Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
13
-
1
-
1
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Andra Teikmaņa pieturzīmes
- Jurists, diplomāts un politiķis.
- Dzimis 1959. gada 29. novembrī.
- 25 gadus pavadījis diplomātiskajā dienestā – bijis Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Eiropas Padomē, Vācijā, Krievijā, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā karalistē, Austrālijas Savienībā un Jaunzēlandē, kā arī ASV.
- Pirms tam strādājis par tiesu izmeklētāju un tautas tiesas tiesnesi.
- Bijis ievēlēts par LR Augstākās padomes deputātu un balsojis par Neatkarības deklarāciju.
- 1990. gadā kļuvis vispirms par Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju, pēc tam par Rīgas domes priekšsēdētāju.
- Kopš 5.augusta – Valsts Prezidenta kancelejas vadītājs.
- Precējies, sieva Ingūna, bērni Ieva un Oskars.
– Kad jūs uzrunāja Valsts prezidenta kancelejas vadītāja darbam, jums bija atlicis vēl gads ASV vēstnieka amatā. Cik laika jums vajadzēja, lai dotu jāvārdu?
– Vienu dienu. Jau nākamajā dienā devu atbildi. Aprunājos ar sievu, un viņas reakcija bija diezgan interesanta –viņai jau bijušas aizdomas, ka, ievēlot šo Prezidentu, es varētu saņemt zvanu ar darba piedāvājumu. Arī Prezidentam teicu, ka viņš mani izbrīnīja, bet nepārsteidza. Šī bija arī mana izvēle doties ātrāk atpakaļ no Vašingtonas. Doties atpakaļ uz mājām vienmēr ir labs lēmums! (Smaida.) Bet nedomāju, ka izdarītu tādu izvēli, ja man to piedāvātu kāds cits.
– Kā jums šķiet – kādēļ uzaicināja tieši jūs?
– Es domāju, Prezidents izvēlējās komandu, kuru pazīst, cilvēkus, kuru uzskatus zina. Mēs iepazināmies pirms trīsdesmit gadiem 1989. gadā, kad es kā tikko nodibinātās Latvijas Juristu biedrības pārstāvis piedalījos Pasaules Latviešu jaunatnes kongresā Somijā Haiko. Tas bija mans pirmais ārzemju brauciens.
Toreiz mēs pieņēmām memorandu par Molotova– Ribentropa pakta piecdesmitgadi, un mēs ar Egilu Levitu šo memorandu nesām uz padomju vēstniecību Helsinkos.
Tā īsti pat nezinājām, vai mūs ielaidīs un – vai izlaidīs! Bet mūs pieņēma kāds no vēstniecības diplomātiem, pieņēma arī memorandu, noklausījās argumentus un – galvenais – pēc tam arī izlaida ārā. Kopš tā laika mēs esam ļoti labi pazīstami, es gribētu domāt, ka esam draugi.
– Kas ir tie darbi, kas jums palika nepabeigti Amerikā vēstnieka amatā?
– Bija plāni gan attiecībā uz vizītēm, gan apmeklēt latviešu kultūras centrus, nācās arī atteikt apmeklējumu vasaras skolā Kursa Rietumu krastā, ir iesākti vairāki kultūras projekti. Bet zinu, ka visi iecerētie labie projekti tiks pabeigti. Reti gadās, ka atbrauc jauns vēstnieks, visu iesākto noslauka un sāk no gala. Māris Selga, kas turpinās darbu Vašingtonā, ir profesionālis ar labām zināšanām par Ameriku, jo jau ir tur strādājis. ASV ir drošās rokās!
– Kas jums Amerikā bija lielākais izaicinājums? Jūs turp devāties dažus mēnešus pirms ASV Prezidenta vēlēšanām.
– Tas arī bija lielākais izaicinājums. Jo šī administrācija, kas pēc vēlēšanām nomainīja iepriekšējo, ir ļoti atšķirīga.
Te lielu lomu spēlēja prezidenta Trampa izvēle un kritēriji.
Bet kritēriji arī mainās. Ja sākumā lielu daļu portfeļu uzticēja ģenerāļiem, tagad visi ģenerāļi ir projām!
– Dienā, kad iznāks šis žurnāls, būs sākusies Rīgas svētku nedēļa. Jūs bijāt pirmais Rīgas domes priekšsēdētājs neatkarīgajā Latvijā. Ar ko atšķīrās tā Rīga, kuras atslēgas nonāca jūsu rokās toreiz?
