Rīga +16°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
13
-
0
-
0
-
1
-
0
-
3
-
0
-
– Pagājušajā gadā ieguvi trešo augstākās izglītības diplomu un nu oficiāli esi vieglatlētikas trenere.
– Kad pabeidzu vidusskolu, man bija dilemma, kurp doties mācīties. Ar sportu vienmēr esmu bijusi uz tu, taču man vienmēr labi padevusies arī matemātika. Aizgāju uz ekonomistiem, kur ieguvu finanšu struktūrvienības vadītājas izglītību, pēc tam Stradiņa universitātē izmācījos par veselības sporta speciālisti. Kad aizrāvos ar skriešanu, sapratu – ja to mācu arī citiem, pamatā jābūt akadēmiskām zināšanām. Tāpēc iestājos Sporta akadēmijā un ieguvu vieglatlētikas trenera specialitāti. Aizvadītais gads vispār bija ļoti dinamisks. Jaunākā meitiņa sāka iet skolā, un nu jau skolnieces ir abas mūsu meitas.
Esmu nonākusi pie atziņas, ka nav tik ļoti jāskrien, jo tāpat jau visu paspēt nav iespējams. Katru gadu man ir bijuši noteikti mērķi, taču šajā gadā beidzot gribu novēlēt sev ļauties plūdumam, neko uz priekšu īpaši neplānojot. Paļauties uz to, kā viss dzīvē notiek. Brīvo laiku gribas pavadīt ar ģimeni – bērniem un vīru (Zandas vīrs ir režisors un aktieris Intars Rešetins – red.). Arvien vairāk sāku saprast, ka mums, sievietēm, tomēr galvenā misija ir ģimeniskums. Uzskatu, ka sievietes, kas karjerā neko nav sasniegušas, bet izaudzinājušas trīs bērnus, jau ir varones.
Mūsdienās sabalansēt ģimenes dzīvi ar karjeru – tā ir māksla.
– Tev tas izdodas. Vai tev ir kādas savas pārbaudītas metodes?
– Es vēl mācos. Bet teicami strādā skrupuloza laika plānošana. Plānotājā ierakstu kā savus darbus, tā arī laiku, ko pavadīšu ar ģimeni, randiņus ar vīru. Ja nebūšu to rakstiski piefiksējusi, noteikti brīvajā lodziņā paņemšu kādu vingrot gribētāju
– Vai pie tevis vingrot biežāk nāk sievietes?
– Jā, un pati arī labprātāk strādāju ar sievietēm. Mans lauciņš ir vispārējā fiziskā sagatavotība, arī skriešana. Jau tuvākajā laikā pabeigšu online tālmācību kanādiešu uztura skolā Precision Nutrition coach. Tad būšu uztura koučs un varēšu konsultēt savus klientus arī uztura jomā.
– Vai pati atbalsti kādas diētas vai uztura ierobežojumus?
– Kādu laiku no ēdienkartes biju izslēgusi glutēnu un piena produktus, taču pakāpeniski pie tiem atgriezos. Glutēnu saturošus produktus ēdu maz – pa kādai rupjmaizes šķēlei, šad tad apēdu kruasānu, taču tā nav mana ikdiena. Uzturam jābūt sabalansētam.
Visas Keto, Paleo, bezglutēna un citas diētas ir koncentrētas nevis uz svara samazināšanu, bet lai atrisinātu kādu konkrētu veselības problēmu.
Bieži svars sāktu kristies, ja vienkārši samazinātu balto miltu un cukura patēriņu. Arī ar multivitamīnu kompleksiem iesaku neaizrauties, jo tie reti atrisina minerālvielu deficītu. Pati regulāri dzeru D vitamīnu un zivju eļļu.
– Vai tev pašai jebkad ir bijušas problēmas ar lieko svaru?
– Vienmēr esmu bijusi aktīva, bet ir bijuši dažādi periodi ar lielāku vai mazāku svaru. Protams, svaru pilnīgi noteikti ietekmē uzturs, bet sportošana ir veids, kā patērēt vairāk kaloriju, – ja vairāk patērējam, nekā apēdam, svars krītas.
