Karīna Ceriņa – viena ar astoņiem bērniem: Es saprotu tās sievietes, kas cietušas vardarbībā

Vardarbība ģimenē
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
12. decembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No publicitātes materiāliem un personīgā arhīva
KARĪNAI CERIŅAI ir 34 gadi un astoņi bērni, visi pašas. Viņa paguvusi piedzīvot gan ļoti, ļoti sarežģītas attiecības ar bērnu tēvu, gan viena mazuļa zaudēšanu, bet ir pilna cerību beidzot sākt īstenot pati savus sapņus.

Pirmoreiz mūsu sarunu nācās pārcelt – Karīnai pēkšņi saslima vismazākais, gadu vecais bērniņš, un viņi brauca pie ārsta. Kā vispār sieviete var viena tikt galā ar astoņiem? Karīna liekas tik saulaina, it kā tas būtu pilnīgs nieks.

Šis viņai bija lielu pārmaiņu gads. Pēc televīzijas raidījuma Operācija. Jauna dzīve jaunā sieviete ir atguvusi iespēju pasmaidīt, nebaidoties atsegt izkritušu zobu rindu, atguvusi iespēju uzvilkt normālu apģērbu, jo sašūta daudzo grūtniecību izstaipītā vēdera siena, kas vairs īsti nesaturēja iekšējos orgānus. Viņai arī uzlabota redze. Un, pats galvenais, pamazām atgriežas ticība sev, palīdzot izkļūt no sarežģītām un ļoti nomācošām attiecībām un beidzot pielikt tām punktu. Tāda sajūta, ka Karīnai, kura pirmo mazuli gaidīja, vēl pat nepabeigusi skolu, tikai tagad beidzot sāksies pašai sava dzīve.

«Daudzi prasa, kā es tieku galā, un tiem, kam ģimenē tikai divi vai trīs bērni, to parasti grūti saprast. Bet patiesībā – jo bērnu vairāk, jo viņi ir saliedētāki, cits citu atbalsta, iemācās dalīties, nav egoisti. Lielākie iet skolā, mazie bērnudārzā, mājās ar mani paliek tikai maziņais. Man ir viegli – vecākajam dēlam tagad ir 14 gadu, un viņš ir liels atbalsts ģimenē, arī citi lielākie parūpējas par mazajiem. Un mums mājās nekad nav garlaicīgi.

Man nekad nav bijis domas, ka man būs tik kupla ģimene, bet, kad kārtējo reizi paliku stāvoklī, vienmēr biju kategoriski pret abortu.

Visas grūtniecības bija neplānotas, izņemot vienu, pašu pēdējo. Šo bērniņu es ļoti, ļoti gribēju, jo iepriekš vienu mazulīti pazaudēju.

Es ticu pārdzimšanai, un likās, ka ar nākamo bērnu atgriezies šis zaudētais. Bet par katru savu bērnu esmu ļoti priecīga. Man dažreiz uz ielas nāk klāt un prasa: tie visi ir jūsu?! Tad es ar paceltu galvu atbildu: jā, tie ir mani!» stāsta Karīna. Dilanam Dāvim ir 14 gadu, Justīnei 12, Ērikai 10, Ramonai 9, Artai 7, Sandim 5, Amandai 3, pastarītim Lukasam Zeinam – gadiņš un divi mēneši.

Salūzu un bēgu

Karīna negrib stāstīt sliktu par savu bijušo dzīvesbiedru un bērnu tēvu. Bērniem viņš esot labs tēvs. Tomēr nevar noslēpt, ka attiecībās pret Karīnu bijusi gan emocionāla, gan fiziska vardarbība.

«Ir gājis raibi, un draugi un tuvinieki man ir teikuši: «Karīna, ko tu dari, kāpēc tu atkal esi ar viņu kopā! Viņš nemainīsies!» Vairākas reizes esmu no viņa bēgusi. Bet, ja tu kādu mīli, tad ar prātu saproti, ka tas nav pareizi, bet sirds dara ko citu. Es saprotu tās sievietes, kas cietušas vardarbībā, un runa ir ne tikai par fizisko vardarbību, bet arī par emocionālo. Ļoti grūti tikt vaļā no tāda vīrieša, tādi cilvēki manipulē ar jūtām.