– Tas laiks nav salīdzināms ar šo! Es sāku darbu pilsētā, kurā daudz telpas un vietas aizņēma padomju karaspēks. Notika sistēmas maiņa. Tas bija arī laiks, kad rubļus nomainīja repsīši un tos pēc tam lati. Inflācija tika mērīta desmitos procentu katru mēnesi. Mainījās īpašumtiesības, parādījās jēdziens privātīpašums. Atceros, tā bija pirmā pieredze, kad mēs Rīgas domē pielietojām tirgus principu degvielas iepirkumā pilsētas autobusiem, un – mums par lielu brīnumu – cena nokrita uz pusi! Tad sākām saprast, kā darbojas tirgus. Tas bija milzīgu pārmaiņu laiks.
Bet tagad ir jābūt izaugsmes laikam. Domāju, ka pilsēta var attīstīties arī citādi, nekā tā attīstījusies pēdējos gados – pat nerunājot par visiem korupcijas gadījumiem. Bet tā ir pilsētas vadības atbildība.
– Ja jūs šobrīd būtu Rīgas mēra krēslā – ar ko jūs sāktu?
– Es noteikti domātu par to, ka Rīga – pilsēta, kas jau ir Eiropas mēroga kultūras centrs un ko iecienījuši daudzi tūristi no Eiropas – daudz vairāk varētu būt inovāciju centrs. Rīgā varētu arī optimizēt transporta sistēmu, un to varētu darīt pēc tiem pašiem principiem, ar kādiem mēs savulaik sākām.
– Vai laikā, kad bijāt Rīgas mērs, arī jūs kāds mēģināja korumpēt?
– Tādu problēmu man nav bijis.
Man apdraudējumi vairāk saistījās ar šaušanām, ar barikādēm un OMONu, nevis korupciju.
Tiesa, reiz dzirdēju, ka man kaut kur esot četristabu dzīvoklis, tikai nezināju tam adresi! (Smejas.) Un, kad mani intervēja žurnālisti, tad brīnījās, ka mēs ar bērniem visi četri dzīvojām vienā 14 kvadrātmetru istabiņā pie manas sievas vecāku ģimenes.
– Pagāja četri gadi amatā, un jūs vairs nebalotējāties – kāpēc?
– Jo diplomātiskais dienests bija mans jaunības sapnis. Pēc skolas beigšanas gandrīz aizbraucu uz Maskavu studēt diplomātiju, tomēr pārdomāju, jo nevēlējos būt padomju diplomāts. Taču 1993. gadā toreizējais ārlietu ministrs Georgs Andrejevs man piedāvāja kļūt par vēstnieku. Toreiz atteicos, jo bija jāpabeidz termiņš pilsētas domē. Bet, kad tas beidzās, nolēmu, ka ir laiks realizēt jaunības sapņus, un kļuvu par diplomātu. Tas notika tieši pirms 25 gadiem.
– Diplomāta karjerā jums bijusi Vācija, Lielbritānija, Krievija… Kas jums šķiet interesantākais no tā, ko esat piedzīvojis?
Interesantākais laikam bija pārmaiņas. Katrā no valstīm, kur biju vēstnieka amatā, šajā laikā notika nozīmīgas pārmaiņas. Eiropas Padomē tas bija laiks, kad bija jāsakārto prioritātes pirmajā Eiropas organizācijā, kurā mēs iestājāmies. Kad tas bija izdarīts, sākās zināma rutīna, un man gribējās jaunu izaicinājumu. Toreizējam ārlietu ministram Valdim Birkavam apjautājos, vai mani varētu nozīmēt vietā, no kuras sākotnēji atteicos –Vācijā. Tur arī nonācu, un Vācijā tas bija laiks, kad valdība pārvācās no Bonnas uz Berlīni un viss vēstnieku korpuss līdzi, un arī laiks, kad Vācija fundamentāli izmainīja savu attieksmi par Baltijas valstu uzņemšanu NATO un Eiropas Savienībā. Savukārt, kad strādāju Krievijā, tas bija ļoti interesants posms, kad mēs sakārtojām savas attiecības ar šo valsti un noslēdzām robežlīgumu. Pavērās durvis arī ekonomiskajiem sakariem, kaut gan Krievija, protams, nav paredzams un stabils ekonomiskais partneris.