Un ir vairāki veidi, kā to varam panākt: ēst mazāk un nesportot, ēst tāpat un palielināt fiziskās aktivitātes vai – ideālais variants – nedaudz samazināt apēsto kaloriju daudzumu un palielināt fizisko aktivitāti. It kā nekas sarežģīts, tikai jāņem vērā: tiklīdz palielinām fizisko aktivitāti, vielmaiņa strādā ātrāk un gribas vairāk ēst. Līdz ar to jādomā, ko un kā mēs ēdam. Galvenais, lai ir pietiekami daudz olbaltumvielu, ogļhidrātu, arī labo tauku.
Kādreiz jau var apēst arī kādu picu vai burgeru, ja ļoti gribas, taču tas nevar būt ikdienas uzturs.
– Vai tev ir kādas gastronomiskās vājības?
– Tikko biju pusdienās, un kāds puisis, ieskatījies manā šķīvī, skaļi komentēja: ak, tad šitā ir veselīgi ēst? (Smejas.) Vai – aizejot uz kādu ballīti, citi uztraucas, ka nevar normāli paēst, ja trenere skatās. Tad nomierinu un saku, lai tik ēd, un dažreiz pat demonstratīvi uz sava šķīvja uzlieku kūku un to apēdu – lai redz, ka tajā nav nekā slikta!
Ēšanā ievēroju 80:20 principu – 80 procentos gadījumu ēdu veselīgi un sabalansēti, taču tie 20 % var būt kāda konča, kūka, burgers, pica vai kola.
No saldumiem visgrūtāk man ir pretoties bezē cepumiem un pašceptajai Cielaviņai, mani vilina arī zefīri. Īpaši sevi neierobežoju, taču, ja esi ilgstoši veidojusi savus uztura ieradumus un pieradinājusi organismu ēst pareizi, tad to neveselīgo vairs pat negribas, ja ir pieejama veselīgā alternatīva. Un, protams, jādzer daudz ūdens!
– Vai ģimenē jūs visi esat sportiski?
– Abām meitām trīs reizes nedēļā ir nodarbības mūsdienu deju studijā, kur pamatā ir klasiskās dejas, arī balets. Vecākā meita bieži nāk man līdzi uz darbu un savā nodabā trenējas vai paskrien, jaunākā meita dažreiz, kad dodos skriet, brauc līdzi uz skrejriteņa vai velosipēda. Visi kopā šad tad izbraucam ar riteņiem pa savu Berģu rajonu.
Mēs kā vecāki, protams, rādām piemēru. Ja paši būsim aktīvi, arī bērniem tas liksies pats par sevi saprotams. Tiesa, mūsu kopīgās aktivitātes sanāk diezgan improvizētas un notiek spontāni, ņemot vērā vīra noslogotību un darba grafiku. Intars pagājušogad noskrēja maratonu, piedaloties programmā Mans pirmais maratons. Bija laimīgs, ka to ir paveicis, tomēr zvērēja, ka maratonu vairs nekad mūžā neskries.
Februārī brauksim uz Maiami, kur, iespējams, čiliņā noskriesim pusmaratonu bez jebkādām ambīcijām.
Skrienot ļoti labi var iepazīt pilsētu, un mēs darīsim to tādā tūristiņā.
Ir reizes, kad arī mājās dodamies paskriet, lai pavadītu laiku kopā, apvienojot patīkamo ar lietderīgo.
– Pirms pāris gadiem presē bija lasāma ziņa par jūsu laulības krīzi. Vai jums abiem tagad ir sava recepte, kā attiecību kuģi izstūrēt tā, lai emociju vētras to nesagāž?
