• Šobrīd

    weather img

    Rīga -6°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Režisors Valters Sīlis: Visvairāk aktierī es novērtēju humora izjūtu

    Teātris
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    11. decembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Politiskais trilleris Perfektā teikuma nāve, kas Nacionālajā teātrī gatavs pirmizrādei, ir režisora VALTERA SĪĻA trīsdesmit sestais iestudējums. Gandrīz katra viņa izrāde ir veiksme. Vai Valters sevi redz kā veiksminieku? Šis būs viņa skats uz sevi no malas.

    Kad tiekamies, Spēlmaņu nakts vēl nav bijusi. Zināms vien tas, ka Valtera pagājušās sezonas darbs – izrāde Puika, kurš redzēja tumsā – nominēts deviņās kategorijās. Arī kategorijā – Gada režisors.

    «Nezinu, vai esmu veiksminieks… No sava skatpunkta ne vienmēr tā ir, bet man ir interesanti, kā mani redz no malas un kā pats sevi redzu,» saka Valters. «Protams, ka tajā ir atšķirības, arī uzskatā, kas ir veiksme. Kad pēkšņi pamanu kādas savas kļūdas, saprotu, ko neesmu paveicis līdz galam. Tā ir mana neveiksme, ko varbūt zinu tikai es pats. Dažreiz paveicas, ka citi to nepamana. Viena no veiksmes un arī neveiksmes formulām ir sākuma brīdī, darba izvēles brīdī, un svarīgi tajā ieguldīt pietiekami daudz laika.

    Režija ir tas, ko man patīk darīt. Sākumā gribēju būt dramaturgs. Gribēju rakstīt. Biju pietiekami kautrīgs un nekādā veidā neiedomājos, ka es būtu spējīgs vadīt lielas cilvēku grupas. Tādas idejas ne tuvu man nebija, bet domāju, ka varbūt es spētu uzrakstīt un cits to iestudētu, dotu uzdevumus. Diezgan mērķtiecīgi uz to gāju. Pēc vidusskolas stājos Kultūras akadēmijā uz dramaturgiem, bet pēdējā kārtā izkritu. Pārdzīvoju, ka savu sapni neesmu piepildījis, bet neveiksme izrādījās mans ieguvums.

    Iestājos Filoloģijas fakultātē, mums bija teātra kritikas kurss, kuru lasīja Silvija Radzobe, un tas bija ļoti jauks pavērsiens manā dzīvē.

    Rakstījām kritikas par izrādēm, kas bija gana interesanti, un radās doma doties šajā virzienā. Mans iedvesmas avots tam zināmā mērā bija Evita Sniedze. Būdama teātra zinātniece, viņa bija arī dramaturģe, rakstīja lugas, un es padomāju – ā, varbūt es arī varu mācīties par teātra zinātnieku, mēģināt rakstīt lugas un tādā veidā nokļūt dramaturģijā, kas bija mans sapnis. Evita man bija kā paraugs, un izlēmu, ka tas būs arī mans virziens.

    Pie Radzobes mums bija Šekspīra lugu kurss, kas bija izvēles. Sāku uz to iet, bija ļoti aizraujoši, kā Silvija mācēja pasniegt savas lekcijas. Tās bija kā izrādes. Kursa noslēgumā vajadzēja sagatavot režijas eksplikāciju. Es uzrakstīju par Ričardu III, ko Silvija ļoti labi novērtēja. Diez vai tagad es taisītu izrādi, kā toreiz uzrakstīju, taču Silvijas atzinība un viņas lekciju kursā iegūtais iedeva man drosmi mēģināt tikt režisoros. Sapratu, ka filologos nepalikšu. Nākamajā gadā Kultūras akadēmijā uzņēma režisorus, es stājos un tiku.

    Manā kursā studēja pašlaik aktīvi strādājošie režisori un aktieri Inga Tropa, Laura Groza, Inese Mičule, Lauma Balode, Arnita Jaunzeme, Kārlis Krūmiņš, Edgars Kaufelds un Juris Jonelis. Laba un interesanta sabiedrība.»