No Maskavas mani atsauca ātrāk, lai es kļūtu par Ārlietu ministrijas valsts sekretāru, un šajā amatā mana pirmā darba diena 2008. gada 1. decembrī beidzās ar valdības ārkārtas sēdi pulksten 22 vakarā. Sākās krīzes laiks. Man bija uzdevums saglabāt ārlietu dienestu, un es centos to izdarīt. Lai arī daudzi kolēģi bija jāatlaiž no darba un jāsamazina algas, tomēr mēs saglabājām vēstniecību tīklu. Savukārt Londonā es nonācu laikā, kad sākās lielā breksita diskusija un notika referendums par Skotijas neatkarību. Savu dienestu tur beidzu tūlīt pēc breksita referenduma. Bet Amerikā ierados pāris mēnešus pirms vēlēšanām. Droši vien esmu veiksmīgs cilvēks, ja man trāpās būt vietās, kur notiek lielas pārmaiņas.
– Kad iepazināties ar savu sievu Ingūnu, viņa jau bija svešvalodu pasniedzēja augstskolā. Ko jūsu dzīves pārmaiņas nozīmēja sievai?
– Tas nozīmēja lielu upurēšanos, un viņa bija gatava ziedot savu karjeru. Ingūna bija laba profesionāle angļu filoloģijā, bet vēlāk attīstīja arī jaunas zināšanas un kādu laiku, kamēr bijām Latvijā, arī lasīja lekcijas par protokolu, profesionālo komunikāciju un biznesa ētiku.
Esmu sievai ļoti pateicīgs, ka viņa bijusi man līdzās visus šos gadus.
Es nevarētu tik aktīvi darboties diplomātijā, ja blakus nebūtu viņas. Sieva bija tā, kas uzaudzināja mūsu bērnus par kārtīgiem latviešiem un patriotiem, kas neaizmirsīs latviešu valodu, jo tas bija stingrs noteikums – mājas ir no svešvalodām brīva zona! Punkts, un bez diskusijām. Lai gan mūsu bērni bez latviešu valodas spēj brīvi runāt un rakstīt arī trijās svešvalodās.
Ingūna ir bijusi mans galvenais balsts visus 25 gadus. Vēstnieka darbā ir ārkārtīgi daudz iespēju sociālo kontaktu veidošanā, un bieži tas notiek caur to tīklu, ko veido vēstnieku dzīvesbiedri, rīkojot publiskās diplomātijas pasākumus, popularizējot Latviju un iegūstot jaunus draugus. Ir bijuši gadījumi, kad citādi nevarēju tikt klāt kādai nozīmīgai amatpersonai, bet varēju to izdarīt caur šo tīklu. Arī profesionāli man bija prieks, ka vienmēr varu paļauties uz Ingūnas perfektajām zināšanām angļu valodā.
Bet kopumā darbs diplomātiskajā dienestā nav ģimenēm draudzīgs.
Dzīvesbiedri dara milzīgu darbu, iegulda savu enerģiju un zināšanas, pretī nesaņemot nekādas garantijas un nodrošinājumu. Šī ir lieta, pie kuras jāstrādā nopietni.
Savulaik, kad prezidents Valdis Zatlers rīkoja vēstniekiem Ziemassvētku pieņemšanas, programmā bija arī pieņemšana pilī un Prezidenta dzīvesbiedre Lilita noteikti gribēja, lai piedalās arī vēstnieku dzīvesbiedri, bet es, būdams Ārlietu ministrijas valsts sekretārs, sapratu, ka tas nemaz nav tik vienkārši, jo daudzu vēstnieku ģimenes ir izjukušas.
– Ko jūsu sieva darīs tagad?
– Grūti pateikt, jo universitātē atgriezties diez vai vairs būs iespējams. Skatīsimies!
– Ingūnai ir cits uzvārds – Peniķe. Kādēļ tā?
– Pirmkārt, Peniķu dzimta ir godājama un sena kuršu ķoniņu dzimta. Otrs iemesls – tajā laikā, kad mēs precējāmies, viņa bija pasniedzēja, un pasniedzēji reizēm mēdza nemainīt uzvārdus. Tā mēs palikām katrs savā uzvārdā, un tas šad un tad radījis ārvalstīs jautājumus – kāpēc vienas ģimenes locekļiem ir trīs dažādi uzvārdi? Es esmu Teikmanis, mana meita ir Teikmane, bet sieva ir Peniķe.