Man arī vajadzēja 15 gadu, lai saprastu, ka tas nav mans cilvēks, saņemtos un pateiktu – man pietiek. Pirms tam man likās, ka pie visa vainīga esmu es, kaut ko nepareizi daru, esmu slikta sieviete un slikta sieva. Viņš man lika tā justies,» atzīst Karīna. Psiholoģe pēc tam teikusi, ka Karīnai piemīt mātes Terēzes sindroms, un Karīna tam piekrīt – jā, viņa žēloja vīrieti, kurš darīja pāri.   

Taču sākās viss romantiski: «Man daudzi jautājuši – kā, tev visi bērniņi no viena vīrieša? Jā, man neviena cita nav bijis. Viņš ir par mani desmit gadu vecāks. Mēs iepazināmies ballē Saldū. Draudzene iedeva viņam manu telefona numuru, viņš sāka zvanīt, vizināja pastaigāties, brauca pie manis uz skolu un garajos starpbrīžos veda pusdienās. Nolika pie durvīm rozes. Nēsāja mani uz rokām!

Kad man bija 19 gadu, paliku stāvoklī ar pirmo dēliņu. Viņš uzreiz teica, ka mani atbalstīs, un sākām dzīvot kopā.

Grūtniecības laikā lutināja un palīdzēja. Bet, kad piedzima bērniņš, kļuva greizsirdīgs, ka visa uzmanība vairs netiek viņam.

Drīz piedzima nākamais bērniņš, un viņš sāka pārmest vēl vairāk. Visam bija jānotiek pēc viņa prāta. Notika bieži skandāli, un viņš sāka meklēt uzmanību citur – draugos, dzeršanā, spēļu automātos.»

Tad pienāca brīdis, kad bērnu tēvs pret Karīnu pacēla roku. «Es vienkārši salūzu. Viņš brauca strādāt uz Zviedriju, un kādā reizē, kad bija atkal aizbraucis, paņēmu bērnus un ar mammas atbalstu aizbēgu. Kad viņš atgriezās, brauca tikties ar bērniem un solīja, ka ir mainījies. Es noticēju. Sākām dzīvot kopā, bet drīz atkal sākās – alkohols, spēļu automāti. Es sēdēju mājās pie bērniem, viņš vakaros staigāja apkārt un naktīs atgriezās pārdzēries. Sākās konflikti.Tad es mēnesi gatavojos, lai atkal varētu aiziet, krāju naudu, lai varētu noīrēt dzīvokli. Mani vecāki atbrauca pakaļ, mēs ar bērniem mazliet padzīvojām pie vecākiem, un tikmēr es atradu dzīvokli Rīgā. 

Sākumā negribēju, lai viņš uzzina, kur es dzīvoju, bet negribēju arī atņemt tēva tiesības, jo viņš ir labs tēvs un arī bērni ilgojās. Tad ļāvu viņiem tikties un kaut kā atkal sagājām visi kopā. Biju jauna un naiva, pat nesaprotu, kas mani vilka atkal atpakaļ. Sākumā viņš mani nēsāja uz rokām, bet tad atkal viss aizgāja vecajās sliedēs. Viņš vēlējās būt pār visu noteicējs, sāka mani kontrolēt, gribēja ieslodzīt četrās sienās, lika tikai sēdēt mājās, negribēja, lai satiekos ar draudzenēm. Man nedrīkstēja būt savs viedoklis, visam bija jānotiek pēc viņa prāta. Ja es runāju pretī, bija konflikts.

Mūsu attiecībās visu laiku bija lūzuma punkti – ir labi, un tad atkal nav labi. Es noguru no tādas dzīves. Man ir prasīts, kā nenogurstu no tā, ka man tik daudz bērnu. Es nenogurstu no bērniem, bet nogurstu no attiecībām ar bērnu tēvu. Viņš ar saviem uzskatiem mani it kā noēda, man likās, ka neesmu nekas, neko nedrīkstu noteikt, neesmu personība. Bet mani izaudzināja mani vecāki, tagad es pati esmu mamma, un nevienam nav tiesību mani audzināt!»