    ***

    «Interese par teātri man bijusi jau kopš bērnības. Skolas laikā, mācoties Rīgas Angļu ģimnāzijā, pat iestudēju vienu uzvedumu. Tas bija laiks, kad režijā sevi pieteica jauno un talantīgo režisoru kurss, no kura nāca Džilindžers, Viesturs Kairišs, Gatis Šmits. Man patika, kā viņi strādāja. Aizrāva Džilindžers un tas, ar kādu vieglumu viņš gandrīz ik pa diviem mēnešiem radīja jaunu iestudējumu.

    Viņa darbošanās mani iedvesmoja, kā arī iedvesmoja brīdis, kad Kairišs Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja izrādi Tumšie brieži. Tie triki, ko viņš lietoja izrādē, man likās grandiozi. Manā ieskatā tā bija varena izrāde, kaut kas īpašs, tiem laikiem nebijis. Redzēju, ka var strādāt arī citādāk. Kad Kairišs aizgāja no JRT un sāka iestudēt United Intimacy, tie viņa darbi man bija iedvesma. Netālu no manām mājām, Asītes ielā, notika izrādes, un es biju pārsteigts, ka var strādāt arī tik mazā istabiņā, ka arī tāds var būt teātris. Atceros Kairiša izrādi Jasmīns. Viņa darbi neatkarīgajos teātros, Džilindžera izrādes bija virziens, kādā arī es gribēju darboties, ja man būs tāda laime.

    Kad otrajā kursā teicu, ka gribētu strādāt Nacionālajā teātrī, citi mani nesaprata. Tajā brīdī Nacionālajam teātrim bija diezgan smags periods. Vismaz ārēji tā šķita. Tas bija laiks, pirms par teātra direktoru kļuva Ojārs Rubenis. Tobrīd augstā līmenī bija Valmieras teātris, un liela daļa kursa gribēja tikt Valmierā. Manu vēlēšanos strādāt Nacionālajā teātrī varbūt radīja pieradums. Mana ģimene te vienmēr bija nākusi.

    Es paguvu vēl redzēt vairākas Alfrēda Jaunušana izrādes. Atmiņā palikusi Māja Prāgā, paredzēta nojaukšanai. Oļģerta Krodera izrādes bija tā laime redzēt daudz vairāk, un tās lika nopietni domāt par režiju. Mani nodarbināja domas, kā Kroders māk veidot tādas izrādes, kas ir tas, kāpēc viņš tā var. Kāpēc cits režisors ar gadiem nobrūk, bet Kroders spēj darīt šo darbu ilgi un veiksmīgi. Man bija jautājumi, kā kļūt par to, kas nenobrūk, un kā nekļūt tam, kas nobrūk. Kas ir tie faktori, kas ļauj šajā profesijā palikt ilglaicīgi. Tās bija domas, ar kurām es dzīvoju divdesmit gadu vecumā, tagad, protams, ir citas domas, bet tie jautājumi vēl arvien ir interesanti.

    Viens no Krodera darbiem, ko skatījos, mācīdamies vēl vidusskolā, bija Tēvocis Vaņa Valmieras teātrī. Tā izrāde tik ļoti spēcīgi uz mani nostrādāja, ka ilgi par to bija jādomā. Neesmu redzējis nevienu no viņa četriem Hamletiem, bet redzēju Karali Līru, kas man ļoti patika. Studiju laikā noskatījos daudzas viņa izrādes, un vienmēr mani sajūsmināja Krodera spēja saglabāt humora izjūtu.

    Manuprāt, tieši tas, ka viņš sevi nekad neuztvēra pārlieku nopietni, pieeja noturēt to ironijas līmeni bija faktors, ka viņš spēja tik ļoti ilgus gadus strādāt augstā līmenī.

    Sevis uztveršana pārlieku nopietni ir problēma, ko reizēm sāku pamanīt arī pie sevis.