– Jūsu bērni Oskars un Ieva studēja Minhenē?
– Abi bērni izvēlējās pilnīgi citu virzienu nekā viņu vecāki – mēs ar Ingūnu studējām humanitārajās jomās, bet bērni izvēlējās tehnisku novirzienu. Meita kļuva par ķīmiķi, dēls studēja inženieriju. Abi bērni ir skolojušies franču izglītības sistēmā, jo franči liceji ir visā pasaulē un tajos ir identiska programma, tomēr studijām Ieva izvēlējās Minheni, kur atrodas viena no labākajām Eiropas universitātēm. Pēc tam viņa pierunāja arī brāli. Pašlaik abi ir beiguši studēt un uzsākuši darba gaitas, un es ceru, ka pēc kāda laika šo pieredzi izmantos Latvijā.
– Bērni piedzima, kad jau bijāt uz ugunslīnijas – mēra amatā?
– Jā, mana meita Ieva ir dzimusi 1990. gada novembrī, kas arī bija trauksmains brīdis. Tā vietā, lai dotos uz Dzemdību namu viņai pakaļ, man nācās ar helikopteru doties uz Novopolocku, kur ķīmiskajā kombinātā bija notikusi liela noplūde, un Daugava bija saindēta. Lidojot pāri Daugavai, es redzēju, kā zivis peld pa upi ar vēderiem uz augšu. Toreiz bija jāsaprot, kas tā par vielu, cik daudz tās ir izlijis un kādas no tā būs sekas.
– Ko bērniem nozīmēja tas, ka sākās jūsu diplomāta karjera?
– Viņi tad bija diezgan mazi, un viņiem tas nozīmēja iespēju mani redzēt biežāk. Kamēr strādāju Rīgas domē, bērni mani vairāk redzēja pa televizoru nekā dzīvē, jo es agri no rīta devos prom un vēlu atgriezos.
Dēls rādīja uz mani ar pirkstu televīzijā, un meita sēdēja uz palodzes, skatījās pa logu, un sauca: tēti, nāc mājās!
Viņiem sākotnēji bija diezgan dīvains priekšstats – kaut kur ir kaut kāds tētis, bet kāpēc viņš šad un tad parādās mājās? Tikai vēlāk, man iesākot diplomāta darbu, mums izveidojās īstas vecāku un bērnu attiecības.
– Jūs ar Ingūnu esot iepazinušies, pīpējot uz Universitātes kāpnēm. Tagad esat atmetuši?
– Jā, tā tas bija, bet esam atmetuši jau stipri sen. Mūsu bērni bija karojoši pretpīpētāji. Biju regulārs pīpētājs astoņdesmitajos gados, kad strādāju par izmeklētāju policijā, toreizējā milicijā. Tā darba vienīgā labā īpašība bija, ka pēc tam neviens darbs nelikās par grūtu. Bet kādā brīdī es sabruku no pārstrādāšanās un nokļuvu slimnīcā. Man bija kādi 27 gadi. Tad nolēmu, ka man jāatmet pīpēšana, un biju tikai svētdienas pīpētājs, bet vēlāk sapratu, ka man nav vajadzīgs arī tas. Šo lēmumu nekad mūžā neesmu nožēlojis. Labāk nodarboties ar skriešanu, un tos abus savienot pagrūti. Taču patiesībā mūs ar Ingūnu kopā saveda dziesma, jo uz tām kāpnēm mēs satikāmies pēc kora mēģinājuma. Es dziedāju korī Juventus, bet Ingūna Canto.
– Jūs bildinājāt Ingūnu ļoti drīz pēc iepazīšanās. Kādēļ tik strauji?
– Laikam mans sestais prāts teica: «Jā! Ir! Šī ir tā izvēle!»
To nevar racionāli izskaidrot.
Vai nu klikšķis ir, vai nav. Klikšķis bija, un nākamgad mums būs 30 gadi, kopš šis klikšķis notika.
Tad jau bija pareizais!
– Vai jums ir kādas aizraušanās?
– Noteikti mūzika. Koris iedeva tādu kārtīgu grūdienu, sapratni un interesi par mūziku, un tas paliek uz mūžu. Man ārkārtīgi patīk laba klasiska mūzika un opera, un arī tāpēc priecājos, ka esam atpakaļ Latvijā. Esam centušies baudīt operu visās valstīs, kur dzīvojām, un īpašs prieks, ka bieži varējām vadošajās lomās redzēt latviešu uzvārdus – Egils Siliņš, Inese Galante, Elīna Garanča, Aleksandrs Antoņenko, Kristīne Opolais, Andris Nelsons, kurš diriģē Bostonas simfonisko orķestri. Visur var atrast apliecinājumu, ka Latvija pasaulē ir mūzikas lielvalsts.