– Tas, ko minēju jau mūsu sarunas pašā sākumā, – mans darbs var pagaidīt, jo svarīgāk ir atrast laiku ģimenei, veltīt uzmanību savai otrai pusītei, kā arī neuztvert kaut kādas lietas par pašsaprotamām. Lai neatsvešinātos, galvenais ir kopā pavadītais laiks, tas noteikti ir jāatrod ikdienas skrējienā. Un ir savā starpā par visu jāizrunājas – arī par neapmierinātību, par pārpratumiem.
Un būtiski ir arī novērtēt otra darbu – saprast, ka mīļotais cilvēks strādā ģimenes labā, un arī panākumus mācēt paslavēt.
– Kad pie tevis kā treneres atnāk sieviete, kas vēlas mainīt dzīvi, – ar ko viņai vajadzētu sākt?
– Vienmēr atgādinu, ka primārais, kāpēc mēs to darām, ir veselība. Nu nav jādzenas pēc standartiem vai pēc noteikta skaitļa uz svariem! Ja ir ievērojams liekais svars, no tā nepieciešams atbrīvoties galvenokārt nevis tādēļ, lai labāk izskatītos, bet lai justos labi. Un noteikti nevajag ieciklēties, ka dzīvi vajag mainīt no jaunā gada vai no pirmdienas – ja esi izlēmusi sākt, tad sāc tūliņ.
Tāpat nevajag mainīt visus savus sliktos, neveselīgos ieradumus vienā dienā, labāk to darīt pa maziem solīšiem. Piemēram, kafijai trīs karotīšu cukura vietā piebērt vienu, nevis pavisam atteikties no cukura.
Tieši tāpat arī ar fiziskajām aktivitātēm.
Ja ilgi nekas nav darīts, nevajag katru dienu nākt uz zāli vai katru dienu stundu skriet. Jāsāk ar piecpadsmit minūtēm, ar divām treniņu dienām nedēļā.
Galvenais ir ieklausīties savā organismā. Zinu, ka sākotnēji tā vēlēšanās ir liela (jā, es gribu un varu, sportošu katru dienu un ēdīšu tikai olas, avokado un salātus!). Taču tas viss ir tik koncentrēti, ka, katru dienu trenējoties un palielinot slodzi, nemanāmi var sākties pārslodze. Un tad jau pēc trim nedēļām pietrūks spēka, nebūs rezultātu, parādīsies arvien lielāka apetīte un svars nekritīsies. Nevajag krist galējībās!
– Kā tev izdodas apvienot sportisko cīņassparu ar sievišķību?
– Laikam tas sanāk gluži dabiski. Pēdējā laikā arvien biežāk gribas vilkt kleitas un pucēties, bet, pielaikojot jaunu apģērba gabalu veikalā, vienmēr domāju – kur es to vilkšu? Gada tumšais periods paiet vienā skriešanā – no rīta pieceļos, aizvedu bērnus uz skolu, braucu uz darbu, pēc tam kāpju mašīnā un dodos atpakaļ uz mājām, visu dienu nodzīvojot treniņtērpā.
Taču skaistuma rituālus gan ieplānoju jau laikus, un tieši tie, visticamāk, sportisko manī līdzsvaro ar sievišķīgo. Neesmu gan nekāda eksperte skaistumkopšanas jomā – man nepieciešams vien minimums: manikīrs, pedikīrs un sporta masāža pie fizioterapeita. SPA masāžas man neder, jo muguru paglaudīt mājās var arī vīrs, man vajag, lai ir pievienotā vērtība. Ikvienai sievietei, kas sporto, iesaku vismaz reizi mēnesī aiziet uz kārtīgu sporta masāžu, kas atbrīvo fascijas un savilktās vietas. Man tas ir veids, kā sevi palutinu.
Ar gadiem arvien vairāk apzinos to, cik būtisks ir kvalitatīvs miegs.
Cilvēkam būtu jāguļ vismaz astoņas stundas, bet mūsdienās mēs visi guļam par maz un dzīvojam hroniskā nogurumā, nespēdami atslēgt smadzenes.
– Kāda ir tava attieksme pret mākslīgo skaistumu?