    Ja tas sāk notikt, vairs objektīvi neskaties uz sevi, objektīvi neskaties uz to, ko taisi, un tad arī tas, ko taisi, vairs nav tā vērts. Kroders līdz mūža galam palika dvēselē un garā jauns, un tas man ir jautājums – kā tas iespējams. Noturēties tā, ka deviņdesmitgadīgs vīrs spēj uztaisīt interesantu izrādi divdesmitgadīgiem. Es negribētu nokļūt situācijā, ka pēc trīsdesmit gadiem spiežu jaunus aktierus spēlēt tā, kā tas ir darīts 2020. gadā, bet, ja sākšu uztvert sevi pārāk nopietni, tā var gadīties.»

    ***

    «Savu diplomdarbu – Marka Rāvenhila lugu Dažas atklātas fotogrāfijas – 2008. gadā uztaisīju šeit, Jaunajā zālē. Tā bija viena no pēdējām izrādēm, kurā spēlēja Andris Makovskis. Slimības dēļ viņš nevarēja darbu turpināt, tāpēc izrādi, kas bija labi novērtēta, diezgan maz nospēlējām. Tad Daiga Gaismiņa, kas arī spēlēja manā diplomdarbā, ieteicās, ka abas ar Zani Jančevsku domājušas par izrādi bērniem. Tā mums radās asprātīga un silti emocionāla izrāde Par mammām. Tā jau ieguva plašu popularitāti, bija labi apmeklēta. Cilvēki to pamanīja, izrādi atzina par gada spilgtāko debiju.

    Tā bija mana pirmā balva, ko saņēmu. Nokļūt teātrī, kurā gribēju, bija mana veiksme, bet otrs virziens, kurā gribēju darboties, bija vēlme strādāt neatkarīgā teātrī. Studiju laikā bija iespēja redzēt gana daudz ārvalstu iestudējumu, un tieši tie iestudējumi, kurus bija veidojušas mazas neatkarīgas teātra kompānijas, atstāja vislielāko iespaidu. Man ļoti patika doma, ka nav nevienam jāprasa atļauja kaut ko iestudēt. Negaidīt, ka kāds ielaidīs teātrī vai aicinās, bet atrast laiku un vietu, kur sanākt domubiedru grupai un realizēt kādu ideju. Tā radās manas izrādes Dirty Deal Teatro, un šī sadarbība vēl arvien turpinās.

    Tajā sākuma laikā šo neatkarīgo teātri vēl nezināja. Pirmizrādē bija pietiekami daudz cilvēku, bet uz nākamajām atnāca tikai divi, trīs. Gāja gadi, kamēr teātrim radās savs skatītāju loks. Vēl kāda veiksmes formula, ko es vienmēr novērtēšu, bija mana iespēja strādāt profesijā. Lai arī dažreiz par ļoti mazu naudiņu, bet varēju to atļauties, jo man nebija jāuztraucas, ka, nesamaksājot par dzīvokli, mani izliks uz ielas.

    Daudziem, pabeidzot studijas, nebija iespēju darīt tikai to, kas patīk, jo bija jānopelna īrētajam dzīvoklim un iztikai, tāpēc nācās piekrist jebkādam darbam. Pat neesot turīgam, man bija bāze, kas deva drošību un stabilitāti.

    Mani senči, manas vecmāmiņas vecāki, 20. gadsimta pirmajā pusē jau bija par mani parūpējušies, Bieriņos uzceldami namu.

    Tas bija viņu ieguldījums tālākajām paaudzēm. Ļoti vērtīgs ieguldījums. Manu senču atstātais mantojums ir vēl viena manas veiksmes formula, kad vari darīt lietas, kas patīk, un cerēt, ka pēc kāda brīža tās sāks patikt arī citiem.

    Neatkarīgajos teātros savas trupas nebija, sāku strādāt ar cilvēkiem, ko zināju. Pirmos darbus taisīju ar saviem kursabiedriem. Cits pie cita spēlējām kā aktieri. Mūsu kursu vadīja Māra Ķimele, un mums bija arī aktieru meistarības nodarbības. Ķimele teica, ka mēs nevarēsim būt labi režisori, ja nebūsim labi aktieri. Diezgan daudz cits pie cita spēlējām un joprojām turpinām to darīt.

