Īrijas slavenākais imigrants — Svētais Patriks

Leģenda
Aiva Kanepone
1. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Visas pasaules īru krogos, un, protams, visu Īrijas pilsētu ielās 17. martā valda zaļā krāsa, āboliņa lapas un jocīgās leprehunu cepures. Ir Svētā Patrika diena! Slavenāka svētā par viņu Īrijā nav. Un tas nekas, ka Patriks, īstajā vārdā Meivins Sukats, patiesībā Zaļajā salā bija iebraucējs.

Lielākie īru svētki

Ir 17. marts, un, par spīti tam, ka uznācis Īrijas martam pavisam neraksturīgs ledains aukstums, mazajā Tulovas pilsētiņā ielās izgājuši visi. Centrālajā laukumā uzstādīta tribīne, kur zem jumta sasēduši ievērojamākie ļaudis ar pilsētas mēru priekšgalā. Krūšu kabatiņās šamroka jeb āboliņa pušķīši, bet uz vaigiem uzziestas īru karoga krāsas.

Pūlī gan rudas liekās bārdas, gan augstās leprehunu cepures un tik daudz spoži zaļās krāsas, ka acis ņirb. Pēc mēra uzrunas meitēni ar nosalušiem plikiem stilbiem ašām un precīzām kustībām nodejo ātrās īru dejas. Un tad sākas parāde. Taurējoša antīko automobiļu kluba procesija, lauksaimniecības mašīnu uzņēmumi ar izpušķotiem traktoriem, vietējā beķereja ar kartona kliņģeriem, boksa klubs, dūdinieki – skan jestrā īru mūzika, visi raibā rindā brauc un soļo pa centrālo ielu un pie tribīnes tiek pieteikti vai pat parāda mazu priekšnesumu: karatē komandas bērni dūšīgi dauza dēlīšus, bokseri paboksējas.

Parādi vainago pats svētais Patriks apmetnī, ar lielu izliektu spieķi rokā. Pēc tam visi nosaluši izklīst pa krogiem un mājām svinēt tālāk. Tā ir mazas pilsētiņas Svētā Patrika dienas parāde. Dublinā tā, protams, ir simtreiz iespaidīgāka, ar pūtēju orķestriem, dūdiniekiem rūtainos bruncīšos, bundziniekiem, īru deju grupām, zirgiem un pat lielajiem īru vilkusuņiem. Tie ir lielākie un skaļākie Īrijas svētki.

Patrika kauss gavētājiem

Patiesībā Patrika dienas parādes tradīcija, tāpat kā pats Patriks, nemaz neesot dzimusi Īrijā.

Dublinā pirmā šīs dienas parāde notika tikai 1931. gadā, un par tradīcijas iedibināšanas pionieru godu joprojām stīvējas Ņujorka un Bostona.

Ņujorkieši apgalvo, ka pirmā parāde notikusi tieši pie viņiem – 1762. gada 17. martā. Tolaik Īrijā valdīja protestantu baznīcai uzticīgie angļi, un pilnīgi iespējams, ka dumpīgie Ziemeļamerikas īri tā izrādīja savu solidaritāti ar brāļiem Zaļajā salā. Kāds tur brīnums, Amerikā mīt apmēram 33 miljoni īru, kamēr pašā Īrijā ir tikai 4,85 miljoni iedzīvotāju! Un ASV prezidentam īri katru gadu dāvina kristāla vāzi ar āboliņa pušķi. Pērn tādu saņēma arī Donalds Tramps.

Svētā Patrika dienu kā nacionālos svētkus īri sāka atzīmēt jau ap 10. gadsimtu, turklāt ne vien Īrijā, bet arī citās zemēs, kur bija izveidojušās īru kopienas. 17. gadsimta sākumā šī diena tika iekļauta liturģiskajā jeb baznīcas svētku kalendārā.

Ja 17. marts iekrīt Lielā pirmslieldienu gavēņa laikā, tad gavētājiem ar bīskapa atļauju tiek dota oficiāla gavēņa brīvdiena.

Pat tie, kuri apņēmušies 40 dienas līdz Lieldienām nelietot alkoholu, drīkst izdzert tā saukto Patrika kausu. Jo kā var svinēt Patrika dienu bez tumšā un biezā Ginesa alus? Īri Patrika dienas tostam mēdz pacelt arī kausu ar zaļo āboliņa lapu pušķīti. Pēc tam āboliņu izņem un pārmet pār kreiso plecu.

