūt redzīgākiem un jūtīgākiem, lai ilgi nemaldītos. Nesen redzēju interviju ar Laimu Vaikuli. Viņas sapnis bija kļūt par mediķi. Tagad no malas ir skaidri redzams, ka viņai bija nolikts dziedātājas ceļš. Tad kāpēc censties kļūt par mediķi, ja tev jākļūst par dziedātāju? 

Es savu ceļu arī meklēju. Man ļoti patika teātris, kino – tie manā bērnībā bija romantiski. Visiem šiem romantiskajiem stāstiem mana būtība atsaucās. Jaunatnes teātrī iestudēja daudz skaistu izrāžu, un tur bija arī tāds skolēnu aktīvs, kuru vadīja Ansis Ēlerts – Sarmītes Ēlertes tēvs –, un viņš ar mums ļoti darbojās. Visiem skolēniem, kas sabrauca no dažādām skolām, ļāva ieskatīties aizkulisēs un izrādes skatīties vairākkārt. Es tad izmantoju izdevību un izrādes skatījos piecas sešas reizes! Ja mani nepalaida uz teātri, lielākas traģēdijas man nemaz nevarēja būt.

Manā bērnības pieredzē bija tādas epizodes, kad mamma nelaida uz teātri gavēņa laikā, jo tas skaitījās grēks. Kāda ticīga radiniece mammu uz to noskaņoja. Ziniet, es plēsu sev matus, lai parādītu mammai, cik šausmīgi  viņa rīkojas, cik ārkārtīgi man nodara pāri, neļaudama iet uz teātri un uzskatīdama to par izklaidi. 

Tā ir iekārtots: cilvēks var būt laimīgs tikai īsu brīdi. Tāds ir šīs pasaules likums.

Ja paraugos atpakaļ, jāatzīst, ka lielās līnijās manā bērnībā nebija to žņaugu, no kuriem būtu vajadzējis izlauzties brīvībā, kā tas mēdz būt citiem bērniem. Mana mamma bija ļoti norūpējusies, kā mūs pabarot un apģērbt. Mēs bijām trīs māsas un brālis, mēs varējām augt brīvi. Vienīgais, kas spieda, bija materiālie ap­stākļi. Bet paldies Dievam, ka tie tādi bija! Jo citādi bērns nevar iemācīties, ka viņam dzīvē vajadzēs kaut ko pārvarēt.

Komforts ir patīkams, bet tas neveicina attīstību. Cilvēkam ir jādomā par lielākām lietām, tāpēc brīžos, kad jūties laimīgs un vēlies šo izjūtu paildzināt, izdzīvot vēl un vēl, pēkšņi kaut kas notiek: piemēram, nomirst kāds radinieks vai kāda mīļotā persona. 

Nav pareizi par savu mērķi izvirzīt vēlmi panākt šo mierīgo laimes stāvokli. Jo tas nav iespējams! Cilvēki mēdz teikt: vēlos dzīvot, kā cilvēkam pienākas. Bet ko tas nozīmē? Pierīties, atrast seksa partneri un pavadīt dzīvi baudās? Tie ir maldi, kurus tik un tā nav iespējams realizēt, jo īsto laimi var atrast tikai zināšanās. Tad uz nāvi vari skatīties atvērtām acīm, bez bailēm un nožēlas par savu dzīvi.  

Pieaugušie ir iegrimuši priekšstatos, ka izklaide ir vienīgais glābiņš, lai sagaidītu rītdienu.

Šajā laikmetā tik daudz kas mainās, ka mūsu priekšstati par pasauli šīm pārmaiņām netiek līdzi. Taču cilvēkam ir jāiemācās domāt. Cilvēkam ir jāspēj patstāvīgi izlemt, kas ir labs un kas ne, un izdarīt to godīgi, nevis pēc principa: visi tā dara. Filmās, televīzijā jūs dzirdat ļoti daudz melu.