    Šovakar pēc mūsu sarunas spēlēšu izrādē Par tēviem. Elmāra Seņkova iestudējums ir visu, kas tajā piedalāmies, kopdarbs. Esmu viens no aktieriem. Esmu tāds svētdienas aktieris. Dažas reizes gadā kaut ko nospēlēju. Reiz visu nedēļu katru vakaru bija kaut kas jāspēlē, jutos kā varonis, ka spēju to izdarīt, bet tikai pēc tam sapratu, ka profesionāliem aktieriem tā ir visu laiku. Kaut pārguris, bet jāspēlē. Un ir arī otra puse – ja aktierim nav lomu, tad arī smagi. Režisoram ir tas pats. Kādā brīdī, kad ir daudz darba, domā – kad viss beigsies, paņemšu mēnesi atpūtu, bet jau otrā nedēļā sākas nemiers – kāpēc es neko nedaru?…»

    ***

    «Apgalvojumam, ka veiksmīgu izrādi ir radījuši visi kopā, bet pie neveiksmes vainīgs režisors, savā ziņā varu piekrist. Ja esi radījis neveiksmīgu izrādi, nevienu citu, kā pats sevi, nevaru vainot. Kā varu vainot aktieri, ja es viņu izvēlējos? Kā varu vainot lugu, ja tā bijusi mana izvēle šo darbu iestudēt? Ja kādā no sagatavošanas posmiem nav ieguldīts režisora darbs, pašam no tā jācieš. Bija gadījums, kad vēl pirms pirmizrādes izrādei, kura beigās izvērtās ļoti veiksmīgi, es sajutu vientulību. Tas bija liela mēroga iestudējums, daudz laika nācās pavadīt, domājot par tā tehnisko realizāciju, un vienā brīdī pēkšņi sajutos nošķirts no aktieru ansambļa. Tāda vientulības sajūta ir kaut kas tāds, ko nav ne mazākās vēlmes vēlreiz piedzīvot.

    Neizdošanās sajūta man ir saprotama un zināma. Esmu vedis cilvēkus, un tad, kad mums sanāk, tajā patiešām visi ir piedalījušies. Bet, ja es vedu un nomaldos, tā ir mana atbildība. Ļoti labi saprotu aktierus, ja esmu viņus ievedis bezceļos un viņi nevar man sekot. Man kā režisoram jāspēj uzdot uzdevumu. Bijušas tādas reizes, kad es to nespēju, un tās ir trakas. Saminstinies un pazaudē to savu mērķi. Nespēj pateikt, par ko vispār būs izrāde, nevari aktierim pateikt, ko no viņa gribi.

    Ja aktieris mēģinājumā parāda to, ko negribu redzēt, varu pateikt – es gribu redzēt kaut ko citu. Bet ir reizes, un tādas man ir bijušas, kad pats nezini, ko gribi no tās ainas. Kaut kas ir aizgājis greizi, ja aktierim jautāju: «Vai tev šitā ir labi?… Varbūt darām tā?…» Kad sāc minstināties un mēģini vismaz uzminēt, kā aktierim būtu labi, dažreiz iekulies tādās nepatikšanās, ka nezini, kā to darbu savākt. Izrādi nevar uzminēt. Režisoram ir jādod skaidrs mērķis, kur dodamies. Pat ja to dažreiz nav iespējams izteikt precīziem vārdiem, aktieriem ir jāsajūt, kur mēs dodamies. Režisors viens pats var uztaisīt tikai neveiksmi, bet laba izrāde rodas, kad visi ir spējuši pieslēgties darbam.

    Katram kādā reizē var nesanākt. Ir reizes, kad ar labākajiem nodomiem viss iestrēgst. Dažreiz mēģini, nekas nesanāk. Aktieriem arī iestājas apmulsums, bet aktieru ansamblī vienmēr atrodas kādi, kas neapjūk un savāc apmulsušos. Man ir bijušas vairākas tādas reizes, kad krīzes brīdī palīdz kāds aktieris. Nē, pagaidiet! Viss ir labi! Veidojot uzvedumu, dažreiz sanāk būt aizņemtam ar ļoti daudzu izrādes elementu savienošanu vienā veselumā un tikai vēlāk uzzini, ka kāds no izrādes ansambļa ir izdarījis ko tādu, kas šo izrādi izglābis. Tā notiek.