Savukārt tradicionālais Patrika dienas ēdiens vēsturiski neesot vis apnicīgais, bet Īrijā neticami iecienītais fish and chips (mīklā cepta menca ar frī kartupeļiem), bet vienkāršs zemnieku ēdiens – cūkgaļa ar kartupeļiem un sautētiem kāpostiem.

Ar Ginesu gan nav tik vienkārši. 1903. gada 17. marts bija pirmā oficiālā brīvdiena par godu svētā Patrika svētkiem, taču tajā pašā gadā ar likumu noteica šajā dienā slēgt krogus un bārus, citādi pilsoņi patērē pārmērīgi daudz alkohola, bet Patrika diena esot stingri reliģiski svētki. Tā nu 67 gadus īri Patrika dienu atzīmēja pilnīgi skaidrā! Šo likumu atcēla tikai 1970. gadā. Var iedomāties 1970. gada 17. marta svinības! Tagad Giness tiešām plūst dāsni, un visā pasaulē šajā dienā tiekot izdzerti 13 miljoni pinšu šī biezā un tumšā alus.

Pēc tam 17. marts par oficiālu brīvdienu kļuva arī Ziemeļīrijā, dažās Kanādas provincēs un Lielbritānijai piederošajā Karību jūras salā Montserratā. Un bez visām oficiālajām brīvdienām to svin Ņujorkā, Melburnā, Buenosairesā, un vairāku valstu pilsētās, arī kaimiņos Lietuvā, Kauņā, upes ūdeņus Patrika dienā iekrāso zaļajā īru krāsā.

Skumjais aitu gans

Kas tad bija svētais Patriks? Jāsāk ar to, ka Patriks vispār nebija īrs. Paši īri smej, ka viņš ir Īrijas slavenākais imigrants.

Īrijā šo 1500 gadu seno stāstu zina katrs bērns – 16 gadu vecumā puisi nolaupīja pirāti un atveda uz Īriju, te viņš ganīja aitas, pēc tam izbēga, bet atgriezās, jo bija redzējis vīziju, ka viņam jāglābj īri no pagānisma. Nu, un atgriezies, protams, veica dažādus brīnumus, piemēram, aizdzina jūrā visas čūskas un padarīja pagānisko Īriju par katoļu zemi.

Lai arī necik daudz dokumentu no 5. gadsimta nav saglabājušies, tomēr izdzīvojušas gan pāris Patrika vēstules gan, pats galvenais, viņa paša rakstīta autobiogrāfiskā grēksūdze. Patriks ir dzimis Romas Britānijā. Tā bija tagadējās Lielbritānija teritorija, kuru laikā no 1. līdz 5. gadsimtam bija iekarojuši romieši, – gandrīz visa Velsa un Lielbritānija, un kādu laiku arī Skotijas dienvidi. Nav īsti skaidrs, kur tieši nācis pasaulē Patriks jeb mazais Meivins Sukats. Pats viņš raksta, ka dzimis pie Rietumu jūras, vietā ar nosaukumu Bannavem Taburniae. Tādu vietu atrast nav izdevies, toties Northemptonšīrā ir Bannaventa, kur bijusi neliela nocietināta romiešu pilsēta.

Taču uz Patrika dzimšanas vietas godu sparīgi pretendē arī Skotija un Velsa.

Puisēns dzimis kaut kad laikā no 360. līdz 373. gadam (par to vēsturniekiem nav skaidrības), un Meivina tēvs Kalpurnijs bijis gan britu romiešu armijas virsnieks, gan priesteris. Par spīti tam, Patriks nebija ticīgs, bet auga kā parasts turīgas ģimenes dēls, visticamāk, tīri labi izglītots un diezgan izlutināts.

Kad Meivinam bija 16 gadi, viņa dzīve sagriezās ar kājām gaisā – puisi kopā ar daudziem citiem vienkārši nolaupīja pirāti, pārveda pāri jūrai un pārdeva verdzībā Īrijā. Brutāli, bet vienkārši. Tolaik pelnīja, ar ko varēja, un glābt nevarēja nekādi likumi un starptautiskās vienošanās, tikai brīnumi.