– Bez kora dziedāšanas jums ir arī citas aizraušanās, esat noskrējis daudzus maratonus. Vai tagad tam visam pietiks laika?
– Korim nepietiks laika, jo koris – tas ir nopietni –, un pa pusei darīt es neprotu. Ar skriešanu ir citādi. Skrienu katru dienu – tas ir pieradums pusmūža garumā, no kura grūti atteikties. Bet tam ir arī praktiska lietderība, jo skriešana ne tikai palīdz sevi uzturēt pietiekami labā fiziskā formā, bet arī neļauj uzēst alus vēderiņu, kas var notikt ļoti viegli. Ja no rītiem paskrien, tad labi var just, cik daudz vakarā esi apēdis vai izdzēris. Ja ir ļoti intensīvi jāstrādā, laba fiziskā forma ir ārkārtīgi nepieciešama. Ja man tādas nebūtu, nezinu, vai varētu izdarīt to visu, ko man bijis jādara.
– Kad devāties uz Maskavu, jums kolekcijā bija 200 vīna pudeles. Kā Amerikā klājies jūsu vīnu kolekcijai?
– Es to nesauktu par kolekciju, bet vēl Francijā sāku turēt mājās labu vīnu, lai varētu šad un tad pabaudīt. Atgriežoties Rīgā, kur mums ir dzīvoklis un nav pagraba, nācās nopirkt palielu ledusskapi, kur varam ievietot divsimt pudeles. Mēs šad un tad labprāt uzaicinām uz vakariņām draugus, un tad varu parakņāties ledusskapī un kaut ko labu izvilkt.
Mīlestībai uz labu vīnu ir diezgan sena vēsture mūsu ģimenē, un tā ir daļa no mūsu dzīves stila.
Šurp atceļojis arī kaut kas no amerikāņu vīniem. Tas bija simboliski – kad es pirmo reizi apmeklēju Napas ieleju, pilnīgi nejauši pirmā vīnotava, kurā iegājām, bija Stag’s Leap. Tā ir vīnotava, kas 1976. gadā atrāva durvis Amerikas vīniem pasaulē, jo tās 1973. gada vīns Parīzē uzvarēja aklajā sacensībā. Tas bija šoks visai pasaulei, ka amerikāņi prot gatavot izcilus vīnus. Un šī uzvara pasaulei atklāja jēdzienus Kalifornijas vīni un Napas ieleja.
– Esat sasniedzis vēstnieka karjeras virsotni, un vēstnieka darbā Amerikā jums bija atlicis gads. Ja jūs neuzaicinātu šim postenim – ko jūs darītu tālāk pēc gada?
– Godīgi sakot, nebiju sācis par to nopietni domāt. Biju ieplānojis sākt domāt rudenī.
– Un kāda ir sajūta, sākot šo jauno darbu?
– Tas ir liels izaicinājums.
Es arī apzinos, ka cilvēku cerības uz šo Prezidentu ir ārkārtīgi lielas, no viņa sagaida ārkārtīgi daudz.
Skaidrs, ka Prezidents nebūs burvis ar brīnumnūjiņu un visu nepārvērtīs, tomēr viņš daudz ko var ietekmēt Latvijas politiskajos procesos. Egilam Levitam noteikti īpaši tuvs ir tiesiskums un likuma vara, kam ir milzīga nozīme valsts attīstībā, jo to ārkārtīgi bremzē tieši vecās tradīcijas un izpratne par to, kā jāpārvalda valsts un cik liela nozīme ir kādai sarunāšanai vai vienkārši korupcijas elementiem. Es domāju, ka Prezidents par prioritāti noteicis to, lai cilvēki varētu paļauties uz savu valdību un paļauties uz tiesām. Cerības ir lielas, un darba būs daudz. Ceru arī, ka cilvēki izpratīs, ka mūsu valstī vara pieder ne tikai Prezidentam. Prezidenta vara Latvijā ir līdzsvarojoša un ietekmējoša, bet neatņem varu un atbildību ne valdībai, ne tiesām, ne parlamentam.