Nedrīkst klusēt!

Laiks pēc bērniņa pazaudēšanas bija smags abiem. «Mēs kopā izgājām tam cauri, bet pēc tam viņš atkal krasi mainījās, kļuva pret mani agresīvs, bieži pazuda, neko nepaskaidrodams, un es pat domāju, ka varbūt atradis kādu citu sievieti. Visbeidzot lūdzu viņu izrunāties ar mani, teicu, ka mums katram jāiet savs ceļš. Taču bērnus es viņam neatņemu, viņi varēs tikties,» stāsta Karīna. Šajā reizē tas izdevās.

Taču nāca piedalīšanās raidījumā un operācijas, tēvam biežāk bija jāpieskata bērni, un viņš bija izdomājis, ka var atgriezties vecajā, ērtajā dzīvē ar Karīnu. Atkal sākt visu no gala? Medusmēnesis, pēc kura atsāksies strīdi, kontrolēšana un noniecināšana? Karīnai pietika drosmes iebilst, izcēlās konflikts, un pirmoreiz mūžā viņa sauca palīgā policiju un uzrakstīja iesniegumu par vardarbību. Vīrietim piesprieda tuvošanās aizliegumu. Karīnai daudz palīdzēja raidījuma psiholoģe, un tagad, šķiet, bijušais dzīvesbiedrs beidzot pieņēmis to, ka viņi dzīvos atsevišķi.

«Nekas jau nenotiek tāpat vien,» spriež Karīna. «Manu bērnu tēva dzīvesstāsts nav viegls.

Savā ģimenē viņš redzēja, ka tēvs pastāvīgi sita un pakļāva māti, un tas skaitījās normāli.

Es visādi mēģināju viņu mainīt, un cilvēks var kādu laiku labi izlikties, bet agri vai vēlu viss izpaužas,» sapratusi Karīna.

Agrāk viņa sakoda zobus un pacieta vai bēga, bet nesauca nevienu palīgā. «Es viņu žēloju un negribēju sagādāt nepatikšanas. Negribēju arī celt neslavu savai ģimenei – kaimiņi taču runās! Par visu zināja tikai mana mamma, kura mani ļoti atbalstīja. Bet tagad esmu pārliecināta – sievietēm tādos gadījumos nevajag klusēt, jo mūs aizstāv likums! Es nesūdzējos, tāpēc arī viņš bija tik pārliecināts ­– Karīna nevienam neteiks, varu darīt, ko gribu. Tagad viņš ir sapratis, ka vairs nevar darīt, kā vēlas,» saka Karīna.

Tagad varu palīdzēt citiem

Karīna darbojas labdarības organizācijā Labdarības lapa. Tā ir sirdslieta, algu viņa tur nesaņem. Viņa ir viena no koordinatorēm, palīdz trūcīgākām ģimenēm, sagādā bērnu drēbītes vai apavus no organizācijai saziedotā, reizēm meklē palīdzību, kad kādai ģimenei pietrūkst naudas, lai pabarotu bērnus. Esot daudz labu cilvēku, kas atsaucas un palīdz.

Bija laiks, kad palīdzību vajadzēja Karīnai pašai – kad viena ar tolaik vēl četriem mazajiem bija pārcēlusies dzīvot uz Rīgu un uz visiem bija tikai 50 latus liels pabalsts. Pārceļoties viņa bija paņēmusi līdzi tikai pa maisiņam drēbju katram bērnam, un sākumā nezināja, kā bērnus pabaros. «Tad, kad mēs lūdzām palīdzību, bija Ziemassvētku laiks, un es biju ļoti pārsteigta – mums zvanīja, brauca ciemos, veda dāvanas, cilvēki bija tik sirsnīgi! Tāpēc tagad, kad esmu nostājusies pati uz savām kājām, gribu palīdzēt citiem,» teic Karīna.

Bija, protams, draugi un vecāki, bet palūgt var vienreiz, neērti lūgt vēl un vēl, taču bērniem jāēd katru dienu. Vēlāk Karīna nokārtoja maznodrošinātā statusu, palīdzēja sociālais dienests, pēc dažiem mēnešiem atsāka tikties ar bērnu tēvu, viņš veda bērniem pārtiku un palīdzēja ar naudu.