    Ja to pamanu un novērtēju, varu mūžam būt pateicīgs tam cilvēkam. Bet dažreiz to pat nepamanu, un kāds paliek par kluso varoni. Varu domāt – o, kā man sanāca izrāde! Bet patiesībā tur ir daudz iesaistīto, kas izrādi vērta par labu.

    Bijušas daudzas reizes, kad esmu domājis, kāpēc es esmu nopelnījis šos cilvēkus, ka viņi ar mani strādā!

    Svina garšā bija viens mirklis, kad visiem vajadzēja savākties un savākt darbu, lai tas neizšķīst. Es varēju tikai apbrīnot, cik liela bija katra aktiera atdeve un kā viss saslēdzās, ka mēs spējām šo labi uzrakstīto darbu labi izstāstīt. Skaties izrādes caurlaidi un domā, kā tas ir gadījies, ka esmu nokļuvis starp šiem lieliskajiem cilvēkiem! Katrā izrādē lielo darbu izdara aktieri un visi tie daudzie, kas paliek neredzami.

    Veiksmē tiešām piedalās visi, jo neviena izrāde nav automātiska veiksme. Režisors viens pats nevar veiksmi uztaisīt. Neveiksmi gan, bet dažreiz kaut kas sakrīt tā, ka notiek ārpus tavas kontroles. Tieši tāpat, kā reizēm gadās dzīvē, kad kaut kas notiek ārpus kontroles un neko tur nevari mainīt.»

    ***

    «Man ir savi aktieri, ar kuriem strādāju no vienas izrādes uz citu, un ir viena aktieru grupa, ar kuru jau izveidojušās ciešas attiecības. Daudz esam strādājuši kopā ar Ivaru Kļavinski. Ļoti īpašs darbs mums bija izrāde Visi mani prezidenti. Ivars spēlēja Gunti Ulmani, Madara Botmane – Vairu Vīķi-Freibergu, Toms Liepājnieks – Valdi Zatleru. Ar Daigu Kažociņu jau no paša sākuma esmu strādājis. Viņa spēlēja manā diplomdarba izrādē. Arī Daiga Gaismiņa, Jānis Skanis, Kaspars Zvīgulis. Mums ir saskanējis, un gribas ar šiem pašiem cilvēkiem turpināt. Visiem gadi iet uz priekšu, bet mēs tās attiecības turpinām, un tas iedod labu sajūtu. Ar Arturu Krūzkopu bijis ļoti liels darbu kopums, daži jauni pievienojušies nesen. Neatkarīgajos teātros man pēdējos gadus ir bijusi sadarbība ar Jāni Kroni, tagad viņš mēģina arī izrādē Perfektā teikuma nāve.

    Kad sāku jaunu darbu, gribu strādāt ar cilvēkiem, kuriem uzticos, kuri man uzticas, bet tas nebalstās tikai uz to, ka mums kopā ir forši. Tas primāri nebalstās uz to, ka mums kopā ir forši, ka mēs smejamies par vieniem un tiem pašiem jokiem. Ja uztaisīšu sliktu izrādi, aktieris nākamreiz negribēs smieties par maniem jokiem.»

    Gribu nocitēt teātra zinātnieces Undīnes Adamaites vērojumu: «Režisors Valters Sīlis Latvijas teātrī ir ienesis netipisku vieglumu un, paša vārdiem, jēgpilnu humoru. Viņš ir pierādījis, ka humors var būt piemērots līdzeklis ne vien komēdijām un bērnu izrādēm, bet arī dramatisku sižetu atsegšanai, kad tiek uzdoti eksistenciāli jautājumi.»