Turpmākos sešus gadus Meivins ganīja cūkas un aitas Ziemeļīrijas Entrimas grāfistes akmeņainajā Slemišas jeb Slieve Mish kalnā, kas veidojies no neliela, sen apdzisuša vulkāna.

Skumjas un vientulība lika daudz ko pārdomāt, un pamazām Meivins kļuva ticīgs. Nolaupīšanu un verdzību viņš tulkoja kā sodu par savu ticības trūkumu un augas dienas pavadīja lūgšanās.

Jauneklis paguva iemācīties arī ķeltu valodu. Un kādudien viņu piemeklēja vīzija – ja bēgs, tad tiks izglābts. Patrikam īsti ko zaudēt nebija, viņš sadūšojās un bēga uz piekrasti, kur tiešām ieraudzīja kuģi un izlūdzās kapteinim paņemt nabaga bēgli uz borta.

Sākumā viņš patvērumu atrada klosterī Gallijā – tagadējā Francijā –, bet pēc tam atgriezās mājās. Varu iedomāties vecāku pārsteigumu un laimi! Jau mājās Britānijā Patrikam atnāca vēl viena vīzija – viņam jāatgriežas Īrijā, lai pagāniskos īrus pievērstu kristietībai. Vīzijā eņģelis teicis: «Svētais brāli, mēs tevi lūdzam, nāc un izglāb mūs!»

Čūskas, prom okeānā!

Jocīgi, mēs Latvijā ne sevišķi jūsmojam par bīskapu Albertu un krustnešiem, kuri pie mums ar uguni un zobenu ieviesa kristietību. Kur nu vēl pasludināt viņus par nacionālajiem svētajiem! Īrija ir īpaša ar to, ka Patriks kristietību ienesa miermīlīgā ceļā, gandrīz bez asinsizliešanas, turklāt uzrunāja ļaudis viņu dzimtajā ķeltu valodā.

Nav jau tā, ka viņš bija pirmais kristīgais misionārs Zaļajā salā, taču citiem neizdevās tikt galā ar ķeltu pagāniem.

Meivins atgriezās Gallijā, sāka kalpot baznīcai un pieņēma vārdu Patriks jeb Patrīcijs – tēvs saviem dēliem. Izglītojās, ieguva bīskapa titulu un visbeidzot pats Romas pāvests Selestīns Otrais viņu svētīja doties kristianizēt Īriju. 432. gadā ar nelielu vīru pulciņu Patriks devās ceļā uz Īriju un krastā izkāpa Strangfordas līcī Daunas grāfistē.

Īrijā viņš veicis tūkstošiem kristību un pieņēmis tūkstošiem grēksūdžu, un nodibinājis simtiem baznīcu. Pie Patrika tiecās nabadzīgākie ļaudis, viņa sekotāju vidū bija daudz vergu, jaunu cilvēku un sieviešu. Savā grēksūdzē Patriks stāsta par bagātīgajām dāvanām, ar kādām pēc pašu pieprasījuma apbērti druīdu priesteri. Patriks dāvanas pieņēmis neesot. Viņu arī ne visur uzņēma viesmīlīgi, Patrikam nācies pat važās sakaltam sēdēt cietumā.

Ar Patrika labajiem darbiem saistīts daudz leģendu. Tieši viņš īriem esot iemācījis rakstību. Nereti Patriks attēlots virs čūskām. Īrijā nav nevienas čūskas! Vismaz savvaļā ne. Un tas esot Patrika nopelns.

Čūskas godināja druīdu priesteri. Bet Patriks tās savaldījis ar svētā zvana skaņām un pēc tam rāmas kā kucēnus savedis okeānā.

Nav tikai zināms, vai čūskas noslīka vai aizpeldēja uz Franciju.

Zinātnieki gan uzskata, ka čūsku nav tāpēc, ka tad, kad citos kontinentos parādījās šie rāpuļi, Īrija jau bija atdalījusies un kļuvusi par salu. Turklāt diez vai šiem aukstasiņu rāpuļiem patiktu salas neprognozējamais un vēsais klimats.

Vēsturnieki čūsku izdzīšanu tulko kā alegoriju – ar čūskām domāti pagāniskie ticējumi vai Sātana sūtītie dēmoni, kas centās kavēt Patrika labos darbus.