No kā tad Karīna dzīvo tagad? «Saņemu bērnu naudu, par astoņiem bērniem tā ir pietiekami liela, lai izdzīvotu un samaksātu par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem,» Karīna atbild. Nokārtoti arī alimenti no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, jo tāpat tos maksāt par astoņiem bērniem bērnu tēvs nebija ar mieru. Tāpēc no viņa tos tagad iekasē valsts.

Neplānotie bērniņi

Kāpēc īsti tik grūtās attiecībās Karīna atkal un atkal palika stāvoklī? Cilvēki ir jautājuši arī skarbāk – vai tiešām viņa neko nezina par ģimenes plānošanu un kontracepciju? Karīna teic, ka to visu zinot, bet kaut kā sagadījās – te likās, ka tik ātri pēc bērniņa piedzimšanas taču nemaz nevar atkal palikt stāvoklī, te nedrīkstēja lietot kontracepcijas līdzekļus, jo ēdināja mazuli ar krūti. Kādu laiku viņai bija ievietota pretapaugļošanās spirāle, taču Karīna palika stāvoklī ar visu spirāli. «Ārsti teica, ka man ir ļoti auglīgas olšūnas, es pat varētu būt olšūnu donore,» atstāsta Karīna.

Patiesībā gan izsargāties būtu varējis vīrietis, tā ir arī viņa atbildība. Tagad Karīna sapratusi, ka, iespējams, arī ar nemitīgajām grūtniecībām vīrietis mēģinājis viņu piesaistīt sev un mājām: «Kad sāku runāt par to, ka varētu veikt olvadu nosiešanas operāciju, lai nebūtu vairāk bērnu, viņš reaģēja ļoti agresīvi. Viņš gribot vēl dēlus! Tā es biju viņam pakļauta.

Viņš man bieži metis sejā to, ka ar tik daudziem bērniem es nevienam nebūšu vajadzīga.»

Karīna nenožēlo nevienu no savām grūtniecībām. Un ļoti smagi pārdzīvo viena dēliņa zaudēšanu. Izmeklējumos jau diezgan ātri tika atklāts, ka bērnam būs daudz iedzimtu problēmu un grūtniecību vajadzētu pārtraukt, taču Karīna cerībā uz brīnumu izbraukāja daudzus ārstus. Visbeidzot viņu tomēr pārliecināja vēl nepiedzimušo bērnu iemidzināt. Citādi bija tikai divas iespējas – vai nu viņš iet bojā jau vēderā, apdraudot arī mātes dzīvību, vai tas notiek tūlīt pēc piedzimšanas. Bet tik un tā bija jādzemdē pašai.

«Dzemdības ilga trīs dienas, man bija ļoti smagi, un tad ārste teica: «Bet ko tad jūs gribējāt ­– pati esat vainīga!» Bet es izdarīju visu iespējamo, lai saprastu, vai varu savu bērnu glābt, nevis uzreiz no viņa atteicos! Visgrūtāk bija, kad atbraucu mājās, bērni ieraudzīja, ka vairs nav lielā vēdera, un prasīja: kur ir brālītis? Tās ir ļoti bēdīgas atmiņas.»

Pēc tam vēl piedzima Lukasiņš. Bet vairāk bērnu Karīna nevēlas – šī misija esot izpildīta. Turklāt tad nebūtu jēgas no šova laikā veiktās vēdera sienas operācijas. Karīna pat neesot nojautusi, cik lielas patiesībā ir viņas problēmas. Taču, deviņus bērnus iznēsājot, muskuļi bija pašķīrušies tā, ka iekšējie orgāni vēlās uz āru, un Karīna varēja kļūt invalīde.

«Tagad pat grūti noticēt, ka atkal varu uzvilkt normālas kleitas!» viņa priecīgi smaida. Pagaidām gan dzīve joprojām lielākoties norisinās mājās. No rīta pagatavo brokastis, sapin meitenēm matus, lielākie aizbrauc uz skolu, mazos Karīna aizved uz bērnudārzu. Tad jādodas pastaigā ar vismazāko, pēc tam mājās atgriežas skolēni, jāatved bērndārznieki, bērni paēd, stāsta, kā gājis skolā, pilda mājasdarbus. Brīvdienās visi dodas pastaigāties pa Arkādijas parku vai Lucavsalu. Decembrī arī pats mazākais sāks iet dārziņā, un Karīna domā, ka varēs meklēt darbu.

Kā viņa audzina savus bērnus? «Man nav jāpiepūlas. Darbus mēs sadalām – viens dara to, otrs to, un katru dienu tie darbiņi mainās. Reizēm jau sāk strīdēties – kāpēc tas vai tas ir jādara man, kāpēc nedara cits? Kad sākas tādi strīdiņi, sasaucu visus kopā un saku: mēs esam viena liela ģimene, un mums citam cits jāatbalsta. Bērniem diemžēl nācies redzēt arī manus strīdus ar viņu tēvu, un vecākais dēliņš kopš mazotnes mani vienmēr aizstāvējis. Atceros dēla vārdus: mamma, ja tu izšķirsies no tēta, es tevi aizstāvēšu, viss būs labi!»

Eju pa ielu un smaidu

Karīna pati nāk no ģimenes, kur nebija ne rupju vārdu un paceltas balss, ne fiziskas aizskaršanas. «Mana mamma kādreiz strādāja par šuvēju un šuva kāzu kleitas, pēc tam kļuva par bērnudārza audzinātāju un joprojām ir pedagoģe. Tētis ir galdnieks, ļoti labsirdīgs, garšīgi gatavo. Mamma bērnībā pret mums bija ļoti stingra un noteikta. Tagad, kad pati esmu mamma, es to labi saprotu. Mamma mani vienmēr atbalsta, pat uz laiku izmitināja savā divistabu dzīvoklītī ar visiem maniem bērniem. Manam brālim arī jau ir trīs bērniņi, māsai divi – maniem vecākiem ir 13 mazbērni. Un vismaz uz Ziemassvētkiem mēs cenšamies sanākt kopā pilnīgi visi,» stāsta Karīna.

Kā Karīna iedomājās pieteikties raidījumam? Labdarības organizācijā jautāts, vai piedalīties negribētu kāda no atbalstāmo ģimeņu māmiņām, un Karīna puspajokam teikusi, ka varētu iet pati. Citas ļoti atbalstījušas: Karīna, tu esi pelnījusi, ej un pamēģini! Piedalīšanās raidījumā Karīnai šķiet viegla – viņai nekas nav bijis jātēlo. Smagāks esot bijis tikai laiks pēc vēdera operācijas. Toties izdevies pārvarēt pat senās lielās bailes no zobārstiem! «Man tas ir liels atspēriens. Zobi radīja vislielākos kompleksus.

Pēc dzemdībām biju zaudējusi vairākus zobus un tāpēc pat kaunējos runāt ar cilvēkiem, izskata dēļ nevarēju normāli komunicēt.

Tagad eju pa ielu un smaidu! Un, pats galvenais, varēšu bez kompleksiem iet uz darba intervijām,» viņa smaida.  

Karīna arī tikusi mazliet tuvāk savam sapnim. Viņas sirdslieta ir ēst gatavošana, un raidījumā iznāca tikties ar kūku cepēju Airitu Jurčiku, bet pēc tam Karīna pieteicās konditorejas kursos, tikai pagaidām viss piebremzējies ārkārtējās situācijas dēļ.

«Mans sapnis ir savs konditorejas veikaliņš. Vecākajām meitām ir 10 un 12 gadu, un viņām arī ļoti patīk gatavot plātsmaizes. Protams, nekas nenotiek uzreiz, sākumā man būtu jāpastrādā šajā sfērā, bet pēc tam varbūt varētu atvērt ģimenes uzņēmumu. Pirmo solīti esmu spērusi,» stāsta Karīna. «Man ir 34 gadi, un tagad gribu augt pati. Līdz šim savu laiku veltīju tikai bērniem un, kā tagad esmu sapratusi, neīstajam cilvēkam. Tagad gribu sasniegt to, ko esmu gribējusi sasniegt.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+