    «Visvairāk aktierī es novērtēju humora izjūtu,» atzīst Valters. «Ja tā piemīt, ir viegli sarunāties. Spēja izstāstīt smieklīgas lietas un spēja būt smieklīgam nepiemīt visiem. Ja arī saprotam jokus, ne katram piemīt spēja tos izstāstīt. Man nav spējas izstāstīt joku, lai tas būtu smieklīgi. Es to nemāku, un man patīk cilvēki, kas prot izstāstīt jokus. Man ir tāda sejas uzbūve, ka es vienmēr smaidu. Tāda smaidošā seja. Varbūt dažreiz tas smaids man ir panikas raisīts. Šajā darbā tas ir normāli, ka dažreiz es smaidu no panikas.

    Ja kādreiz jau pašā sākumā neieguldu to darbu, kādu vajag, veiksme var nepienākt. Tā ir liela laime, ja varu veidot oriģināldarbus kopā ar dramaturgiem, jo tā ir mana došanās nezināmajā, un, ja izdodas no idejas rasties labai izrādei, gandarījums ir ļoti liels. Risks arī ir daudz lielāks, jo katram prozas darbam jāatrod tieši tam piemērojama teatrāla forma, kā tas bija, iestudējot Svina garšu – rakstnieka Māra Bērziņa darbu.

    Mani interesē vēsturiskās tēmas, ekoloģija. Vēsture ir virziens, kurā es strādāju. Izlasu kādu stāstu, gūstu kādu atziņu, ko gribas izstāstīt citiem, un domās sāk veidoties izrāde. Lugu uzvest ir daudz vienkāršāk, nekā no romāna taisīt dramatizējumu, bet, lai es veidotu uzvedumu pēc lugas, man tiešām tai lugai ir ļoti, ļoti jāpatīk. Šķiet, vienreiz esmu iestudējis lugu, kura man šķita vienkārši laba, un tad gan strādāt bija ļoti grūti. Bet iestudēt izcilu lugu ir ļoti aizraujošs process, kurā arī sarežģīti brīži nešķiet grūti, jo zem kājām ir gana drošs pamats.

    Lai cik labs būtu darbs, jātrāpa aktieru izvēlē. Dažreiz ir brīnišķīga luga, bet, ja nezini, ar kuru aktieri to iestudēt, var nekas nesanākt. Tad labāk nolikt lugu malā un gaidīt, kad to īsto aktieri ieraudzīšu. Tā man bija ar amerikāņu rakstnieces Margaretas Edsones lugu Prāts. Izlasīju, un divus gadus man lomai nebija aktrises. Un tad es ieraudzīju Daigu Kažociņu… Biju ar viņu strādājis, bet tajā brīdī neieraudzīju, ka Daiga varētu to lomu nospēlēt. Tā apjausma man nāca kafejnīcā.

    Es biju aizgājis ar citiem cilvēkiem, Daiga sēdēja ar citiem. Skatījos uz viņu no malas un pēkšņi sapratu, ka viņa nospēlēs.

    Uzreiz devu ziņu teātrim, ka gribu šo lugu uzvest. Jautāju Daigai, vai viņa grib strādāt. Iestudējām, un viss labi saslēdzās. Daiga saņēma Gada aktrises balvu.

    Man ir padomā lugas, kuras gribu iestudēt, bet gaidu, kad ieraudzīšu lomai aktieri. Viena man ir tāda, kurai gaidu, kad pēc desmit gadiem aktieris būs tajā vecumā, kādu man izrādē vajag. Jā, man ir tādas lugas, kurās kādā specifiskā lomā redzu aktieri, bet viņš ir citā paaudzē. Man uz viņu vēl jāpagaida un jācer, ka mēs abi tad vēl būsim šajās profesijās.

    Lai ieraudzītu aktieri lomai, tā ir profesionāla patikšana, jo ikdienā viņš var būt visaizraujošākais cilvēks, un mēs esam vislabākajās attiecībās, bet ar to nepietiek, tas atšķiras no darba profesijā. Sadzīvē varbūt ar to aktieri nav vienkārši saprasties, bet mēs esam vienās sajūtās par to, ko darām, un tad cieņa vienam pret otru ļauj atrast komunikāciju, lai mēs varētu sastrādāties. Galvenais ir cilvēka spējas un viņa ieguldītais darbs.»