Lielais Patrika spieķis bijis no oša koka. Reiz, atgriežoties no vecāku apciemojuma Britānijā, Patriks centies pievērst ticībai nejaušus ceļabiedrus. Te viņa spieķis iedūries pārāk dziļi zemē un aizķēries – un tad pārsteigto cilvēku acu priekšā izdzinis saknes un pārvērties dzīvā kokā. Vietā, kur tas notika, Lielbritānijā tagad atrodas Aspatria jeb Patrika oša pilsētiņa.

Patrika vārds cieši saistīts tieši ar Lieldienām. 433. gada 26. martā, Lieldienu svētdienā, Patriks bīskapa mantijā un mitrā ieradās senajā Īrijas galvaspilsētā Tarā, kur viss bija sagatavots pagāniskajiem ķeltu uguns rituāliem un bija saradušies ļaužu pūļi. Leģendas vēsta, ka druīdu priesterus orākuls jau bija brīdinājis, ka ieradies Kristus vēstnesis.

Svētku uguni Taras kalna virsotnē vienmēr iededzis īru karalis, taču todien savu uguni kalna galā Dieva vārdā pirmais iededzis Patriks.

Druīdi, to ieraudzījuši, metās uguni apdzēst – taču velti. Uguns nedzisa. Tas bijis tik iespaidīgi, ka nākamajā dienā Patrikam sekojis vesels ļaužu pūlis. Kad viņš ar sekotājiem devies prom, druīdu burvji virs viņu galvām sasaukuši biezus, melnus negaisa mākoņus – bet tos Patriks izkliedējis ar lūgšanām.

Mistiskie ķeltu krusti

Īrijā fascinē senatnīgie, ar akmens riņķiem un neskaitāmiem vijumiem un zīmēm rotātie ķeltu krusti – kā pagāniskā un kristietības sajaukums. Viens no skaistākajiem apskatāms Klonmaknoizas klostera drupās (attēlā). Arī tos esot ieviesis Patriks – lai apvienotu kristietību ar pagānisko ticību Saules dievam. Aplis, tāpat kā latvju zīmēs, simbolizē Sauli. Vai krusti tiešām radušies Patrika laikā, vairs nav zināms, jo senākie saglabājušies no 9. gadsimta. Agrīnajos viduslaikos tos mēdza uzstādīt kristietībai pievērstajos salas reģionos.

Un kāpēc tādā godā celta āboliņa lapiņa? Ar to Patriks, laikam jau talantīgs filozofs un pedagogs, ļaudīm skaidrojis svēto trīsvienību – tāpat kā uz āboliņa stiebra var augt trīs lapiņas, tāpat Dievs var būt trīsvienīgs.

Īrijā tic, ka milzu veiksme uzsmaidīs tam, kurš Svētā Patrika dienā atradīs āboliņu ar četrām lapiņām. Taču izredzes tādu atrast esot tikai vienā no 10 000 gadījumu.

Zaļā krāsa, starp citu, nav Patrika krāsa. Viņš tērpās tumši zilā, un viņa vārdā joprojām dēvē to tumši zilā toni, kurš redzams arī Īrijas ģerbonī. Zaļā krāsa parādījās 18. gadsimtā, kā āboliņa lapas un visas Zaļās salas simbols, zaļās uniformās ģērbās īru kareivji 1798. gada sacelšanās laikā, un 19. gadsimtā šī krāsa kļuva par īru nacionālo un arī Patrika svētku krāsu.

Kur atdusas Svētais Patriks?

17. marts patiesībā ir Patrika nāves diena. Viņš mira 461. gada (ir arī versija, ka 493. gada) 17. martā. Liels, melns Patrika kapakmens uzstādīts Daunpatrikā pie Daunas katedrāles (ne pašā Īrijā, bet Lielbritānijai piederošajā Ziemeļīrijā, 30 kilometrus no Belfāstas). Taču patiesībā nav zināms, kur tieši svētais apglabāts.

Leģenda vēsta, ka bēru ratos iejūgti divi mežonīgi vērši un apbedīšana bija paredzēta tur, kur tie apstāsies. Kaismīgākie strīdi ir par trim vietām – vai viņš tiešām apbedīts Daunā, bet varbūt Soulā vai Ārmā? Pirmo nakti Patrika kapavietu apsargājuši eņģeļi, bet pēc tam par svētā pīšļiem sākušas cīnīties divas ciltis, un Dievs kapu ietinis aizmirstībā, lai Patriks varētu dusēt mierā.