– Uzskatu, ka jāpieņem laikmets, kurā dzīvojam, un nav nekas slikts, ja atrodam sev piemērotus un efektīvus līdzekļus, procedūras vai injekcijas. Pati esmu veikusi biorevitalizāciju, jo esmu diezgan slinka uz krēmošanos. Reizi pusgadā iesaku iziet biorevitalizācijas vai mezoterapijas kursu, īpaši pavasarī, kad pēc ziemas āda no uzturēšanās sausās telpās kļuvusi pelēcīga.
– Šajā gadžetu laikmetā daudzus nomoka trauksme. Kā tiec galā ar to?
– Protams, ka gadžeti ievelk, tāpēc mana Jaungada apņemšanās ir nopirkt gan sev, gan vīram katram savu modinātāju un neienest guļamistabā viedtālruni. Darbdienas bieži ir tik piesātinātas, ka nav bijis laika ieskatīties soctīklos, un tad vakarā, ielienot gultā, sanāk tik skrollēt un skrollēt.
Kā mēs varam prasīt bērniem, lai viņi mazāk sēž pie ekrāniem, ja paši to darām?
Labs līdzeklis pret trauksmi ir meditācija un joga. Pati līdz tām vēl neesmu nonākusi – nespēju nosēdēt mierā. Mana meditācija ir mierīga, lēna skriešana, un bieži tieši skriešanas laikā prātā nāk dažādas labas idejas. Dažreiz sarunāju treniņus kopā ar kolēģiem, jo ir dienas, kad gribas atslēgt prātu, vienkārši atkārtot vingrinājumus.
– Vai arī tev gadās brīži, kad ļoti negribas iet uz treniņu? Kas tev tādās reizēs palīdz tomēr saņemties?
– Esmu tieši tāds pats cilvēks kā visi pārējie, un būtu nepareizi domāt, ka visu laiku nemitīgi sportoju, ka man vienmēr gribas vingrot, ka ēdu super pareizi. Jā, arī man ir sliktās dienas. Mēs, sievietes, esam diezgan līdzīgas, un, lai arī cik labi izskatītos, vienmēr būs kādi divi liekie kilogrami, kurus pašas saskatīsim un gribēsim nomest.
Protams, jāieklausās savā organismā – vai konkrētā nevēlēšanās iet uz treniņu ir vienkārši slinkums vai tomēr ķermenis dod signālu, ka jāpiebremzē, it īpaši, ja iepriekš bijuši intensīvāki treniņi. Atpūtas pauze ne vienmēr nozīmē noslinkošanu.
Ir brīži, kad, tieši izlaižot treniņu šodien, rīt spēsi uzrādīt labāku rezultātu, arī enerģijas būs vairāk.
Taču, ja tas ir vienkārši slinkums, tad gan tomēr mēģinu saņemties, saģērbjos un izeju ārā paskriet. Tad rodas gandarījums, uzlabojas garastāvoklis. Un bieži vien saņemties palīdz treneris, viņš ir tas galvenais motivētājs un reizēm arī vagars. Man arī klienti dažkārt saka: tā gribējās atsūtīt īsziņu, ka šodien atceļam treniņu, bet tomēr tik labi, ka atnācu! Ar sportošanu ir paradoksāli – atnāc uz treniņu bez spēka un noguris, bet prom no tā ej ar daudz lielāku enerģijas devu!
3 svarīgas Zandas atziņas
- Jāvingro ir savas veselības un labsajūtas dēļ, nevis tikai ar mērķi nomest lieko svaru.
- Ir jāmācās noteikt robežas un reizēm teikt arī nē, prioritāri domājot par sevi un saviem tuvākajiem. Un jāmāk arī pateikt sev, ka nevaru būt visu varoša, precīzāk – es to spēju, taču vairs negribu.
- Līdzsvars jāievēro jebkur – uzturā, fiziskajās aktivitātēs, skaistumkopšanā, nevienā jomā neieejot fanātismā.