    ***

    «Pats sliktākais, ko es kā režisors varu izdarīt, ir uzaicināt aktieri darbam izrādē, ja es viņam neuzticos. Tas aktierim var būt liels lāča pakalpojums. Man nav jāpatīk visam, ko viņš mēģinājumā dara, bet man ir jātic aktierim, kuru ņemu lomai. Ja mēģināšu pārbaudīt, lai viņš pierāda, ka to var, tas ne pie kā laba nevedīs. Ja uz mani kāds skatās kā uz muļķi, nekādi nevarēšu to cilvēku pārliecināt, ka es neesmu muļķis, un noteikti pateikšu vai izdarīšu kaut ko ļoti muļķīgu. Tieši tas pats ir aktierim. Ja ar savu ticību neiedošu viņam apziņu, ka viņam izdosies, viņš nekādi nevarēs sevi pierādīt. Lomas piedāvājums aktierim jau ir apsolījums, ka es viņam uzticos.

    Kad izlasīju lugu Osedžas zeme, uzreiz zināju aktierus, pat tos, kuriem izrādē būs ne pārāk daudz ainu, bet man nebija aktrises galvenajai – mātes – lomai. Ieva Struka teica, ka tai varētu derēt Lolita Cauka. Man nebija ienācis prātā, ka viņa tai atbilstu, jo iepriekš nebiju ar Lolitu strādājis, un, iespējams, kāds no pēdējiem iestudējumiem, kurā biju viņu redzējis, nebija īpaši veiksmīgs. Man vajadzēja pusi dienas padomāt un piekrist, ka mātes loma Lolitai varētu derēt. Mums izveidojās ļoti radoša un jauka sadarbība, kas turpinās līdz šim brīdim. Osedžas zeme visiem, kas tajā strādājām, bija veiksme. Ja ir tāds materiāls, tad ir bauda strādāt un veiksme savā ziņā jau ir ieprogrammēta.

    Visi darbi, kurus esmu taisījis, mani ir trāpījuši tik ļoti, ka gribējies darīt. Kad lasīju Melānijas Vanagas grāmatu Veļupes krastā, ko man iedeva Ieva Struka, tā mani spēcīgi uzrunāja. Veidot izrādi pēc romāna vienmēr ir daudz ķēpīgāks un grūtāks process. Tagad strādājam pie Perfektā teikuma nāves, kas ir igauņu rakstnieka Reina Rauda romāna dramatizējums, ko veica Ieva. Kad izlasīju romānu Maimas Grīnbergas tulkojumā, mani uzrunāja tēma, un bija liels izaicinājums uzlikt to uz skatuves.

    Ļoti skaists darbs par jauniešiem, kas atmodas laikā kļūst brīvības aktīvisti. Par čeku, kas viņus novēro un vervē sadarboties. Kad vērās vaļā čekas maisi, atklājās, ka pēdējos padomju gados daudzi jauni cilvēki vēl tikuši čekas savervēti. Reins Rauds romānā risina jautājumu, kādas bija viņu izjūtas un kādas motivācijas vadīti viņi piekrita sadarboties. Tūlīt, tūlīt būs brīvība, bet vēl pirms tā pēdējā soļa drošības dienesti paspēja sagraut un iznīcināt dzīves. Daudzi tādi stāsti palikuši nezināmi. Šis stāsts ir par mīlestību un nodevību, un man ir jādomā, kā man ir paveicies, ka es neesmu bijis situācijā, kad būtu jāizšķiras, vai piekrist nodevībai.»

    ***

    Vēl viena Undīnes Adamaites atziņa: «Sīļa izrādēs ļoti būtisks avots ir personīgie stāsti, ģimenes attiecību emocionālā pieredze.»

    «Dažādi likteņu ceļi bijuši manā dzimtā,» saka Valters. «Manā dzīvē galvenais cilvēks bija mamma, arī vecmāmiņa un vectētiņš. Dzīvojām visi kopā. Bijām liela ģimene, un manas bērnības sajūtas ir gaišas un priecīgas. Es neesmu gājis bērnudārzā, augu mājās, brīnišķīgā vietā – Bieriņos, savu senču celtā mājā. Drošā un mierīgā vidē.