Īri tic, ka pastarās tiesas dienā viņus vērtēs un tiesās vai apžēlos savējais – pats Patriks.

Turklāt Dievs Īrijas patronam kā balvu esot apsolījis, ka Īrija applūdīs septiņus gadus pirms pasaules gala, lai izbēgtu no posta un šausmām.

Viltīgais rūķis – kurpnieks

Patrika dienas parādes vienmēr ļauj virszemē parādīties pulkiem rudbārdainu un lielām kantainām cepurēm greznotu radījumu. Zaļās vai sarkanās žaketēs, sarkanās pusbiksēs un strīpainās zeķēs. Tie ir leprehuni – kaut kas pa vidu starp rūķi un kurpnieku.

Vientuļš bārdains elfs, kurš labo kurpes un zem varavīksnes kājas paslēpis naudas podu. Kāda rakstnieka vārdiem – trīs pēdas garš un pa pusei dievišķīgs, pa pusei velnišķīgs radījums no ķeltu folkloras. Ja kādam laimējas leprehunu noķert (Patrika dienas parādē gan viņus varēja saķert simtiem!), tad viņš ir spiests atklāt naudas poda slēptuvi.

Taču leprehuns var arī samelot, jo tieši tik viltīga ir viņa daba. Ko tāds pagāns dara pie Svētā Patrika? Neko! Patiesībā Patrika dienā viņš uzradies salīdzinoši nesen un dzima kā marketinga triks.

Patrika dienas atklātnīšu tirgotājiem vajadzēja kādu simpātisku personāžu, jo pats Patriks šim mērķim šķita mazliet par bargu un pareizu. Tā nu brīvībā izspruka viltīgais bārdainais elfs.

Svētais kalns ar zelta dzīslām

Ne visi īri Patrika dienu atzīmē līksmā parādē. Nopietnāka un dziļāka ir tradīcija kāpt Svētā Patrika kalnā Vestportā Meijo grāfistē, kur Patriks 40 dienas un naktis pavadījis lūgšanās par īru tautu. Šis Īrijas Svētais kalns ir 764 metrus augsts, taču akmeņains un stāvu virsotni.

2018. gadā maija sākumā svētā Patrika kalnā uzplīvoja Latvijas karogs. Latvijas vēstniecības iedvesmoti, pirmo reizi liels pulks Īrijas latviešu kāpa svētajā kalnā par godu Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienai. Kalna pakājē, pavērsis skatu uz līci, sagaidīja akmenī cirsts Patriks ar bīskapa mitru galvā un līko spieķi rokās. Kāpiens augšup pa akmeņainajām takām nebija viegls, tas ilga stundas divas, un kāpēju rinda izstiepās gara, gara. Daži pa ceļam novērtēja savus spēkus un neuzkāpuši devās atpakaļ gaidīt pakājē. Uz pašu virsotni bija jākāpj pa stāvu un ripojošiem akmeņiem pilnu taku, kalna galam bija uzmaucies drēgns mākonis un vējš rāva matus nost no galvas. Bet skats no virsotnes bija elpu aizraujošs, un himna skanēja no visas sirds.

Ģeologiem ir versija, ka Patrika kalns slēpj miljonus eiro vērtas zelta dzīslas, taču neviens neuzdrošinātos te uzcelt raktuves.

Divas dienas gadā, 18. aprīlī un 24. augustā, te var novērot arī tādu dabas fenomenu kā ripojošā saule – atrodot pareizo leņķi un nostājoties netālajā ciematā pie Bohehas akmens, no pusastoņiem līdz pusdesmitiem vakarā var redzēt, kā rietošā saule itin kā noripo pa kalna ziemeļrietumu nogāzi. Ripojošās saules vērojumi bijis sens pagānisks rituāls, un šis fenomens atkal atklāts pagājušajā gadsimtā.

Ja vēlies kādu īru mazliet samulsināt un iepriecināt, novēli viņam priecīgu svētā Patrika dienu tīrā īru valodā: Beannachtaí na Féile Pádraig oraibh! To izrunā apmēram tā: Benohtī na Fīle Porik ort!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs