Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ir lērums teoriju par to, kā vispareizāk pārdzīvot dažādas krīzes. Viena no tām pieder amerikāņu ģimenes sistēmiskajai terapeitei Virdžīnijai Satīrai. Viņa balstījās pieņēmumā, ka ikviena sistēma – tiklab cilvēks, tiklab organizācija – krīzes procesu iziet deviņos noteiktos attīstības spirāles posmos. Un vienmēr ir svarīgi paskatīties uz šo procesu no malas, lai saprastu – kurā krīzes posmā pašlaik atrodos, kādām izjūtām un emocijām jau izdevies iziet cauri un ar ko vēl jārēķinās nākotnē.
1. Valda stabilitāte
Tas ir posms, kurā viss ir labi un nav ne iekšējas, ne ārējas vajadzības kaut ko mainīt. Ir vēlme, lai tā turpinātos, un sajūta, ka tā vienmēr arī būs.
2. Parādās kaut kas jauns
Ja vien tava dzīve nav hermētiski noslēgta sistēma (un tāda tā nemaz nebūtu veselīga), agri vai vēlu tajā ienāk kāds jauns elements, kāda pārmaiņa. Tā var būt satraucoša, piemēram, zaudē darbu, bet var būt arī drīzāk pozitīva, piemēram, nu jau pieaugušais bērns beidzot pamet vecāku mājas. Lai kāds būtu šis jaunais elements, parasti tas izjauc ierasto kārtību, rada stresu, satraukumu, pat bailes. Ik pa brīdim ienāk prātā doma – cik labi bija vēl pirms neilga laika, kāpēc vairs tā nav… Kā būs tālāk? Kas mani gaida?
3. Pauze. Embrija poza. Depresija
Beidzot top skaidrs, ka tā, kā bija, vairs pilnīgi noteikti nebūs. Smagākās krīzes situācijās sāk likties, ka pamats zem kājām vispār pazudis, vairs nav, pie kā pieturēties. Zudis viss – bijusī stabilitāte, attiecības, iespējas un spēks.
Viss, ko gribas, – savilkties čokuriņā, ieņemt embrija pozu, palīst zem segas un tur arī palikt.
Tā ir klasiska depresīva noskaņojuma pazīme (tas gan vēl nenozīmē, ka var runāt par depresiju kā slimību). Šāds noskaņojums var ilgt tiklab pāris dienu, kā vairākus mēnešus, un vienlīdz svarīgi ir gan ļaut sev izdzīvot šo čokuriņa stadiju, izbēdāties, gan arī neiegrimt tajā pārlieku dziļi un neļaut ciešanām sevi pārņemt.
4. Mostas cerība
Kad pauzes un pamiruma zona izieta, mostas cerība. Ja reiz kaut kas nenovēršami mainījies un zudis, ja to vairs nevar atgūt, varbūt tomēr var dzīvot tālāk citādi? Varbūt tā vietā var nākt kaut kas jauns, pat labāks? Šī cerība parasti vairāk atnāk pat nevis domas, bet sajūtas veidā – mazliet atdzīvojas izsīkusī enerģijas straume, parādās spēks vispār kustēties un kaut ko darīt. Dažkārt pat ne sevišķi mērķtiecīgi, piemēram, iet garās pastaigās vai doties mācīties dejot.
Šajā posmā ir svarīgi klausīties savā ķermenī – tas dažkārt var pateikt priekšā vairāk nekā loģiskais prāts.
Un svarīgi nevairīties no cilvēkiem, no sarunām ar viņiem. Var gadīties, kāds tieši tobrīd var piedāvāt kaut ko noderīgu. Bet iespējams, šis ir brīdis, kad vērts meklēt kvalificēta speciālista – kouča vai psihoterapeita – palīdzību.
5. Jaunas jēgas meklējumi
Agrāk neskaidrais un pat biedējošais nemiers sāk pārformulēties visai konkrētos jautājumos. Kas īsti ir noticis, un kas notiek pašlaik? Kā es jūtos? Kas man nāk par labu, un kas – traucē? Vai dzīves pārmaiņas kaut ko mainījušas arī manī? Kas man tagad ir svarīgi? Ko es gribu un ko negribu turpmāk redzēt savā dzīvē?
Šajā stadijā visur gribas meklēt zīmes, kas pateiktu priekšā pareizās atbildes. Nereti tādas mūsu zemapziņa tik tiešām piespēlē un tajās vērts ieklausīties, tomēr vienlaikus jāuzmanās – nervu sistēma vēl ir visai jūtīga un var par daudz nopietni uztvert vienkāršas sakritības. Tā ka vislabāk – ar atvērtu sirdi, bet vēsu prātu! Bet galvenais – šajā stadijā nevajadzētu pārlieku aizkavēties. Atklāsmju zona ir ļoti vilinoša vieta, te katrai atrastai atbildei var sekot nākamais jautājums, un atkal gribas meklēt un iet aizvien dziļāk… Taču tas viss tā arī var palikt mūžīgo meklējumu līmenī, ja netiek pārvērsts reālā, praktiskā rīcībā.