    Mamma strādāja zoodārzā, aprūpēja briežus. Mēs ar brāli un māsu braucām pie viņas, un mums tur ļoti patika. Neatceros nevienu mirkli, kad man bērnībā būtu bijis garlaicīgi vai skumji. Tieši mazie prieki veido dzīvi. Prieks par mazajām lietām ir bērnības skaistums, ko tagad redzu savos bērnos, un saprotu, ka, būdami no dažādām paaudzēm, neesam nemaz tik atšķirīgi. Kad staigājam kopā ar meitām, viņas skrien pa nobirušajām lapām un saka – tas ir lapu sniegs! Tas ir tik skaisti – prieks par šo lapu sniegu.

    Kaut ko no stāsta par savu tēvu es izmantoju izrādē Par tēviem. Veidojām to visi kopā, un tajā ir daudz reālu stāstu un notikumu. Katrs nesām etīdes un salikām no tām izrādi. Manā stāstā ir ieslēptas atsevišķas epizodes, kuras ir par manu tēvu. Man bija trīs gadi, kad viņš no mums aizgāja. Mazais brālītis vēl nebija dzimis, mums pa vidu ir māsiņa. Tas bija pārmaiņu laiks, astoņdesmito gadu beigas, visiem gribējās atrast savu vietu. Daudzu dzīvi tas laiks pilnīgi pārmainīja, kādam arī salauza. Un bija tēvi, kas tajās pārmaiņās sabruka.

    Pēkšņi kāds nejutās vērtīgs un vajadzīgs, un tad likās, ka labāk visu pamest un mēģināt veidot kaut ko jaunu. Nevaru teikt, ka manā dzīvē tēva vispār nebija. Tas ir sarežģīti… Tēvs tagad ir miris, tāpēc negribu tajā atgriezties. Manī nav rūgtuma un aizvainojuma. Zinu, ka daudzi cilvēki cīnās ar bērnības traumām, tā viņiem ir sāpe, kurai netiek pāri, bet es nekādas traumas neizjūtu. Mums katram bijušas kļūdas, ko esam pieļāvuši, un, ja tās neizdarām, tad arī mūsu pareizība ir kļūda. Visi dzīvojam ar savām kļūdām un mēģinām neiekāpt vēl lielākās.

    Esot šajā profesijā, mans uzdevums ir netiesāt, bet saprast.

    Vai esmu savā vietā? Es ceru, ka esmu. Sūdzēties par savu situāciju būtu grēks, jo darīt to, kas patīk un sagādā prieku, būt kopā ar interesantiem cilvēkiem ne katram ir dots. Tā ir liela laime un veiksme. Tajā pašā laikā jābūt uzmanīgam, jo nekas nav statiskā pozīcijā.

    Drošību man dod ģimene, sevišķi šajā laikā, kad viss ir tik nedrošs un neparedzams, bet abi ar sievu neko, kas mums ir dots, neuztveram pašsaprotami. Darbs abiem ir liela aizraušanās, kas prasa daudz laika. Anna Sīle ir Dirty Deal Teatro vadītāja. Kad iestudēju tur izrādes, viņa ir ne tikai sieva, bet arī mana priekšniece. Mēs saprotam, par ko otrs domā, ar ko dzīvo, kad grib paklusēt un kad vajag parunāt.

    Mums iedotais laiks, katrs brīdis, ko piedzīvojam, ir vērtīgs, jo nekas dzīvē nav iedots uz mūžu. Dažreiz esi garīgi ļoti stabilā pozīcijā, un tik ļoti gribas, lai laiks apstātos un šādā stāvoklī izdotos noturēt savu dzīvi uz ilgāku laiku, bet nāk kāds pagrieziens, un iegūtais miers jau ir pazaudēts, tāpēc jānovērtē tie mazie prieki, kas birst pār mums kā lapu sniegs.»

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+