Ar bērniem ir jārunā sirds valodā, filmas, kurām nav emocionāla seguma, uzskatu par kaitīgām. Pastāv uzskats, ka bērni ir jāizklaidē, bet padomājiet paši – kāpēc bērnam ir jāizklaidējas? Bērnu izklaidēt nozīmē viņu izkaisīt pa visurieni. Pieaugušie izklaidējas, jo daudziem nav citas izvēles. Viņi ir tā iegrimuši savos priekšstatos, ka izklaide viņiem ir vienīgais glābiņš, lai varētu sagaidīt rītdienu. Jo cilvēks dzīvo tik smagu dzīvi, viņš visu dienu ir darījis kaut ko, ko nav gribējis, nu tad vismaz kādu glāzi vīna vakarā viņš iedzer, lai šajās ilūzijās rītu sagaidītu drusku priecīgāk. Tāda ir cilvēka dzīve – skaista, bet bieži vien arī skumja un sāpīga. Kamēr ir izklaide, tikmēr ir labi, tu jūties kā karuselī, bet, kad karuselis pēkšņi apstājas, tu stipri sasities. Es esmu tāds pats cilvēks kā citi, visu to esmu piedzīvojusi. Es zinu, kā tas ir.

Ģimene var būt tavs uzdevums, bet ne mērķis.

Ja tu izvirzīsi ģimeni par savas dzīves mērķi, tu nekad nebūsi laimīga pat pie vislabākās apstākļu sakritības. Jo mērķis ir nepareizs. Ja tavs mērķis ir būt ar kādu kopā, tev neko vairs nevajag, vien to, lai viņš tevi mīl un tu viņu. Bet kur tad paliek attīstība? No teiciena par divām ābola pusītēm man kļūst šķērma dūša. Jo ko man grib iestāstīt?! Es taču esmu vesels ābols, un otrs – tāpat! Arī kopdzīves noslēpums ir rēķināties ar otru cilvēku kā ar patstāvīgu būtni. 

Ja mēs abi esam patstāvīgi, varam dzīvot bezgalīgi kopā, mums nav šķēršļu. Bet, lai līdz tam nonāktu, jāiziet cauri krīzēm. Lai gan katrai lietai ir arī ēnas puses. Nav tādas pilnas, tīras patiesības. Arī dzīvojot kopā divām patstāvīgām būtnēm, ir savi mīnusi. Cilvēki var tā attālināties, ka viņiem pat nav vajadzības interesēties vienam par otru. 

Mēs ar vīru kopā esam no 1969. gada. Jāatzīst gan – ar pārtraukumiem, jo dažādi dzīvē bija apstākļi, nav jau viss tik vienkārši. 

Ja cilvēkam nav bērnu,  tā ir tikai viņa vaina. Nevajag meklēt vainīgo citos cilvēkos vai apstākļos.

Man savu bērnu nav. Man tas mācīja nepieķerties. Ne bērniem, ne idejai par bērniem. Es parasti cilvēkiem saku: zemeslode ir pārapdzīvota, kādēļ lai es ciestu, ja neesmu pavairojusi šo skaitli? Ja man personīgi vajag bērnus, tas būtu mans ego. Tas ir egocentrisms – priecāties, ka bērns ir tik līdzīgs man un ka viņš dara tieši tāpat kā es kādreiz. Ziniet, man šīs lietas tagad ir vienaldzīgas. Mani tās vairs neskar. Bet kādu laiku mani tās skāra un man vajadzēja sevi audzināt. Saprast: ja cilvēkam nav bērnu, tā ir tikai viņa vaina.

Ja man nav bērnu, tātad pēc būtības es neesmu viņus gribējusi. Es noteikti to varētu pierādīt, bet neesmu skrupulozi uz šo jautājumu meklējusi atbildes. Tā man nav bijusi pārāk patīkama tēma, lai es pie tās piestrādātu. Tomēr domāju, ka visus smagos jautājumus mēs sev paši radām. Mēs paši radām apstākļus, ar kuriem mums ir jātiek galā, jo neapzināti cilvēks zina, kas nepieciešams viņa attīstībai. 

Ja cilvēks saka – es nevaru bez rakstīšanas, es nevaru bez kino uzņemšanas –, tas ir viņa mīnuss. 

Daudzi izjūt tukšumu, kad aiziet no aktīvām darba gaitām. Es arī ļoti cīnījos ar to. Ja cilvēks saka – es nevaru bez rakstīšanas, es nevaru bez kino uzņemšanas –, tas ir viņa mīnuss. Jo viņš ir atkarīgs no sava darba, bet cilvēkam nevajadzētu būt no tā atkarīgam. Darbs ir tikai daļa cilvēka milzīgās personas. Arī darbs var būt tā saldā ilūzija, ko mēs meklējam, lai nepaskatītos dzīvei acīs. Bet cilvēkam jāmeklē atbildes uz esamības galvenajiem jautājumiem: kas mēs esam, kādi mēs esam, kāds ir mūsu uzdevums? Ja uzdevums ir tikai dzīvot šeit, tad ir kā amerikāņu filmās, kur džentlmenis ar smaidu uz lūpām nomirst un viss ir, kā vajag. Viss ir okey!

Cilvēka dzīve varētu šķist bezjēdzīga, bet šajā bezjēgā ir dziļa jēga.

Un tā ir katra iekšējā attīstība. Katram cilvēkam ir jāpārvar šis jēdziens – bezjēdzīgā dzīve. Jo mēs netiekam pie jēgas, neizejot cauri bezjēdzībai. 

Jo ilgāk tu dzīvo, jo vairāk vari pietuvoties dažādiem jautājumiem. Dzīvojot mēs zinām, kā daudz kas izpaužas, bet nezinām būtību – cilvēku, attiecību, dabas būtību. Ir dažas lietas, kuras tikai pēc septiņdesmit gadu vecuma var uzzināt, – nezinu, kas ir vēl tālāk. 

Mums šķiet, ka viss mums pieder, ka mēs paši sevi esam radījuši, ka paši sevi likvidēsim, bet mēs neko šajā Visumā neesam radījuši, pat bērnu ne. Ja tu izproti, kāda pasaulē ir kārtība, tu pievaldi savu ego. Un kārtība ir tāda: ja tu būsi slikts, tev būs slikti. Ja būsi labs, tev būs labi. Šī ir ļoti taisnīga pasaule. 

Visvairāk sāp paša ego.

Esmu vēlējusies arī ļoti nereālas lietas, un tās visas ir saistītas ar cilvēka egocentrisko dabu. Piemēram, esmu pieķērusies domai uzņemt labāku filmu. Kad tas izdarīts, mūs aizsūta uz filmu festivālu, bet filma nesaņem balvas… Kas tai brīdī sāp? Tavs paša ego, ka tavai filmai nav atzinības. Tai brīdī jau citu neredzi kā vien atzinības plauktiņus un diplomus.

Bet, jo stiprāk tev sāp, jo vairāk gribas no tā atbrīvoties. Tad tu sāc domāt: visām filmām nevar iedot balvas, turklāt tik daudz bērnu redzēja filmu! Kas tad ir svarīgāk – paša ieliktās domas, kas ir šai filmā un kas nonāk līdz skatītājam, vai tas, kā filmu vērtēs? Šādā veidā manas sāpes par zaudējumiem mazinās, līdz vienu dienu tās kļūst vienaldzīgas. 

Mūs visvairāk ierobežo priekš­stati par pasauli.

Mūsu ceļš būtu tikt no šiem priekšstatiem vaļā, jo mūsu katra mērķis ir attīstība, taču to nevar izdarīt priekšstatu ierobežojumā.

Īpaši veci cilvēki sev apkārt izveido tādu kā cietok­sni no šiem priekšstatiem un no savas dzīves paveiktajiem darbiņiem. Viņi saliek tos sev apkārt, bet paši iesēžas vidū un tajā dzīvo. Bet tajā trūkst dziļuma, tās visas ir tikai atmiņu lauskas, tā ir dzīvošana  aizvērtām acīm. Tātad cilvēks negrib domāt par savu nāvi un aiziešanu, viņš vēlas dzīvot ilūzijā, ka apkārt redzamā ainiņa būs mūžīga. Un tad piedzīvo sāpes, kas viņu izsit no šā stāvokļa. Jo īsts laimes stāvoklis ir iegūstams tikai kustībā un attīstībā, bet ne rezultātā. 

Cilvēkam vienmēr atrasties kustībā ir grūti, tāpēc viņš meklē, kur varētu pieturēties. Tādā veidā jau rodas šie priekšstati par pasauli. Tos nojaukt ir grūti, bet tas ir arī interesanti. Tas ir radoši un dzīvi, jo jūs pastāvīgi visu apšaubāt, jūs neko nezināt līdz galam, tāpēc acis visu laiku ir jātur vaļā. Mēs paši sev esam lielākie ienaidnieki vēlmes nekustēties dēļ. Droši vien visi ar to ir saskārušies, ka nav iespējams sakārtot skapi. Jo, tiklīdz tu esi to sakārtojis, tā vajag kādu lietu, kas, izrādās, ir pašā plaukta apakšā, un viss atkal tiek uzvandīts augšā. Skapi mēs varam salīdzināt ar savu dzīvi. Mēs sakārtojam savus priekšstatus, un, kad šķiet, ka tagad gan es visu zinu, tā viss pajūk. 

Raksts publicēts žurnālā IEVA 2015. gada 40. numurā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+