6. Prakses stadija
Visgrūtākā, taču teju nozīmīgākā krīzes procesa stadija. Jauniegūtās atklāsmes tagad jāievieš ikdienas dzīvē. Ja ir mainīts darbs, jānostiprina iemaņas, kas padarīs tevi par konkurētspējīgāku darbinieku.
Ja līdz šim baidījies teikt nē un tas beidzās ar psihosomatisku slimību, tad tagad, rūpējoties par sevi, ir pienācis laiks sākt to teikt .
Ja ir notikusi šķiršanās un šī doma beidzot sagremota (varbūt pat atzīstot, ka patiesībā attiecībās jau nemaz nebija tik labi, tikai bija bail palikt vienai), tagad jāmācās dzīvot patstāvīgi – gan psiholoģiskā, gan arī praktiskā nozīmē. Ja pandēmijas dēļ iestājusies ekonomiskā krīze, kas mainījusi dažus tavus ieradumus, laiks sākt dzīvot ar citādiem ieradumiem.
Katrs šis solis prasa zināmu risku, un te nu mūsu psihe nereti nostājas aizsargpozīcijās un saka – labāk nevajag, tas var būt bīstami, tas var slikti beigties. Tāpēc šajā posmā nereti gribas izdarīt to pašu, ko otrajā stadijā, – saritināties un paslēpties zem segas. Taču pietiek kaut mazliet uzdrīkstēties (pirmoreiz pateikt nē, uzņemties atbildību, izdarīt kaut ko citādi), lai jaunā pieredze kļūtu par iedvesmojošu piemēru. Galvenais – nenobīties situācijās, kad vēl neizdodas.
7. Pieredzes stadija
Pa īstam mūs maina tikai pārdzīvotais un pieredze – to nespēj nedz apgūtas teorijas, nedz izlasītas gudrības, nedz pašu atklāsmes. Cilvēki nemainās tikai tad, ja apzināti sargā sevi no jaunas pieredzes (turklāt viņiem tas arī izdodas). Vai arī paliek teorētisko apcerējumu stadijā.
8. Integrācija
Jaunā pieredze jāiemontē savā dzīves rakstā, salāgojot ar visu, kas jau bijis. Šī ir stadija, kad cilvēks nereti saka – es tikai tagad saprotu, kāpēc man tas viss bija vajadzīgs, kāpēc tam izgāju cauri. Paskatoties atpakaļ, grūtības sāk transformēties par spēka resursu (es to izdarīju!), bet sāpes iegūst vieduma zelta patinu (es spēju vairāk saprast dzīvi un citus cilvēkus). Krīze, lai cik smaga, sāk izskatīties pēc pakāpiena, kas ved uz augšu, nevis gremdē, kā visdrīzāk likās sākumā.
9. Stabilitāte jaunā līmenī
Šis posms ārēji var izskatīties pēc atgriešanās sākuma stadijā – viss beidzot atkal ir stabili, droši, viss ir kārtībā. Taču tas jau ir cits spirāles lokas, un tu pati esi cita – ar jaunu pieredzi un iekšējiem resursiem. Tas viss vēl noderēs, jo, kā zināms, neviena stabilitāte nav mūžīga, ja vien tā nav stagnācija.
6 jautājumi par krīzēm
1. Cik ilga ir katra krīzes stadija?
Diezgan neatbildams jautājums – tas atkarīgs gan no krīzes veida un dziļuma, gan cilvēka iekšējiem psiholoģiskajiem resursiem. Un arī ārējiem, starp citu (ģimenes atbalsts, draugi, finanses utt.).
2. Vai katrā krīzē obligāts ir smagais, depresīvais posms?
Nē, ne vienmēr. Cilvēks, kas veiksmīgi izgājis cauri iepriekšējām krīzēm (un ieguvis attiecīgu pieredzi), ļoti iespējams, nākamo pārvarēs vieglāk. Tiesa, tā tomēr nav simtprocentīga garantija.
3. Vai iespējams vispār iztikt bez šādām krīzēm?
Pilnībā ne, taču cilvēki, kas apguvuši spēju elastīgi reaģēt uz pārmaiņām, regulāri apgūt jaunas zināšanas un iemaņas, daļu no krīzēm var nemaz nepiedzīvot. Taču tas prasa nemitīgu spēju dzīvot ārpus ierastās komforta zonas un pieņemt pārmaiņas.
4. Vai šīs stadijas vienmēr ir nodalītas un labi atpazīstamas?
Nē, dažkārt tās var arī saplūst un pat pārklāties, taču vairāk vai mazāk jāiziet cauri visām. Ja vien, protams, kādā stadijā cilvēks neiesprūst.
5. Vai krīzes vairākās dzīves jomās var pārklāties un notikt vienlaikus?
Nereti tieši tā arī notiek – krīze personīgajā dzīvē sakrīt ar krīzi profesionālajā, turklāt sāk streikot veselība… Visticamāk, šīm krīzēm ir viena sakne, un tā ir dziļa personības krīze, kas ārēji izpaužas vairākās jomās.
6. Ko darīt, ja nav spēka iet cauri krīzes procesiem?
Jāļauj sev atpūsties un atgūt spēkus. Dažkārt laiks tiešām ir labākais dakteris. Ja tomēr neizdodas, jāmeklē speciālista palīdzība.
